Lai tiktu pie lielās naudas, politiķiem jālemj par lielāku atbalstu inovācijām un eksportētspējīgiem uzņēmumiem, jānoregulē finanšu pieejamības jautājums, kā arī jāatvieglo nodokļu slogs darbaspēkam, analizējot Latvijas nabadzības iemeslus, intervijā “Neatkarīgajai” norādīja Latvijas eksportētāju asociācijas "The Red Jackets" valdes loceklis, ekonomists Jānis Ošlejs.
- Preču eksports šā gada piektajā mēnesī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu naudas izteiksmē ir krities par 15,1% līdz nedaudz vairāk kā 1,5 miljardiem eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Kādi iemesli šādam kritumam?
- Pērn eksporta apjoms ļoti pieauga, bija ļoti augstas cenas vairākiem materiāliem, īpaši koksnei. Pagājušajā gadā kopumā bija laba tirgus konjunktūra. Šogad daudzviet pasaulē radušās problēmas, un līdz ar to arī eksporta apjomi krītas. Ne tikai Latvijai, arī Ķīnai ir zemāks eksporta apjoms. Latvija salīdzinoši eksportē ļoti daudz vienkāršāku materiālu un produktu. Eksportā labi klājas elektronikai, optikai un pakalpojumiem, sliktāk vienkāršāku preču un produktu ražotājiem. Mācība no tā: mums strauji jāpalielina augstākas pievienotās vērtības preču un produktu ražošana.
- Vai varam teikt, ka pēdējo 20 gadu laikā mūsu eksporta saturs ir mainījies?
- Nevar pat salīdzināt ar to, kāds tas bija pirms 20 gadiem. Latvijā pieaudzis tādu uzņēmumu skaits, kuri eksportē kvalitatīvas preces. Piemēram, a/s “Latvijas finieris” ir būtiski palielinājis savu ražošanu. Pirms 20 gadiem arī “Grindeks” bija nesalīdzināmi mazāks spēlētājs farmācijas rūpniecībā, bet IT nozares mums praktiski vispār nebija. Svarīgi ir piebilst, ka Lietuvā un Igaunijā eksports pieaudzis vairāk, īpaši Lietuvā. Viņiem ir izdevies attīstīt eksportējošo rūpniecību. Tā Lietuvai ienes aizvien vairāk naudas un padara Lietuvu bagātāku.
- Lietuvas pieredze liecina, ka šie eksportējošie uzņēmumi paši no sevis neradās. To rašanos veicināja zināmi priekšnoteikumi, kādēļ šie uzņēmumi izveidojās tieši Lietuvā, nevis Latvijā.
- Tādi priekšnoteikumi bija vairāki. Viens no tiem, ļoti svarīgs priekšnoteikums - Lietuvā tika izveidota “Maxima” veikalu ķēde.Tas viņiem ļāva attīstīt savu pārtikas rūpniecību - no vienkāršākajiem uzņēmumiem aizvien attīstīt aizvien sarežģītākus. Latvijā pirms 20 gadiem šādas iespējas nebija. Līdz ar to kopējais rūpniecības apjoms mums ir mazāks. “Maxima” fenomens Lietuvā izveidoja rūpniecību, bet “Skype”Igaunijā izveidoja IT jaunuzņēmumu nozari. Latvijā valdīja ekonomiskā doma, kas uzsvēra, ka brīva tirdzniecība un finanšu pieejamība nesīs attīstību, tāpēc valdībai loģiski šķita 500 miljonu eiro ieguldījumi Krievu salā, lai attīstītu loģistikas infrastruktūru. Daudz naudas atdevām, lai izglābtu “Parex” banku, ar domu, ka, esot finanšu tiltam starp Austrumiem un Rietumiem, Latvijas bankās nogulsnēsies nauda, kura attīstīs vietējo ekonomiku. Lietuva un Igaunija naudu, kuru mēs iztērējām banku un tranzīta atbalstam, novirzīja rūpniecības atbalstam. Un, lūk - tagad viņi ir mums priekšā.
