“Darbus, kas ir Valsts prezidenta pārziņā, var veikt ar manām zināšanām un pieredzi. Tas man neprasītu milzīgu ieskriešanos. Šobrīd tas nav mazsvarīgi. Turklāt esmu lauzis visus iespējamos laika rekordus, būdams ārlietu ministra amatā. Šī atziņa man deva zināmas pārdomas: kurp doties tālāk?” teic ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), viens no trim pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu.
Vai jums bija kāds pārdomu laiks, lai izsvērtu - piekrist vai nepiekrist piedāvājumam iekļauties sacensībā par Valsts prezidenta amatu?
Pārdomu laika nebija, ņemot vērā to, ka situācija attīstījās diezgan strauji. Politiskās partijas šādos gadījumos runā krustām šķērsām, lai saprastu, kuram no kandidātiem ir pietiekams atbalsts Saeimā. Partijas saprata, ka esošajam prezidentam nav nepieciešamā atbalsta, visticamāk - arī nebūs. Nebija pat 49 balsu, kā visu laiku domāja. Pēc tam notika “Jaunās vienotības” diskusijas, un es nebiju ne pirmais, ne vienīgais kandidāts.
Vēl bija Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete?
Jā. Diskusijas bija intensīvas, un mēs ātri nonācām pie rezultāta. Maija sākumā es vēl nevarēju sevi iedomāties prezidenta amata kandidāta lomā.
Kad jūs tikāt pieteikts šai “lomai”, sākotnējā reakcija bija: vēlēšanās otrās kārtas nebūs. Tomēr situācija nav tik vienkārša: šobrīd nav skaidrs, ko darīs “zaļzemnieki”. Viņiem ir divas iespējas - vienoties vai nu ar “Apvienoto sarakstu”, vai nu ar “Jauno vienotību”.
Vēl ir nepilnas divas nedēļas laika. Un divas nedēļas politikā ir teju bezgalība. Visi runā, pilsētā baumas sit augstu vilni. Bet 31. maijs visu noliks savās vietās.
Kādi, jūsuprāt, ir nākamā Valsts prezidenta galvenie uzdevumi?
Pirmais un galvenais, un par to es nestrīdos ar abiem Valsts prezidenta amata kandidātiem - ne ar Pinto kundzi, ne ar Pīlēna kungu: valsts ārējā un iekšējā drošība. Tāpat kā pašreizējais posms, arī nākamie gadi nebūs viegli. Valsts ārpolitiskā darbība, aizsardzības stiprināšana, iekšējā drošība - tas viss saistīts ar Valsts policijas, ar drošības iestāžu, Valsts robežsardzes stiprināšanu. Ja kaut kas šajās jomās neiet, ir iespēja izmantot Nacionālās drošības padomes palīdzību.
Lai kā prezidentam gribētos darīt skaistas un cēlas lietas, Krievijas agresija turpināsies, un karš tik ātri nebeigsies. Mums kaimiņos ir divi neprognozējami režīmi, kurus pat nav iespējams atšķirt - tie izskatās kā viens, un tas ir Putina/Lukašenko režīms.
Otrā problēma. Mēs mīņājamies uz vietas. Politiski, sabiedriski, ekonomiski. Mīņājamies uz vietas jautājumos, kas skar izglītību, tautsaimniecību. Nav kvalitatīvas diskusijas, bet prezidents to var rosināt. Taču nevajag gaidīt, ka prezidents darīs valdības darbu. Tas nav iespējams. Tomēr prezidentam ir iespēja noteikt darbības virzienu.
Trešais punkts. Esmu bijis daudzās ārzemju vizītēs, bet par maz esmu apmeklējis Latvijas reģionus. Mūsu politiķiem patīk teikt kvēlas un tukšas (vai ne tik tukšas) runas, taču pietrūkst dialoga ar sabiedrību. Nav sarunāšanās ar cilvēkiem. Politiķi aizbrauc un izstāsta, ko viņi domā, bet aizmirst ieklausīties cilvēkos, lai saprastu, ko tad viņi domā.
Jūs gribat teikt, ka vara ir atsvešinājusies no sabiedrības?
Man ir milzīga pieredze valsts darbā, un patlaban es redzu, ka varas aparāts ir tik ļoti birokratizēts, tik ļoti uz procesu, nevis uz mērķi un uz cilvēku vajadzībām orientēts.
Te jāpiemin traģiskais gadījums Jēkabpilī, un tas šokēja pat mani. Ir nogalināta sieviete, kuru pirms tam ilgstoši vajāja viņas bijušais vīrs. Vienalga, vai tā ir tiesu vara, policija vai prokuratūra - visi runāja nevis par to, kāpēc šī slepkavība netika novērsta, bet kā vairogu sev priekšā lika nepieciešamās procesuālās darbības un likuma pantus.
