Kāpēc Krievija uzbruka Ukrainai, ne Baltijas valstīm, ko Krievija cer panākt karā ar Ukrainu, kā Krieviju ietekmē daudzās Eiropas Savienības piemērotās sankcijas, kā Krievijas sabiedrība spēs pārvarēt kara sekas, kāda izskatīsies pēckara Krievija un Austrumeiropa – par šīm un citām tēmām intervijas turpinājums ar Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu.
Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.
Eiropas Savienība ik pa laikam Krievijai piemēro aizvien jaunas sankcijas. Vai nav tā, ka tās visas Krievijai kā pīlei ūdens?
Lai arī Krievija saka, ka viņiem sankcijas nākot tikai par labu, jo visu importu veiksmīgi aizstājot pašu ražotāji, tā jau tas nav. Viena lieta, kad Krievijā tiek slēgti “Starbucks” vai “McDonald’s”. Bez tā var izdzīvot. Taču no Rietumiem ir apturēta investīciju plūsma. ES ar lielu atrāvienu bija lielākais investors Krievijā pēdējo desmit gadu garumā. Cerēt uz to, ka ķīnieši spēs aizvietot šīs investīcijas - nedomāju, ka pamatoti. 5. februārī stājās spēkā jauni ierobežojumi naftas produktiem, kas varētu ļoti ietekmēt Krievijas budžeta ieņēmumus. Sankciju mērķis ir radīt problēmas agresijas finansiālajai bāzei. Nodrošināt finansējumu augstas intensitātes karam ar fronti vairāk nekā tūkstoš kilometru garumā ir liels izaicinājums, kas maksā lielu naudu. Šīs sankcijas neapšaubāmi ietekmē Krievijas spēju finansēt šo karu. Sankciju mērķis nav bijis cilvēkus badināt. Krievi runā par Ukrainas demilitarizēšanu un denacificēšanu, taču ar šīm savām darbībām viņi patiesībā veic savas valsts demodernizēšanu. Pārstājot Krievijā ieplūst Rietumu tehnoloģijām, sāk veidoties atpalicība. Autobūvē šobrīd valda pilnīgs krahs. Viņi cenšas veidot iluzoru priekšstatu, ka tiek atjaunota senā rūpnīca “Moskvič” un tur tiek ražotas automašīnas. Speciālisti jau ir atšifrējuši, ka tur nekas netiek ražots. No Ķīnas tiek atvestas automašīnas, tām tiek pieskrūvētas dažādas detaļas un “Moskvič” emblēma. Visa viņu autobūve. No “Lada” rūpnīcas Toljati pienāca ziņa, ka auto tikšot izlaists tikai pāris krāsās, jo neesot krāsu. Automašīnas tiek izlaistas bez bremžu drošības sistēmas ABS. Protams, Krievijas sabiedrībai trūkuma “sāpju slieksnis” ir augstāks nekā Rietumu sabiedrībā, jo īpaši Krievijas lauku reģionos. Uz lauku reģiona iedzīvotāju neattiecas avioreisu slēgšana uz visām Eiropas galvaspilsētām, jo vairākums uz turieni nekad nav lidojuši.
Uz ko cer Krievijas sabiedrība? Uz uzvaru karā? Vai tomēr nesākas lēna vilšanās?
Militārie eksperti prognozē karadarbības ofensīvu gan no Krievijas puses, gan no Ukrainas puses. Ar ko tā beigsies - to gan prognozē diezgan piesardzīgi. Kā teica viens militārais analītiķis, kuru uzaicinājām uz sarunu - cilvēki uzskata, ka Brazīlijai vienmēr jāuzvar futbolā, bet Brazīlija futbolā vienmēr neuzvar.
Lēmumu pieņēmēji Krievijas varas gaiteņos uzskata, ka viņu resurss ir lielāks nekā Rietumiem un daudz lielāks nekā ukraiņiem, ka viņu laika resurss ir lielāks, ka viņi spēs nodrošināt šo karadarbību ilgāk nekā pretējā puse.
