“Iniciatīvas prasība ir noraidīta” – tāds uzraksts “rotā” portālā “manabalss.lv” iesniegto iniciatīvu “Par algu iesaldēšanu Valsts prezidentam, ministriem u.c. tautas kalpiem”, kas šobrīd – jau pēc Ministru kabineta noraidījuma – savākusi vairāk nekā 17 000 parakstu. Iniciatīvas autore ir Nora Freimane, uzņēmēja, valdes locekle Biznesa efektivitātes asociācijā.
Kāda bija jūsu motivācija uzsākt cīņu pret valsts amatpersonu algu palielināšanu?
Man apnika tā bezkaunība un visatļautība, ko piekopj valdība. Es kā uzņēmēja ikdienā saskaros ar dažādām valsts institūcijām, es ar tām sarakstos, atbilžu termiņi ir gari, tos pagarina, solītais netiek izpildīts laikā, institūciju vadītāji atrunājas ar darbinieku trūkumu un zemo atalgojumu. Bet algas tiek paceltas tur, kur nav nekādu problēmu piesaistīt darbiniekus: uz vienu deputāta vietu taču kandidēja 18 pretendentu.
Kad ieraudzīju ziņu par algu paaugstināšanu valsts augstākajām amatpersonām, biju gatava zīmēt plakātu un iet stāvēt piketā pie Saeimas. Bet skaidrs, ka tas būtu bijis bezjēdzīgs pasākums... Tāpēc labi, ka ir portāls “manabalss.lv”, kurā var publicēt iniciatīvas un vākt parakstus. Tādām iniciatīvām ir lielāks svars nekā piketam pie Saeimas.
Oktobrī iesniedzu iniciatīvu, un novembra beigās paraksti tika savākti. Sākumā viss notika lēni, bet tad “Neatkarīgā” feisbukā nopublicēja - lūk, iniciatīva! - no tā brīža viss aizgāja zibens ātrumā. Pirms tam mēģināju rakstīt dažādiem portāliem ar lūgumu atbalstīt mūsu iniciatīvu - nulle reakcijas!
Vai sajutāt vilšanos valdošajās aprindās?
Manī nav īpaši lielu cerību uz tiem, kuri patlaban ievēlēti Saeimā un veido koalīciju. Bet tā nebija vilšanās no jauna. Tā bija atkārtota vilšanās, proti, ka ir tik slikti, ka viņiem tik ļoti ir vienalga, ko domā un kā šajos ekonomiskajos apstākļos dzīvo sabiedrība. Es redzēju absolūtu visatļautību un pilnu pārliecību: viņi saprot, ka viņiem par to nekas nebūs.
Ko jūs vēl darījāt, lai pievērstu valdošo aprindu uzmanību?
Cilvēks jau var izdarīt tikai tik daudz, cik viņš spēj... Es esmu viena parasta Latvijas iedzīvotāja, man aiz muguras nav nevienas politiskas organizācijas vai PR aģentūras. Pēc tam, kad iniciatīva savāca vajadzīgo balsu skaitu, tad gan sākās intervijas, bija piedalīšanās Jāņa Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?”...
Bet man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tie, no kuriem atkarīgs lēmums - palielināt vai iesaldēt algas - neko nemainīs. Tāpēc janvārī sagatavoju nākamo iniciatīvu portālā “manabalss.lv”: par kārtību, kādā īstenot valsts pārvaldes algu reformu. Šajā iniciatīvā ir pieprasīts valsts pārvaldes amatpersonu algu sakārtošanu sākt ar tiem amatiem, kam tas tiešām ir nepieciešams, un, kamēr tas nav izdarīts, augstākajām amatpersonām atgriezt atpakaļ tās algas, kuras tām bija 2022. gada līmenī. No Darba likuma viedokļa algas ir iespējams samazināt - līdz brīdim, kad visiem mūsu valstī sāks klāties labāk. Es saprotu, ka tas ir veltīgi, bet gribu viņiem parādīt, ka cilvēki nebūs mierā ar to, ko viņi dara. Algu reformai ir vispirms jāsasniedz tās primārie mērķi un tikai tad jāpalielina algas augstākajām amatpersonām. Tas, ko daru, ir viens adatas dūriens, bet...
...jādur tikmēr, kamēr viņiem sāk sāpēt. Pagaidām ir noraidošs klusums un vienaldzība.
