„Pēc Ogres koncerta, kad klausītāji izdemolēja vilcienu, „Pērkonu” aizliedza, un es kā konservatorijas pirmā kursa students paliku ar divām bērnudārza vecuma meitām – bez jebkādiem ienākumiem. Nākamie divi gadi bez „Pērkona” man bija ļoti grūti. Vakaros strādāju gāzes kantorī, lai dienā varētu studēt,” atceras Nauris Puntulis. Par algām, mākslas cenzūru, „krāniņmākslu” Venēcijā un Rotko centrā, par viendzimuma pāriem un koncertzāli – saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).
Pēc jaunā gada sagaidīšanas dzirdēju sarunu: būtu daudz patīkamāk, ja Levita un Kariņa uzrunu vietā kāds latviešu mākslinieks, piemēram, Nauris Puntulis, nodziedātu kādu jauku gabalu, teiksim, „Mēs pārtiekam viens no otra”.
Domāju, ka cilvēki tomēr gaida prezidenta un premjera uzrunas...
Nu jau vairs ne.
Protams, šīs runas ir daudz kritizētas, analizētas. Es no tā atturēšos. Bet skaidrs, ka uzrunai ir jātrāpa pareizajā vietā un laikā. Es nevarēju valdīt asaras, klausoties Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska Jaungada uzrunu. Tā bija trāpīga un emocionāla, domāju, ka šādās reizēs nevajadzētu vairīties no krāsainas emociju gammas vai pat sentimenta.
Neslēpšu, esmu saņēmis komplimentus par savām uzrunām, cilvēki tās raksturojuši kā trāpīgas un bez liekvārdības. Dažkārt vaicā: kas tev raksta runas? Es pret šo procesu izturos nopietni, un tā nav tikai skatuves pieredze, kas man iemācījusi improvizēt. Man ir cilvēki, kuri palīdz darbā ar uzrunām, bet lielu darba apjomu veicu pats.
Pirms intervijas jūs izteicāt bažas par 2023. gada budžetu, jo ieņēmumi neizskatās spoži... Taču kultūras darbinieku algas ir jāceļ. Kā izskatās citās jomās, piemēram, Satiksmes ministrijā, ko vada jūsu partijas biedrs Jānis Vitenbergs? Latvijas nacionālās aviokompānijas „airBaltic” izpilddirektors Martins Gauss saņem, hmm, cilvēka cienīgu algu - vairāk nekā 69 000 eiro mēnesī, „Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs mēnesī saņem vairāk nekā 10 000 eiro, bet jūsu saimniecībā strādājošais Nacionālās operas direktors Egils Siliņš - jau tikai 6640 eiro mēnesī, savukārt Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce vispār grašus - 2747 eiro mēnesī. Vai ir kāda iespēja tomēr pacīnīties par kultūras cilvēkiem cienīgu atalgojumu?
Daudziem nepatīk dzirdēt, ka valsts iestādēs strādājošie saņem atbilstošu atalgojumu. Domāju, ka beidzot kaut kas tomēr tiks izdarīts šajā jomā un algas pieaugums attieksies ne tikai uz ministriem vai deputātiem, bet arī uz valsts pārvaldē strādājošajiem.
Bet mani mulsina dažu valsts kapitālsabiedrību atalgojuma līmenis. Vai tiešām tam ir jābūt tik ļoti augstam? Nedomāju, ka ministrijas valsts sekretārs būtu ar mazāku atbildības nastu - tostarp finansiālu - nekā jebkuras kapitālsabiedrības vadītājs. Bet valsts sekretāra atalgojums ir mazāks nekā kapitālsabiedrības vadītāja atalgojums tajā pašā nozarē.
Pieminēju Māru Lāci. Nesen Nacionālajā mākslas muzejā bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde, ko vēlējās apskatīt tūkstošiem cilvēku. Kaut kas neticams: stāvēja rinda uz muzeju! Vai ir kāda doma, kā vēl varētu vairot cilvēku interesi par mākslu?
Vilhelma Purvīša izstāde bija fenomens, to apmeklēja gandrīz 160 000 cilvēku. Tas norāda, ka interese par mākslu ir milzīga, turklāt - interese par kvalitatīvu mākslu ir nemainīgi augsta. Ziņa par Purvīša izstādes panākumiem ir viens no mana aizvadītā gada gaišākajiem mirkļiem. Tas pierāda mūsu nācijas vēlmi, pieprasījumu pēc patiesi skaistā. Un Mārai Lācei vēl ir padomā dažas labas idejas...
Tas labi, ka cilvēku interese par mākslu un kultūru nemazinās - tostarp arī par dziesmu un deju svētkiem, kas šogad paredzēti. Nesen kopā sanāca dziesmu svētku padome, kurā Valsts prezidenta kancelejas pārstāve Sarmīte Ēlerte pilnā nopietnībā ierosināja Saeimas deputātiem piešķirt privilēģijas svētku biļešu iegādē. Padomes darbā piedalījāties arī jūs. Kādas bija sajūtas tajā brīdī?
