“Tu jautā: kur ir Dievs tajā visā, kas notiek apkārt? Dievs ir tranšejās pie karavīriem, Dievs ir dzīvojamo māju pagrabos, kur cilvēki slēpjas no bumbām, Dievs ir zem sagruvušajām mājām, kur cilvēki vairs nezina, vai no turienes izkļūs... Dievs ir blakus tiem, kuri cieš. Dievs ir dzīvībā, kas stiprāka par nāvi. Tāda ir šī pasaule, kur ikvienam cilvēkam ir izvēle – darīt labu vai ļaunu,” Lieldienu nedēļā teic Pēteris Sproģis, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps emeritus.
Ko mums pavēsta Lieldienas?
Tas jautājums ir apmēram tāds: cilvēks pieiet pie okeāna un jautā - kas tu esi? Bet satura šajā okeānā ir tik daudz un dziļumi tik neizmērāmi, ka mēs varam pretendēt tikai uz kaut kādām tā brīža uztveres šķautnēm, kas visbiežāk vairāk pasaka par mums, nevis pašu okeānu. Ja kāds domā, ka viņš īsās definīcijās un apgalvojumos var šos dziļumus izskaidrot, tad iespējams, ka viņš runā par peldbaseinu, ne okeānu. Ja mēs šim jautājumam pieejam ar pietiekami lielu bijību, tad ir cerība, ka mēs skaidrojumā samelosim mazāk.
Lieldienas un šis laiks kopumā mums atgādina, ka dzīvība ir ļoti trausla, bet paradokss ir tas, ka līdztekus trauslumam dzīvība ir neuzvarama. Kristus nāves un dzīvības noslēpums ir tas, kas mūsu dzīvības trauslumā un neuzvaramībā mūs visus vieno. Ja vien cilvēks ir sazobē ar realitāti un nedzīvo ilūzijās... Mēs visi esam trausli un vienlaikus neuzvarami. Mēs visi esam mirstīgi un tajā pašā laikā - nemirstīgi.
Cilvēkus, kuri pavirši uztver Lieldienu vēsti - un tas tā var gadīties, jo esam aizņemti ar rēķiniem un nodokļiem, - var mulsināt pārāk liela runāšana par nāvi. Paviršākiem vērotājiem var šķist, ka kristietība ir tikai tāds nāves kults, kur katrā dievkalpojumā tiek pieminēts Kristus upuris mūsu dēļ.
Bet tieši te turpinās Lieldienu paradokss, jo Kristus ceļš, kurā mūs aicina iemīlēt viņa nāvi mūsu dēļ, palīdz mums pieņemt katram savu nāvi. Kad mēs apzināmies savu nāvi, mēs spējam sākt apjaust arī savu dzīvību - to lielāko, to mūžības dzīvību.
Dzīvē ir dažādi posmi un uzdevumi. Sākumā esam jauni, kļūstam vecāki, vairāk saredzam pasauli, ieraugām, ka dzīve nav tikai kāpšana virsotnēs, uzvaras un panākumi. Tad meklējam dzīves veselumu un nonākam pie tā, ka, mācoties iemīlēt Kristus nāvi, mēs sākam saprast, pieņemt un pat iemīlēt savu traumu un savas kļūdas, mēs sākam pat iemīlēt savu ēnu, savu grēku, jo mēs saprotam: tas viss mūs ir veidojis, licis mums augt, mainīties, saprast, kāda nedrošība mums reiz likusi darīt muļķības vai domāt un rīkoties tik nepareizi. Caur šo iemīlēšanu mēs nevis dodam sev attaisnojumu nevajadzīgo atkārtot, bet atrodam spēku rīkoties citādi, jo ieraugām savu noieto ceļu lielākā veselumā.
Neko daudz nelīdz sevis nicināšana savu pagātnes kļūdu dēļ, bet labi, ja saprotam, kāda nedrošība un bailes mūs mudināja tā rīkoties. Kad šos postošos iekšējos noslēpumus apspīd gaisma, mēs beidzam tos nicināt, bet ieraugām tos kā savu ceļu, kas vēl pie reizes dara mūs pazemīgākus. Kā gan citādi mēs varētu iepazīt piedošanu, ja mēs nepazītu grēku? Kā gan citādi mēs varētu zināt, kas ir žēlastība, ja mēs nesaprastu, ka esam fundamentāli kļūdījušies?
Lieldienu noslēpums: caur nāvi nāk dzīvība, kas ir daudz lielāka par to dzīvību, kas bija pirms nāves. Tas mums parāda, kā Dievs visu dara veselu - par spīti un pat pateicoties mūsu nepilnībām.
Manuprāt, Lieldienu stāsts, kas cilvēkiem saprotams, ir balstīts pavisam parastās, pat triviālās lietās: cilvēku nelietībā, nodevībā, neiecietībā, trulumā... Tāds diezgan bēdīgs stāsts - ar cerību, ka Jēzus ir augšāmcēlies.
