Biedrība “Dzīvnieku brīvība” cīnās par to, lai izbeigtu vai vismaz mazinātu dzīvnieku ciešanas industriālajā lopkopībā. “Ikviens dzīvnieks ir pelnījis dzīvi bez ciešanām – mēs strādājam, lai ieviestu ilgtermiņa sociālas pārmaiņas dzīvnieku labā,” teikts biedrības ievadlapā. “Neatkarīgās” saruna ar biedrības vadītāju Katrīnu Krīgeri.
Kas šobrīd svarīgākais dzīvnieku brīvības jomā?
Aktuālākais ir lauksaimniecības dzīvnieku sprostu izskaušana un kažokzvēru industrijas aizliegums. Turpinām arī popularizēt dzīvniekiem draudzīgu dzīvesveidu, mudinām cilvēkus ēst vairāk augu izcelsmes produktus, lai saudzētu dabu, klimatu, dzīvniekus un pašu veselību.
Kāda situācija ir ar kažokādām?
Pērn rudenī Saeima pieņēma likumu par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Latvijā, tas gan stāsies spēkā tikai pēc pārejas perioda, proti, 2028. gada 1. janvārī. Eiropas pilsoņu iniciatīvas ietvarā mēs vācām Latvijas pilsoņu parakstus par zvēraudzētavu aizliegšanu, un Latvijā tika savākti vairāk nekā 60 000 parakstu. Bijām rezultatīvākie parakstu vācēji visā Eiropas Savienībā.
Tas apliecināja, ka Latvijas cilvēkiem dzīvnieku aizsardzība ir svarīga. Vairumam jau sen ir skaidrs, ka lapsu, ūdeļu un šinšillu audzēšana, iesprostojot dzīvniekus šauros būros, lai tiem novilktu ādu, ir nevajadzīgs, drausmīgs un asiņains bizness.
Pavasarī ir beidzies aktīvais parakstu vākšanas periods, tagad notiek parakstu pārbaude, un tad, kad to pabeigs, notiks iniciatīvas izskatīšana ES institūcijās. Taču līdz pieņemtam likumam, līdz ES līmeņa aizliegumam vēl ir daudz darba. Tie ir vismaz pāris gadi.
Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka ražot mākslīgās kažokādas - tas ir vēl sliktāk, proti, tāda ķīmija vidi apdraud daudz vairāk nekā dabīgo kažokādu ražošana.
Tā ir faktu sagrozīšana. Pētījumi apliecina tieši pretējo. Dzīvnieku audzēšana ar mērķi iegūt kažokādas ir videi visnedraudzīgākais ražošanas veids. Protams, arī mākslīgo kažokādu ražošana nav videi nekaitīga.
Taču tā ir viltus dilemma: izvēlēties starp dabīgajām un mākslīgajām kažokādām. Vai tad tiešām ir tā, ka bez kažokādām nu nekādi nevar iztikt? Ir daudz brīnišķīgu materiālu, ko izmantojot varam izskatīties labi.
Veikalos, pērkot olas, cilvēki ir ievērojuši uz tām marķējumu: no nulles līdz trijniekam, tālāk valsts kods. Kas tie par cipariem? Vai tie ir vistu brīvības cipari?
“Dzīvnieku brīvība” jau gadiem ilgi strādā ar dējējvistu aizsardzības jautājumu. Mēs aicinām atteikties no sprostu sistēmām olu ražošanā. Strādājam ar visām iesaistītajām pusēm - ar pārtikas ražošanas un ēdināšanas uzņēmumiem, ar veikaliem, ar izplatītājiem, ar sabiedrību un medijiem. Daudzi veikalu tīkli - “Rimi”, “Maxima”, “Top” un citi - jau apņēmušies līdz 2025. gadam pilnībā atteikties tirgot sprostos dētas olas. Progress ir, bet gribas, lai tas būtu straujāks.
ES līmenī arī notiek virzība: ir atbalsts iniciatīvai “Neturi būrī!” - tā paredz tuvāko gadu laikā izstrādāt tādu labturības regulējumu, kas prasītu atteikties no sprostiem visiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Iniciatīva paredz arī sprostos turētu dzīvnieku produkcijas importa aizliegumu.
Prieks, ka arī Latvijas ražotāji virzās prom no sprostiem. Piemēram, uzņēmums “Balticovo” publiski paudis apņemšanos tuvāko gadu laikā pilnībā izbeigt vistu turēšanu sprostos.
Diemžēl ir valstis, kurās pārtiku ražo ar nehumānām metodēm, un ražojumi nonāk pie mums.
