Vai patiesi Latvijā pazīstami politiķi var “sakārtot” lietas Valsts ieņēmumu dienestā (VID); vai patiesi Latvijā ir uzņēmēji, kuriem tiek atļauta nodokļu nemaksāšana; vai patiesi VID vadība nezina par notiekošo dienestā, – “Neatkarīgās” intervija ar Edgaru Veiguru, kurš savulaik strādāja par vadītāju kādreizējiem Ventspils tranzītbiznesmeņiem Igoram Skokam un Olafam Berķim piederošos uzņēmumos.
Vai jums ir kāda pieredze attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, par kuru vēlējāties publiski izstāstīt?
Mana pieredze attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu rāda, ka Latvijā zināmi augsta ranga politiķi savu partiju sponsoru interesēs var sakārtot un norunāt parastam cilvēkam neiedomājamas lietas. Pirms vairākiem gadiem gan es pats, gan mans advokāts kā mans pārstāvis nodevām Valsts ieņēmumu dienestam informāciju un pierādījumus par iespējamiem nopietniem nodokļu pārkāpumiem dažu Latvijas bagātāko cilvēku uzņēmumos. Pārkāpumi bija tik nopietni, ka gadījumā, ja tie apstiprinātos, tad par tiem pēc likuma obligāti būtu jāpiemēro cietumsods. Nodokļu policijas īpaša struktūrvienība - izlūkošanas un analītiskā daļa - par vienu daļu no manis norādītajiem faktiem sniedza atzinumu, ka tā saskata šajos faktos izvairīšanās no nodokļiem pazīmes. Tomēr, pat neskatoties uz to, ka Nodokļu policijas analītiķi norādīja uz lielu pārkāpumu iespējamību, nekāda izmeklēšana par šiem faktiem nenotika ne Valsts ieņēmumu dienestā, ne arī pašā Nodokļu policijā. Šādas bezdarbības iespējamais iemesls ir tas, ka jāpārbauda bija Latvijā ļoti ietekmīgi cilvēki, kuri varēja atļauties aizsūtīt pie VID vadības pašu sponsorētas politiskās partijas politiķi, lai tas “noskaidrotu situāciju”.
Kas konkrēti notika?
Pirms vairākiem gadiem es biju viens no vadītājiem vairākos uzņēmumos, kas piederēja agrākajiem Ventspils uzņēmējiem Olafam Berķim un Igoram Skokam. Kādā brīdī šie uzņēmēji izlēma man nemaksāt būtisku daļu no man pielīgtās darba samaksas, attiecīgi mūsu starpā izcēlās tiesisks strīds un es izlēmu neklusēt par tām nelikumībām, kuras savā darba laikā bija redzējis. Lielu daļu šo nelikumību veidoja dažādi nodokļu pārkāpumi jeb, pavisam precīziem vārdiem runājot, izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Šie jautājumi attiecīgi ietilpst Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē.
Ievērojot to, ka minēto pārkāpumu fakti bija juridiski jānostiprina, svarīga arī bija procesuālā aizsardzība - saziņai ar Valsts ieņēmumu dienestu es piesaistīju savu advokātu Mārtiņu Kvēpu, kurš mani
pārstāvēja civillietā par darba samaksas piedziņu. Es lūdzu viņu sazināties manā vārdā ar Valsts ieņēmumu dienestu, informēt par to, ka mūsu rīcībā ir pierādījumi par iespējamiem nodokļu noziegumiem, un attiecīgi vienoties ar Valsts ieņēmumu dienestu par šo pierādījumu nodošanas kārtību un formu.
Un tad sākās ļoti interesantas lietas.
Mans advokāts uzrakstīja elektronisku iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestam par to, ka mūsu rīcībā ir pierādījumi, piemēram, par fiktīvu darījumu slēgšanu, lai izvairītos no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas, par fiktīvu mikrouzņēmumu shēmu izveidošanu, lai samazinātu apliekamos ienākumus un citādi izvairītos no nodokļu nomaksas. Mēs informējām Valsts ieņēmumu dienestu arī par vēl citiem un nopietnākiem iespējamiem nodokļu noziegumiem, kā pierādījumus iesniedzot pat audio ierakstus, kuros uzņēmuma īpašnieki plāno un apspriež, kā pārkāps likumu.