Patiesībā jebkurš ir bēdīgs stāsts... Nav par cilvēka dzīvi neviena tāda stāsta, kas kādā brīdī nekļūtu arī bēdīgs. Viens dzīvo, cepuri kuldams, vesels un bagāts, sekmīgs un populārs, - kā tu domā, vai šis cilvēks ir nonācis līdz dziļākai sapratnei par apkārtējo realitāti, līdz patiesai līdzjūtībai pret citiem cilvēkiem?
Tas jau ir tas dzīves stāsts: mēs zaudējam tuviniekus, mēs novecojam un piedzīvojam vilšanos savās spējās un gudrībā, mēs sākam domāt par savu nāvi un atklājam, ka ikviens stāsts patiesībā ir arī bēdīgs, tomēr - ar milzīgu cerības un negaidītu pavērsienu potenciālu.
Reizēm domājam, ka Dievs kaut kur ir aizgājis. Nē, Viņš ir tepat. Viņš ir visur. Dzīvē nereti ir tik bēdīgi stāsti... Bet tur, kur tu ieraugi beigas, tur patiesībā var būt jauns sākums. Bet sliktais ir tikai viena mirkļa ietvaros: kaut kas notiek, un viss pavēršas citādi. Tā ir dievišķā enerģija, lielā atklāsme, visu vienojošā Apziņa - Kristus žēlastība, kas tevi var satvert jebkurā brīdī.
Katra cilvēka dzīve paiet nemitīgā žēlastības apspīdējumā. Lai arī kā mums dažkārt gribas atrast cilvēkus, par kuriem varētu teikt “nu gan viņš ir Dieva žēlastību izsmēlis, tam cilvēkam vairs nav piedošanas” - mēs ieraugām blakus Jēzum pie krusta pienaglotu noziedznieku, kuram pēdējā elpas vilcienā atnāk atklāsme, ka dzīve tomēr ir izdevusies, jo tas, kam pietrūka gudrības vai iespēju realizēties visas dzīves laikā, notiek vienā elpas vilcienā... Mēs visi esam dažu elpas vilcienu attālumā no šī brīnuma... Tas var būt tik tālu, bet ir tajā pašā laikā tik tuvu.
Lieldienu stāsts ir par to, ka no pilnīgas tumsas tu iznāc gaismā, no neredzoša tu kļūsti redzīgs. Lieldienu stāsts vēlas tevī uzturēt dzīvu šo cerību. Mērķis ir ceļš: atrasties meklēšanas, pielūgsmes stāvoklī pret Lielo Patiesību - ar mīlestību un līdzjūtību pret pasaules ciešanām, arī pret savām nepilnībām.
Bet kāpēc Dievs, būdams gan Lielā Patiesība, gan ceļš un mērķis vienlaikus, būdams tiks stiprs un visur esošs, tomēr pieļauj nelietīgo, asiņaino karu, ko Ukrainā ved Krievija? Dievs taču varētu to visu apturēt ar vienu rokas vēzienu, vai ne?
Ir bijuši dažādi polemikas veidi, kad cilvēki mēģinājuši skaidrot šo jautājumu, bet labas atbildes nav. Tāpēc pareizāk būs, ja pateikšu: es nezinu. Taču mēs varētu runāt par cilvēku brīvo gribu, kas netiek atcelta, jo Dievs mūs nav padarījis par primitīviem, pielūdzošiem robotiem: mums ir iespēja izvēlēties, mums ir iespēja - sāpināt vai svētīt, mums ir iespēja - ievainot vai dziedināt. Šādas izvēles veicam katru dienu. Ja Dievs saknē apturētu jebkuru ļaunumu, tad es šo interviju nesniegtu.
Kāpēc? Paskaidro, lūdzu.
Tad es būtu miris, jo Dievs būtu mani apturējis. Jo arī manī pašā ir bijušas dažādas domas, dažādi mudinājumi uz rīcību... Tu jautā: kur ir Dievs tajā visā, kas notiek apkārt? Dievs ir tranšejās pie karavīriem, Dievs ir dzīvojamo māju pagrabos, kur cilvēki slēpjas no bumbām, Dievs zem sagruvušajām mājām, kur cilvēki vairs nezina, vai no turienes izkļūs... Dievs ir arī nocietinātajās sirdsapziņās, kas izvēlas nevis apturēt netaisnību, bet turpināt to vairot. Dievs ir mūsu saucienos pēc cerības, mūsu centienos apturēt ļaunumu un atbalstīt labo. Dievs ir blakus tiem, kuri cieš. Dievs ir dzīvībā, kas stiprāka par nāvi. Diemžēl tāda ir šī pasaule, kur ikvienam cilvēkam ir izvēle - darīt labu vai ļaunu.
Labi, ka Dievs nav tikai skaistās pilīs, varenās baznīcās, dziļa klusuma piepildītos tempļos un klosteros, gudrās grāmatās un skaistā mākslā. Dievs ir rāmā saulrietā, ko tagad redzu. Un labi, ka Dievs ir arī negaisā. Dievs ir bērna piedzimšanā, Dievs ir mirklī, kad cilvēks no dzīves aiziet. Dievs ir visur, kur ir cilvēks. Dievs ir cilvēkā. Bet kāpēc cilvēks ir tur, kur viņš ir? Tas jau ir grūtāks jautājums.
