Ko iegūstam, atsaucot vēstnieku no Krievijas, kas mainījies mūsu diplomātu darbā, karam sākoties, kad Latvijas diplomāti apjauta, ka Krievija uzbruks Ukrainai, kādēļ Vladimirs Putins un viņa komanda lēma uzbrukt tieši Ukrainai, kādas acīmredzamas kļūdas agresori pieļāvuši – par šīm un citām tēmām “Neatkarīgās” intervija ar Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu.
Pēc dažām dienām pametīsiet Maskavu. Nav zināms, kad tur atgriezīsieties un vai vēstnieka statusā. Kādas sajūtas?
Atgriešanās notikusi neplānota. Gan jau ministrija izlems par tālāko mana dienesta gaitu. Šobrīd nekādi lēmumi nav pieņemti. Krievija neuzskatīja par vajadzīgu pieņemt mūsu piedāvāto vēstnieka aizbraukšanas termiņu, lai varētu bez steigas sapakot gan personīgās mantas, gan arī novadīt jau agrāk ieplānotos un iecerētos pasākumus. Krievija aizbraukšanas termiņu samazināja par divām nedēļām. 10. februārī man Maskava jāpamet. Daudz kas vēl jāpaspēj izdarīt, tādēļ nav bijis laika padomāt, kas būs pēc atgriešanās Latvijā. Bet gan jau viss būs kārtībā. Cilvēks plāno, Dievs dara. Katrā ziņā ir skaidrs, ka vēstnieka amatā es Krievijā neatgriezīšos, un to, kad Latvijai atkal būs vēstnieks Krievijā - to rādīs laiks.
Kādi Latvijai ieguvumi no tā, ka atsaucam savu vēstnieku, protams, ja neskaitām solidarizēšanos ar igauņiem?
Ir divi galvenie argumenti, kādēļ šis lēmums tika pieņemts, un to skaidri pateica arī mūsu ārlietu ministrs. Viens ir Krievijas agresija, kura tūlīt “svinēs” gada jubileju, un neizskatās, ka Krievija šo savu agresīvo politiku grasītos koriģēt vai mainīt. Otrs - solidarizēšanās ar Igauniju, kuras vēstniekam Krievija lika no šejienes aizbraukt, samazinot diplomātisko attiecību līmeni. Mūsu solidarizēšanās ir daudz kas vairāk nekā tikai uz papīra uzrakstīts vārds. Mūsu valstīm vienmēr ir bijusi cieša sadarbība. Lai arī esam dažos jautājumos pastrīdējušies, fundamentālos jautājumos mūsu valstis bijušas vienotas. Daudzos cilvēkos izraisītu neizpratni, ja mums vēstnieks Krievijā turpinātu darbu: kā tad tā - dažādu norišu rezultātā Lietuvai un Igaunijai vēstnieku Krievijā nav, bet Latvijai vienīgajai ir?
Bet igauņiem tuvie somi vēstnieka jautājumā tomēr ar igauņiem nesolidarizējas?
Katra valsts šo jautājumu lemj individuāli, izejot no sava konkrētā brīža skatījuma, no ārpolitiskās un iekšpolitiskās dinamikas. Ir vēl viena ES valsts, kurai šobrīd nav vēstnieka Krievijā, un tā ir Čehija. Savukārt, piemēram, Dānijas vēstniekam rotācijas termiņš beidzās pagājušā gada vasarā, un viņi jau septembrī atsūtīja jaunu vēstnieku. Tagad arī Norvēģijas vēstniekam beidzās termiņš, un arī viņi atsūtīja jaunu vēstnieku. Arī ES atsūtīja jaunu vēstnieku, bet Krievija uz ES savu vēstnieku neaizsūtīja. (Ietur pauzi.) ASV ilgu laiku šeit nebija vēstnieka. Pagājušajā nedēļā [intervija notika 3. februārī] jaunā vēstniece tomēr ieradās.
Kā vēstnieka atsaukšana ietekmēs Latvijas iedzīvotājus?
