«Tagad mans uzdevums ir pieteikties konkursā, pierādīt to, cik es esmu spēcīga un lojāla valstij. Emociju izvirdums mūsu sensitīvajā šodienā ir pilnīgi lieks. Ir jāsaglabā miers,» intervijā Neatkarīgajā norāda Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka.
Medijus pāršalkusi ziņa, ka Kultūras ministrija (KM) pieņēmusi lēmumu nepagarināt darba tiesiskās attiecības ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku un izsludināt konkursu uz teātra valdes locekļa amatu. Kā intervijā TV3 raidījumā «900 sekundes» pastāstīja KM valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, KM saņēmusi virkni anonīmu vēstuļu ar sūdzībām par teātra vadību, pārmetot iespējamu lojalitātes trūkumu valstij, nepamatotu darbinieku atlaišanu, kā arī sliktu mikroklimatu un vadības stilu. Vienlaikus saņemtas arī atbalsta vēstules Danai Bjorkai, kas nākušas, kad ministrija, mēģinot saprast, cik objektīvas bijušas sūdzības, lēmusi neturpināt darba attiecības ar teātra valdes locekli.
Uldis Zariņš skaidroja, ka kapitālsabiedrības valdes locekļa darba termiņš ir pieci gadi, pēc kā KM kā kapitāldaļu turētāja izvēlējās ar Danu Bjorku šīs attiecības neturpināt, izsludinot jaunu konkursu. KM neesot pretenziju pret teātra direktori - ministrija ir apmierināta ar teātra vadības darbu, mākslinieciskie sasniegumi ir lieliski, un finanšu mērķi ir sasniegti. Šis lēmums nenozīmē, ka KM pauž negatīvu vērtējumu, taču jauns konkurss esot veids, kā objektīvi izvērtēt līdzšinējās valdes locekles darbu. KM aicinājusi Danu Bjorku pieteikties konkursam, kas esot iespēja sākt visu no baltas lapas, izvērtējot iepriekšējo darbību, un, ja izrādīsies, ka viņa ir spēcīgākais kandidāts, viņa varēs turpināt vadīt teātri.
KM neesot iemesla uzskatīt, ka Dana Bjorka ir nelojāla Latvijas valstij, turklāt teātris kopš pirmās kara dienas ir ieņēmis skaidru nostāju, pirms katras izrādes atskaņojot paziņojumu, ka teātris ir pret karu, vienlaikus aicinot nevērsties pret krievu valodu un kultūru. Konkurss uz teātra valdes locekļa amatu tikšot izsludināts tuvākajā laikā. Līdz rezultātu uzzināšanai teātra vadība turpinās savu darbu.
Atgādinām, ka teātra un kino aktrise, producente Dana Bjorka par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktori kļuva 2018. gadā, nomainot amatā Eduardu Cehovalu, kurš teātri vadīja gandrīz 30 gadu.
«Neatkarīgā» aicinājusi uz sarunu teātra direktori Danu Bjorku - lai skaidrotu, kas notiek Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Ziņa, kas jaunā gada pirmajā nedēļā izskanēja no Kultūras ministrijas, ne vien negaidīti satricināja jūsu vadītā teātra kolektīvu, kuri jūs aizstāv un gatavi cīnīties par jūsu palikšanu amatā, bet pievērsa arī sabiedrības uzmanību.
