Līdz ar politiskās un ekonomiskās situācijas izmaiņām pasaulē pēdējais gads bijis saspringts gan Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ir grūti sadzīvot ar augstu inflāciju, gan uzņēmējiem, kuriem nākas saskarties ar strauju ražošanas izmaksu kāpumu. Taču, neskatoties uz visām grūtībām, “Balticovo” ir nosvinējis savu 50 gadu jubileju, saglabājot līdera pozīcijas olu ražošanas sektorā visā Ziemeļeiropā. 2022. gadu uzņēmums noslēdza ar 102 miljonu apgrozījumu, tādējādi gandrīz dubultojot rezultātu salīdzinājumā ar 2021. gadu. Par to, kā jaunietim no svešinieka kļūt par mūsu valsts patriotu un veiksmīgu 35 gadus vecu uzņēmēju, kāda šobrīd ir uzņēmējdarbības vide mūsu valstī, intervijā “Neatkarīgajai” stāsta olu ražotāja “Balticovo” valdes priekšsēdētājs un četru restorānu īpašnieks Latvijā Vladimirs Mhitarjans.
Kurā gadā jūs ieradāties Latvijā?
Šos savas dzīves gadus atceros ļoti labi. Tas bija 2009. gads. Man bija 22 gadi, un jau biju izdienējis Armēnijas armijā. Atbraucot uz Latviju, ne tikai nezināju latviešu valodu, bet pat nerunāju ne vārda nevienā citā valodā, izņemot armēņu. Varat iedomāties, cik ļoti izaicinošs man bija šis dzīves posms. Sāku mācīties RISEBA un paralēli mācīties krievu un angļu valodu. Tas nebija viegli, bet dzīve neatstāja citu izvēli. Angļu valodu palīdzēja apgūt kursabiedrs, ar kuru dalījām dzīvokli. Viņš bija ķīnietis no Amerikas. Es viņam mācīju kārtību, viņš man angļu valodu (smejas). Esmu pateicīgs šim laikam. Tas man iemācīja disciplīnu un to, ka ar neatlaidīgu darbu viss ir iespējams. Pirmajā gadā likās, ka šī pārbraukšana bija liela kļūda un es nekad šeit nevarēšu justies kā mājās. Laikam ejot, viss mainījās, un tagad tieši Latvija ir manas mājas.
Jūs protat krievu un angļu valodu, bet mūsu intervija notiek latviešu valodā.
Jā, pabeidzot mācības, sāku strādāt “Balticovo”. Pirms 2018. gadā kļuvu par valdes priekšsēdētāju, uzņēmumā esmu strādājis visos ražošanas posmos. Atbraucot uz Iecavu, sapratu, ka manas krievu valodas zināšanas šeit īpaši nelīdz, jo visi runāja latviski. Nevaru teikt, ka arī attieksme pret mani bija ļoti draudzīga (smejas). Lai varētu iekļauties kolektīvā un pildīt savas funkcijas, biju spiests sākt mācīties saprast un runāt latviski. Arī šis laiks bija izaicinājumiem bagāts. Pārbraucu no Rīgas dzīvot uz Iecavu un visu savu laiku pavadīju rūpnīcā. Šajā dzīves posmā sapratu, ka mans dzīves aicinājums ir ražošana. Šis radīšanas process mani aizrāva tik ļoti, ka sapratu - šī ir mana vieta, šajā jomā vēlos attīstīties un kļūt par profesionāli. Tagad es jums varu pastāstīt par katru procesa posmu no sākuma līdz galam, par katru iekārtu un tās iespējām, varu izvest jūs cauri rūpnīcai ar aizvērtām acīm. “Balticovo” ir mana stihija. Runājot par latviešu valodu, turpinu to apgūt. Divas reizes nedēļā apmeklēju nodarbības un vasaras sākumā kārtošu valodas eksāmenu, lai pabeigtu naturalizācijas procesu. Šī valsts ir manas mājas, un vēlos kļūt par tās pilsoni!
