Alvis Hermanis: Iestājies totāls nogurums no izslavētās krievu dvēseles sarežģītības. Labi būtu no tās atpūsties

Alvis Hermanis: “Es nemāku turēt muti.” Hermanis vienmēr ir bijis sociālpolitiski aktīvs un nebaidījies izteikt savus spriedumus par visdažādākajām tēmām. Arī tagad viņš netaisās klusēt © Gints Ivuškāns/F64

23. februārī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi uz Rīgas skatuves ieraudzīs Alvja Hermaņa 2014. gadā Briselē iestudētā čehu komponista Leoša Janāčeka opera “Jenūfa”. Šis bija formālais iemesls, lai parunātu ar mūsu izcilo režisoru gan par šo iestudējumu, gan arī par tiem notikumiem, kuri satrauc visu pasauli un pret kuriem arī Hermanis nav un nevar būt vienaldzīgs.

Šajā čehu komponista Janāčeka 20. gadsimta sākumā komponētajā operā saskatāmas zināmas paralēles ar mūsu Rūdolfa Blaumaņa motīviem - “Purva bridējs”, “Raudupiete”. Kas šīs operas sižetā bija tas, kas jūs aizķēra, lai rastos vēlme tieši to iestudēt?

Interesanti, ka pieminējāt līdzību ar Blaumani, jo šīs operas pamatā ir ļoti augstvērtīga, tāda gruntīga luga Blaumaņa, Ibsena stilā. Es to uztaisīju kā ārkārtīgi krāšņu jūgendstila izrādi. Esmu priecīgs, ka šī izrāde ir nonākusi līdz Rīgai, jūgendstila pilsētai. Izrāde varētu Rīgai ļoti piestāvēt. Operas mūzika ir sarakstīta laikā, kad dominēja jūgendstils, un Prāga, tāpat kā Rīga, ir jūgendstila pilsēta. Šie motīvi ir pamatā arī Janāčeka mūzikai: arhaisma, etnogrāfisma savienojums ar modernismu.

Parasti jūs izvēlaties strādāt ar materiālu, kas aizķer vai nu ļoti personiski tādā kā sadzīviski psiholoģiskā plānā, vai arī ideoloģiski sociālpolitiskā plānā. Kas bija šajā gadījumā? Vai tiešām tikai šis, kā jūs teicāt, krāšņums?

Par politisku režisoru esmu kļuvis tikai pēdējos gados. Pirms tam tā nebija. Tad mani vairāk interesēja tieši tā estētika. Viens iemesls, kas mani, ja tā var teikt, uzpumpēja jeb iedvesmoja, bija tas, ka es tajā laikā jau biju regulāri strādājis Rietumeiropā un man visu laiku krita acīs rietumeiropiešu priekšstats par mums - austrumeiropiešiem. Tā ir tāda depresīva, nīkulīga sabiedrība. Austrumeiropiešu lugas tika iestudētas tā, it kā tā būtu drūma, pelēcīga bēdu leja. Tas man iedeva zināmu niknumu, jo tik izsmalcināta, krāšņa etnogrāfija, kāda ir Austrumeiropai, sākot no Balkāniem dienvidos un Baltijas valstīm ziemeļos, Rietumeiropas tautām sapņos nav rādījusies. Vakareiropas tautām praktiski nepastāv etnogrāfija. Vēsturnieki varētu paskaidrot, kāpēc tas tā ir. Iespējams, viņi ar tiem mūkiem un kristiešiem aizrāvās. Viņiem nav tādu krāšņu kostīmu, nav krāšņu folkloras tradīciju, kādas ir mums. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es gribēju viņiem parādīt, cik tā ir bagātīga, fantastiska kultūra. Austrumeiropā. Lai viņi redz.

Vai, strādājot Rietumeiropā, sajutāt kaut kādu īpašu attieksmi pret sevi, ka esat no Austrumeiropas? No nosacītās provinces jeb, kā tagad teiktu - reģioniem?