- Uz eksportu orientētam uzņēmumam kurā vietā būtu izdevīgāk darboties - Lietuvā, Igaunijā vai Latvijā?
- Šobrīd eksportējošiem uzņēmumiem izdevīgāk darboties ir Lietuvā vai Igaunijā, jo zemāka ražošanas pašizmaksa un augstākas iespējas inovāciju atbalstam. Tas tādēļ, ka tur ir daudz izdevīgāki darbaspēka nodokļi, kuri Latvijai būtu jāpielīdzina. Nesen Eiropas Savienība publicēja pārskatu par inovāciju stāvokli dažādās valstīs. Latvija šajā inovāciju pārskatā ierindota ļoti zemā pozīcijā - trešā no apakšas virs Bulgārijas un Rumānijas. Lietuva un Igaunija ierindojas daudz augstākā pozīcijā. Tas tādēļ, ka viņiem valsts investīcijas inovācijās ir lielākas un arī daudz vairāk lielo uzņēmumu, kuri var atļauties investēt inovācijās. Latvijā ir daudz mazu uzņēmumu un salīdzinoši maz lielo uzņēmumu. Maziem uzņēmumiem, kuriem ir viens vai divi miljoni eiro apgrozījums gadā, nepaliek pāri nauda inovācijām. Viņiem jādomā, kā izdzīvot, līdz ar to nenotiek inovācijas, nenotiek attīstība, šie uzņēmumi ievērpjas negatīvā aplī. Mūsu uzdevums ir pārraut šo apli un panākt, ka Latvijas mazie uzņēmumi kļūst par vidējiem un lieliem, ka tiek kļūst spējīgi investēt inovācijās un attīstīties. Tad mēs būsim turpat, kur tagad ir Lietuva un Igaunija.
- Ko jūs domājat ar vārdu “mēs”? Tie ir “Neatkarīgās” un Latvijas eksportētāju asociācijas darbinieki un dalībnieki?
- Ir runa par mūsu Latvijas kopējo mērķi. Tam ir jābūt saistītam ar būtisku atbalstu eksportam ar nolūku panākt daudz vairāk lielāku un spēcīgāku uzņēmumu rašanos. Tādu, kuri spējīgi radīt inovatīvus produktus. Apzinoties to, ka mēs būtiski atpaliekam šādu uzņēmumu kopējā apjomā, mums no valsts budžeta ir jāvelta tam finanšu līdzekļi un jāveido cita veida atbalsta struktūra. Jāsakārto nodokļi tā, lai būtu izdevīgi šiem uz eksportu orientētiem uzņēmumiem, un jāveido finanšu atbalsta struktūras. Nauda, kuru mēs kādreiz ieguldījām Krievu salā un citos bezjēdzīgos projektos, mums šobrīd jānovirza rūpniecības atbalstam. Vēsture ļoti skaidri rāda, ka tās ekonomikas, kuras atbalsta eksportu, kā Taivāna, Honkonga vai Singapūra, tās ļoti strauji attīstās. Valstis, kuras attīsta vietējo tirgu, beigu beigās vairāk atbalsta vietējā tirgus ražotājus, stagnē, piemēram, Malaizija, Taizeme, Indonēzija. Tur vietējie uzņēmumi aug, paliek lielāki, uzbūvē galvaspilsētās kaut kādus debesskrāpjus un skaitās bagāti, bet valsts attīstība nenotiek.
- Kā šim atbalstam būtu jāizpaužas - nodokļu atvieglojumos vai kādās konkrētās priekšrocībās? Kādi elementi būtu galvenie?