Protams, šo attieksmi nevar izmainīt ar pieciem likuma grozījumiem, sešiem lēmumiem vai piecpadsmit instrukcijām. Ir vajadzīga diskusija par to, kā atgūt sadarbības iespējas, taču tas ir ilgstošs process.
Attieksmi nevar izmainīt arī Stambulas konvencija, par ko te daudzi kārtējo reizi ir iesviluši. Tā neapturēs varmākas.
Te man ir savs viedoklis. Stambulas konvenciju savulaik esam parakstījuši, tāpat kā Igaunija un pavisam nesen arī Ukraina. Pēdējā - ar zināmu atrunu, proti, ka nekas šajā konvencijā nevar tikt interpretēts kā pretrunīgs Ukrainas konstitūcijai. Un ne jau konvencijas vai likumi vieni paši kaut ko izmaina, bet tie uzliek zināmu rāmi no starptautisko tiesību viedokļa. Saprotu, ka daļā cilvēku šī konvencija rada bažas, taču arī mēs to varam ratificēt ar atrunu.
Atrunas konvencijas gadījumā, manuprāt, neko nenozīmē.
Nestrīdēsimies. Jebkura valsts var ratificēt jebkuru likumu vai konvenciju - ar konkrētām atrunām. Arī Latvija to ir darījusi. Šveice, piemēram, ir atrunājusi, ka īpašos gadījumos nepiemēros to vai citu pantu. Starptautiskajās tiesībās tas ir iespējams.
Ļoti svarīgs jautājums: palīdzība Ukrainai. Tas paliks kā viens no prezidenta darbības virzieniem?
Šo jautājumu pat īpaši neizceļu, jo tie ir pamatu pamati mūsu drošības stiprināšanai. Tas ir kļuvis absolūti neatņemams mūsu ārpolitikas, mūsu drošības politikas uzdevums. Atbalsts Ukrainai - tas ir gan NATO konteksts, gan starptautiskā tribunāla konteksts. Latvijai tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem nākamo sešu mēnešu laikā: izveidot un sākt darbināt zaudējumu reģistru.
Ko tas nozīmē?
Visi Krievijas radītie zaudējumi, ko tā ir radījusi Ukrainā, tiek reģistrēti, un tas dod iespēju izveidot pamatotu prasību pret Krieviju. Protams, ne jau šodien vai rīt tas notiks, taču visam ir jābūt noformētam, un tad pienāks diena, kad Krievijai būs par visu jāsamaksā.
Ir daļa cilvēku, kuri jums pārmet pārāk tolerantu attieksmi pret migrantiem no Krievijas: jūs viņus esot ielaidis par daudz.
Tā “daļa cilvēku” brīžiem nesaprot, ko paši runā. Kad kaut kur palasu šīs aplamības, sāku domāt: kas to visu iniciē? Sevišķi sociālajos tīklos aiz anonīmu kontu nosaukumiem... Patlaban spēkā ir Baltijas valstu, Somijas un Polijas kopīgā politika attiecībā uz robežas šķērsošanu. Tā nosaka atsevišķus izņēmumus, jaunas vīzas izsniedzam ļoti maz, arī humāno vīzu skaits ir samazinājies, bet būtiski ir tas, ka mēs nelaižam iekšā cilvēkus ar parastajām tūristu vīzām. Protams, nevaram izķert cilvēkus, kuri lido ar iekšējiem reisiem, piemēram, ielido no Vācijas.
Kāpēc jūs piekritāt balotēties uz Valsts prezidenta amatu?
Vienubrīd sapratu, ka situācija šajās prezidenta vēlēšanās nav vienkārša. Samocīti veidojās diskusija par to, vai koalīcija var vienoties par kopīgu kandidātu. Sapratu arī to, ka darbus, kas ir Valsts prezidenta pārziņā, var veikt ar manām zināšanām un pieredzi. Tas man neprasītu milzīgu ieskriešanos. Un šobrīd tas nav mazsvarīgi.
Turklāt esmu lauzis visus iespējamos laika rekordus, būdams ārlietu ministra amatā. Šī atziņa man deva zināmas pārdomas: kurp doties tālāk? Lai arī kāds būtu šo vēlēšanu iznākums, sapratu, ka šis darbs ir darāms.
Vai esat domājis par to, kurš būs nākamais ārlietu ministrs - ja jūs tiksiet ievēlēts par Valsts prezidentu?
Atstāsim šo jautājumu... uz 31. maiju. Ja ievēlēs - tad domāsim.
