Par “Apvienotā saraksta” īpašo pozīciju valdībā, premjera un finanšu ministra šauri tehnokrātisko pieeju valsts attīstības un drošības jautājumiem, Uldi Pīlēnu kā Valsts prezidenta amata kandidātu un to, kā novērst gaidāmo katastrofu veselības aprūpē, “Neatkarīgās” saruna ar Saeimas priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu (“Apvienotais saraksts”).
Ar ko šobrīd nodarbojas [Uldis] Pīlēna kungs? Publiski uz politiskās skatuves jau diezgan ilgi viņš nav manīts.
Piezvaniet viņam un pavaicājiet, tieši ar ko viņš šobrīd nodarbojas! (Smejas.) Bet es teiktu tā: man ir zināms gandarījums, ka “Apvienotais saraksts” (AS) nav tendēts uz ārišķībām. Tas varbūt ir pilnīgs kontrasts ar dažiem iepriekšējās Saeimas politiķiem, kuri nodarbojās tikai ar šovu, skandālu veidošanu un ārišķībām. Ir ļoti patīkami strādāt ar kolēģiem, kuri ir ierakušies problēmu jautājumos, konkrētos darbos, ķērušies klāt arī neērtiem jautājumiem. Iespējams, ka mums vairāk būtu jāstāsta par to, ko mēs darām, bet vienu lietu gan mēs ievērojam - mēs visas sadursmes un cīņas mēģinām paturēt koalīcijas iekšienē. Arī iekšējās diskusijas, kur viedokļi nesakrīt, mēs risinām iekšējās darba grupās. Piemēram, Pīlēna kungs šobrīd ir deleģēts no AS darbībai finanšu ministra Arvila
[Ašeradena] vadītajā nodokļu reformu darba grupā. Var jau ziņot katru dienu par rezultātiem - mums bija tāds vai šāds piedāvājums, kas tika vai netika atbalstīts - bet tās visas ir ārišķības. Galvenais ir panākt rezultātu. Rezultāts šajā darba grupā reāli būs redzams nākamā gada rudenī, kad notiks 2024. gada valsts budžeta apstiprināšana. Tad tam būtu jānāk komplektā ar izmaiņām nodokļos. Protams, tas nozīmē nopietnu darbu visu pavasari un vasaru.
Un, jāsaka, tieši ar to arī nodarbojas Pīlēna kungs. Cilvēks, kurš dara, cik tālu viņam ļauj, pielaiž pie lietu darīšanas, izmantojot tos formātus, kuros viņš var iegūt pārstāvību no AS puses un radīt pievienoto vērtību.
Es saprotu, jūs dodat mājienu uz situāciju, kurā premjers Krišjānis Kariņš viņam ir liedzis tiešā veidā piedalīties valdības koalīcijas sēdēs?
Mani nedaudz izbrīnīja šis piegājiens, ka premjera kungs ap galdu vēlējās redzēt tikai un vienīgi ievēlētās personas. Nesenā pagātnē citas neievēlētas personas bija pie koalīcijas galda.
Kad AS nāks klajā ar savu Valsts prezidenta amata kandidātu, kuram, šķiet, jābūt Uldim Pīlēnam?
Es kā Saeimas priekšsēdētājs jūtos atbildīgs par šo procesu, un es laikus sasaucu Saeimas frakciju padomi un informēju kolēģus par Valsts prezidenta ievēlēšanas procesu, kā mēs soli pa solim konkrētos datumos iesim uz priekšu. Un atslēgas faktors bija vienoties nevis valdības koalīcijas ietvaros, bet Saeimā, jo es mēģinu stiprināt arī parlamentāro demokrātiju. Mans mērķis bija vienoties Saeimas frakciju ietvaros par Valsts prezidenta ievēlēšanas datumu. Tāds lēmums Saeimas frakciju padomē tika pieņemts, tas ir 31. maijs. No tā izrietoša ir prezidenta kandidātu nosaukšana no 9. līdz 13. maijam. Neviens pagaidām nevienu vēl nav izvirzījis. Mēs, protams, ievērosim šo iespēju logu, kas ir noteikts ar likumu, no 9. līdz 13. maijam, un tad izvirzīsim AS Valsts prezidenta amata kandidātu.
Bet ir viena būtiska nianse. Visā šajā vienādojumā ir kāds būtisks spēlētājs, kuram būtu jāsaka savs vārds pirmajam. Un tas ir pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits. Viņam, šķiet, pirmajam būtu jāatbild uz jautājumu, vai viņš vēlreiz kandidēs vai nekandidēs. Un pēc tam partijām būtu jānosauc savi kandidāti.