Es uzrakstīju iesniegumu Ministru kabinetam, Valsts kancelejai - lai viņi mani kā iniciatīvas autori uzaicina uz sēdi, kad viņi šo jautājumu skatīs, vai vismaz lai informē mani, ko viņi dara ar iniciatīvu. Rezultātā es saņēmu atbildi no Valsts kancelejas ar domu - sēdi mierā, mēs paši visu izspriedīsim, tad varēsiet paskatīties MK mājaslapā, ko esam izlēmuši. Tas bija klajš...
...spļāviens sejā.
Jā, klaja, necienīga ignorēšana, sak, kas tad jūs tur tādi esat - savācāt kaut kādus parakstus, un tad? Mēs taču izlemsim, kā mums vajag! Biju vienīgi Saeimas mandātu un ētikas komisijas sēdē. Un vīlos! Ja bija kāds, kam vajadzētu atbalstīt manu priekšlikumu, tad tā ir opozīcija. Tā vietā daļa no deputātiem atturējās, daļa lēma virzīt tālāk uz valdību. Turklāt darba ētika viņiem tāda savāda... Viens otrs deputāts ieradās, kad sēde jau bija pusē, neko īsti nebija dzirdējuši, bet par kaut ko balsoja.
Rodas iespaids - un ne jau tikai no šī gadījumā vien - valsts amatpersonas nejūt, neredz, nedzird tautu.
Tieši tā arī ir. Tāda sajūta, ka, deputātiem atverot Saeimas durvis, viņi ieiet citā portālā, kur eksistē pilnīgi cita pasaule. Un tas, kas notiek tur, ārā, ir tikai - “tur, ārā”. Algu paaugstināšanas attaisnojums bija: to taču izdarīja iepriekšējā Saeima. Bet arī šis arguments taču neiztur kritiku! Ekonomiskā situācija ir mainījusies, inflācija ir tāda, ka tautas lielākā daļa nesaprot - kā izdzīvot? Bet deputāti šo algu paaugstināšanu attaisno ar to, ka viņi nupat ir sākuši strādāt un tagad tikai atliek piesaistīt augsti kvalificētus speciālistus.
Patlaban tiek runāts par nodokļu paaugstināšanu.
Jā, par to runā ministrs Ašeradens. Bet varbūt vispirms sākt domāt par valsts pārvaldes efektivitāti, jo veids, kā viņi strādā, ir... neizprotams. Procesi ir sarežģīti, birokrātiskais aparāts neadekvāti milzīgs. Privātā biznesā nekas tāds nevarētu notikt: bankrots iestātos mēneša laikā.
Viņi par to nedomā, jo nodokļu maksātāju naudas ādere ir teju neizsmeļama. Turklāt Kariņš draud paaugstināt pensionēšanās vecumu.
Kaut kādā brīdī nodokļu maksātāji var pateikt: mēs vairs nespējam jums maksāt, mēs vairs nevaram pavilkt visu, ko jūs izdomājat. Un pensionēšanās vecuma paaugstināšana nerisinās darbaspēka trūkuma problēmu. Lai to risinātu, jādomā par efektivitātes paaugstināšanu, par automatizēšanu. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana novedīs pie tā, ka lielākā daļa cilvēku nomirs vēl pirms pensijas saņemšanas. No kurienes viņiem nāk šādi lēmumi? Man kā cilvēkam ar finanšu izglītību tas viss šķiet kā kosmoss, ko viņi tur izdomā. Tur nav nekādas loģikas!
Bet ko mums visiem tālāk darīt? Labi, ir iniciatīvas, ir raksti medijos, bet - ko tālāk?
Apvienoties un to darīt daudziem cilvēkiem. Ja klaigā viena pati Freimane, viņa ir viena Freimane. Kamēr viena Veidemane raksta, tikmēr viņa ir viena. Ja parādīsies cilvēki - ne tikai tas viens, kurš atrodas priekšā, - tad varbūt kaut kas sāks mainīties?
Biju pārāk maza, lai atcerētos Atmodu, bet, manuprāt, ir jānāk jaunai Atmodai un cilvēkiem ir jāsaprot, ka šādā veidā mūsu dzīve turpināties nedrīkst. Mēs atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, un ārējo parādu nenomaksās pat mūsu bērnu bērni.
Jā, vajag līderi. Taču, kad tāds parādās, rodas jautājumi: no kurienes tu, kas tev aiz muguras, kāda tava personiskā ieinteresētība? Bet ja cilvēkam ir pārliecība un nav nekādu savtīgu motīvu, kāpēc lai viņš nebūtu līderis?
