Spriedze Latvijas lauksaimniecībā turpina pieaugt. Sarežģījumiem, kas saistīti ar lētāku Ukrainas olu importu, pievienojies arī piena iepirkuma cenu kritums. Līdztekus tam augstās inflācijas dēļ rūk iedzīvotāju pirktspēja un aktuālāks kļūst jautājums par preču uzcenojuma apmēriem Latvijas mazumtirdzniecībā. Par to, kāda ir pašreizējā situācija un kādas ir iespējas risināt sarežģījumus, intervijā “Neatkarīgajai” stāsta zemkopības ministrs Didzis Šmits.
Pagājušajā nedēļā (intervija notiek 20. februāra rītā) pie jums viesojās tirdzniecības nozares pārstāvji. Vai šīs sarunas gaitā ir izdevies vienoties par kādiem risinājumiem attiecībā uz tirdzniecības uzcenojumiem veikalos?
Viens no sarunas aspektiem bija saistīts ar datu apmaiņu. Otra lieta, par ko runājām: ir jāpārslēdz sadarbības memorands starp ražotājiem, dažādām nozaru asociācijām, tirgotājiem un arī ministriju par godīgu cenu veidošanos, kā arī uzcenojuma politiku. Pagājušā gada decembrī iesaistītās puses vienojās par memoranda pārslēgšanu, iespējams, ietverot jaunas normas. Trešā lieta: informēju veikalu tīklus, ka, ņemot vērā Latvijas tirgus apmērus, varētu tikt rosinātas likumdošanas izmaiņas, ar kuru palīdzību varētu veikt vietējā tirgus diversifikāciju. Proti, līdzīgi kā daudzās Rietumeiropas valstīs - Vācija, Francijā, Šveicē u.c., tāpat arī nesen Polijā ir noteikts regulējums, lai veicinātu arī mazu tirdzniecības vietu pastāvēšanu. Tam ir nozīme ne tikai no ekonomiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Tas, ko mēs varētu darīt, būtu rosināt noteikt lielveikalu darbības laika ierobežojumus. Ja mēs paraugāmies, piemēram, uz Franciju, tad tur svētdienās lielie tirdzniecības centri ir slēgti, bet sestdienās ir noteikts darbības laika ierobežojums. Kāpēc? Tikko lielajiem tirdzniecības centriem tika noteikts darba laika ierobežojums, radās iespējas arī mazajiem tirgotājiem. Piemēram, svētdienās mazajiem tirdziņiem. Faktiski var teikt, ka šādā veidā tiek diversificēti tirdzniecības kanāli. Ja lielie nestrādā, tad mazajiem ir vairāk telpas. Piemēram, Parīzē mazie veikaliņi uz katra stūra ir tāpēc, ka notiek šī tirgus diversifikācija ar darbības laikiem. Šādu likumprojektu gatavosim arī mēs un ar to dosimies uz valdību.
Vai šī tirdzniecības norma, kura varētu palielināt tirdzniecības uzņēmumu skaitu, varētu veicināt tirgotāju piecenojumu mazināšanos?
Konkurences apstākļos tā tam vajadzētu notikt. Sevišķi attiecībā uz tādiem pārtikas pamatproduktiem, ko mēs saražojam Latvijā, piemēram, pienu. Ar mazo veikaliņu palīdzību vietējiem ražotājiem paveras iespēja savu produkciju izvietot ne tikai lielveikalos, bet arī citur un ar citādiem nosacījumiem. Turklāt šajā tirdzniecības diversifikācijā ir vēl viens aspekts - jebkuram lielveikala pārdevējam arī ir tiesības uz brīvu svētdienu.
Vai ir vēl kādi mehānismi, ar kuru palīdzību varētu ierobežot uzcenojumus?