Mums šķita, ka šāda veida fakti nekavējoties piesaistīs Valsts ieņēmumu dienesta uzmanību un notiks to pārbaudīšana. Lai arī Valsts ieņēmumu dienestam tika nosūtīts oficiāls iesniegums, no tā puses bija pilnīgs klusums - neviens ar mums nesazinājās, lai iegūtu vairāk informācijas un kaut ko pārbaudītu.
Mans advokāts man izstāstīja, ka pie viņa bija atnācis viens no manu bijušo darba devēju juristiem un pateicis, ka viņi ir lietas kursā par mūsu iesniegumu un ka “tur nekas nebūs”. Ka visa šī lieta tik ietekmīgiem cilvēkiem esot tikai “sabiedrisko attiecību problēma”, proti, ka varbūt kāds medijs par to kaut ko uzrakstīs, bet Valsts ieņēmumu dienests nekādā veidā nereaģēšot. Manam advokātam tika pateikts, ka “visu sakārtojis” Valsts ieņēmumu dienestā esot Edgars Jaunups, kura partija bija no manu bijušo darba devēju puses saņēmusi ievērojamus ziedojumus. Mans advokāts man stāstīja, ka bija pats personiski runājis arī ar Edgaru Jaunupu un ka Edgars Jaunups viņam esot pats apstiprinājis, ka esot bijis pie Valsts ieņēmumu dienesta vadības, tiesa gan, tikai “painteresēties” par savas partijas sponsoru situāciju. Šeit ir jāpiebilst, ka Valsts ieņēmumu dienestam ar likumu ir aizliegts kādam kaut ko stāstīt par nodokļu kontroles pasākumiem, jo īpaši politiķiem. Pēc šīs informācijas saņemšanas mana advokāta situācijas vērtējums bija ļoti pesimistisks un viņš teica, ka viņam kā profesionālam juristam izskatās, ka Valsts ieņēmumu dienestā patiešām viss ir sarunāts visaugstākajā līmenī un attiecīgi ir bezcerīgi mēģināt pievērst dienesta uzmanību kādiem pārkāpumiem, pat ja tie ir nopietni.
Vai ar to viss beidzās?
Nē, mēs šo situāciju tā vienkārši nevarējām atstāt, turpinājām interesēties par Valsts ieņēmumu dienesta bezdarbības cēloņiem.
Iespējams, ka šīs intereses rezultātā apmēram divus mēnešus pēc tam, kad bijām nosūtījuši Valsts ieņēmumu dienesta ziņojumu par to, ka mūsu rīcībā ir pierādījumi un pat audio ieraksti par nodokļu nodarījumiem, 2021. gada 28. augustā, mēs saņēmām no Valsts ieņēmumu dienesta vēstuli, kurā bija norādīts, ka mēs varot pierādījumus - audio ierakstus - ievietot VID EDS jeb elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Valsts ieņēmumu dienests ar to ļoti skaidri norādīja, ka nevēlas neko no mums klātienē dzirdēt, ievākt kādus paskaidrojumus - mums vienkārši norādīja, ka pierādījumi ir jāievieto EDS.
Bet šeit ir viena nianse. Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā audio pierādījumus vispār ievietot nav iespējams. Šī Valsts ieņēmumu dienesta rīcība bija ņirgāšanās par mums. Vēl tiešāk pateikt, ka neviens no mums tur nevēlas nekādus pierādījumus par nodokļu pārkāpumiem, nebija iespējams.
Vai par šo situāciju bija informēta arī Valsts ieņēmumu dienesta vadība?