2018. gadā kļuvāt par “Balticovo” valdes priekšsēdētāju. Kādi ir uzņēmuma lielākie sasniegumi pa šo laiku, kas bija jūsu lielākie izaicinājumi?
Ļoti daudz kas ir paveikts tieši pamatinfrastruktūras sakarā vai, citiem vārdiem sakot - sakārtoti uzņēmuma pamati un kritiskā infrastruktūra. Vienlaicīgi ir veiktas nozīmīgas investīcijas arī uzņēmuma attīstībā. Kā galveno varētu izcelt pakāpenisko pārslēgšanos uz ārpus sprosta olu ražošanu.
Kā lielāko izaicinājumu varētu minēt kultūras maiņu uzņēmumā un augstākās vadības atbildības izpratnes maiņu. Šobrīd uzņēmuma vadībā esošie profesionāļi ir ar augstu un saimniecisku atbildības izjūtu un profesionalitātes ziņā katrs savas nozares eksperts, vienlaikus lieliski sadarbojas cits ar citu, iedziļinoties ne tikai savā lauciņā, bet rēķinās ar kopējām uzņēmuma interesēm.
Kāds būtu jūsu vērtējums par biznesa vidi Latvijā? Kā šobrīd klājas olu ražošanas nozares uzņēmumiem?
Runājot “Balticovo” kontekstā, ekonomiskā vide Latvijā ir vērtējama kā laba. Protams, mūs skar tās pašas problēmas, kas citus nozares uzņēmumus - dārgie energoresursi un lopbarība. Kaut ko sliktu vienmēr un visur var atrast. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus. Pandēmija visiem bija liels pārbaudījums, taču arī tam tikām pāri. Augam un attīstāmies. “Balticovo” nav tikai olu ražošana, tie ir arī olu izstrādājumi, pat saldējums! Pilns cikls, sākot ar putnu barības ražošanu, mājputnu audzēšanu un olu ražošanu, beidzot ar šķirošanu, iepakošanu un dažādu olu produktu ražošanu, kūtsmēslus pārstrādājam biogāzē, no kuras tiek ražota elektrība. “Balticovo” ir arī pašiem sava akreditēta laboratorija, kas kontrolē izejvielas un produktus. Pašlaik uzņēmumā kopumā strādā 350 cilvēku.
Zinu, ka ne visiem nozarē klājas tikpat labi, bet mēs uzskatām, ka jebkuras grūtības dod iespēju kļūt stiprākiem. Ja uzņēmums nespēj tikt galā ar pārbaudījumiem, tas nozīmē, ka uzņēmuma attīstības stratēģijā pieļautas kļūdas un šāds uzņēmums nav ilgtspējīgs. Tā ir normāla tirgus situācija, un šajā gadījumā nevajag cerēt uz valsti. Jebkurš bizness ir risks, un, sākot darbību, katram uzņēmējam tas ir jāsaprot. Vienmēr cerēt uz valsts palīdzību ir kļūda.
Pagājušā gada otrajā pusē graudu cenas biržās sāka samazināties. Vai tas ir ļāvis arī jūsu uzņēmumam tikt pie lētākas lopbarības?
Pagājušā gada beigās tas vēl nebija jūtams. Taču neliels cenas samazinājums ir vērojams kopš šā gada sākuma. Tā kā mums bija iepirktas rezerves, cenu kritumu biržā sajutīsim tuvāk jūnijam.
Cik zināms, jūsu uzņēmums samērā daudz eksportē. Vai tādos apstākļos, kādi bija pagājušajā gadā, vispār varēja kāpināt eksporta apjomus, ja runājam nevis naudas, bet fiziska preču daudzuma izteiksmē?
Jā, arī pagājušajā gadā mūsu eksporta apjomi pieauga. Turklāt arī fiziskā izteiksmē. Mums labi sokas pārstrādātu olu produktu eksports uz Skandināvijas valstīm. Tāpat daudz eksportējam uz Viduseiropas valstīm, piemēram, uz Čehiju. Iepriekšējo gadu laikā esam veikuši lielas investīcijas ražošanas modernizācijā, un tas mums ir palīdzējis eksportēt aizvien vairāk. Ap 70% no saražotās produkcijas mēs eksportējam. “Balticovo” vairs nenodarbojas tikai ar olu ražošanu, kā jau minēju, mūsu uzņēmums piedāvā arī dažādus gatavo olu produktus. Šāda produktu klāsta palielināšana ļāva mums kāpināt eksporta apjomus.