Ja Levita kungs kandidēs, vai AS viņu atbalstīs?
Mums ir saistības pret tiem daudziem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri nobalsoja par “Apvienoto sarakstu”. Mēs pusgada laikā pirms vēlēšanām izbraucām Latviju krustām šķērsām. Un gandrīz katrā vietā bija jautājums - kurš būs nākamais Valsts prezidents? Un katrā vietā mēs konsekventi devām atbildi vēlētājiem, ka mēs virzīsim savu Valsts prezidenta amata kandidātu. No tā arī izriet atbilde, ka AS būs savs Valsts prezidenta amata kandidāts, par kuru, loģiski, AS deputāti arī balsos.
Es arī ļoti godīgi to esmu paudis sarunā aci pret aci tagadējam Valsts prezidentam Egilam Levitam, lai nebūtu pārpratumu vai spekulāciju. Mums ir solījums vēlētājiem, un mēs virzīsim savu kandidātu.
Runājot par Levita kunga palikšanu amatā, tā šobrīd izskatās pēc futbola spēlēšanas. Levita kungs saka, lai viņa kandidatūru izvirza partijas, partijas šobrīd šo jautājumu veļ viena uz otru, jūs sakāt, ka vispār tur neiesaistāties, virzāt savu kandidatūru. Kāpēc partijām tāda muļļāšanās jeb nevēlēšanās skaidri paust savus viedokļus?
AS jau ir visvienkāršākā situācija. Protams, arī citiem partneriem ir jārespektē situācija, ka šī koalīcija sastāv no divām partijām, kas ir cieši kopā strādājušas iepriekšējā Saeimā. [JV un NA]. AS Saeimā un valdības koalīcijā ir ienācis pilnīgi no jauna. Līdz ar to mums ir citas saistības pret mūsu vēlētājiem un mums tajā ziņā ir visvienkāršākā situācija, jo mēs cenšamies izpildīt mūsu dotos solījumus. Komentēt JV vai NA - tas būtu jājautā viņiem, vai viņiem ir kandidāti un kad viņi tos virzīs. Un vai viņiem ir kopīgs kandidāts? Mēs noteikti drīzumā līdz tam nonāksim.
Droši vien “Apvienotais saraksts” Valsts prezidenta amata kandidāta izvirzīšanā sastapsies ar konkurenci no koalīcijas partneriem. Ko jūs darīsiet sava kandidāta atbalstam - meklēsiet domubiedrus opozīcijā? Daža laba opozīcijas partija par Pīlēna kungu jau pirms jums pašiem izteikusi gatavību balsot par viņu.
Opozīcijas partijas izmanto momentu. Jāuzslavē gan, ka mums Saeimā ir panākta vienošanās starp visām frakcijām, ka mēs ievērosim augstu politisko kultūru un opozīcijas partijas ļaunprātīgi neizmantos nedz Saeimas Kārtības ruļļa, nedz Satversmes sniegtās iespējas. Bet, no otras puses, opozīcijas partijas izmanto Valsts prezidenta izvirzīšanas momentu, saprotot, ka tas ir liels notikums šajā Saeimā, lai iegūtu mediju un sabiedrības uzmanību. Tāpēc tās kaut ko virza citu vārdā, lai uzsāktu šo diskusiju. Tas ir normāls politiskais process.
Mūsu pienākums pret vēlētājiem ir virzīt savu kandidātu, mēs viņam meklēsim atbalstu koalīcijas partneru lokā, bet Valsts prezidenta vēlēšanās atbilstoši Satversmei piedalās visi 100 Saeimas deputāti.
Nupat apritēja 100 dienas Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai. Kā jūs to vērtējat?
Redzamākā un būtiskākā daļa šobrīd ir 2023. gada valsts budžeta pieņemšana. Jāteic, ka šis budžets vairāk bija tehnisks, ne politisks. Respektīvi, iepriekšējās valdības un Finanšu ministrijas projekts, kurā mums kā AS bija ārkārtīgi grūti panākt redzamas izmaiņas. Mums bija daudzi dažādi priekšlikumi, bet, kad no Finanšu ministrijas saņēmām budžeta projektu, tad visi mūsu priekšlikumi kļuva otršķirīgi, jo mēs ieraudzījām fundamentālu problēmu, kas ir iebūvēta veselības aprūpes finansējumā. Arī starptautiskas organizācijas, kā OECD, kas spēj dot padomus finanšu organizēšanā, ieteica veselības jomā, lai nezaudētu ārstus, pakalpojumu kvalitāti utt., nodrošināt stabili pieaugošu veselības aprūpes finansējumu.