Tā ir nomelnošanas kampaņa, un tai nav nekā kopīga ar patieso gaisotni kolektīvā. Es saprotu Kultūras ministrijas lēmumu, es savu darba devēju atbalstu, un, ja tas ir visobjektīvākais veids un ceļš, kā pārbaudīt, vai es esmu vajadzīgais cilvēks Čehova teātra vadībā, kam iesākto darbu uzticēt turpināt, es esmu gatava startēt konkursā. Un mans uzdevums tagad ir pierādīt, ka es tāda esmu. Bet, protams, ziņa no Kultūras ministrijas par darba tiesisko attiecību nepagarināšanu, ko es gan uzzināju jau decembra sākumā, pārsteidza arī mani, cilvēcīgi bija grūti to pieņemt, jo - piecu gadu laikā, kopš vadu teātri, paveikts ir patiešām ļoti daudz. Es teātri pārņēmu ar iepriekšējos gados uzkrātiem zaudējumiem, kas bija divsimt tūkstošu eiro apmērā. Praktiski trīs gadu laikā - ņemot vērā kovida laika ierobežojumus, kad teātris nevarēja pelnīt - man izdevās ne vien dzēst šos milzu zaudējumus, bet padarīt teātri par finansiāli ļoti stabilu iestādi, tostarp paaugstinot atalgojumu gan aktieriem, gan citiem teātra darbiniekiem, un, nesamazinot štatu kovida pandēmijas radīto apstākļu dēļ, nodrošināt teātrim kvalitatīvu repertuāru, tādējādi arī paplašinot mūsu auditoriju un panākot to, ka šobrīd spēlējam simtprocentīgi izpārdotā zālē. Piecu gadu laikā ir sperti ļoti pārliecinoši soļi sabiedrības saliedēšanā un integrācijā, un rezultāts jau ir redzams. Lai to visu panāktu, es esmu ziedojusi visu savu laiku, enerģiju un veselību - pat pēc bērniņa nākšanas pasaulē es neizmantoju man pienākošos dekrēta atvaļinājumu, no slimnīcas uzreiz biju atpakaļ teātrī un turpināju iesākto darbu. Ir ļoti daudz padarīts, lai teātrim vairs nebūtu jātērē laiks administratīviem un saimnieciskiem izaicinājumiem, lai jauniestudējumiem nebūtu jālimitē budžets un teātris veiksmīgi un pilnā apmērā varētu īstenot mākslinieku radošās ieceres. Un tieši šajā brīdī, kad esmu tikusi galā ar visgrūtāko, nāk paziņojums, ka tiks rīkots konkurss uz teātra valdes locekļa amatu… Jo gada garumā uz Kultūras ministriju sūtītas anonīmas vēstules ar mani apmelojošu un nomelnojošu informāciju, kas nav balstīta faktos. Tas ir ļoti rūpīgi izplānots melnais PR, kas vērsts pret mani, balstīts uz safabricējumiem un spekulējot ar ģeopolitisko situāciju. Tas ir diezgan sāpīgi. Tas ir negodīgi. Un tie, kuri veic šo melno PR, ir vien daži cilvēki, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Kultūras ministrija man, protams, izskaidroja, kāpēc pieņemts lēmums izsludināt konkursu uz teātra valdes locekļa amatu - jo nav citas iespējas, kā mēģināt pārtraukt šo nomelnojošo PR, ir jāparāda, ka valsts aparāts strādā caurspīdīgi.
Vai jūs zināt, kāds ir šī melnā PR mērķis?
Kad es ienācu teātrī, te valdīja postpadomju režīms - vadības stils, domāšana, uzvedība, viss bija padomiju ļoti atgādinošs. Tāpēc pirmais, ko es darīju, uzņemoties vadīt Čehova teātri, sāku atteikties no tā visa, vertikālo vadības stilu nomainot pret horizontālo -, ka vadītājs ir nevis kaut kur augšā, pārāks par kolēģiem, bet kopā ar saviem kolēģiem. Jo tikai komandā ir spēks. Protams, bija cilvēki, kuri no savas puses šo demokrātisko un eiropeisko vadības stilu uztvēra kā visatļautību, atļaujoties ne tikai cilvēciski pazemot mani un citus kolēģus, bet arī, subjektīvu iemeslu vadīti, vārda brīvību izmantoja savās vajadzībās. Tas sāka bojāt darba vidi, kolektīvs šim indivīdam stājās pretī, viņš tika izslēgts no arodbiedrības, bet šis indivīds tā arī nesaprata, par ko…
Ar manu stāšanos direktores amatā mūsu teātrī un skatuves ikdienā parādījās arvien vairāk latviešu kolēģu, ienāca vairāk latviskā. Jo mana vēlme ir ne tikai integrēt sabiedrībā mūsu teātri un kolektīvu, bet būt par šīs sabiedrības nepārprotamu daļu. Jo mēs esam Latvijas teātris, kas pārstāv krievu kultūru, mēs neesam Krievijas sastāvdaļa! Mums ir jābūt lojāliem pret valsti, kurā dzīvojam, jābūt tai pateicīgiem, tā ir jāmīl, jāzina valoda, himna, ir jābūt erudītiem it visā, kas notiek Latvijā. Ar tik konkrētiem uzstādījumiem es ienācu teātrī, un, protams, bija atsevišķi cilvēki, kuri tos nevarēja pieņemt, jo viņiem bija ērti dzīvot «tajos laikos», tajā noslēgtajā pasaulītē, kurā teātris bija atrauts no kopējā konteksta. Un es domāju, ka pašā pamatā visai šai samilzušajai problēmai ir tieši šis aspekts. Jo šie cilvēki, no kuriem daži arī piedzimuši Latvijā, joprojām neprot nevienu vārdu latviski. Bet uzskata, ka drīkst mani apvainot, apmelot un nomelnot. Viens cilvēks uz Kultūras ministriju un dažādām citām iestādēm raksta par mani jau no 2019. gada, kāds cits, un viņam ir izteikti savtīgi nolūki, sāka rakstīt uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Es par to tiku informēta un esmu rakstījusi savus paskaidrojumus… Es šajā notikumā ar anonīmajām vēstulēm dzīvoju jau gadu, bet nevienam netiku to stāstījusi. Domāju, rimsies, bet nerimās.