- No vienas puses, svarīga ir bāze - jābūt pareizi sabalansētiem nodokļiem. Šobrīd lielākie nodokļi tiek uzlikti eksportētājiem, mazāki tiem, kas strādā ar vietējo tirgu, piemēram, nekustamo īpašumu sektorā nodokļi zemi, tajā skaitā arī par neizmantoto nekustamo īpašumu ir ļoti zemi nodokļi, bet nodokļi tiek guldīti uz darbaspēku, tātad uz tiem uzņēmumiem, kuru aktīvs ir nevis zeme, bet darba vietas. Ar nodokļu sakārtošanu vien nepietiek. Nepieciešams arī finanšu atbalsts. Nav iespējams izveidot uzņēmumu, ja nav pieejamas finanses. Visi zina, ka Latvijā bankas ļoti negribīgi kreditē uzņēmumus, īpaši tādus, kas ir sarežģītāki, tādus, kuru bankas uztver kā riskantākus, tajā skaitā ražojošos uzņēmumus. Ja eksportētājam ir kāda laba ideja, varbūtība, ka viņš tiks finansēts, ir neliela. Jāpalielina iespējas eksportējošam uzņēmumam saņemt finansējumu. Jābūt fondiem ar atbalsta sistēmām, tie var būt fondi, piemēram, iekārtu iegādei vai kopumā finanšu nodrošināšanai, vai atbalsts kapitāla apjomam. Tas arī bankām būtu ļoti izdevīgi. Šobrīd bankas sūdzas - mumsnav kreditējamu uzņēmumu. Apburtais loks. Bankas nekreditē, un tādēļ nav spēcīgu uzņēmumu, bet tādēļ, ka nav spēcīgu uzņēmumu, bankām nav ko kreditēt. Mums jākoncentrējas uz lielāku eksportētāju radīšanu un to attīstību. Tas ir ļoti svarīgs valstisks uzdevums, ja vien mēs vēlamies palielināt algas un iekšzemes kopproduktu.
- Varam paraudzīties uz kapitāla pieejamību nedaudz no citas puses. Piemēram, vispārzināms fakts - Latvijā komercbanku sistēmā dominē zviedru kapitāls. Viss ir ļoti vienkārši - kāpēc skandināviem ar savām bankām būtu jārada konkurenti te Baltijā? Loģiski, ka tās ar saviem kredītiem nemaz nav ieinteresētas radīt ražojošus spēcīgus uzņēmumus. Vai tomēr nebūtu jāpieņem politisks lēmums par Latvijas valsts komercbankas radīšanu, kura kreditētu eksportspējīgus, uz eksportu orientētus uzņēmumus?
- Tā noteikti var būt izskatāma opcija. Finanšu institūcija “Altum” ir tuva bankai, bet tā netiek pārveidota par banku, lai tieši neradītu konkurenci šīm bankām, pret ko tās ļoti intensīvi iebilst. Atbalstot “Altum” ar lielāku finansējuma daudzumu, mēs nodrošinātu to, ka viņi varētu sniegt vairāk attīstības finansējumu. Es nedomāju, ka skandināvu bankas ir kaut kā sazvērējušās panākt Latvijas nabadzību un nepieļaut attīstību. Tajā pašā laikā ir taisnība, ka Latvijā strādājošās bankas kreditē īpaši kūtri, salīdzinot ar jebkuras citas Eiropas valstu komercbankām. Pie mums strādājošajām bankām ir vismazākā riska apetīte. Tā, piemēram, Eiropas Banku asociācijas barometrs rāda, ka Latvijā kopumā ir Eiropā augstākā kredītu kvalitāte un zemākais kopējais izsniegto kredītu apjoms. Tas nozīmē, ka bankas neuzņemas risku un ārkārtīgi piesardzīgi kreditē. Mums to skaidro ar rūgto pieredzi 2008. gadā. Bet 2008. gads jau bija pirms daudziem gadiem. Būtu laiks beigt ar šīm atrunām un sākt uzņemties lielāku risku. Problēma, iespējams, ir tajā, ka lielā daļā banku kredītspeciālisti vairs nezina, kā kreditēt riskantākus uzņēmumus. EBA barometrs rāda, ka Latvijas bankās ir viszemākā attiecība starp izmaksām un ienākumiem, Latvijas bankas, cenšoties optimizēt izmaksas, visu automatizējušas, tātad varbūt pat nav pienācīgs daudzums ar kredītspeciālistiem. Algoritmi nespēj domāt valstiski un nespēj uzņemties risku. Papildus tam banku kredītspeciālisti kopš 2008. gada ir mācīti uzmanīties, nevis veicināt attīstību. Tas, var teikt, ir kompetences trūkums.