Tā ir problēma. Ir valstis, kurās dzīvnieku labturības standarti neeksistē vai ir zemāki nekā Eiropā. Lai gan tipiski šādu labturības standartiem neatbilstošu produktu imports Eiropas Savienībā ir stingri ierobežots, taču ir daži izņēmumi. Piemēram, Latvijas olu ražotāji ceļ trauksmi par to, ka Latvijā ieved Eiropas Savienības labturības standartiem neatbilstošas olas. Statistika rāda, ka ES labturības standartiem neatbilstošo olu imports no Ukrainas uz Eiropu pēdējā gada laikā ir divdesmitkāršojies, jo kopš kara sākuma atcelti importa ierobežojumi.
Līdz ar to Latvijā ieved tonnām olu no sprostu fermām, kurās vistu labturība neatbilst Eiropas Savienības minimālajām prasībām. Eiropas Savienībā minimālais labturības standarts sprostu olām, kas ir ar marķējumu “3”, prasa katrai vistai nodrošināt vienas A4 lapas platību.
Tas taču ir ļoti maz. Tai nabaga vistai nav pat kur apgriezties, nerunājot nemaz par to, ka viņa varētu patipināt.
Tieši tā. Un ārpus Eiropas Savienības šīs vistas sprostos var tikt turētas pat vēl blīvāk, piemēram, platībā uz divām A4 lapām trīs vistas. Putniem ir atņemts viss - spēja pakustēties, izplest spārnus, vienvārdsakot, tās ir mokas, jo ir izslēgta jebkāda dabiska uzvedība. Stāvi visu mūžu uz režģa un dēj olas!
Kā to risināt?
Šī problēma jārisina visos līmeņos - gan valstiskā, gan ražotāju, patērētāju un veikalnieku līmenī. Politiķiem jāstrādā, lai ierobežotu ES labturības standartiem neatbilstošu produktu importu. Liela nozīme ir veikalu tīkliem, kam jāatbild par sortimentu savu veikalu plauktos - jāpārtrauc tirgot zemas kvalitātes produktus, kas ražoti zem minimālās labturības prasībām.
Pircējiem nereti vienalga, vai tā vista plivina spārnus un pastaigājas vai arī ir iespiesta starp tādām pašām bēdu māsām.
Aicinājums pircējiem ir nepirkt nežēlīgā veidā iegūtus produktus, nepirkt sprostos dētas olas. Tomēr galvenā atbildība gulstas uz veikaliem, kas izvēlas savu sortimentu. Veikalu korporatīvā sociālā atbildība ir piedāvāt tikai kvalitatīvus produktus, tātad netirgot sprostos dētas olas, proti, netirgot Eiropas Savienības minimālajiem labturības standartiem neatbilstoši ražotus, nekvalitatīvus produktus. Labturība arī ir kvalitātes sastāvdaļa.
Kā pircējiem atšķirt olas veikalā?
Kodi uz olām ir no 0 līdz 3. Jo lielāks cipars, jo vairāk ciešanu. Aiz cipariem seko ražotājvalsts kods.
Parunāsim par humānisma robežām. Vairums cilvēku uzturā lieto gaļu, bet, zinot gaļas ražošanas industrijas apmērus un nežēlību attieksmē pret dzīvniekiem, reizēm sajūtams protests un nevēlēšanās ēst gaļas produktus...
Filozofiska tēma. Humānisma robežu katrs pats sev nosaka. Lai rīkotos humāni, ir divi galvenie priekšnoteikumi: drosme un saprāts. Drosme - lai neslēptu galvu smiltīs patiesības aizmiršanai. Saprāts - lai rīkotos atbilstoši reālajiem faktiem, kas svarīgi mūsu pašu un mūsu bērnu ilgtermiņa interesēm. Humānisms nav emocionāls, humānisms attiecībā uz pārtiku, kas nāk no dzīvnieku pasaules, ir racionāls.
Zinātniskie pētījumi un vienkārši novērojumi apliecina, ka lopkopības sistēmā dzīvnieki neizbēgami cieš. Cūkas, kas iesprostotas režģī, nevar pakustēties - viņas cieš. Tāpat vistas cieš saspiestībā. Govis, kurām tūlīt pēc dzemdībām atņem teliņus, arī cieš.
Drosme ir to visu atzīt. Atzīt, ka tā ir vardarbīga nevainīgu dzīvnieku mocīšana. Jābeidz izlikties, ka mēs to nezinām, un nedrīkst samierināties ar nesaprātīgu, netaisnīgu un postošu sistēmu. Industriālā lopkopība ir viens no vadošajiem klimata krīzes radītājiem, resursu izšķērdētājiem, dabas piesārņotājiem - tā ir laika bumba, kas nesīs jaunas, iznīcinošas pandēmijas.
Ja mēs gribam rīkoties humāni un saprātīgi, mums beidzot jāsāk domāt par sevi un saviem bērniem, proti, jāsamazina dzīvnieku produktu patēriņš. Mums taču nevajag jebkādu sliktāko pārtiku, mums vajag ēdienu, kas labs gan miesai, gan dvēselei. Nav obligāti jāēd dzīvnieki, lai dzīvotu pilnvērtīgi, laimīgi un veselīgi.