Taču faktiski šī gada budžetā veselības aprūpei tika noņemts pusmiljards eiro. Tas satricina visu sistēmu, jo kovida laikā visi šie izdevumi tika paredzēti. Bet šobrīd mēs pat neatgriežamies situācijā pirms kovida ar nelielu pieaugumu, mēs faktiski atgriežamies zem tā līmeņa, kas bija pirms kovida.
Ko tas reāli nozīmē? Man mamma vakar zvana un saka, man vajag taisīt šādas pārbaudes, bet iespēja tās uztaisīt ir tikai pēc gada! Tātad rindas, pieejamība, mediķu trūkums, tā ir atslēgas lieta arī kontekstā ar Kariņa kunga piesaukto ekonomisko izrāvienu, transformāciju. Ja mēs gribam noķert mūsu Baltijas kaimiņus vai, nedod dievs, Skandināvijas valstis veselīgo dzīves gadu ziņā, tad tur pa vidu, salīdzinot ar Skandināvijas valstīm, ir 20 gadi! Mums trūkst darbaspēka, un vai mēs vecāko paaudzi varam paturēt darba tirgū, tas ir atkarīgs no tās veselības stāvokļa.
Rezultātā mūsu skatījumā viss kļuva otršķirīgs, un mēs izvirzījām veselības problēmu. Tas ir galvenais stāsts par valsts budžetu mūsu izpratnē.
Tad jāvaicā, kāpēc AS piekrita uzņemties veselības nozari, lai gan no iepriekšējas vēstures bija diezgan skaidrs, ka “Jaunā Vienotība” nepieciešamo naudu nedos un papildus vēl mobingos? Vai jūs esat mazohisti?
Veidojot šo valdību, izvēles ņemt vai neņemt Veselības ministriju faktiski nebija. Tā bija faktiski situācija, pieņemt vai nepieņemt šo piedāvājumu, angliski sakot, “Take it or leave it”, pieņemt vai atmest šo piedāvājumu. Mūsu specializācija lielā mērā izriet no tā, kuri mūsu cilvēki ir ievēlēti. Mūsu intereses bija, pirmkārt, aizsardzībā, otrkārt, ekonomikā, bet ne vienu, ne otru atbildības jomu Kariņa kungs negrasījās mums dot. Mēs ieguvām pārstāvību tajos sektoros, kur mums bija jāmeklē spēki no ārpuses, piemēram, atrodot [Līgu] Meņģelsones kundzi veselības sektorā.
Mēs gribam lietas darīt citādi, paraudzīties uz lietām no malas, iegūt procesos daudz lielāku dinamiku un panākt pagrieziena punktu, un no šī viedokļa Veselības ministrija mums nebija opcija, ko mēs labprāt izvēlētos. Mums vienkārši bija jāuzņemas atbildība, un, vienojoties par koalīcijas izveidi, mēs saņēmām apgalvojumu no Ministru prezidenta, ka pastāv solidāra atbildība arī viņiem par veselības aprūpes finansējumu.
Kā jūs kā cilvēks un politiķis vērtējat premjera Krišjāņa Kariņa aso publisko vēršanos pret AS pārstāvošo veselības ministri Līgu Meņģelsoni valdības sēdē, faktiski liekot viņai atkāpties? Viņas vienīgais grēks tobrīd bija vēlme pēc salīdzinoši nelieliem budžeta līdzekļiem onkoloģijas pacientiem un bērnu zobārstniecībai. Cik adekvāta bija šī reakcija gan cilvēciski, gan politiski?
Publiski zināmie izteikumi vēl nav viss. Valdības sēdē bija vēl šis tas. Es to vērtēju ļoti vienkārši - mana atbilde nebija publiska, mana atbilde bija aiz slēgtām durvīm telpās, kur mēs tikāmies ar “Jaunās Vienotības” priekšsēdētāju Arvilu Ašeradenu. Es “Apvienotā saraksta” vārdā premjeru brīdināju, ka šī ir pirmā un pēdējā reize, kad mēs tolerējam tik nekoleģiālu attieksmi pret vienu no šīs valdības atslēgas ministriem. Mēs pieņemam pamatotu kritiku, bet mēs nekad nepieņemsim personīgus uzbrukumus un nesportisku attieksmi. Es to traktētu kā nesportisku attieksmi. Nepieņemamu. Es pieņemu, ka JV mūsu signālu uztvēra skaidri un precīzi. Es neatstāstīšu visu sarunu, tā bija pietiekami tieša, bet mēs skaidri un gaiši novilkām līnijas, ka mēs neesam nedz KPLV, nedz JKP, nedz kādi citādi, ar kuriem var vest darbu ar attiecīgām brutālām metodēm. Ar tādām metodēm ar mums nestrādās, mēs esam līdzvērtīgi partneri valdībā, un tādai arī jābūt attieksmei.