- Cipari liecina, ka bankām nav biznesa vajadzības kreditēt. Tās uzliek lielākas komisijas maksas par katru operāciju un procentu maksājumus saviem klientiem un dzīvo cepuri kuldamas, gūstot no tā lielo peļņu. Kāpēc gan tām uzņemties risku?
- Jā, bet tā ir īstermiņa domāšana. Taisnība, Latvijas banku kapitāla atdeve šogad ir augstākā Eiropā - bankas var šogad nopelnīt, varēs arī nākamgad un arī aiznākamgad. Bet kas būs pēc pieciem gadiem? Bankām jādomā ilgtermiņā un valstiski un jāapzinās, ka ja tās nekreditēs, tad pēc 5-10 gadiem nebūs spēcīgu uzņēmumu ko kreditēt, un tad bankām būs vēl lielākas problēmas.
- Tur jau tā lieta, ka bankas jau arī domā valstiski: kādēļ skandināviem riskēt savu kapitālu guldīt kaut kādos baltiešu biznesos, kas var apdraudēt bankas reputāciju zviedru akcionāru acīs; labāk izžmiegt no baltiešiem pēdējo sulu un, kad te iestāsies visaptveroša nabadzība, vākties no šejienes ārā uz Ukrainu vai kādu citu Eiropas valsti. Vai tad viss nenotiek valstiski un loģiski? Latvijā taču nav reālas konkurences komercbanku sektorā.
- Konkurences trūkums ir viena no teorijām, kas mēģina izskaidrot zemo kreditēšanu, to bieži min arī Latvijas B Daļa taisnības varbūt tur ir, un, lai arī es gaidu “Indexo”bankas parādīšanos, tomēr uzskatu, ka mēs varētu strādāt arī ar esošajām bankām. Es domāju, ka šobrīd lielāka problēma par konkurences trūkumu ir labi kreditējamu uzņēmumu daudzums. Latvijā pieaugs kreditēšana, ja vien būs pieejami kredīti - tā bija centrālā doma, iestājoties eirozonā. Bet banka nevar kreditēt uzņēmumu vai privātpersonu, kurai nav savas naudas. Katrs pieredzējis, ka, pērkot dzīvokli, 20% jāmaksā pašam, cilvēks ar šo iemaksu uzņemas galveno risku, un tad banka pievieno kredītu. Bet, ja nav šo 20 procentu, nav sava pašu kapitāla, tad bankas nevar kreditēt. Latvijā ilgstoši nav bijusi pietiekama kreditēšana, tāpēc nav izveidojušies pietiekami daudz bagātu cilvēku un bagātu uzņēmumu ar labu pašu kapitālu, kurus kreditēt, un nu ir tikai šaurs loks nedaudzu kreditējamu uzņēmēju. Apburtā apļa problēma, kuru eksporta asociācija aicina pārraut, investējot vairāk naudas un līdzekļus lielākā skaitā eksportspējīgu uzņēmumu, kuri var attīstīties, augt, pelnīt un radīt šos labos klientus bankām, kurus bankas varētu kreditēt.
- Priekšvēlēšanu laikā “Neatkarīgā” rūpīgi vēroja, kuras partijas un politiķi runā par to, kur ņemt naudu, kā veicināt eksportu, kā valstij iegūt naudu. Nepatīkams pārsteigums: neviena no šobrīd Saeimā esošajām partijām par šīm lietām detalizēti nerunāja. Vai tas liecina par mūsu sabiedrības izpratni par naudu, vērtībām, turību?