Ar «izteikti savtīgiem nolūkiem» jūs domājat - kāds grib ieņemt jūsu vietu teātra direktora amatā?
Jā. Daudzi par to runā. Tāds arī esot bijis mērķis, lai tiktu izsludināts konkurss uz šo amatu. Nu, tādos laikos dzīvojam. Uz ģeopolitisko notikumu fona mūsu teātris un krievu kultūra šodien ir neapskaužamā situācijā - izrādās, ar to var dažādi spekulēt. Jau no kara pirmās dienas esam ieņēmuši ļoti aktīvu pozīciju un bijuši ļoti atbalstoši Ukrainai, bet, lai cik godprātīgi mēs darītu savu darbu, lai cik nelokāmi mēs būtu savā pozīcijā, ir cilvēki, kuri, savu ambīciju dzīti, izmantojot citu cilvēku nelaimi un sāpi, ir spējīgi uz tik zemisku rīcību. Tas ir skumji.
Kā teica kāda gudra sieviete, kura mani atbalsta, ka šis cilvēks, kurš jau gadu nodarbojās ar anonīmu melno PR kampaņu un tagad Kultūras ministrijai ir savu vārdu atklājis, ir valsts ienaidnieks, jo apzināti kurina naidu sabiedrībā. Šajos vārdos ir daudz patiesības. Jo, spekulējot ar tik ļoti sāpīgu tēmu, apvainot mani prokrieviskā domāšanā… Man vienkārši trūkst vārdu. Protams, mums katram ir savs redzējums, pieredze un viedoklis, un mēs katrs drīkstam to izteikt, tāda ir demokrātija, bet rīkoties tik zemiski… Likumu jau viņš nepārkāpj, bet ētiskais kodekss man ar viņu ir krasi atšķirīgs. Tāpat kā visam mūsu teātra kolektīvam.
Jūs zināt, kas ir šo anonīmo vēstuļu autori? Esošie, bijušie kolēģi?
Es runāšu atklāti: zinu par tiem, ar kuriem mums ir abpusējas tiesvedības, viens ir bijušais, otrs vēl esošais darbinieks. Tā cilvēka vārdu, kurš gada garumā anonīmi rakstījis vēstules un tagad parakstījies ar elektronisko parakstu, Kultūras ministrija man neatklāj, bet man ir pamatotas aizdomas, kurš tas ir. Bet pār manām lūpām šī cilvēka vārds pateikts netiks, jo nākamais, ko viņš mēģinās darīt, būs apvainot mani mobingā, bosingā un psiholoģiskajā terorā.
Kamēr daži cilvēki pret jums izvērš melno PR, jūs kā teātra vadītāja par savu darbu saņemat milzu atbalstu - ne tikai no saviem kolēģiem, kuri raksta atbalsta vēstules uz Kultūras ministriju, bet arī no citiem nozares profesionāļiem.
Jā, pār mani veļas tāds atbalsta vilnis… Tas tik ļoti silda sirsniņu. Man raksta arī nepazīstami cilvēki, kuri skatās TV sižetus un lasa ziņas medijos. Man zvana dramaturgi, ar kuriem neesmu kopā strādājusi. Ļoti aktīvu atbalstu izrādīja Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Viesturs Kairišs, aktieris Gundars Āboliņš, žurnālists Ojārs Rubenis un daudzi citi. Viņiem visiem, uzzinot šo Kultūras ministrijas lēmumu, bija patiess šoks. Protams, tas mani iekšēji spēcina, jo ļauj domāt, ka šo piecu gadu laikā padarītais, kā minimums, nebija veltīgs. Cilvēki saprot šīs situācijas absurdumu, bet diemžēl mēs esam tur, kur esam. Un mums jābūt gudrākiem, pragmatiskākiem, viedākiem, mēs nedrīkstam atbildēt saviem provocētājiem ar to pašu. Protams, teātra kolektīvs ir sarūgtināts, ka anonimitātei ir izrādījies tik liels spēks, un tagad man viņus ir jāmēģina «savaldīt», lai, emociju vadīti, aizstāvot mani, viņi neveic kādus pārsteidzīgus soļus, kas varētu izraisīt nepatīkamu ažiotāžu sabiedrībā. Man nācās viņus apstādināt un teikt: nē, lūdzu, neceliet paniku un traci, lēmums ir pieņemts, un tagad mans uzdevums ir pieteikties konkursā, pierādīt to, cik es esmu spēcīga un lojāla valstij. Emociju izvirdums mūsu sensitīvajā šodienā ir pilnīgi lieks. Ir jāsaglabā miers.