Jā. Tika uzrakstīts iesniegums tieši Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektorei Ievai Jaunzemei, kurā viss iepriekš izklāstītais tika aprakstīts. Uzreiz pēc šī iesnieguma nosūtīšanas sekoja zvans, ka beidzot ir jāierodas Valsts ieņēmumu dienestā uz pārrunām. Tā kā mums lielas ticības Valsts ieņēmumu dienesta apņēmībai kaut ko pārbaudīt nebija, mēs veicām nelielu ierēdņu nodomu nopietnības pārbaudi. Tikšanās laikā mans jurists informēja Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas, ka var iesniegt arī pierādījumus un informāciju par nodokļu nesamaksu ļoti lielā apmērā akciju sabiedrībā “Latvijas naftas tranzīts”, kuras kases pamatīgā patukšošanā bija piedalījušies arī mani bijušie darba devēji. Un Latvijā pazīstamais Šveices advokāts Rudolfs Meroni atbilstoši tai informācijai, kas bija mūsu rīcībā, bija noorganizējis fiktīvu milzīgas naudas ieguldīšanas shēmu, kuras rezultātā visa nauda nevis tika ieguldīta, bet atgriezās pie shēmas autoriem. Un tas notika, nenomaksājot uzņēmumu ienākuma nodokli, kura “ietaupītā” summa varēja būt mērāma vairākos desmitos miljonu eiro. Mēs izlēmām, ka gadījumā, ja Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas pievērsīs uzmanību šai informācijai, tad tas nozīmēs, ka tomēr viņu nodomi ir nopietni un ir vērts sadarboties arī mūs tieši skarošās lietās. Tāpēc mēs īpaši lūdzām painformēt par šīm ziņām tos Valsts ieņēmumu dienesta cilvēkus, kas pārbauda akciju sabiedrību “Latvijas naftas tranzīts”, lai viņi vajadzības gadījumā varētu ar mums sazināties. Valsts ieņēmumu dienesta zvanu mans advokāts gaida joprojām. No tā bija skaidrs, ka Valsts ieņēmumu dienests nekādi neķersies klāt ietekmīgiem cilvēkiem, par kuru lietām uz dienestu var aiziet “painteresēties” pietuvināti politiķi.
Vai par notikušo vērsāties arī kādā citā institūcijā?
Paralēli neveiksmīgajiem kontaktiem ar Valsts ieņēmumu dienestu es pats centos sazināties ar Nodokļu policiju, jo iespējamie nodokļu pārkāpumi pēc būtības bija noziegumi.
Nodokļu policijas izlūkošanas un analītiskā daļa par vienu daļu no manis norādītajiem faktiem secināja:
“Iespējams, lai legalizētu nelegāli iegūtus naudas līdzekļus, tika izveidota ķēde starp savstarpēji saistītiem uzņēmumiem, kuri grāmatvedībā uzrāda savstarpēji nenotikušus darījumus un formāli nodarbināja darbiniekus atvieglotā nodokļu režīmā (darbinieku noma) ar mērķi izvairīties no nodokļu samaksas.”
Šķiet, kādu vēl labāku pamatojumu vajag, lai uzsāktu nopietnu izmeklēšanu, ja reiz paši Nodokļu policijas analītiķi saredz izvairīšanos no nodokļu samaksas.
Diemžēl arī Nodokļu policijā interese bija tieši tikpat liela kā lielajā Valsts ieņēmumu dienestā - nekāda.
Mana iesnieguma, kuram bija pievienoti konkrēti pierādījumi, ieraksti, dokumenti, pārbaudei, domāju, speciāli tika sākta tikai resoriskā pārbaude. Resoriskās pārbaudes atšķirība no krimināllietas ir tāda, ka resoriskajā pārbaudē var droši melot - tur netiek sniegtas liecības, par kuru nepatiesu sniegšanu ir kriminālatbildība. Un šo atviegloto režīmu pārbaudāmie cilvēki izmantoja pilnībā - uz Nodokļu policiju bagātniekiem pašiem nebija jāiet - viņu vietā visu skaidrot devās advokāti, kas paši nekur nebija klāt bijuši. Advokāti, protams, apliecināja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, un Nodokļu policija viņiem uz vārda noticēja. Un ar to viss arī beidzās. Nodokļu policijai šķita pilnīgi pieņemami un ticami, piemēram, ka uzņēmumā ar miljonos mērāmu apgrozījumu, kas pieder vienam no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, grāmatvedības dienestā kāds var strādāt par atlīdzību 175 eiro mēnesī. 175 eiro mēnesī ir pat ievērojami mazāk par valstī noteikto minimālo algu. Tomēr Nodokļu policijai šķita ticami, ka tā ir patiesi izmaksāta alga un ka nekādas papildu nopietnākas pārbaudes par šo jautājumu nav jāveic. Nodokļu pārkāpumu saraksts ir ļoti garš, to varētu turpināt un turpināt.