- Jums ir pilnīga taisnība šajā jautājumā. Daudzi vietējā tirgus uzņēmēji pastāv no valsts pasūtījumiem, un tad nu viņi dienu un nakti lobē politiķus, mēģinot panākt valsts pasūtījumus un nodokļu priekšrocības. Tas viņiem ir dzīvības un nāves jautājums un vienīgā iespēja nopelnīt naudu. Eksportētāji var izdzīvot bez politiķiem. Valsts pasūtījumi viņiem nav dzīvības vai nāves jautājums. Tādēļ eksportētāju balss tiek sadzirdēta daudz mazāk. Ļoti daudzi eksportējoši uzņēmumi tādēļ, ka valsts atbalsts nav bijis pietiekams, nav parādījušies. Nedzimušu bērnu balsis jau mēs nedzirdam. Mēs dzirdam tikai tos, kas jau pastāv. Un Latvijas problēma līdz ar to ir, ka varbūt ieklausās tajos uzņēmumos, kas jau ir, kuri strādā vietējā tirgū, kuriem tas ir dzīvības un nāves jautājums, bet nesadzird tos, kas vēl nav piedzimuši un izveidojušies. Paraugoties uz atveseļošanās fonda līdzekļiem, redzam, ka atveseļošanās fonda plānotajā sadalē uzņēmēju atbalstam kopumā atvēlēti tikai 10% no visas naudas, pārējais dažāda veida infrastruktūrām, tātad tēriņi, kurus saņems vietējā tirgū strādājošie, sniedzot pakalpojumus valstij. Un pat no šiem nieka 10%, cik saņems eksportētāji, vēl ir liels jautājums.
Latvijas traģēdija ir tāda, ka nauda netiek novirzīta tur, kur tai būtu jānovirzās, ja vēlamies attīstību, proti, tieši eksporta atbalstā.
Latvija atpaliek inovāciju apjomā, gan valsts atbalsta apjomā, gan privātā sektora inovāciju finansējumā. Privātais sektors kūtri investē inovācijās, jo inovācijas nav vajadzīgas un iespējamas maziem, uz vietējo tirgu strādājošiem uzņēmumiem. Latvijas tirgū inovāciju ieguldījumus mazs uzņēmums nevar atpelnīt, atdeve no inovācijām var būt tikai eksportējošiem uzņēmumiem ar lielu tirgu - tikai eksportā strādājošajiem. Mēs varam visu mūžu sēdēt un gausties par to, ka mums neveidojas inovatīvi uzņēmumi, ka mums nav pietiekami daudz inovāciju un nepietiekami aug bagātība, bet nekas nemainīsies, ja neliksim uzsvaru uz eksporta atbalstu.
- Jūsu balsi sadzird varas koridoros? Kāda ir varas attieksme pret jūsu asociāciju, asociācijas locekļiem, pret jūsu priekšlikumiem?
- Visi jau it kā atbalsta. Nevaru pat iedomāties, kurš teiktu “nē”.Visi pamāj ar galvu un saka - jums taisnība, tieši tā, eksportu mēs atbalstām, inovācijas ir vajadzīgas. Kad paraugāmies, kā tiek plānots dalīt atbalsta mehānisma līdzekļus, tad tikai 10% tiek atvēlēti uzņēmējiem, pārējie 90% dažādiem pašvaldību projektiem. Tad nu mēs brīnāmies, kādēļ būvējam nevis rūpnīcas, bet baseinus mazās pilsētās un beigu beigās reģionos nav darba vietu. Ieņēmumi no nodokļiem tiek izlietoti baseina sildīšanai,nevis investēti zinātnes un tehnoloģijas attīstībā. Latvijā steidzami ir jāinvestē eksporta un inovāciju attīstībā. Tam jāatspoguļojas plānošanas dokumentos un arī valsts investīciju sadalē.
- Šobrīd notiek apjomīgs preču un produktu ieplūdums no Ukrainas. Vai tas ietekmē mūsu eksportējošo uzņēmumu rādītājus?