Kamēr konkurss uz teātra valdes locekļa amatu vēl tiks izsludināts un būs zināmi rezultāti, teātris turpina savu iesākto darbu. Kas vēl gaidāms šajā sezonā?
Nākamā pirmizrāde plānota 3. februārī, un tā būs Vudija Allena komēdija/detektīvs/psiholoģiska drāma «Centrālparka rietumi» Sergeja Golomazova režijā. 7. aprīlī pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Kairiša veidota izrāde «Hamlets. Dānijas princis». Ļoti gaidām šo notikumu! Un maijā bija vēl viena iecere, kas, ņemot vērā, kādos apstākļos gribot negribot ir nonācis mūsu teātris, ir pamainīta. Mēs sapratām, ka mums beidzot ir drosmīgi un ļoti konkrēti jārunā par sabiedrībā ļoti sāpīgām tēmām. Es šoreiz nerunāju par karu Ukrainā. Ukraiņus mēs ļoti atbalstām, esam pieņēmuši darbā vairākus aktierus no Ukrainas, arī no Krievijas aizbēgušos, kuri postulē savu pretestību Krievijas Federācijas agresijai. Mums ir jārunā par tiem laikiem, kad cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju, par to, cik ļoti arī mums šī tēma sāp. Mūsu teātrī ir daudz tādu cilvēku, kuru ģimenes locekļi tika izsūtīti uz Sibīriju, un es esmu viena no tām. Arī mans vectēvs tika izsūtīts, un es uzaugu ar stāstiem, ko ome man raudādama stāstīja... Jā, es domāju, ka latviešu sabiedrības lielākā daļa gaida, lai šis stāsts beidzot asi un drosmīgi tiktu izstāstīts no mūsu puses. Tādējādi mēs vēl skaidrāk varētu pateikt, ka neesam svešie, ka esam savējie, ka mums arī tas sāp. Jo ne jau cilvēki bija vainīgi pie tā, kas notika, bet politiskā vara. Un teātris iestājas par cilvēkiem, nevis režīmiem. Un laikam, lai sabiedrība mūs līdz galam pieņemtu kā savējos, par to emocionāli ir jārunā tieši caur izrādēm.
Kādā intervijā minējāt, ka pēdējā gada laikā jums vairākkārt jautāts, vai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris nav domājis par nosaukuma maiņu.
Jā, un tas ir absurds! Kāpēc lai mēs no teātra nosaukuma ņemtu ārā vārdu «krievu»? Šis nosaukums apzīmē, pirmkārt, to, kādā valodā mūsu teātrī notiek izrādes. Otrkārt, tas definē mūsu identitāti valodas ziņā. Un, treškārt, runājot par mūsu sabiedrības saliedēšanu un veselo saprātu, mūsu teātris ir kļuvis par tik izteiktu kultūrpolitikas instrumentu, ka mūsu uzdevums šodien ir nemitīgi atgādināt, ka mēs neesam Krievijas teātris, bet krievu teātris, kas pārstāv krievu kultūru un valodu, ka ar visiem darbiem esam lojāli un neatbalstām notiekošo Ukrainā. Krievu valoda un krievu kultūra nepieder Putinam, tā nav vainojama viena necilvēka rīcībā! Krievu valoda un krievu kultūra pieder Puškinam, Dostojevskim, Tolstojam un visiem tiem izcilajiem krievu dzejniekiem, rakstniekiem, dramaturgiem, komponistiem un māksliniekiem, kuri dvēseliski pretojās un vienmēr cīnījās pret imperiālistisko iekārtu un domāšanu, kuri savā daiļradē runāja par cilvēcību un cieņu, par mīlestību, dzīvību un mieru. Un caur šiem cilvēkiem mēs turpināsim to darīt un darīsim to tieši šajā valodā. Patiesībā jau kultūrai nav valodas, kultūrai ir kodi, un šie kodi tiek nodoti verbāli. Un mēs ar savu darbu aizstāvam tos krievvalodīgos cilvēkus visā pasaulē, kuri šodien ir neapskaužamā situācijā, jo viņiem ir jātaisnojas par to neprātu, ko dara Putins, viņa režīms un Krievijas Federācija.