Mēs esam brīvā tirgū, un tas ir diezgan sarežģīti. Turklāt šajā kontekstā ir jāraugās uz prioritātēm. Šeit galvenais, lai mums attīstās uzņēmumi, kas spēj eksportēt un savus produktus tirgos vismaz Eiropas Savienības (ES) iekšējā tirgū, ja ne ārpus tā. Ja uzņēmumam ir lielākas realizācijas iespējas un Latvija nav vienīgais tirgus, tad tas spēj labāk konkurēt un uzturēt cenas nekā tāds uzņēmums, kurš savu produkciju tirgo tikai Latvijā. Turklāt šādam tikai vietējā tirgū esošam uzņēmumam vēl ir jākonkurē ar Polijas vai Lietuvas uzņēmumu, kuram ir atspēriens savā vai citos ārvalstu tirgos. Savukārt Latvijā tas faktiski var turēt tādu cenu, kādu grib. Tāpēc galvenais uzsvars ir uz eksportu. Tas pārtikas uzņēmumam uzreiz paver arī lielākas iespējas mājas tirgū. Manis teiktais gan nenozīmē, ka mums nebūtu jāaizstāv vietējie ražotāji. Piemēram, kāds siera ražotājs, kura produkcijas apjoms vēl nav tik liels, lai būtu interesants lielajiem veikalu tīkliem. Iespēja tikt līdz šādam apjomam tam ir ar jau minētās mazumtirdzniecības diversifikācijas palīdzību, kamēr viņa produktu sāk atpazīt un pieprasīt vietējā tirgū.
Runājot par vietējo tirgu, nesen uzvirmoja kaislības par no Ukrainas ievestajām lētākajām olām. Vai jūs šobrīd redzat tūlītēju nepieciešamību pēc kādiem papildu tirgus aizsardzības pasākumiem ES līmenī vai kaut kādām lokālām darbībām tepat uz vietas?
Nav nekādu strīdu par to, ka Ukraina ir jāatbalsta. Mēs palīdzam Ukrainai veikt tirdzniecību ES, taču šeit ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo kādā brīdī šo kopējo tirgu ir ļoti viegli sagraut. Ja mēs ielaižam preces, kuru ražošanas standarti objektīvu iemeslu dēļ ir zemāki, nekā noteikts ES, mēs faktiski ļaujam “dempingot”. Šeit ir jautājums, kā mēs rīkojamies tālāk - vai mēs atbalstām ražotājus vai valstis, kuras to jūt, vai arī mēs iedodam konkrētu laika periodu no Ukrainas ienākošajiem ražotājiem, kurā viņiem ir jāpielāgo ES normatīvi un ražošanas prakse. Atbalsta veidi Ukrainai var būt dažādi. Taču vai ir pareizākais atbalsta veids, kad vienam lielam olu ražotājam tiek iedots Eiropas tirgus. Saprotams, ka tas ir labi ražotājam un kaut kādā ziņā labi arī Ukrainai. Tomēr, ņemot vērā gan ieguvumus, gan riskus, ir svarīgi saprast, vai Ukrainai šis ieguvums patiešām ir būtisks un kādi zaudējumi no tā rodas Eiropai. Ja mēs sāksim jaukt ārā vienoto iekšējo tirgu, mēs piedzīvosim daudz lielākas problēmas nākotnē, kas nebūs samērojamas ar to atbalstu, ko šādā veidā sniedzam Ukrainai. Es teiktu, ka būtu jāpiemēro laika rāmis, lai notiktu piemērošanās Eiropas prasībām, un tad būtu jāpārtrauc šis pašreizējais īpašais režīms.
Ir skaidrs, ka Ukraina ir jāatbalsta, bet vai šobrīd jau notiek kādi pasākumi, lai tirgu sakārtotu nākotnē?
Šobrīd ES jau notiek nopietnas konsultācijas gan komisiju, gan padomes līmenī. Pēdējā padomes sēdē, kas notika janvāra beigās, šo jautājumu ļoti augstā līmeni pacēla Polija, jo viņiem šī sākotnējā ietekme droši vien ir vislielākā. Problēma nepaliek tikai Polijā, Lietuvā vai pie mums, bet sāk ietekmēt arī citas valstis. Jautājums ir aktualizēts, un arī komisārs par to daudz un skaļi runāja, tajā skaitā pieminot, ka šī situācija varētu likt iedarbināt lauksaimniecības rezerves fondu. Bija runa, ka vajadzētu palīdzēt Polijai un citām Ukrainas pierobežas valstīm, savukārt mēs uzstājām, ka palīdzībai ir jābūt plašākai, tomēr tā nevar attiekties uz tām valstīm, kuras šajā situācijā pat necieš. Proti, vajadzētu skatīties ne tikai pierobežu, bet gan uz nozarēm un valstīm, kur šī ietekme patiešām ir būtiska. Latvijas gadījumā mēs jūtam, ka tā ir putnu olu industrija. Citur es problēmas pagaidām neredzu. Ja nekļūdos, tad Ukrainas daļa nepārsniedz 2% no Latvijas kopējā pārtikas preču importa. Šis nav būtisks jautājums visas valsts līmenī, šis ir būtisks jautājums vienas konkrētas nozares ietvaros. Attiecībā uz to mums ir jādomā, ko darīt, tajā skaitā visas Eiropas līmenī.