Diplomātiskais dienests jau tādēļ tiek uzturēts, lai tas kalpotu Latvijas iedzīvotāju un Latvijas valsts interesēm. Uz Latvijas iedzīvotājiem vēstnieka atsaukšana fundamentālu ietekmi neatstās. Konsulārā nodaļa turpinās strādāt, turpinās izsniegt personu apliecinošus dokumentus, palīdzēs cilvēkiem, kuri savus dokumentus ir nozaudējuši, nonākuši problemātiskās situācijās, iekļuvuši avārijās, nonākuši slimnīcās vai apcietinājumā. Konsulārā nodaļa turpinās izsniegt vīzas tiem, kuriem valdība ar savu lēmumu tās ir atļāvusi izsniegt. Piemēram, Latvijas pilsoņu tuviem radiniekiem, laulātajiem, tiem, kuri dodas uz tuvu radinieku bērēm utt. Turpināsim sniegt atbalstu, cik vien tas iespējams, arī latviešu biedrībām. Tādas šobrīd joprojām darbojas 11 Krievijas pilsētās. Biedrības pulcē tos, kuri vēlas sanākt kopā un uzturēt latviešu kultūru, kopt tautas tradīcijas. Vairākās Krievijas vietās darbojas folkloras kopas un kori, kuri tradicionāli ir piedalījušies dziesmu un deju svētkos. Ceru, ka arī šogad dziesmu un deju svētkos piedalīsies folkloras grupas un kori no vairākām Krievijas pilsētām.
Bet kā vēstnieka atsaukšana ietekmēs diplomātiskās informācijas ievākšanu par Krieviju?
Tas arī ir pats svarīgākais. Latvija, paužot savu attieksmi par notiekošo, aktīvi darbojas divpusējās attiecībās un arī daudzpusējos formātos, piemēram, ES vai NATO ietvaros. Tur Latvijai ir sava balss, bieži vien ar veto svaru. Mūsu diplomātiskā resora pārstāvjiem un arī politiskajām amatpersonām, kuras šajos formātos piedalās, svarīga ir maksimāli plaša informācija par to, kas notiek Krievijā, par to, kādi noskaņojumi valda Krievijā, ko domā Krievijas politiķi. Viens ir publiski paustie viedokļi, pavisam kas cits ir informācija, kuru izdodas iegūt, klātienē kontaktējoties ar cilvēkiem. Mūsu diplomātu pievienotā vērtība, atrodoties šeit Maskavā, ir mēģināt uztaustīt, kādas noskaņas šeit patiesībā valda un cik lielā mērā tas, ko Krievijas amatpersonas pauž publiski, atspoguļojas cilvēku prātos un vai tas atbilst tautā valdošajām noskaņām. Ko ziņot uz Latviju ir daudz, un tas ir ļoti svarīgi, īpaši apstākļos, kad iespēja iegūt informāciju caur internetu ir ierobežota. Jāatzīst gan, ka internetā dominē pavirša informācija. Vienīgā lieta, kas būs citāda bez vēstnieka, ir tāda, ka tajās tikšanās reizēs, kuras paredzētas tikai vēstniekiem, piemēram, darba pusdienās vai darba vakariņās, mūsu pārstāvis netiks uzaicināts. Bet, no otras puses, man tāpat pēc termiņa, vēlākais, vasarā būtu jādodas projām. Objektīvi jau vēstnieks, pametot valsti, vienmēr cenšas nodot savus kontaktus jaunajam vēstniekam, bet vai tie kontakti izveidosies un nostiprināsies - tas jau ir cits jautājums.
Neskaitot informācijas nosūtīšanas intensitātes pieaugumu, kādas vēl izmaiņas karš ienesis vēstnieka darbā?