- Tas ietekmē, bet, tā kā Latvija un Eiropas valstis vēlas atbalstīt Ukrainu, ir atļauta pārtikas preču vienkāršota ieplūde Eiropas Savienībā. Doma, ka tādējādi mēs atbalstām Ukrainas uzņēmumus, - ja Ukrainai būs vairāk naudas, tas palīdzēs cīnīties pret Krieviju. Blakne tam, ka tiek ielaisti mūsu tirgū produkti, kas neatbilst Eiropas standartiem. Problēma ir tajā, ka ir Latvijas uzņēmumi, kuri ražo savu produkciju, kas atbilst Eiropas Savienībai, piemēram, olu ražotāji ievēro vistu labturības noteikumus. Tagad viņi ir spiesti konkurēt arī ar Ukrainas ražotājiem, kuriem nav labturības uzstādījumu, bet ir vienlīdzīga pieeja Eiropas Savienības tirgum. Tas, protams, nav godīgi. Eiropas Savienībai vajadzētu piešķirt līdzekļus, lai panāktu atbilstošu labturības rādītāju ieviešanu Ukrainā, piešķirt lielākus līdzekļus Ukrainas atbalstam kopumā, ļaujot viņu uzņēmumiem pacelties Eiropas līmenī.
- Jūs redzat Latvijā spējīgus politiķus, kuri varētu pieņemt pareizos lēmumus, lai risinātu problēmas, kuras apspriedām mūsu sarunā?
- Mums ir spējīgi politiķi. Taču šobrīd Latvijas politikā ir pārāk liels spiediens no vietējā tirgū strādājošiem uzņēmumiem, kuriem tas ir izdzīvošanas jautājums. Politiķiem būtu jāatbild uz jautājumu - kā mēs varam padarīt Latviju strauji bagātāku? Visu to valstu pieredze, kuras ir strauji augušas bagātībā, pilnīgi noteikti ir tāda, ka strauju bagātību var gūt tikai un vienīgi ar eksportējošā sektora palīdzību. Paraudzīsimies uz 30-40 gadu vēsturi Āzijā. Ķīna, Taivāna, Japāna - tās uzplauka, pateicoties eksportam. Visas tās valstis, kas atbalstīja vietējā tirgū strādājošus uzņēmumus un nebija disciplinētas eksporta atbalstā, piemēram, Malaizija, Filipīnas, Indonēzija, ir nabadzīgas. Vai mēs vēlamies, lai Latvija attīstās kā Malaizija, vai mēs vēlamies, lai attīstās kā Singapūra? Mēs Latvijas eksportētāju asociācijā noteikti vēlamies, lai valsts attīstās kā Singapūra. Eksportētājiem šis valsts atbalsts tiešām ir vajadzīgs, jo eksportēt ir nesalīdzināmi riskantāk un grūtāk nekā ražot produkciju vietējam tirgum. Izveidot eksportspējīgu uzņēmumu ir grūti. Lai to paveiktu, ir vajadzīgs valsts atbalsts, kā to labi ir parādījusi Āzijas pieredze, arī Eiropas valstu pieredze vēl pirms Āzijas. Mums ir atmiņā jāatsvaidzina, ko cilvēki Eiropā ir darījuši pirms mums un kā viņi kļuvuši bagāti. Jāsaprot, ka tas ir noticis caur eksportu. Tādēļ disciplinēts uzsvars jāliek eksporta atbalstam.
- Ceļā uz turību no jūsu mutes politiķu ausīs! Pēdējais jautājums - kādēļ nosaucāt eksportētāju asociāciju “Red Jacket”, kāpēc ne “Blue Jacket” vai “Black Jacket”?
- Šī asociācija veidojās laikā, kad valstī Vaira Vīķe-Freiberga bija prezidente, un viņa biežiieradās savās valstiskajās prezidenta vizītēs, tērpusies sarkanā žaketē.Ar to viņa izcēlās un kļuva par tādu spēcīgu Latvijas intelektuālo un eksporta zīmolu starp tumšos uzvalkos ģērbtiem pārējiem politiķiem. Ar to viņa ļoti daudz panāca. Mēs arī vēlamies veidot eksporta uzņēmumus, kas ir atšķirīgi un kuri izceļas tāpat kā Vaira Vīķe-Freiberga uz pārējo prezidentu fona Eiropas Savienībā.
- Tad jau mums tikai atliek ievēlēt “Red Jacket” politiķus?
- Tieši tā!