Kāds ir bijis šo investīciju apjoms?
Esam ieguldījuši apmēram 40 miljonus eiro. Puse no tā ir ņemta no banku kredītiem, puse ir pašu līdzekļi.
Kas bez investīcijām vēl nosaka veiksmīgu darbošanos biznesā?
Kopumā biznesā ir jābūt skaidriem mērķiem, kur mēs gribam nonākt, kādus rezultātus sasniegt. Tad ir jāizvēlas pareizā stratēģija un komanda, kas ir tavi līdzdomātāji, bet arī ar savu viedokli. Svarīgi, lai apkārt ir personības, no kurām arī tu kā vadītājs vari mācīties. Jebkurā veselīgā diskusijā dzimst taisnība. Ja runājam par mūsu uzņēmumu, tad mēs ļoti cieši sekojam notikumu attīstībai pasaulē. Nepareizi ir sevi uzskatīt par visgudrākajiem. Vienmēr ir jāpaskatās, kas notiek apkārt, jāmācās no svešām kļūdām. Jājūt tendences un jāmēģina uzminēt nākotni. Es pats regulāri dodos uz Eiropu un Ameriku. Raugos, kā tur notiek attīstība, un, savācot šo informāciju, cenšamies strādāt tā, lai mums ir labāk nekā pie viņiem.
Kāda pašreizējos sarežģītajos ekonomikas apstākļos ir jūsu sadarbība ar valdības institūcijām?
Manuprāt, šis jautājums pēc savas būtības ir aplams. Labākais, ko valsts var darīt, ir neiejaukties, ļaut strādāt, nemainīt likumus un nodokļu politiku tik bieži, ka tam nevar paspēt izsekot, un tas jau būs tīri pietiekami no valsts puses. Mūsu gadījumā laikam būtu grēks žēloties. Ar iepriekšējo zemkopības ministru mums bija laba sadarbība. Jaunais ministrs ir tikai nesen sācis strādāt, taču, redzot viņu darbībā, domāju, ka arī ar viņu veidosies ļoti laba sadarbība.
Vai varat pastāstīt arī par citiem jūsu biznesiem Latvijā?
Restorānu bizness ir mana sirdslieta, varētu teikt - hobijs. Man ir četri restorāni: “Mīkla”, “Nomad”, “Zivju lete” un “O sole mio”. Visi trīs absolūti dažādi, prasa dažādu manu iesaisti. Ar kafejnīcu “Mīkla” gan vairāk nodarbojas mana sieva. Šajā jautājumā visas uzslavas viņai.
Kā vērtējat biznesu visā restorānu nozarē? Vai šeit no valdības puses arī būtu jāveic kādi strauji uzlabojumi?
Par restorānu biznesa situāciju neko labu nevaru teikt. Tur ir bardaks. Šķiet, ka nevienam nerūp, kas notiek šajā nozarē. Mēs zinām, ka iespaidu par jebkuru valsti rada tās restorāni. Diemžēl pie mums šīs nozares sakārtošanā no valsts nav nekāda atbalsta. Turklāt, ja runājam par attīstības iespējām, tad Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropā, kur pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme šai nozarei nav samazināta. Liela problēma ir arī aplokšņu algas, tas rada disbalansu un nevienlīdzīgu konkurenci. Ar to valstij būtu jācīnās aktīvāk, bet domāju, ka restorānu īpašnieki to dara, jo šis bizness ir tiešām sarežģīts. Ir jācīnās par izdzīvošanu, tāpēc PVN likmes samazināšana daudz ko atrisinātu un ilgtermiņā sekmētu lielāku nodokļu iekasēšanu.