Kopš kara sākuma kopumā mainījušies uzdevumi vēstniecībai. Mēs tāpat kā pārējās ES valstis esam apturējuši “miera laika” projektus un programmas. Latvijas gadījumā, piemēram, apturējām visu kultūras sadarbību, ko regulē starp Latviju un Krieviju 2010. gadā noslēgtais sadarbības līgums kultūras jomā. Pamatojoties uz šo līgumu, ir izstrādāta programma ar konkrētiem projektiem sadarbībai bibliotēku, teātra un filmu festivālu jomā. Tika pārtraukta arī pārrobežu sadarbība. Piemēram, sadarbības projekti starp Pleskavas un Latvijas pierobežas reģiona pašvaldībām. Karš pārtrauca manas tradicionālās vizītes bieži vien kopā ar Latvijas uzņēmējiem uz Krievijas reģioniem, lai runātu, tajā skaitā par saimniecisko vai ekonomisko sadarbību.
Par notikumiem pirms gada. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, ASV diplomāti ASV žurnālistiem deva skaidras norādes aptuveni divas nedēļas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā pamest Kijivu. Cik dienas iepriekš Latvijas vēstnieks Krievijā zināja, ka šāds uzbrukums būs?
Kā lai to pasaka... Neapšaubāmi mūsu rīcībā nebija Krievijas varas iekšējo rīkojumu par iebrukuma operācijas uzsākšanu. Mēs centāmies salikt kopā tādu kā puzli. No dažādiem informācijas gabaliņiem mēģinājām saprast, kas notiek. Pirmā Krievijas bruņoto spēku koncentrācija un situācijas eskalēšana notika pirms nepilniem diviem gadiem aprīlī. Toreiz notika Putina un Baidena tikšanās. Medijos izskanēja, ka tas bijis ASV mēģinājums nomierināt Krieviju. Katrā ziņā 2021. gada maijā nekāds iebrukums arī nenotika. Taču jau 2021. gada rudenī sāka pienākt signāli, ka Krievija turpina audzēt savu militāro klātbūtni Ukrainas robežas tuvumā. Koncentrētie militārā spēka apjomi krietni pārsniedza ierindas militāro mācību apjomus. Draudēšana un iebiedēšana ar militāro spēku, arī tas ir starptautisko tiesību pārkāpums. Kad žurnālisti jautāja Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam, kādēļ jums tur pie robežas bruņojums tik lielā apjomā, viņš atbildēja - kādēļ jūs mums to prasāt, tā ir mūsu teritorija, kurā mēs darām to, ko vēlamies. Krievijā visos varas līmeņos, arī propagandas kanālos, skanēja noliegums, ka nekāda iebrukuma nebūs. Arī vietējo Krievijas ārpolitikas ekspertu lielākā daļa teica, ka maz ticama ārējā agresija, ar atrunu, ja nu vienīgi ukraiņi neveiks kādu liela mēroga provokāciju. Taču bija politiķi, kuri pauda citu viedokli. Piemēram, Grigorijs Javlinskis, kuru mēs vairākkārt esam aicinājuši pie mums uz tikšanos. Viņš jau septembrī teica, ka būs karš. Savu viedokli viņš pamatoja ar prezidenta Putina publiskoto rakstu vasaras sākumā par krieviem un ukraiņiem kā vienotu tautu. Javlinskis vērsa uzmanību uz to, ka partijas “Vienotā Krievija” vēlēšanām pieteikto kandidātu saraksta galvgalī bija aizsardzības ministrs Šoigu un Lavrovs. Javlinska ieskatā tas nozīmēja referendumu līdzšinējai Krievijas agresīvajai politikai. Javlinskis nezināja kara sākuma laiku. Vienīgi Žirinovskis ieminējās, ka kaut kas varētu sākties februārī.