Ja jums jāsalīdzina, kādā situācijā bijāt, kad stājāties teātra direktores amatā, un kādā esat šobrīd, kā jūs to raksturotu?
Lai cik ironiski tas neizklausītos, es labāk palieku šajos apstākļos nekā atgriežos laikā pirms pieciem gadiem. Toreiz bija daudz grūtāk, bija ļoti, ļoti grūti. To pat nevar salīdzināt. Mani par savu pēcteci izvēlējās iepriekšējā vadība, kas mani ļoti, ļoti bīdīja, bet jau pirmajā gadā, kad stājos amatā, šī pati vadība izrādīja lielu pretestību, padarot manu dzīvi par gandrīz neizturami grūtu.
Kāpēc tad tā? Kas notika?
Iepriekšējā vadība gribēja, lai es turpinu tās iesākto prokrievisko kursu, bet es to nedarīju. Es atnācu ar savām idejām, ar savu redzējumu un viedokli, un iepriekšējai vadībai tas bija šoks: kā, es tevi bīdīju, tu mani tagad neklausi?! Jā, es neklausīju. Un pareizi darīju! Jo finansiālie rādītāji un tas, kur šobrīd esam, pierāda, ka man bija taisnība, ka mans iesāktais ceļš ir pareizs! Godīgi darot savu darbu, es nemitīgi saskāros ar pretestību, kas balstīta visatļautībā, bet visu pacietu, nevienam nesūdzējos un klusēdama turpināju iet uz priekšu. Jā, es vienkārši to visu pacietu.
Kāpēc pacietāt? Jo degat par savu teātri un savu kolektīvu?
Tāpēc, ka es uzskatu, ka teātra misija ir rādīt piemēru - ar emocionālo inteliģenci, ar skaisto, ar viedo, ar cilvēcīgo. Un tam, kas notiek teātra aizkulisēs, ir jāpaliek aizkulisēs. Mani ļoti apvainoja, vairāki cilvēki provocēja, nemitīgi pārbaudīja manu izturību, bet es negribēju par to runāt publiski, lai skatītāju acīs negrautu sava teātra tēlu. Skatītājam nav jāredz, kas teātrī notiek aizkulisēs, jo skatītājs nāk uz teātri, lai gūtu emocionālu baudījumu un pozitīvu pieredzi. Es uzskatu, ka par teātri ir jārunā tikai no skaistākās puses, bet šodien es esmu spiesta runāt arī par aizkulisēm - tikai tāpēc, ka ir aktīvi cilvēki, kuri piekopj citu praksi, kuri, savtīgu interešu vadīti, mēģina mani nomelnot. Tāpēc es šodien esmu spiesta atbildēt uz žurnālistu jautājumiem - lai pasargātu teātri no, nedod dievs, skumjākas nākotnes.
Kādi ir teātra tuvākās nākotnes plāni?
Turpināt būt par daļu no Latvijas kultūras telpas. Būt kopā. Pārstāvēt vienotu kultūras kodu. Jā, no skatuves runāt dažādās valodās, bet runāt ar savējiem, būt savējiem. Būt saliedētiem, lai kādās valodās mēs katrs runātu. Mīlēt vienam otru, nedalot baltajos un melnajos. Un šodien, kad sabiedrība uz mums ļoti skatās, teātra kolektīvam ar savu korekto uzvedību un viedumu ir jārāda piemērs - jāturpina pārstāvēt cilvēciskās vērtības, jāsaglabā inteliģence un jāpierāda, ka visu var panākt, ja esi atklāts un godīgs, ja savu darbu dari caurspīdīgi un ar mīlestību. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka šī situācija, kas izveidojusies ap teātri, sakūda sabiedrību. Mums jāsadodas rokās un jāveido mūsu nākotne kopā. Jāmīl sava dzimtene, sava valsts, savi cilvēki un jāpriecājas par mūsu visu sasniegumiem un kopējo attīstību. Un - lai beidzas karš, lai cilvēki nomierinās, lai teātris atkal var vienkārši nodarboties ar mākslu!