Kādu PVN likmi restorānu nozarei jūs uzskatītu par optimālu?
Savulaik bija runas, ka šo likmi varētu samazināt līdz 9%. Tas varētu būt optimālais risinājums.
Vai restorānu bizness iegūtu arī tad, ja PVN likme tiktu samazināta pārtikas produktiem?
Pašreizējos augstās inflācijas apstākļos liela PVN likme pārtikas produktiem būtiski samazina iedzīvotāju pirktspēju. Tas, protams, negatīvi ietekmē arī restorānu biznesa darbību. Tas palīdzētu ne tikai restorāniem, bet visiem valsts iedzīvotājiem kopumā.
Kas valsts institūcijām primāri būtu jādara, lai uzlabotu biznesa vidi Latvijā?
Kopējai ekonomisko nosacījumu sistēmai ir jābūt sakārtotai. Reizēm var redzēt, ka šajā sakarā ir daudz labu ideju, kas kaut kādu iemeslu dēļ netiek novadītas līdz galam. Mazāk birokrātijas. Dažādu atļauju saņemšana nereti prasa pārāk ilgu laiku, un gala rezultātā tas mazina atdevi no uzņēmējdarbības procesa. Savukārt, ja runājam par konkrētām lietām, tad olu ražošanas nozarē mums ir liels izaicinājums līdz 2025. gadam pāriet no “trešā numura” uz “otrā numura” olām. Tas nozīmē pāriet no būrī uz kūtī dētām olām. Tas mums prasa milzīgus ieguldījumus. Protams, šajā ziņā gribētos kādu atbalstu arī no valsts puses, jo tāds noteikti sekos citās Eiropas valstīs. Lai nekropļotu konkurenci un mēs kā Latvijas ražotāji nezaudētu cīņu par vietu plauktos jau startā, par to būtu jāpadomā jau laikus. Mēs par to runājam ar valdību, un es ceru, ka mums ar jauno zemkopības ministru izdosies par to vienoties. Savukārt attiecībā uz restorānu biznesu domāju, ka palīdzētu PVN likmes samazināšana. Tā veicinātu lielākus realizācijas apjomus.
Jums ir četri restorāni. Vai jūs saskatāt pieaugošu potenciālu arī no Latvijas iedzīvotāju vidus?
Ja salīdzinām ar laika periodu pirms desmit gadiem, šobrīd vietējais iedzīvotājs uz restorāniem iet vairāk. Tam ir arī tālāka nākotne. Tomēr vienlaikus jāteic, ka arī pašam restorānu biznesam klājas grūti. Nesen bija publikācija par to, ka šīs nozares uzņēmumiem ir lieli parādi, tajā skaitā attiecībā uz nodokļiem. Tā rezultātā daudziem uzņēmumiem varētu draudēt bankrots. Jāatceras, ka restorānu bizness nav tikai veids, kā pabarot un izklaidēt vietējos iedzīvotājus. Tas ir tūrismu veicinošs bizness. Nebūs labu restorānu, būs mazāk tūristu. Tātad mazāk ienākumu no šīs nozares un mazāk nomaksāto nodokļu. Viss ir saistīts.
Kā jūs kā uzņēmējs vērtējat, vai, raugoties uz pašreizējo naudas apriti un ekonomiskās situācijas izmaiņām, varam uzskatīt, ka atrodamies ekonomiskās krīzes priekšvakarā?
Es esmu ļoti liels optimists. Es vienmēr domāju, ka būs labi. Man dzīvē nekas nav nācis vienkārši. Viss, ko esmu sasniedzis, ir nācis kopā ar smagu darbu. Arī tagad kārtējais pārbaudījums, kas visus mūs un valsti padarīs stiprākus. Mēs dzīvojam brīnišķīgā valstī, un mūsu katra uzdevums ir pacensties katram savā nozarē izdarīt maksimumu, un tad viss būs labi. Uzskatu, ka jebkuru krīzi mums gan kā valstij, gan kā uzņēmējiem vajadzētu saskatīt kā jaunu attīstības iespēju.
