Jaunieši izrādījuši negaidīti lielu atsaucību iespējai pieteikties Valsts aizsardzības dienestā. Lielākā daļa no viņiem to darījuši patriotisma jūtu vadīti, taču ir arī citas motivācijas.
“Valsts aizsardzības dienestā jaunieši varēs apgūt prasmi pabeigt to, ko viņi ir uzņēmušies. Un tās mammas un tēti, kuri gaužas, ka mēs atņemsim viņu lolojumiem 11 mēnešus no dzīves, patiesībā var būt pateicīgi, ka ieguvums būs daudz lielāks par šķietamo zaudējumu,” intervijā “Neatkarīgajai” par Valsts aizsardzības dienestu stāsta Rekrutēšanas un atlases centra priekšnieks majors Rihards Rozenbaums.
Cik jauniešu pieteikušies Valsts aizsardzības dienestā?
Līdz 15. maija vakaram esam saņēmuši 488 pieteikumus, no kuriem 11 ir uzrakstījušas sievietes. Kopīgais skaitlis ir krietni lielāks nekā bija cerēts.
Jums bija bažas, ka būs mazāk?
Tas tomēr ir kaut kas jauns, neizzināts. Iepriekš tika veiktas aptaujas par obligāto militāro dienestu, un tās neliecināja par kaut kādu ārkārtēju lielu popularitāti. Bet šis skaitlis mūs patīkami pārsteidza. Acīmredzot publiskā komunikācija ir bijusi gana plaša un pozitīva. Komunicējot ar pieteikumu iesniedzējiem, secinājām, ka nereti jauniešu vecākiem ir bijusi būtiska loma: viņi pierunājuši, pārliecinājuši savus jauniešus pieteikties dienestā.
Kāda ir jauniešu fiziskā kondīcija?
Tas būs mans subjektīvais vērtējums. Gandrīz nav tādu, kuriem būtu liekais svars, varbūt dažiem būs problēmas, veicot spēka vingrinājumus. Bet ja kādam pietrūks spara, izpildot minimālās prasības, tad mēneša vai pāris mēnešu laikā, mazliet piepūloties, visu var panākt. Jauniešiem, kuriem parasti ir laba vielmaiņa un iespējas attīstīt muskuļus, problēmu nebūs.
Vai šiem jauniešiem netiks veikta veselības pārbaude?
Protams, tiks veikta veselības pārbaude, bet - atšķirībā no profesionālā dienesta kandidātiem - netiks veikta psiholoģiskā izpēte un fiziskās sagatavotības pārbaude.
Vai esat runājis ar jauniešiem par motivāciju iesaistīties Valsts aizsardzības dienestā?
Tā nopietni sāksim runāt, sākot no 22. maija, bet vairāki no tiem, ar kuriem jau paspēju parunāt klātienē vai pa tālruni, atbildēja, ka nezina, ko īsti iesākt pēc vidusskolas beigšanas. Tad nu šie 11 mēneši, ko viņi pavadīs dienestā, būs kā pārdomu laiks, lai saprastu, ko darīt - stāties augstskolā vai uzreiz apgūt kādu profesiju, vai arī - palikt dienestā.
Dienestā pieteikušies arī 22 gadus veci vīrieši, un tad man ir jautājums: kāpēc tu vēl neesi izlēmis, ko dzīvē darīt? Dažs labs atbild: mans draugs nāca pieteikties, es viņam līdzi. Šie jaunie cilvēki ir bez profesijas, bez darba, bez savas ģimenes. Latvijā tādu ir aptuveni 30 000, un tā jau ir problēma. Kad piesakās šādi jaunieši, es savām darbiniecēm, kuras pieņem anketas, saku: agrāk par 11 vai 12 dienā viņiem nevajag zvanīt, jo viņi tajā laikā vēl guļ. Nu, jums nāk smiekli, bet tā ir patiesība.
Daudziem jauniešiem ir gluži racionāla pieeja: viņi tālāk domā par profesionālo dienestu, bet tur līgums tiek slēgts uz pieciem gadiem, savukārt šie 11 mēneši ir pārdomu un pārbaudes laiks, lai saprastu - militārais dienests mani saista vai nesaista?
Motivācija - aizsargāt dzimteni, aizstāvēt Latviju - tādas vispār nav?
Es ne mirkli nešaubos, ka lielākā daļa no viņiem ir patriotiski noskaņoti. Bet ir arī citi varianti. Nesen bija atnācis viens 22 gadus vecs vīrietis - bez nopietna darba, arī nav mācījies pēc vidusskolas beigšanas, pats īsti nezina, ko grib no dzīves.
Viens no diviem motivējošajiem elementiem viņam bija armijas disciplīna, proti, kāds viņu disciplinēs. Otrs: viņš iemācīsies kaut ko jaunu un noderīgu, ja gadījumā - nedod, dies - dzīvē ienāks karš, kā tas notika Ukrainā. Jaunietis saprot, ka viņš būs vajadzīgs, jo noderīgs karā var būt ikviens - arī santehniķis un žurnālists. Ne jau visiem rokās jāņem ierocis. Galvenais ir - iegūt jaunas iemaņas un zināšanas, kas saistītas ar aizsardzību.
Bet tādā gadījumā jādomā par to, ka ne tikai praktiskās nodarbības vajadzīgas, bet arī tādas, kas dod izpratni par patriotismu, dzimtenes mīlestību un tamlīdzīgi.