Vai par šo jautājumu uzturat kopēju pozīciju ar Polijas un Lietuvas kolēģiem?
Jā. Esam tikušies divas reizes gan ar atbildīgo komisāru, gan ar Polijas un Lietuvas pārstāvjiem padomes ietvaros. Taču tagad darba kārtībā gan aizvien vairāk sāk izvirzīties arī citi jautājumi, piemēram, piena cenas, kur mums arī ir līdzīga pozīcija ar Lietuvu. Šķiet, ka arī Polijai būs līdzīga pozīcija mūsējai. Kopā ar Lietuvu esam uzrakstījuši aicinājumu jau minēto lauksaimniecības rezerves fondu izmantot piena cenu stabilizācijai. Jānorāda, ka attiecībā uz abiem minētajiem jautājumiem gan saistībā ar Ukrainu, gan pienu ir nepieciešams plašs Eiropas valstu atbalsts. Iepriekšējā padomes sēdē šāda atbalsta vēl nebija. Tie atzinumi nebija tādi, ka “vispār nē”, bet “vēl nav īstais brīdis”, “vēl ir jāpagaida” utt. Skatīsimies. Situācija mēdz diezgan strauji attīstīties un mainīties. Marta beigās būs nākamā padomes sēde, un šie jautājumi atkal tiks likti galdā.
Kas veicināja straujo piena iepirkuma cenu samazināšanos?
Tur bija vairāki faktori vienlaicīgi. Tā teikt, “piena cenu kalniņi” Eiropā ir vērojami apmēram reizi septiņos gados. Šie ir trešie vai pat ceturtie, kopš esam iestājušies ES. Piemēram, graudu tirgū ražošana regulējas ar cenu palīdzību, bet piena tirgus ir sociāli daudz jutīgāks, jo govi nedrīkst neslaukt. Kādā brīdī tiek saražots par daudz, un cena krīt lejup. Šajā konkrētajā gadījumā vienlaikus sakrita vairāki nelabvēlīgi apstākļi. Pirmais no tiem ir Alžīrijas veiktais piena produktu iepirkums, kurā šoreiz amerikāņi uzvarēja Eiropu. Otrs faktors ir pārprodukcija pie augstām cenām un vienlaikus krītoša iedzīvotāju pirktspēja attiecībā uz piena produktiem. Trešais ir saistīts ar Lietuvu. Nosacīti runājot, gandrīz puse no mūsu saražotā piena nonāk Lietuvā. Tur saistībā ar jau minēto pārprodukciju viena rūpnīca ir apturējusi darbu rekonstrukcijai. Cita saistībā ar iekšējām problēmām strādā ar mazu jaudu, taču mums tur ir liela piena realizācijas daļa. Loģiski seko “tirgus atsitiens”. Sākumā tas notika tieši Lietuvā, bet tad strauji izvērtās pie mums. Protams, laikā, kad vajadzība pēc piena samazinās, Lietuva stimulē, lai piens tiktu iepirkts tur, nevis pie mums. Tādējādi liekais piens ir Latvijas, nevis Lietuvas. Tagad gan pienāk ziņas, ka situācija pamazām sāk stabilizēties. Mums ilgtermiņā svarīgi ir radīt apstākļus, lai Latvijā strauji nesamazinātos piena ražošana. Es saprotu, ka šobrīd attiecībā uz notiekošo valda emocijas. Var gatavot televīzijas sižetus, kā ved kaut govis. Lai gan ferma, kas ved tās kaut, jau bija plānojusi izkaut 70 govis. Govis kauj arī pie ļoti augstas piena cenas. Es saprotu emocijas, un nav tā, ka nav problēmu, taču, ja mēs katru reizi sāksim rīkoties emocionāli, tas nebūs pareizākais. Mums piena krīze ir vien trešo nedēļu, mums ir arī iespēja lauksaimniecības subsīdijās pārdalīt naudu no “vienas kabatas uz otru”. Tur mums zināma rezerve arī ir. Divus miljonus mēs plānā jau esam ielikuši. Aptuveni miljons eiro būs pieejams uzreiz, tiklīdz tiks apstiprināts budžets. Ja situācija ieilgs vairāk par diviem mēnešiem, tad mums būs jāpieņem lēmums attiecībā uz budžetu. Mums subsīdijās ir par 11 