Personīgā pieredze arī sniedz intuitīvas izjūtas. Es jaunībā esmu dienējis armijā kā PSRS bruņoto spēku obligātā dienesta karavīrs un esmu dzīvojis arī teltī. Tiesa gan, vasarā. Balstoties uz saviem personīgajiem iespaidiem, man ir skaidrs, ka, ilgstoši turot karavīrus teltīs ziemā, aukstumā un mitrumā - tas nenovēršami rada psiholoģiska rakstura un motivācijas problēmas. Tātad vai nu šis karaspēks Krievijai no pierobežas jāaizvāc, vai arī jāiet pāri robežai. Tad jau parādījās spekulācijas, ka iebrukums varētu notikt februāra vidū, tika minēts pat konkrēts datums - 16. februāris. Bet tad vēl norisinājās olimpiskās spēlēs. Pēc tam jau sekoja Krievijas Nacionālās drošības padomes sēde un tās lēmumi par atsevišķu Ukrainas reģionu neatkarības atzīšanu. Arī izlūkdienesta vadītāja Nariškina izrunāšanās bija zīmīga. Šīs sēdes laikā viņš paziņoja, ka piekrīt šo reģionu pievienošanai Krievijas Federācijai.
Līdz ar to bija pietiekami daudz šo puzles elementu, lai saprastu, uz kurieni viss virzās. Pieļauju, ukraiņi saņēma informāciju arī par detaļām no viena otra mūsu sabiedrotā. Tādēļ ukraiņi bija spējīgi atsist uzbrukumu Kijivai un Hostomeļas lidostai, kura acīmredzot bija izvēlēta kā centrālais atbalsta punkts, kuru ieņemot Krievija varētu tālāk pārņemt varu Kijivā.
Pieļauju, ka Latvijas vēstniecībā Maskavā ar kolēģiem analizēja, kas darās Putina un viņa tuvākā loka personāžu galvās, pieņemot lēmumu uzbrukt brāļu tautai, pareizticīgajiem. Kādēļ viņi izlēma uzbrukt tieši ukraiņiem, un kādēļ vispār kādam jāuzbrūk, valsts un zeme jāatņem?
Labs jautājums. Modernajos laikos loģiski domājošiem cilvēkiem liekas, ka tur patiešām kaut kas nav kārībā, jo šajā gadsimtā valsts spēks netiek noteikts tikai ar tās teritorijas lielumu. Pasaulē ir daudz mazu valstu, kuras ar savu reputāciju spēj ietekmēt gan procesus, gan diskusijas, gan lēmumus.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatkāpjas vēsturē līdz pat Putina nākšanai pie varas. Vēsturē iezīmējušies elementi, kuri, sakārtojot tos secībā, ļauj izdarīt secinājumus. Putins nāk pie varas, un viens no viņa pirmajiem lēmumiem ir PSRS himnas atjaunošana. Var diskutēt, vai Krievijas himna (tā, kura bija Jeļcina laikā) bija muzikāli tīkama vai nē, taču Jeļcinam šis lēmums nepatika. Tie, kuri ir skatījušies Vitālija Manska filmu “Liecinieki”, atminas epizodi, kad Jeļcinam, dzirdot šo padomju laiku himnu, kura skan jaunā gada sagaidīšanas brīdī, kad pats Jeļcins jau vairs nav amatā, sejas izteiksmē parādās vaibsti, no kuriem var skaidri nolasīt, ka šī himna viņam nepatīk.
Nākamais - 2003. gadā vienā no intervijām Putins runā par to, ka viena no pagājušā gadsimta lielākajām ģeopolitiskajām katastrofām ir PSRS sabrukums. Tam seko viņa Minhenes runa 2007. gadā, kurā viņš skaidri izklāsta, kāda ir izveidojusies pasaules kārtība pēc aukstā kara beigām. Tajā, viņaprāt, amerikāņiem ir neproporcionāli liela ietekme pasaulē un šāda kārtība nav pareiza. Līdz ar to viņš piesaka savu pozīciju, ka viņam šī kārtība nav pieņemama un Krievija viņa vadībā rīkosies tā, lai šo kārtību mainītu. Tam seko karš Gruzijā. To kopīgiem starptautiskiem spēkiem izdodas apslāpēt. Tas gan gruzīniem maksāja 20% teritorijas zaudēšanu. Tomēr Gruzija kā valsts saglabāja savu neatkarību. Tbilisi netika ieņemta, lai gan Krievijas karaspēks no tās atradās aptuveni 40 kilometru attālumā.