Jā, pieņemu, ka kaut kāds eksotikas elements, kā cilvēki, arī mākslas cilvēki uz mani skatījās, tur bija. Te mēs līgani varētu pāriet pie politikas, jo šis konkrētais “Jenūfas” iestudējums arī bija iemesls, kāpēc Krievija mani ielika savā melnajā sarakstā. Sākumā šis iestudējums bija Briseles Karaliskās operas kopražojums ar Maskavas Lielo teātri (Bolshoj). Tur bija kopīgs budžets un bija paredzēts, ka pēc Briseles iestudējums ceļos uz Maskavas Lielā teātra skatuvi. Sākās 2014. gads, Krima un tā tālāk. Tad es teicu, ka tas jau nu pārāk atgādina mūsu 1940. gadu. Teicu, ka uz Maskavu nebraukšu, un atteicos tur taisīt iestudējumu. Tad arī Krievija ielika mani tajā “persona non grata” sarakstā. Toreiz 2014. gadā ne Briseles operas vadība, ne citi rietumnieki nekādi nespēja saprast šo manu nostāju. Tobrīd man likās, ka tagad mēs visi draudzīgi varētu boikotēt Krieviju, bet neviens no Rietumeiropas māksliniekiem man nesekoja. Visi turpināja braukt uz Maskavu strādāt, uzstāties. Mana iecere izgāzās. Arī tā ir mūsu atšķirība. Viņu naivums par krieviem un Krieviju ir apbrīnojams.

Gribētos tomēr precizēt: kas tur vairāk - patiess naivums un situācijas nesapratne vai tomēr prevalē pragmatiski apsvērumi - liels tirgus, daudz naudas, zināma provinciāla bijība pret visu rietumniecisko?

Gan tas, gan tas. Pirmkārt, jāņem vērā, ka viņiem nav tādas personiskās pieredzes, kāda ir mums, kas Krieviju ir izjutusi uz savas ādas. Tas viņiem ir izpalicis. Līdz ar to viņiem Krievija ir vairāk abstrakta, mazliet jocīga, noslēpumaina valsts.

2014. gadā jūs nonācāt konfliktā ar Krieviju, bet 2015. gadā jau sākāt konfrontēt ar tobrīd Rietumeiropā valdošo atvērto robežu politiku. Jūs pārtraucāt sadarbību ar Hamburgas teātri, devāt intervijas, kuras neiekļāvās pamatplūsmas doktrīnā. Mainījās arī attieksme pret jums. Kā jūs to uztvērāt tolaik un vai joprojām skaitāties “nepareizi” domājošs režisors?

Esmu tāds cilvēks, kurš nemāk turēt muti. Tur īsti neko nevar līdzēt. Nav arī jēgas nožēlot. Turklāt laiks ir pierādījis, ka man jau bija taisnība. Ar tiem pašiem teikumiem, ar kādiem es toreiz runāju, tagad runā Briseles ierēdņi. Pēdējos 20 gadus es vairāk biju Vakareiropā nekā Rīgā, un šī mana pieredze man ļāva labāk iztēloties tos nākotnes scenārijus, kas sagaida Latviju. Jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigts, pat lepns par to, ka Latvija nav tik lēti un viegli atdevusies visām šīm šaubīgajām kreisajām ideoloģijām, kā to izdarīja Rietumu valstis. Latvijas sabiedrībai, izrādās, ir kaut kāda aizsargreakcija, imunitāte pret to visu. Pēc maniem aprēķiniem Latvijā, maksimums, ir kādi 2000 cilvēku, kuri šo ideoloģiju dzen. Viņu ir ārkārtīgi maz, bet viņi ir ļoti skaļi, viņi ir ietekmīgi, jo strādā medijos, augstskolās. Bet viņi ir lūzeri. Viņi nav pietiekami talantīgi. Savu darbu viņi nemāk darīt pietiekami labi. Viņiem kaut kā nesanāk. Tur nav spilgtu personību.

Tā vien izskatās, ka šis kreisās ideoloģijas vilnis, vismaz mākslā, pamazām noplok. Kā piemēru var minēt slavenā zviedru režisora Rūbena Estlunda Kannu festivāla “Zelta palmas zaru” ieguvušo filmu “Skumju trijstūris”, pirms tam tā paša režisora “Kvadrātu”. Nupat iznāca Maika Vaita seriāla “Baltais lotoss” otrā sezona, un, tāpat kā pirmajā sezonā, tur viss it kā atbilst Holivudas ideoloģiskajām nostādnēm, bet tas tiek pasniegts kā padomju laiku komēdijās - viss it kā pēc ideoloģiskajiem kanoniem, bet ar klaju izsmieklu. Tik kariķētā veidā, ka skaidrs - autors ākstās, lai neteiktu ņirgājas. Tā vien šķiet, ka šis kreisais vilnis atplūst un sabiedriskās domas svārsts virzās normalizācijas virzienā. Vai arī tā ir tikai mana vēlmju domāšana?