miljoniem eiro vairāk nekā pagājušajā gadā. Līdz ar to rezerve, ko pārvirzīt, budžetā ir. Protams, tas nav vienkārši, jo visiem jau šķiet, ka tā nauda ir sadalīta, taču ja krīzē kāda nozare tiek skarta vairāk, tad solidaritātes vārdā var meklēt iespējas kaut ko pārdalīt. Mēs, protams, runāsim arī valdībā, kādu finansējumu vēl var papildus piesaistīt. Plānots, ka 28. februārī mēs ejam uz valdības sēdi ar informatīvo ziņojumu par to, kāda ir situācija un kādi būtu risinājumi. Runājot par ilgtermiņa risinājumu, 2013. gadā pēc iepriekšējās piena cenu krīzes Eiropas Komisija atļāva dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā noteikt obligātu prasību pēc ilgtermiņa līgumiem piena nozarē. Gan noteikt līguma garumu, gan to, kā veidojas cenas un kā tās tiek indeksētas. Cik man zināms, visu šo desmit gadu laikā ne piena ražotāji, ne pārstrādātāji nav izrādījuši nekādu interesi par šādas sistēmas izveidi. Visi ir gribējuši darboties tā saucamajā “spotā” jeb ikmēneša cenās. Ja ir situācija, ka mums ir jānāk finansiāli palīgā, es šādu iespēju redzu ar vienošanos, ka mums ir ilgtermiņa soļi, lai mēs šādā situācijā nenokļūtu atkal. Tādējādi mēs sākam izstrādāt šādu ilgtermiņa līgumu politiku.
Vai šobrīd ir iespējams aplēst, cik lielai daļai piena ražotāju ir finansiālas problēmas?
Lielākā problēma ir tiem ražotājiem un kooperatīviem, kuri bija orientējušies uz Lietuvu. Viņi nevar ātri pārorientēties, jo visur piens ir rezervēts citiem ražotājiem. Vienlaikus jāteic, ka arī kooperatīvu starpā piena cena var atšķirties par 15 un vairāk centiem litrā. Tiek ziņots, ka vienviet piena iepirkuma cena pārsniedz 40 centrus litrā, bet citur knapi pārsniedz divdesmit. Finansiālā situācija var kardināli atšķirties. Viens uzņēmums, iespējams, tikko ir veicis renovāciju un tam ir jānorēķinās ar bankām, cits var būt šīs investīcijas veicis pirms vairākiem gadiem, un tam, protams, ir vieglāk.
Iepriekš mums bija procesi, kas lauksaimniecības preču cenas strauji sadārdzināja, bet tagad notiek pretējais. Vai uz deflāciju orientētie procesi, kas vēl varētu būt tikai sagaidāmi, varētu sagādāt būtiskas problēmas mūsu lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai?
Ja mēs pēc triju nedēļu krīzes piena nozarē ejam uz ārkārtas finansējumiem ārpus budžeta, mēs riskējam ar ļoti plašu “Pandoras lādes” atvēršanu. Viegli reti kuram iet. Pat graudkopībā ir sarežģījumi, jo tika sapirkti minerālmēsli par ļoti augstu cenu brīdī, kad šķita, ka to vispār varētu nebūt. Tagad graudiem cena ir nokritusies un strādāt ar šiem dārgajiem minerālmēsliem nav ekonomiski pamatoti. Taču, no otras puses, īpašas izvēles jau nav. Tirgus ļoti strauji mainās, taču tā viļņošanās augšā lejā kaut kad apstāsies, jautājums ir, kāda ir nozares, saimniecības vai katra kooperatīva kapacitāte to pārdzīvot. Skaidrs, ka šīs cenu svārstības un nenoteiktība neļauj objektīvi prognozēt tālākos notikumus. Tas nozarē rada zināmu stresu. Tie, kas plānoja investīcijas, tās atliek. Skaidrs, ka brīdī, kad ir šādi viļņi, kāds var saglabāt tirgu, bet cits no tā aiziet. Mums ir svarīgi panākt, lai nozare un uzņēmumi varētu turpināt strādāt, kad situācija normalizējas.