Nav jau tā, ka visa sabiedrība notiekošo atbalsta. Pareizāk būtu teikt - sabiedrība nepretojas. Ir arī tādi, kas notiekošo atbalsta, ir tādi, kuri saka, ka mums par maz ar Ukrainu, vajag iet līdz Lamanšam. Viens no redzamākajiem krievu propagandistiem jau bļaustījās, ka Madridi vajag bombardēt. Vairs jau nav runa tikai par došanos uz Varšavu vai Baltijas valstīm. Viņi cer, ka vienā vai otrā Eiropas valstī nāks pie varas politiķi, kuri salauzīs šo vienoto Eiropas attieksmi pret Krieviju. Cerēja, ka Itālijā mainīsies premjers un viņš neatbalstīs Ukrainu. Premjers nomainījās, bet jaunās premjeres vadītā valdība pat ļoti atbalsta Ukrainu. Lielbritānijā nomainījās premjers - arī atbalsta Ukrainu. Vācijā nomainījās kanclers - arī atbalsta Ukrainu. Mana lielā mīkla ir, vai Krievijas vara patiešām nesaprot vai izliekas, ka nesaprot Rietumu politiķus un Rietumu sabiedrību kopumā. Redzot šo traģēdiju, šo netaisnību, ikviens normāls cilvēks nevar izlikties, ka notiek kaut kas mazsvarīgs. Vienlaikus varam piefiksēt faktiskas kodolšantāžas elementus. Līdz šim pasaulē kodolieroči kalpoja kā atturošs faktors. Vienkāršojot - ja tu nāksi pie manis ar ļaunumu, tad, visticamāk, tu dabūsi šo atombumbu savā dārziņā. Jau pirms daudziem gadiem kodolvalstis bija nofiksējušas savstarpēju izpratni, ka kodolkarā uzvarētāju nebūs. Lai gan oficiālās amatpersonas Krievijā lielākoties joprojām saglabā zināmu piesardzību, tajā pašā laikā no Valsts domes deputātiem un daudziem dalībniekiem TV programmās mēs dzirdam tieši tāda rakstura draudus. Tagad tas ir pagriezts citādi. Es ar kodolbumbu kabatā esmu izdomājis, ka vēlos no tava dārziņa paņemt burkānus, un, ja tu man to neļausi, tad es tavā dārziņa iemetīšu savu kodolieroci. Tādējādi pilnībā var tikt mainīta kodolieroču turēšanas koncepcija. Ja pasaule to akceptēs, tad jautājums - kurp šis ceļš aizvedīs?
Vai nav tā, ka Krievijai sagribējās aprīt gaļas gabalu, bet tas izrādījās par lielu un iestrēga rīklē? Būtu izvēlējušies ko mazāku, piemēram, Baltijas valstis? Vai tādi plāni viņiem bija? Kāda jums ir informācija par to?
To, kādi viņiem plāni varētu būt vai nebūt bijuši - es nesēžu Krievijas bruņoto spēku ģenerālštābā. Krievija tomēr labi apzinās, ka kvalitatīvā atšķirība NATO un ne NATO valstu aizsardzībā ir būtiska. Sociālajos tīklos dīvāna eksperti bieži runā, ka NATO 5. paragrāfs - tie ir tukši vārdi. Tā tas nav. Kopš NATO dibināšanas NATO valstis ir spējušas kolektīvi darboties, lai atturētu jelkādu uzbrukumu jebkurai no dalībvalstīm. Esmu gandrīz piecus gadus bijis Latvijas vēstnieks NATO un ticu piektajam paragrāfam. Bet tas nenozīmē, ka mums pašiem nav jārūpējas par savām aizsardzības spējām un jācer, ka mums pietiks ar to, ka kāds pāri okeānam nāks palīgā. Mums pašiem ir jāinvestē aizsardzībā. Kāpēc uzbruka Ukrainai, ne mums - Krievijas vara uzskata, ka slāvu pasaule jeb krievu pasaule ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorija un tas ir kas īpašs, ka Krievijai šajā pasaulē ir īpaša dievišķa loma, kurai jāapvieno viss slāviskais. Mēs šajā pasaulē neesam.
Bet vai Krievija šo slāvu pasauli nemēģina apvienot tādā visai īpatnējā veidā?
Briesmīgā veidā. Pēc visām tām... pat grūti atrast epitetu tam, kas šajos mēnešos ir noticis Ukrainā. Milzīgie cilvēku upuri, sagrautās cilvēku dzīves. Vai Krievijā domā, ka pēc kara beigām Ukrainas iedzīvotāji būs gatavi veidot ar Krieviju normālas attiecības? Šo attiecību atjaunošana prasīs paaudžu nomaiņu.
Kāda izskatās Krievijas un Austrumeiropas rītdiena neatkarīgi no tā, ar ko beigsies prognozētās februāra un marta kaujas Ukrainā?
Tiešam nezinu. Divi pamatscenāriji. Vienai vai otrai pusei izdosies salauzt frontes līniju, un tādējādi radīsies dinamika tālākai ofensīvai. Bet tikpat labi karadarbība var iestagnēt uz ilgāku laiku. Abas puses asiņos un tad vienā brīdī nonāks līdz uguns pārtraukšanai, pamieram, nevis mieram. Neapšaubāmi Krievija paliks mūsu kaimiņš. Mūsu interesēs ir, lai tā kļūtu par demokrātisku valsti, kurā ir neatkarīga tiesa, neatkarīgi mediji, kurā ir godīgas vēlēšanas, kurā ir pozīcija un opozīcija. Tā ir garantija, ka šāda valsts dzīvos mierā ar saviem kaimiņiem. Cik ilgu laiku tas varētu prasīt, kad Krievijā to redzēsim, es nezinu. Tas vislielākajā mērā būs atkarīgs no tā, kā beigsies šis karš un kad tas beigsies. Būs vajadzīgs laiks, kamēr Krievijas sabiedrība spēs atveseļoties. Arī vāciešiem pēc Otrā pasaules kara beigām pagāja laiks, līdz vācu sabiedrība to visu sevī izdzīvoja. Arī Hitlera kā nācijas līdera vērtējums sabiedrībā ne uzreiz nokritās nulles līmenī.