Jums ir pilnīga taisnība. Tā ideoloģija, kuru Latvijā pārstāv “Progresīvo” partija vai žurnāls “Ir”, šobrīd ir ļoti vecmodīga ideoloģija. Viņi ir nokavējuši par kādiem desmit gadiem. Visur citur tas iet uz beigām. Šī ideoloģija ir pazaudējusi savu harismu un enerģētiku. Ar to plātīties šobrīd ir kā staigāt pa ielu izteikti vecmodīgās drēbēs. Tā ir vakardiena. Norietoša ideoloģija. Cita lieta, ka ir izaugusi jauna paaudze, kas ir totāli iebaidīta, no kuras grūti sagaidīt kādu atklātību, viedokļu dažādību, vārda brīvību. Tas viņiem diemžēl ir atņemts. Mēs, kas esam piedzīvojuši deviņdesmitos gadus, zinām, kāda ir brīvības garša. Ko nozīmē vārda un domu brīvība. To mēs nekad neaizmirsīsim, jo mums ir ar ko salīdzināt. Tāpēc mēs nekad nepieņemsim tos viņu jaunos noteikumus. Man viņu ir žēl, jo viņi nezina, kas ir vārda brīvība.

Par deviņdesmitajiem gadiem ir ļoti pretrunīgi viedokļi. Krievijā šo laiku zīmē kā šausmīgas degradācijas un vispārēja pagrimuma periodu. Turklāt ne tikai no Kremļa ideologu puses. Līdzīgu viedokli pauž arī daudzi antiputinisti un it kā demokrāti. Tas pats rakstnieks un literatūrzinātnieks Dmitrijs Bikovs, kurš uzskata jūs par telekanāla “Doždj” padzīšanas iniciatoru un kurš publiski solījās jums roku vairs nespiest. Viņš regulāri pauž viedokli, ka deviņdesmitie gadi, iepretim padomju laikiem esot bijis dziļš kritiens lejup. Kā jūs vērtējat šo desmitgadi, kas objektīvi bija visai sarežģīta un daudziem arī ļoti smaga?

Vienā vārdā - tas bija vārda brīvības triumfs. Tas bija izvēles brīdis, kad katrs no mums varēja uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un izvēlēties savu virzienu. Ja mēs piesaucam Krieviju, tad pirms 30 gadiem viņu izejas punkts bija tieši tāds pats kā mums. Tas, ka viņi šo savu brīvību, šo savu iespēju nolaida podā, tikai pierāda, ka tā ir lūzeru valsts. Pirms 30 gadiem viņi bija tādās pašās izejas pozīcijās kā mēs. Viņi tagad varēja būt ES, NATO, viņu dzīves līmenis varēja būt ja ne gluži kā Kanādā, tad vismaz kā pie mums Baltijas valstīs. Un tagad viņi mums te kaut ko gudri stāstīs jūtūbē? Visiem viņu intelektuāļiem vienkārši ir jāatzīst, ka Krievija ir izgāzusies. Tā ir viens lūzeru bars.

Pasaule pēc 2022. gada 24. februāra ir fundamentāli mainījusies. Vai pasaule ir aptvērusi šo pārmaiņu mērogu? Manuprāt, šis mērogs Vakareiropā netiek līdz galam apzināts un daudzi, kā jūs teicāt, aiz naivuma vai aiz pragmatisma domā, ka vajadzētu to karu kaut kā noslāpēt, izbeigt un tad jau atkal varētu atgriezties pie vecās, agrākās dzīves.

Tagad šīs problēmas dziļums jau tiek apjausts. Tā izskatās. Šajās dienās notiek Minhenes konference, domāju, būs arī citi nopietni paziņojumi. Beidzot ir redzama Rietumu apņēmība ar šodienas Krieviju tikt galā. Paralēli viņi saprot, ka jāizdomā, kā sadzīvot ar nākotnes Krieviju. Līdz šim varētu būt, kā jūs teicāt, bet tagad gan, šķiet, ir noticis kāds būtisks pagrieziens.