Cilvēki nereti mēdz būt nepareizās vietās un situācijās. To parāda vēsture.
Zināt vēsturi - tas nenozīmē zināt skaitļus par to, cik nogalinājis Hitlers vai Staļins. Zināt vēsturi - tas nozīmē saprast, kā tas bija iespējams, ka vairums Vācijas iedzīvotāju, kuri lielā mērā bija kristīgā garā audzināti, klasiskās kultūras, mūzikas, literatūras, teātra iedvesmoti - uzskatīja, ka ir pieņemami tas, ko dara Hitlers, un pat aktīvi šajā noziegumā piedalījās? Tāds pats jautājums šodien ir par krieviem: kā tas iespējams, ka tik daudz krievu atbalsta to, ko dara Putins? Būtu jau labi, ja viņu atbalstītu tikai bariņš šovinistu, bet šajā atbalstā piedalās arī kultūras cilvēki...
Tad varbūt viņi nav nekādi kultūras cilvēki, ja nespēj atšķirt labu no ļauna.
Te parādās cilvēka tumšā daba: uz ko cilvēks ir spējīgs. Parādās arī tas, cik viegli cilvēkus var savstarpēji sanaidot. Cik tad sen skanēja skaļas balsis: tie, kuri nav vakcinējušies, tā ir bīstama sabiedrības daļa, tā ir izskaužama, nosodāma, pazemojama, no darba atlaižama utt. Vienā dienā veselības ministrs teic, ka mēs taču neesam totalitāra valsts un ka nekas nebūs obligāti, bet nākamajā brīdī tas jau ir obligāti. Un visi piekrīt! Atvainojos par izdarīto paralēli, bet jautājums paliek - kā tas varēja notikt?
Tā ir smadzeņu skalošana. Bet, lai to izvērtētu, jābūt uzmanīgiem: citādi mēs braucam ar lielu otu pa smalkām līnijām.
Tā jau parasti notiek... Šodien daudz vienkāršāk un pat stilīgāk ir nojaukt, nocirst, nevis radīt. Kas tu esi vairāk? Dārznieks vai meža cirtējs?
Viens otru neizslēdz... (Smejas.) Pērnruden savos lauku plašumos sastādīju samērā daudz sīpolpuķu - ap 500 sīpoliņiem. Narcises, tulpes, krokusi, sniegpulksteņi... Šis pavasaris man ir devis nekad neizbaudītu prieku: skatos, kā no zemes nāk ārā puķes, daždien, kad ir siltāks laiks, tās nāk no tādām vietām, par kurām domāju - nu, tur tie sīpoliņi laikam nosaluši vai sabradāti... Imants Ziedonis savulaik runāja par to, ka nevajag smagi bradāt pa zemi, vajag iet viegli. Ja kāds grib trenēties viegli iet pa zemi, lai pagalmā sastāda krokusus un tulpes. Ja gribi trenēties iet viegli, tad stādi puķes. Tā varētu pat būt laba garīgā prakse.
Šajā stāstā esmu labais varonis, taču iedomājos par Ukrainu: tur karš būs beidzies, bet mīnas laukos - palikušas, jo visa zeme ir piemēslota ar sprāgstvielām. Mēs stādām krokusus un esam laimīgi, ka varam uzmanīties tikai no puķu samīšanas, nevis no mīnām.
Ukraina ir cilvēces krusta ceļš. Iespējams, katram atsevišķam cilvēkam arī jāiziet savs krusta ceļš.
Mēs daudz ko dzīvē mācāmies no kāpšanas kalnā. Tās ir mūsu uzvaras, panākumi, attiecības un atklājumi... Tā mēs augam un veidojamies par cilvēkiem. Bet, kāpjot kalnā un sasniedzot jaunas virsotnes, mūsu prāts ir aizņemts un viegli novēršams no citas būtiskās daļas, tas ir, no neērtā un nepatīkamā. Mēs nereti aizmirstam ieskatīties paši sevī, novēršamies no savas ēnas pamanīšanas.
Izlasīju par kādu cilvēku, kurš sešas diennaktis bija atradies pilnīgā tumsā, kas īpašā veidā tika viņam nodrošināta. Pēc tam viņš teica, ka, atrazdamies tumsā un klusumā, viņš ieskatījās sevī un ieraudzīja daudzus savus “dēmonus”, jo nebija iespējas novērst domas no neērtā un nepatīkamā, kas tumsā paradoksālā veidā izgaismojās.
Un kas tad ir krusta ceļš? Tā ir iešana lejā, tumsā. Tā ir arī novecošana, draugu un tuvinieku zaudēšana, tā ir izkrišana no aprites, tā ir ietekmes un atpazīstamības mazināšanās. Un tad tu sāc fokusēties uz būtisko. Šis process neļauj tev paslēpties seklumā. Iešana lejā un dziļumā mūs piespiež saprast Patiesību. Tas, kas mums sākumā šķita kā ceļš uz iznīcību, patiesībā ir ceļš uz dzīvību. Tas ir krusta ceļš.