Tam sekoja 2014. gads - Krima un atbalsts separātistiem Dienvidaustrumukrainā. Visiem bija skaidrs, ka aiz separātistiem stāv Krievijas armija. Tādu bruņojumu, kāds bija separātistiem, nevar nopirkt veikalā. Lai tiktu pie tāda bruņojuma, jābūt vismaz aizsardzības ministra rīkojumam. Padomju armijā komandierim par automāta nozaudēšanu draudēja krimināllieta, bet separātistu rīcībā bija lielgabali, haubices un citi jaudīgi ieroči. Krievija Krimu anektēja, un Rietumi Krievijai piemēroja sankcijas. Tās Krievijai sāka kost. Bet acīmredzot kalkulācija Kremlī bija tāda: tas nekas, ka no 2014. gada samazinās Krievijas iedzīvotāju ienākumi, mēs taču varam izturēt, savilksim jostas.
Nākamā epizode - Krievijas prezidenta vēlēšanas 2018. gadā. Putins nepiedalās debatēs televīzijā ar pārējiem kandidātiem, bet braukā pa valsti, tiekas ar cilvēkiem. Savā 2018. gada vēstījumā Federācijas sapulcei Putins uzsver, ka “mēs” pazaudējām 28% no savām teritorijām, 48% iedzīvotāju un 41% IKP. Faktiski tas bija brīdis, kad publiskajā retorikā Kremlis uzsāka likt vienādības zīmi starp PSRS un Krieviju. Tajā runā varēja saklausīt pirmās noskaņas par teritoriālām pretenzijām. Pēc dažām dienām, viesojoties Kaļiņingradā, uz jautājumu no publiskas tikšanās auditorijas - kuru no pagātnes Krievijas notikumiem Putins gribētu novērst - viņš, ilgi nedomājot, atbild: “PSRS sabrukumu.” Šī retorika attīstījās, un 2021. gada Putina rakstā “Mi odin narod” (“Mēs esam viena tauta”) viņš jau runā par to, ka Krievija esot teritoriāli aplaupīta. Tas viss turpmāk tika miksēts kopā ar propagandu, kāda pēdējos gados ir dzirdama Krievijas televīzijā. Tika uzjaukts nostalģijas, revanšisma, militārisma, imperiālisma kokteilis.
Manā ieskatā Putins runā par PSRS nevis kā ideoloģisku konceptu, bet kā teritoriālu lielumu. Vārdi, kas tiek izmantoti Krievijas TV propagandas kanālos, runājot par citām valstīm un šo valstu līderiem, ir neiedomājami. Veselīgā sabiedrībā tas būtu nepieņemami. Ja kāds kaut ko tādu teiktu kādā no Eiropas valstu televīzijām, viņu tur otrreiz vairs neaicinātu. Nāk pamudinājums no augšas, ka mēs, tauta, esam kaut ko zaudējuši, ka pret mums izdarīta netaisnība un tagad šī netaisnība jālabo. Pie šī pamudinājuma strādā propagandas mašīna. Domāju, ka Putins pats arī tic, ka ukraiņi īstenībā nav ukraiņi kā atsevišķa nācija, bet “nomaldījušies” krievi.
2008. gada NATO samitā Bukarestē vienā no runām Putins apšaubīja Ukrainu kā valsti. Visticamāk, tam visam klāt nāca aprēķins, ka, mēģinot pievākt Ukrainu, Krievija tiks galā arī ar Rietumu negatīvo reakciju. Cita starpā bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs tajā pašā Drošības padomes sēdē Kremlī tā arī pateica: gan jau Rietumi brīdi pavaimanās un tad norimsies, nekur viņi neliksies, jo ir ieinteresēti ekonomiskajā sadarbībā ar Krieviju.