Nevaru analizēt apmācību procesu, tomēr primārais ir saistībā ar specialitāti, ko jaunietis apgūst Valsts aizsardzības dienestā. Varu spriest no savas pieredzes: tu nevari nekļūt par patriotu, ja ikdienā nēsā Latvijas armijas formu ar Latvijas karodziņu, piešūtu pie tās. Izklausās pārāk vienkārši, bet tā tas ir: tavs pienākums ir nēsāt formu, bet, ja tu esi mērkaķis bez principiem, tad tev šī forma drīz vien sāks riebties un tu to nometīsi, un tavs patriotisms izbeigsies vēl nesākdamies.
Vai ir dzīvi kādi stereotipi, pirms sākt dienestu armijā?
Sabiedrībā joprojām ir dzīvi stereotipi, ka, piemēram, profesionālā dienesta karavīri nepārtraukti uzturas kazarmās. Nē, tā nav. Tas ir tāds pats darbs kā jebkuram pilsonim: sākas astoņos un beidzas piecos pēcpusdienā. Ja divas vai trīs dienas tu uzturies poligonā, tad šīs dienas tiks kompensētas ar brīvdienām.
Tiem, kuri dienēs Valsts aizsardzības dienestā, būs mazliet citādi, un varbūt ne katru sestdienu un svētdienu viņi tiks mājās. Viss būs atkarīgs no mācību intensitātes, no tā, kā viņi apgūs mācību vielu. Jaunieši apgūs specialitātes, un tās var būt: ložmetējnieks, granātnieks, sakarnieks, artilērists un daudzas citas.
Kas ir aizliegts Valsts aizsardzības dienestā? Piemēram, rotaslietas, varavīksnes krāsās sazīmēti mati...
Ja runājam par rotaslietām - tas nu ir pašu drošībai. Ja, piemēram, ausīs karājas auskari, tad, noņemot ķiveri, var pats sevi traumēt, ja auskari kaut kur ieķeras. Tas pats var notikt, ja esi apkāries ar gredzeniem vai rokassprādzēm. Matiem jābūt dabīgā krāsā, apgrieztiem, sakoptiem. Galvenais - lai uzdevuma izpildes laikā mati netraucētu.
Ja jauniešiem iepatīkas tas, ko viņi Valsts aizsardzības dienestā dara, viņiem ir iespēja tur palikt ilgāk?
Protams. Man kā Rekrutēšanas un atlases centra priekšniekam ir lielas cerības, ka daļa jauniešu paliks arī profesionālajā dienestā. Lai no VAD pārietu uz profesionālo dienestu, nav pat jāgaida 11 mēneši: jaunieši jau pēc sešiem mēnešiem varēs pieteikties profesionālajā dienestā.
Starp citu, reizēm runājot ar uzņēmējiem, esmu pārliecinājies, ka viņi, pētot iespējamo darbinieku CV, visbiežāk izvēlas tos, kuriem ir militārā dienesta pieredze. Acīmredzot uzņēmēji saprot, ko nozīmē disciplīna, kas ieaudzināta tajos jauniešos, kuri ir dienējuši. Negribu teikt, ka tā ir alvas zaldātiņu disciplīna, tā patiesībā ir sevis motivēšana. Un nevis motivēšana piecelties sešos no rīta, bet gan - motivēšana sasniegt augstākus mērķus.
Esmu ļoti daudz runājis ar jauniešiem un tagad saprotu, ka mēs no tiem lēnajiem latviešiem esam daudzējādā ziņā izveidojuši paaudzi, kurai ir princips: neesi kūtrs, uzņemies iniciatīvu. Bet - stop! Pamudināt uz iniciatīvu - tas ir ļoti labi, taču pagaidām neesam iemācījuši spert nākamo soli - pabeigt to, ko esi uzņēmies.
Šādas situācijas redzu ikdienā. Tāpēc tik svarīgs ir Valsts aizsardzības dienests: tieši tajā jaunieši var apgūt prasmi pabeigt to, ko viņi ir uzņēmušies. Un tās mammas un tēti, kuri gaužas par to, ka mēs atņemsim viņu lolojumiem 11 mēnešus no dzīves, patiesībā var būt pateicīgi, ka ieguvums būs daudz lielāks par šķietamo zaudējumu.
Jaunieši pie mums ne tikai uzlabos savu fizisko formu, viņi iemācīsies, kas ir cieņa pret vecākiem, pret komandieri, pret skolotājiem, proti, pret tiem, kuri viņiem kaut ko iemāca. Paskatieties, kas nereti notiek skolās! Skolotāji dažkārt atrodas nožēlojamā situācijā, jo skolēni viņus pazemo.
Valsts aizsardzības dienests ir noderīgs arī ar to, ka palīdz jauniešiem socializēties, komunicēt ar citiem Latvijas jauniešiem, ar sabiedroto karavīriem. Kovidlaiku ierobežojumi diezgan spēcīgi iespaidoja jauniešu komunikācijas spējas, bet tagad tas viss ir pagātnē.
Kāpēc jūs pats esat karavīrs?
Mans vecaistēvs bija karavīrs, arī vecātēva brālis. Izlasīju daudz grāmatu par karavadoņiem, vislielāko iespaidu uz mani atstāja grāmatas par Napoleonu. No latviešiem - visdziļākais iespaids bija no Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa”. Mani ļoti ieinteresēja militārā joma, un sev es neredzēju citu ceļu. Turklāt - skaidrs, ka blakus mums ir kaimiņš, kura agresija ir neparedzama. Mums jāaizstāv sava zeme, mums citas izejas nav.