Es vairāk biju domājis nevis politisko šķiru, bet ierindas cilvēkus, kuri, šķiet, neapjauš briesmu mērogu. Joprojām nosacītais dīzelis viņiem šķiet lielāks drauds civilizācijai nekā Putins.

Ko domā katrs atsevišķs sabiedrības pārstāvis, varbūt nav arī tik svarīgi, jo vēsturi uz priekšu jau nevirza sabiedrība. To uz priekšu virza vai nu personības, vai citi notikumi. Tas, ka pasaule ir mainījusies, nav apšaubāms. Pareizāk sakot, tās pārmaiņas ir tikai sākušās, un tās nav uz priekšu paredzamas. Iespējamie scenāriji ir dažādi. Kas attiecas uz Krieviju, tad domāju, ka tad, kad tās armiju aizstums atpakaļ līdz robežām, tā valsts iekonservēsies. Agrāk man likās, ka tā būs līdzīga pareizticīgo Irānai, bet tagad, redzot, kā Krievijas cilvēki uzvedas, man šķiet, ka tā būs tuvāk Ziemeļkorejai. Cilvēki Krievijā ir kā nozombēta biomasa. Tas patiesībā ir traģiski.

Manas cerības ir uz Pirmā pasaules kara situācijas atkārtošanos, kad lūzums masu apziņā notika kara trešajā gadā, kad līdz gandrīz visiem aizgāja - par ko galu galā mēs te ierakumos rijam dubļus un lejam asinis? Pagaidām vēl ir šis sportiskais - mūsējos sit, jāiet palīgā. Vēl kādam laikam jāpaiet.

Šajās dienās paies gads kopš lielā iebrukuma. Šī gada laikā arī es esmu savos spriedumos evolucionējis. Mana apziņa un saprašana ir stipri mainījusies. Pirmkārt, es joprojām nespēju līdz galam novērtēt ukraiņu varonību. Tas ir kaut kas neaptverams un nepārvērtējams. Mums Rīgā, Latvijā vajadzētu bezmaz katru otro ielu nosaukt ukraiņu vārdos. Mēs ukraiņiem būsim pateicīgi līdz pastardienai. Tas ir pirmais. Otrais ir mana totālā vilšanās krievu tautā, krievu cilvēkos. Gan tajos, kas Latvijā, gan tajos, kas Krievijā. Arī tajos, kas no Krievijas aizbraukuši. Mana vilšanās ir dziļi personiska. Esmu dusmīgs arī uz sevi, ka esmu bijis tik naivs. Es braucu pie viņiem, iestudēju divas izrādes. Vecos laikos mēs ar JRT reizi gadā braucām viesizrādēs uz Pēterburgu, Maskavu. Draudzējāmies ar turienes cilvēkiem, bet tagad tas viss izrādās piegānīts. Esmu reāli dusmīgs uz savu naivumu. Ir pagājis vesels gads, un mēs joprojām nesaprotam, kas notiek mūsu krievu galvās. Kā mēs tagad saprotam, tad “Saskaņa” netika Saeimā tikai tāpēc, ka dažas dienas pēc kara sākuma Urbanovičs nosodīja uzbrukumu. “Saskaņas” vēlētāji atriebās savai partijai par to, ka viņi neatbalsta Putina karu, un tāpēc par “Saskaņu” nebalsoja. Tā tas izskatās. Mēs nezinām, kurā pusē viņi ir.

Jūs uzņēmāt savā teātrī pazīstamo aktrisi Čulpanu Hamatovu. Daudzi jūs par šo soli kritizēja. Vai nebaidāties, ka arī šajā gadījumā būsiet bijis pārāk naivs?