Tam sekoja acīmredzami nepareizs Krievijas izlūkdienestu aprēķins, kuri, iespējams, ziņoja, ka Krievijas armija Ukrainas teritorijā tiks sagaidīta ar ziediem un notiks viegls pārgājiens līdz Kijivai. Viņi balstījās uz pieņēmumu: Krimu taču izdevās mierīgi pievienot. Viņi nerēķinājās ar to, ka pēc Krimas aneksijas un kaujām Donbasā daudz kas ir mainījies ukraiņu nācijas pašapziņā. Krievijas augšgals neticēja, ka ukraiņi būs gatavi kauties. Motivācija ukrainim cīnīties, aizstāvot savu ģimeni, savus bērnus, ir nesalīdzināmi lielāka nekā Krievijas agresoram, kurš karo, saņemot par to naudu. Nezinu, cik lielai tai naudai jābūt, lai Krievijas karotājam rastos tāda pati motivācija kā ukrainim, aizstāvot savu sievu un bērnus.
Pāri tam visam bija kļūdaina kalkulācija, ka pasaule šo agresiju aprīs. Tā nenotika. Pasaule nodemonstrēja solidaritāti ar Ukrainu. ANO Ģenerālajā asamblejā Krievijas atbalstītāju skaits bija tikai piecas valstis, ieskaitot pašu Krieviju. Absolūtais vairākums valstu pauda nosodījumu.
Iemesli šādai solidaritātei taču ir ne tikai TV redzētās iebrucēju pastrādātās zvērības?
Viens no iemesliem, kādēļ izveidojās šāda solidaritāte, ir ukraiņu nodemonstrētā spēja par sevi pastāvēt un cīnīties. Otru iemeslu man vienā no sarunām atklāja Nobela miera prēmijas laureāts, žurnālists Dmitrijs Muratovs. Šis karš, atšķirībā no iepriekšējiem kariem viduslaikos, Pirmā un Otrā pasaules kara, tiek detalizēti iemūžināts foto un video. Pasaule var nemitīgi vērot, kā tiek nogalināti cilvēki, kā visapkārt mētājas saraustīti ķermeņi. Nemitīgi redzamas sagrautas pilsētas. Kad tu katru dienu uz to skaties, tu taču saproti, ka notiekošais ir ārprāts. Normāls cilvēks, to redzot, nevar teikt: nē, tas ir kaut kur tālu, tas uz mani neattiecas, izlikties, ka tas šajā pasaulē nemaz nenotiek. Eiropā šo konfliktu nosoda visas valstis, izņemot Baltkrieviju. Nemitīgi redzamās šausmas spiež rietumvalstu politiķus domāt, kādu atbalstu ukraiņiem iespējams sniegt. Sākumā diskusija bija par to, vai vajadzētu Ukrainas karavīriem piegādāt ķiveres un prettanku ieročus “Javelin”. Tagad jau notiek diskusija par tālās darbības ieroču piegādēm. Lūk, kā iedarbojas konflikta klātbūtne modernajās tehnoloģiskajās ierīcēs. Tā nenoliedzami ietekmē pasaules sabiedrisko domu.
Pasaulē jā, bet lielākā tautas daļa Maskavā un Krievijā šo agresiju tomēr atbalsta.
Kā nācies dažkārt dzirdēt, Maskava nav Krievija. Maskava ir īpašs gadījums. Kara pirmo pusgadu Krievijas varas iestādes uzturēja naratīvu, ka viss rit pēc plāna, nevienam ne par ko nav jāsatraucas, ar šo speciālo militāro operāciju nodarbojas profesionāla armija, jūs, ļaudis, turpiniet savas ikdienas gaitas, tas uz jums neattiecas, mums nav nekādu plānu piesaistīt rezervistus. Prezidents Putins par to pats personīgi teica pērnā gada martā. Kara pirmajās dienās Maskavā tika organizētas antīko automobiļu izstādes un citas izklaides. Tika radīts iespaids, ka viss ir normāli, nosacīts lozungs bija nevis “Karam nē!”, bet “Kara nav!” (krieviski: Нет войне! и Нет войны!). Tātad - kara jau nav.
