Demokrātisko valstu starptautiski vispārpieņemta prakse ir diplomātiskā līmenī zibenīgi reaģēt uz masu slepkavībām. Kā Latvija reaģēs uz Kahovkas HES uzspridzināšanu, vai vispār reaģēs un kas no Latvijas puses gaidāms attiecībās ar Krieviju pēc tās paveiktā kārtējā terora akta, “Neatkarīgās” saruna ar ārlietu ministru un jaunievēlēto Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Vai tagad, pēc apjomīgā terorakta, Kahovkas HES uzspridzināšanas, sagaidāma Latvijas Ārlietu ministrijas reakcija, piemēram, diplomātisko attiecību līmeņa pazemināšana vai pilnīga to pārtraukšana?
Esmu teicis jau iepriekš: ir nepieciešamība gan iegūt un apstrādāt informāciju, gan koordinēt to ar ES un NATO dalībvalstīm. Neviena ES vai NATO dalībvalsts nav pārtraukusi diplomātiskās attiecības ar Krieviju. Kahovkas HES uzspridzināšana ir briesmīgs terora akts, taču visi apsvērumi gan no racionālā, gan emocionālā viedokļa paliek spēkā.
Vai tiks samazināts Krievijas diplomātu un vēstniecības darbinieku skaits?
Pērn šo skaitu jau krietni samazinājām. Dzirdam, ka viena otra Eiropas valsts tagad izraida pa četriem, pieciem diplomātiem, tāpēc jāatgādina, ka vairākās kārtās samazinājām diplomātu un darbinieku skaitu diezgan radikāli, kā arī pieņēmām lēmumu par diplomātisko attiecību statusa pazemināšanu. Tas notika februārī. Neviena Baltijas valsts šobrīd nav pārstāvēta vēstnieka līmenī Maskavā, arī Krievija nav pārstāvēta vēstnieku līmenī ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Latvijā.
Neizslēdzu, ka var tikt pieņemti koordinēti lēmumi, bet tad tas tiks paziņots atsevišķi. Mēs joprojām koordinējamies ar līdzīgi domājošām valstīm.
Tas nozīmē, ka ES valstis domā līdzīgi?
Ne gluži. Vairākām valstīm attiecības joprojām ir vēstnieku līmenī. Ir dažādi principi par diplomātisko pārstāvniecību. Valstis, kas ir mazākas par Latviju, ir bijušas ļoti piesardzīgas: tādām valstīm ir tikai kādi trīs diplomāti, un, ja šo situāciju pakustina, tas reāli nozīmē pārtraukt diplomātiskās attiecības. Un tas radikāli ietekmētu informācijas ieguves iespējas. Bet klausīties visus Krievijas murgus un pieņemt, ka tie atspoguļo to, kas notiek realitātē, būtu neprāts.
Ir, protams, kopīga līnija, kas ir atbalsts Ukrainai, bet tas, kas attiecas uz diplomātisko pusi: daudzas valstis ir savstarpēji koordinējušās un pieņem nedaudz atšķirīgākus lēmumus, salīdzinot ar mūsu lēmumiem.
Pirms kāda laika Baltijas valstu ārlietu ministri aicināja Eiropas kolēģus izšķirties par vienotu diplomātiskās klātbūtnes standartu, taču tas neguva atbalstu. Bet ir arī valstis, kas domā: dīvainā kārtā kaut kas mainīsies un attiecības ar Krievijas Federāciju aizies atpakaļ vecajās sliedēs.
Cilvēki ir emocionāli: tā kā Krievija uzspridzināja Kahovkas HES un ukraiņiem tagad ir milzu problēmas ar dzeramo ūdeni, varbūt vajadzētu atslēgt ūdens padevi arī Krievijas vēstniecībai Rīgā?
Es patiešām saprotu šo pamatoto emociju gammu, bet šajā gadījumā emocijām un racionālismam ir jābūt līdzsvarā. Jūs noteikti esat pamanījusi, ka mēs gatavojam palīdzības paketi Ukrainas iedzīvotājiem. Zinu, ka kolēģi Iekšlietu ministrijā arī apzina palīdzības veidu un apjomu. Tāpat spiedīsim uz papildu sankcijām.
Reizēm šķiet: ietvītojam kaut ko, un uzreiz papildu munīcija, ieroči un aprīkojums ukraiņiem iekrīt palīdzības grozā! Taču tas viss, patiesību sakot, prasa nūģisku, apnicīgu darbu, jo tev visu laiku jāatgādina, tev visu laiku kaut kas kavējas, bet palīdzība ir nepieciešama ikkatru brīdi.
Tas ir karš, un es šobrīd neuzņemtos prognozēt, kad tas beigsies. Tomēr mēs darīsim visu maksimālo, lai ukraiņiem veiktos. Domāju, ka krievi uzspridzināja hidroelektrostaciju bailēs no ukraiņu pretuzbrukuma. Visprecīzāk šo teroraktu ir nosaukuši paši ukraiņi: tas ir ekocīds. Mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, kāds ir nodarījums dabai, dzīvniekiem, cilvēkiem...
Kāpēc Apvienoto nespējnieku organizācija, ko nezin kāpēc dēvē par Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), tāpat Sarkanais Krusts - nepalīdz Ukrainai? Prezidents Zelenskis ir paudis sašutumu par tādu attieksmi.
Sarkanais Krusts ir plaša nevalstiska organizācija, varbūt var pajautāt kolēģiem no Latvijas Sarkanā Krusta. Bet palīdzēt Ukrainai ir ANO vistiešākais pienākums.
Taču man ir cita veida pārdomas. Iespējams, ka dažos sāk iestāties savveida pagurums un pieradums - pilnīgi nevietā un nelaikā. Bet jebkurš atbalsts - vai tas ir ieskaitījums ziedošanas kontos, vai tas ir tviterkonvojs, un man bail kaut ko nenosaukt, - tas viss ir ārkārtīgi nozīmīgi. Tagad ukraiņiem vajadzīgas ūdenssistēmas, savukārt ziemā mēs sūtījām ģeneratorus. Es aicinu nepagurt, nepierast, neatslābt. Tas ir svarīgi katru dienu.