Šis karš no pudeles izlaidis ārā džinu - revanšismu un vēlmi citus piespiest dzīvot tā, kā Krievija to noteiks. Šī vēlme ir apbrīnojami spēcīga. Tas viss pirms gadiem desmit vēl nebija redzams. Tolaik to paust atklāti neskaitījās labais tonis. Kā Krievijas sabiedrība no tā tiks ārā - tas ir vēl viens lielais jautājums, uz kuru man šobrīd nav atbildes.
Latviju kā savu mītnes zemi izvēlējušies daudzi Krievijas žurnālisti, arī IT speciālisti. Tas ir labi vai slikti, ka viņi izvēlējušies apmesties tieši pie mums?
Es viņus visus vienā grozā neliktu. Par Krievijas žurnālistiem, tas bija apzināts Latvijas lēmums, līdzīgi kā to lēma Lietuva un citas Eiropas Savienības valstis. Mēs devām patvērumu mediju pārstāvjiem, kuriem objektīvi ne tikai nebūtu iespējams turpināt darbu Krievijā, bet kuri savas darbības dēļ Krievijā būtu apdraudēti. Mēs lēmām dot iespēju viņiem turpināt savu profesionālo darbību, dzīvojot Latvijā, un apgādāt ar informāciju krieviski runājošo sabiedrību. Ar tādu informāciju, kura atšķiras no manis piesauktajiem Krievijas propagandas kanāliem. Šāda iespēja viņiem tika dota pērnā gada pavasarī. Daudzi to izmantoja, tostarp BBC krievu redakcija, “Deutsche Welle”, kopumā līdz 300 cilvēkiem. Savukārt pret tiem, kuri muka no Krievijas, nevēloties tikt mobilizēti, mūsu valsts attieksme bija noraidoša. Tas balstās arī mūsu kapacitātē, cik daudz šāda veida bēgļiem mēs varam dot pajumti. Jāņem vērā, ka pie mums apmetušies aptuveni 40 000 Ukrainas bēgļu. Varam jau teikt, ka dosim patvērumu visiem, bet nedrīkst aicināt pie sevis cilvēkus un turēt viņus uz ielas. Tāda ir atbilde. Nevar atbildēt, vai tas ir labi vai slikti. Morālu apsvērumu dēļ esam palīdzējuši cilvēkiem, kuri varētu tikt apdraudēti. Otrā pasaules kara laikā arī latvieši muka uz svešām zemēm, jo bija bažas par savu fizisko eksistenci. Arī mums jābūt pateicīgiem valstīm gan Eiropā, gan aiz okeāna, kuras deva iespēju mūsējiem izdzīvot. To nedrīkst aizmirst.
Kādreiz Latvijas vēstniecības telpās Maskavā, Čapligina ielā, darbojās svētdienas skola latviešu bērniem. Vai tā joprojām turpina darboties?
Jā! To savā laikā nodibināja vēstnieks Jānis Peters. Nākamgad šī skola svinēs savu trīsdesmit gadu jubileju. Aizvadītajā rudenī mācības skolā uzsāka 31 bērns. Divas reizes mēnesī pie mums kopā sanāk dažāda vecuma bērni. Viņiem tiek mācīta gan latviešu valoda, gan Latvijas vēsture, viņi nodarbojas arī ar lietišķo mākslu. Svētdienas skolas tradīcijas turpinām.
Vecāki nebaidās vest bērnus uz NATO valsts vēstniecību?
Nē. Šobrīd bērnu ir mazāk nekā citus gadus. Savulaik svētdienas skolu apmeklēja pat piecdesmit bērnu. Tiesa gan, tagad vēstniecībā strādā mazāk diplomātu un līdz ar to arī mazāk ir bērnu. No ārpuses Maskavas svētdienas skolu apmeklē divdesmit bērnu. Baidās, nebaidās - nevienam ar šādu jautājumu neesam uzbāzušies. Ja nāk, tātad riski ir izvērtēti.
Tuvojas Valsts prezidenta vēlēšanas. Ja mūsu partijas panāktu vienošanos par Māra Riekstiņa virzīšanu Valsts prezidenta amatam, vai jūs piekristu kandidēt?
Kāpēc tāds jautājums? Man vakar tādu pašu jautājumu uzdeva portāls “lsm.lv”.
Tāpēc, ka Māris Riekstiņš jau iepriekš ir vērtēts kā Valsts prezidenta amata kandidāts un acīmredzot tie, kuri uzdod šādu jautājumu, labprāt vēlētos redzēt Valsts prezidenta amatā tieši Māri Riekstiņu.
Varu pateikt tikai to, ka Latvijā saskaņā ar Satversmi Valsts prezidentu ievēlē parlaments, parlamentā pārstāvētās partijas. Neviena no parlamentā pārstāvētajām partijām ar šādu jautājumu vai priekšlikumu pie manis nav vērsusies. Šādā situācijā par to prātuļot ir ne tikai pārsteidzīgi, bet arī nenopietni.