Kā jūs tagad no saviem ministriem un citiem ministriem izspiedīsiet pāri palikušos līdzekļus novirzīšanai veselībai, ko premjers ir ierosinājis?
Par veselību solidāri atbildību ir uzņēmusies visa valdība, tajā skaitā valdības vadītājs un finanšu ministrs. Tas nozīmē, ka papildu līdzekļi ir jāmeklē visās nozarēs kopumā. Tā nav tikai un vienīgi “Apvienotā saraksta” atbildība, ņemot vērā to, ka veselības aprūpē hroniski trūkst finansējuma. Valdības deklarācijā mēs esam ierakstījuši, ka veselības aprūpei jānovirza 12% no budžeta. Šobrīd ir ap 10-11%. Šie solījumi ir jāpilda. Tie pat nav priekšvēlēšanu solījumi, tā ir valdības deklarācija. Tas ir līgums, uz kura pamata 54 Saeimas deputāti ir vienojušies savā starpā. Mums ļoti asas diskusijas bija pirms budžeta pieņemšanas, un mēs panācām vienošanos par visiem papildu līdzekļiem ministrijās, kas radīsies šī gada laikā, un tādi noteikti radīsies, jo budžetu nav iespējams saplānot līdz pēdējam centam. Daudz kur ir ieplānotas rezerves, būs pārpalikumi. Un mēs esam vienojušies, ka prioritāri šie pārpalikumi būtu novirzāmi veselības aprūpei.
Premjers tam ir piekritis un sola, ka tā būs?
Mēs turēsim viņu pie vārda.
Šī pāri palikusī nauda visticamāk būs redzama un izņemama gada beigās. Bet mediķi runā par ārkārtas situāciju, kas iestāsies jau vasarā.
Kaut ko apropriācijās pārdala arī gada vidū un trešā ceturkšņa beigās. Tas nozīmē, ka mēs varam cerēt, ka izdosies novērst lielākās problēmas. Bet Veselības ministrija ir ļoti aktīvi ķērusies pie darba pa visu laukumu. Es ministrei pašai vēlu veselību un izturību. Var redzēt, ar kādu entuziasmu viņa ir metusies šajās lietās. Kariņa kungs pieprasa reformas, bet reformas bieži vien nav iespējamas bez papildu līdzekļiem. Un, ja tiek pieprasītas reformas bez naudas, tad tas patiesībā ir jāsauc par budžeta konsolidāciju. Protams, ka pie slimnīcu līmeņošanas notika pakalpojumu izvērtēšana, un pie šiem jautājumiem Veselības ministrija strādā. Secinājums ir, ka mēs esam dramatiskā stāvoklī iepretim Lietuvai un Igaunijai. Un diemžēl ir lietas, ko bez naudas nevar izmainīt. Ja tev, piemēram, ir vajadzīgs algu palielinājums, lai mediķi neaizplūst uz ārzemēm vai privāto sektoru. Šī aizplūde šobrīd ir mežonīga. Jo īpaši medicīnas māsu trūkums Latvijā ir fenomenāls.
Vai jums šķiet adekvāts uzstādījums par reģionālo slimnīcu likvidēšanu vai statusa pazemināšanu, saucot to par reformām? Kovida laiks skaidri parādīja, cik svarīgas ir papildu gultas vietas un profesionālo pakalpojumu pieejamība krīzes brīdī.
Ir runa ne tikai par kovida laiku. Ir jāpieklauvē trīs reizes (to arī izdara pret galdu), bet es ļoti precīzi esmu mēģinājis sekot līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Tur izgaismojās vairākas arī Latvijas elitei piemītošas fundamentālas kļūdas domāšanā. Pirmais, kas Ukrainā bija izšķiroši svarīgs, bija spēcīgas pašvaldības. Pašvaldību loma, spēja momentā reaģēt uz krīzes situāciju, nodrošināt civilo aizsardzību, organizēt militāro aizsardzību, nodrošināt loģistikas jautājumus bija izšķiroši svarīga Ukrainas teritorijas lielākās daļas noturēšanā.