Tas viss mainījās brīdī, kad septembrī tika izsludināta tā sauktā daļējā mobilizācija. Tad šis karš atnāca pie gandrīz katra pilsoņa durvīm. Jo īpaši pie to durvīm, kuri bija pakļauti mobilizācijas iespējai. Tajā brīdī arī socioloģiskie pētījumi uzrādīja interesantus skaitļus. Protams, pret socioloģiskiem pētījumiem autoritārā sistēmā jāizturas uzmanīgi. Kā mums stāstīja Krievijas sociologi, uzrādās ļoti liels skaits iedzīvotāju, kuri atsakās piedalīties aptaujās. Dažkārt līdz pat 89% negrib runāt. Ir pieejami pētījumi, kuri rāda, ka vispārējais trauksmes līmenis sabiedrībā ir pieaudzis. Daudzi pameta valsti jau pavasarī, bet jo īpaši septembrī, sākoties mobilizācijai. Pēc neoficiālām aplēsēm, valsti pametuši līdz 700 tūkstošiem Krievijas pilsoņu. Šajā situācijā varas iestādes mēģina rast motivāciju tiem, kuri atrodas frontē, un tiem, kuri tiek sūtīti uz fronti. Skaidrs, ka motivācija - demilitarizācija un denacifikācija - īsti nestrādā. Vēl tika mēģināts motivēt cīnīties pret ukraiņiem ar izdomājumu, ka ukraiņi attīstot savas kodolprogrammas, ka ukraiņiem esot bioloģiskās programmas ar kaujas odiem, kuri ieprogrammēti tā, ka tie kožot tieši krieviem. Cilvēki vienkārši par to pasmējās, un tas nenostrādāja. Rudenī notika mēģinājums to visu pagriezt kā aizsardzības karu, Tēvijas karu. Ir pat nācies dzirdēt, ka sasteigtā četru Ukrainas reģionu, pār kuriem nevienai no pusēm nebija pilnas kontroles, pievienošana Krievijai tika veikta ar pamatojumu, ka tad mēs, Krievija, varēsim teikt, ka mēs aizstāvam savu teritoriju. Ja reiz mēs aizstāvam šīs teritorijas, tad jau mēs aizstāvam savu zemi un notiek Tēvijas karš.
Tagad propaganda mēģina iegriezt ļaužu prātus par vācu tankiem ar vācu krustiem, ka tas esot faktoloģiski pierādīts, ka “Leopard” tanki jau esot šurp nākuši. Propagandistiem vienalga, ka 1941. gadā nebija “Leopard” tanku, bet 1942. gadā parādījās “Tiger”.
Tiek mēģināts tautu Krievijā motivēt ar finansiālās kompensācijas mehānismiem. Attālinātajos reģionos cilvēki saņem lielas kompensācijas par nogalinātajiem radiniekiem. Naudu tādos apjomos viņi savā mūžā nekad nav redzējuši. Bet šeit atkal rodas problēma. Kolīdz valsts maksā finanšu kompensācijas, tā tas vairs neiet kopā ar Tēvijas kara koncepciju. Tauta Tēvijas karā aizstāv dzimteni. Tas nozīmē, ka tautai būtu jāstāv rindās pie kara komisariātiem, lai varētu pieteikties brīvprātīgajos cīņā ar iebrucējiem. Bet rindās jau neviens nestāv, un brīvprātīgo skaits ir pavisam neliels.
***
Turpinājums sekos rīt
Turpinājumā par to, kāpēc Krievija uzbruka Ukrainai, ne Baltijas valstīm, ko Krievija cer panākt karā ar Ukrainu, kā Krieviju ietekmē daudzās Eiropas Savienības piemērotās sankcijas, kā Krievijas sabiedrība spēs pārvarēt kara sekas, kāda izskatīsies pēckara Krievija un Austrumeiropa, vai Māris Riekstiņš būtu gatavs kandidēt uz Latvijas Valsts prezidenta amatu.