Galvot ne par vienu nevaru. Varbūt pat ne par sevi līdz galam, bet ar Čulpanu viss ir brīnišķīgā kārtībā. Pēc dažām dienām būs jauna pirmizrāde mūsu teātrī, kur viņa arī latviski runās uz skatuves. Viņa ir cilvēks ar dziļu dvēseli. Viņa ir kādiem 70 000 bērniem palīdzējusi, viņas empātijas līmenis ir krietni virs vidējā, un viņa labi saprot Latvijas sāpi. Tas ir tas, ko “Doždj” nesaprata. Godīgi sakot, mēs varam būt tikai priecīgi, ka, pateicoties šim gadījumam, mums pazuda ilūzijas. Absolūti lielākā daļa šo Putina opozicionāru ir normāli krievu imperiālisti. Lai cik brīnišķīga nākotnes Krievijā būtu politiskā iekārta, viņi nekad nebūs mūsu sabiedrotie. Viņi nekad nesapratīs Latviju un uz mums skatīsies kā uz pazaudēto teritoriju. Kas attiecas uz tiem, kas no Krievijas aizbraukuši, tad arī daudzos no viņiem esmu pamatīgi vīlies, jo ar emocionālām runām jau sen ir par maz. Jāskatās pēc lietderības. Kāda ir krievu emigrācijas lietderība šajā karā? Lietderības koeficients ir tuvs nullei. Ar lietderību es saprotu atbalstu Ukrainas armijai. Vienīgais, ko Krievijas opozīcija māk darīt, ir gudri muldēt (oriģināltekstā smagāks vārds) jūtūbē. Intelektualizēt, apmuļļāt šo tēmu, bet nekad viņi nerunās par konkrētu palīdzību Ukrainas armijai. Viņi visi izvairīsies no šīs tēmas.

Jūs pieminējāt ielu nosaukumus, kurām aiz pateicības būtu vairāk jādod ukraiņu vārdi. Tajā pašā laikā mums ir Puškina, Ļermontova, Lomonosova, Maskavas ielas.

Pirms trijiem mēnešiem man šis jautājums likās pilnīgi nevajadzīgs un nesvarīgs. Pēdējā laikā par šo esmu daudz domājis. Manas domas ir mainījušās. Pats vairākkārt esmu iestudējis Puškinu un atzīstu viņu kā ģeniālu dzejnieku. Bet tas, ka Rīgā ir Puškina iela, bet nav lorda Bairona ielas, kaut ko nozīmē. Tas nozīmē, ka Krievija šeit ir iečurājusi savas robežas. Visur, kur ir salikti Puškina pieminekļi un Puškina ielas, tā ir Krievijas robežu iečurāšana. Tāpat kā vilki mežā apčurā savas teritorijas robežas, tā to dara Krievija ar Puškina ielām. Tas ir jāapzinās. Ja tas mums, latviešiem, liekas pieņemami, tad neko. Nav runa par to, vai Puškins ir ģeniāls dzejnieks, vai impērists, vai vēl kaut kas. Runa ir par ietekmes robežām.

Ļoti sāpīgs ir latviešu pašapziņas jautājums. Daļas latviešu gatavība pāriet uz krievu valoda pat tad, ja cittautietis labi runā latviski, bet ar kaut minimālu akcentu, šķiet, nav izskaužama. Kā šajā kontekstā vērtējat dzejnieces Liānas Langas iniciēto atkrieviskošanas kampaņu?

Liāna, bez šaubām, ir malacis. Drīzāk esmu pārsteigts par to, cik skeptiski pret viņu izturas un nekādi neatbalsta valsts mediji un tamlīdzīgi. Tas ir gadījums, kad viens cilvēks ir izdarījis to, ko jau sen vajadzēja izdarīt valsts institūcijām. Kas attiecas uz latviešu vergu dabu un līko muguriņu, tad tur tiešam maz kas līdzams. Vienīgais glābiņš būs, ja latviešu bērni un jaunieši nemācēs krievu valodā runāt. Uz to arī vienīgā cerība. Skolās joprojām sākumklasēs māca krievu valodu. Es nesaprotu, kāpēc jāmāca krievu valoda latviešu bērniem? Ar krievu valodu, krievu kultūru mums ir bijusi liela pieredze. Gan labā, gan sliktā nozīmē, bet tagad pēc visa notikušā, godīgi sakot, es jūtu, ka tā krievu dvēsele ir drusku par daudz sarežģīta. Ir iestājies tāds totāls nogurums no tās krievu dvēseles sarežģītības. Būtu labi uz kādiem simt gadiem no tās atpūsties. Ar savu necilvēcīgo uzvedību viņi visai pasaulei ir drusku piegriezušies.

Intervijas

Par neskaidrībām ar Eiropas Komisijas (EK) prezidenti Urzulu fon der Leienu, par to, kāpēc mums nav jābūt pasaules čempioniem svarcelšanā, par nelegālajiem migrantiem un par to, kas jālemj pašām dalībvalstīm – tā vietā, lai gaidītu, ko teiks Brisele, – “Neatkarīgās” intervija ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli (NA):

Svarīgākais