Otrs jautājums - infrastruktūra. Var visu konsolidēt, likvidēt, visus pakalpojumus atstāt tikai Rīgā, bet kritiskos brīžos kaut vai ātrajā medicīniskajā palīdzībā ir tā sauktā zelta stunda, kuras laikā ir jāsaņem kvalitatīva medicīniskā palīdzība. Ja nav infrastruktūras un pieejami mediķi un aparatūra, tu mirsti.
Rezervju apjoms uz vietas, nemaz nerunāsim par karu, bet dabas katastrofu gadījumā. Tas ir kritiski svarīgs, lai mēs spētu ātri reaģēt uz vietas. Tas ietilpst idejā par drošu valsti, kurā iedzīvotāji ir pārliecināti, ka krīzes brīdī saņems nepieciešamo palīdzību. Tāpēc nevar, Rīgā sēžot, paņemt “Excel” tabulu, uztaisīt matemātiskus aprēķinus un pateikt, ka mums tagad puse resursu reģionos ir jālikvidē.
Vai pret šo neoliberāli tehnokrātisko un patiesībā jau novecojušo pieeju, ko mēģina demonstrēt “Jaunā Vienotība” un tās ministri, AS ir gatavs iestāties arī citās jomās, piemēram, izglītībā? Tur arī tiek paziņots - naudu pēc tam, vispirms likvidējiet maksimāli daudz skolu.
Es nesaukšu vārdā. Bet attieksmi rāda situācija, kurā pa kluso tas [skolu likvidēšana] tika ielikts budžeta paketē. Kurā pēc idejas tu nevari neko noraidīt, tu esi spiests pieņemt visu budžeta paketi kopumā.
Starp citu, kā tieši tas tika iemānīts budžeta likumdošanā, kas uz skolu tīklu it kā tieši neattiecas? Tā ir interesanta epizode, kas publiskajā telpā nedaudz ir palaista garām.
[Izglītības un zinātnes ministrijas] priekšlikums faktiski paredzēja kritērijus, pēc kuriem notiktu skolu konsolidācija.
Kurus izpildot skolas varētu saņemt valsts budžeta finansējumu?
Jā. Bet arī pašvaldībām, kuras šobrīd it kā iet zem premjera partijas vai Izglītības ministrijas karoga, daži zvanīja man un teica, ka, slēdzot mazās skolas, viņiem nepietiek vietas bērniem lielajās novadu centru skolās. Tad viņiem centrā ir jābūvē viena skola klāt, kas nav reāli īstenojams. Viņi aicināja mūs izņemt šo jau vienā partijā ir diametrāli pretēji viedokļi. Un mēs panācām šī jautājuma izņemšanu no darba kārtības, lai tas netraucētu budžeta pieņemšanai.
Vēl viena lieta - es domāju, ka sabiedrībā tiek kultivēti faktiem neatbilstoši stereotipi jeb klišejas. Viens no tiem ir, ka mazās skolas nozīmē nekvalitatīvu izglītību. Tas nav fakts. Paskatāmies uz veiksmīgākajām skolām ar vislabākajiem skolēnu sasniegumiem - “top 10” vai “top 20” ir arī mazās lauku skolas. Nav tādu faktu, ka lielāka skola nozīmē augstāku kvalitāti. Mums ir atsevišķas lielās skolas ar dramatiski sliktiem rezultātiem. Viss ir atkarīgs no skolas vadības, no kvalificētu pedagogu piesaistes, no pašvaldības, kā tā atbalsta izglītību savā teritorijā, no vecāku izpratnes - no ļoti daudziem kritērijiem, kur galvenais nebūt nav skolēnu skaits. Ir daudz dažādu faktoru, arī transports līdz skolai. Tātad tas nav fakts, ka mazās skolas ir sliktas.
Un, ja runājam, piemēram, par pierobežu, mēs jau varam aizslēgt visas skolas un visiem likt braukt divas stundas līdz skolai novada centrā. Bet vai tas nodrošinās šo pierobežas reģionu dzīvību, potenciālu un aizsardzības spēju? Taču nē. Tātad mēs veidojam politiku, kas ir vērsta uz absolūtu centralizāciju. Vai tas ir pareizi? Par to ir jābūt nopietnai diskusijai. Stipri reģioni nozīmē stipru Latviju.
****
Turpinājumā par absurdiem Valsts ieņēmumu dienestā un tā vadītājas atbildību, ārkārtas nodokli bankām un energouzņēmumiem, to, vai Latvija var justies droša pret potenciālo Krievijas uzbrukumu, un mūsu sabiedrības briedumu.