Domāju, ka neviens parasts cilvēks bez sakariem Valsts ieņēmumu dienestā šādu labvēlību un uzticību nekādi nevarētu iegūt. No resoriskās pārbaudes materiāliem ir redzams, ka pats Nodokļu policijas priekšnieks Kaspars Podiņš bremzēja izmeklēšanu, neatbildot uz izmeklētāja lūgumiem. Kā to vēl var izskaidrot, ja ne ar kādu īpašu ietekmi uz šīm policijas amatpersonām? Ar interesi es konstatēju arī faktu, ka tad, kad tika aizturētas vairākas Nodokļu policijas amatpersonas, šīs amatpersonas sagadīšanās dēļ izvēlējās to pašu advokātu, kas palīdz arī maniem bijušajiem darba devējiem viņu lietās.
Vai ar jums ir sazinājies arī kāds no uzraugošās iestādes - Finanšu ministrijas?
Par savu pieredzi ar Valsts ieņēmumu dienestu rakstījām arī Finanšu ministrijai. Līdz brīdim, kamēr ministriju vadīja iepriekšējais finanšu ministrs Jānis Reirs, šķita, ka vismaz šos faktus kāds vēlas pārbaudīt. Mēs pat sapratām, ka neesam vienīgie, pret kuriem līdzīgi izrīkojas, un vairākas šādas situācijas ir konstatētas. Bet tad nāca augstākās amatpersonas maiņa, par finanšu ministru kļuva Arvils Ašeradens, kurš iecēla atpakaļ Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores amatā Jāņa Reira atstādināto Ievu Jaunzemi. Finanšu ministrijas interese par Valsts ieņēmumu dienesta darbības kvalitāti strauji gāja mazumā. Nesaņēmām pat kādu atbildi.
Pēc visa redzētā man ir radusies pārliecība, ka ar Valsts ieņēmumu dienestu visaugstākajā līmenī kaut kas galīgi nav kārtībā. Ja mēs paši to nebūtu pieredzējuši, tad es nekad nespētu noticēt, ka nopietni nodokļu noziegumi var būt tikai “sabiedrisko attiecību problēma” pat ļoti bagātam cilvēkam. Izrādās, liela nauda un pareizie politiskie sakari var patiešām visu.
Varbūt tie nodokļu pārkāpumi nebija tik nozīmīgi?
Kā jau iepriekš teicu, pašas Nodokļu policijas iekšējais izlūkošanas un analītiķu dienests secināja, ka manis sniegtajā informācijā ir acīmredzamas izvairīšanās no nodokļu nomaksas pazīmes. Mani bijušie darba devēji, lai arī vieni no bagātākajiem cilvēkiem valstī, taupīja nodokļus pilnīgi visā. Visas dārgās personiskās izklaides, piemēram, piedalīšanās rallijos un auto sacensībās, tas viss tika uzlikts uzņēmumam kā fiktīvi biznesa izdevumi, par kuriem citādi kā jau par personisku izklaidi būtu jāmaksā nodoklis. Dārgās automašīnas, ar kurām pārvietojas ģimenes locekļi, lai nebūtu jāmaksā nodokļi, tika noformētas kā nomātas no pašu uzņēmuma, kura vienīgais darbības mērķis bija apkalpot šīs vajadzības, nevis auto tirgū nomāt automašīnas. Arī nodarbinātība uzņēmumos ar fiktīvu shēmu palīdzību tika izveidota tā, lai valsts saņemtu nodokļos centus. Nodokļu “ekonomiju” jūs atradīsiet gandrīz visur, kur skatīsities. Tomēr pieredze rāda, ka neviens neskatīsies. Bagāti cilvēki jau sen ir sapratuši, ka ekonomiski izdevīgāk ir investēt politiskajā un administratīvajā ietekmē, nevis maksāt nodokļus. Tā iznāk ievērojami lētāk.