Atceros, ka 2013. gadā Saeimas deputātiem bija ielūgumi, 2018. gadā bija iespēja nopirkt biļetes. Daļa deputātu šo iespēju neizmantoja, citi - „pucēja” savu tēlu, publicējot, kā atsakās no iespējas vai ziedo savas biļetes kādam cēlam mērķim. Manuprāt, apmeklēt dziesmu un deju svētkus - tas būtu ministru un deputātu pienākums. Vai piešķirt deputātiem garantētu iespēju iegādāties biļetes? Tas ir diskusiju jautājums. Izmantot šādas privilēģijas - tas būtu katra deputāta sirdsapziņas jautājums.
Es padomes sēdē teicu, ka mums, iespējams, ir pienācis laiks pārtraukt šādu praksi. Pēc tam deputāti mēģināja rādīt, cik viņi cildeni, atsakoties pieņemt šāda veida privilēģijas.
Te jau princips bija svarīgs. Lai deputāti un ministri pērk biļetes internetā - kā visi cilvēki. Tagad parunāsim par „slaveno” dzimumlocekļu izstādi Daugavpils Rotko centrā. Jūsu publiskās attieksmes sausais atlikums: vērsties pret šo izstādi - tā ir mākslas cenzūra. Jūs taču pārstāvat konservatīvu partiju, kuras ideoloģija nu nepavisam neatbalsta šādu „mākslu”.
Varat šo manu attieksmi dēvēt par „bērnības traumu”. Padomju laikā, kad dziedāju grupā „Pērkons”, esmu pamatīgi cietis no politiskās cenzūras un šobrīd uz jebkuru politisku cenzūru raugos ārkārtīgi saasināti.
Ja runājam par to - tā ir vai nav māksla, tā ir vai nav zaimošana -, man joprojām atmiņā ir padomju laiki. Uz mums, pērkoniešiem, kliedza, ka tā nav māksla, ko radām, tā nav dziedāšana - tā ir ķērkšana, ka pirotehnika uz skatuves - tā ir cilvēku baidīšana, tādas drēbes, kādās tērpjamies - ar tādām uz skatuves kāpt nedrīkst, klasiķu mūzika roka manierē (to aranžēja Juris Kulakovs) - tā esot akadēmiskās mūzikas zaimošana. Visus šos apzīmējumus esmu izbaudījis ļoti personiski. Tostarp arī mūziķu tarifikācijas skates, kurās blakus mūzikas ekspertiem bija arī politiskie eksperti, kuriem piederēja noteicošāks vārds nekā pirmajiem.
Pēc Ogres koncerta, kad klausītāji izdemolēja vilcienu, „Pērkonu” aizliedza, un es kā konservatorijas pirmā kursa dienas nodaļas students paliku ar divām bērnudārza vecuma meitām - bez jebkādiem ienākumiem. Nākamie divi gadi pēc „Pērkona” aizliegšanas man bija ļoti grūti. Vakaros strādāju gāzes kantorī, lai dienā varētu studēt...
Kas attiecas uz Daugavpili, tur bija virkne sakritību. Rotko centra direktors Māris Čačka apzinājās, ka riskē, piedāvājot Daugavpilij šādu izstādi. Arī pilsētas vadība, pārrunājot situāciju ar Čačkas kungu jau pēc izstādes atklāšanas, zināja, ka riskē, ka tai pārmetīs politisku cenzūru. Neviens no riskiem neattaisnojās, un notika milzīga sabiedrības viļņošanās. Ja izstāde būtu atstāta, to būtu redzējuši aptuveni 400 cilvēku. Ja noliekam pretim Purvīša gandrīz 160 000... Lai vai kā būtu, es vienmēr aizstāvēšu pozīciju, ka mākslā politiska cenzūra nav pieļaujama.
Piedošan, bet tā nebija mākslas darba politiska cenzūra. Kā savā komentārā teica mans kolēģis Bens Latkovskis - „mēslam vieta atejā, nevis muzejā”.
To, vai tā bija māksla, lai vērtē mākslas eksperti.
Nu kāpēc tikai viņi. Jebkurš cilvēks var vērtēt.
Bet jebkura cilvēka tiesības ir neiet skatīties.
Es arī negāju.
Ļoti labi. Ja jūs pavaicātu laikmetīgās mākslas ekspertiem vai šīs mākslas faniem - vai viss šajā mākslas virzienā viņiem ir pieņemams? - daļa no viņiem noteikti atbildētu, ka ne. Esmu viņiem to jautājis. Bet tajā pašā laikā viņi iet, skatās, analizē. Es kā politiska persona nevērsīšos ne pret vienu mākslas izteiksmi.
Jūs pērn atklājāt Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē, stāvot zem, piedodiet, dzimumlocekļu lustras. Izskatījās baisi. Kāpēc gandrīz visas laikmetīgās māksla izpausmes jānoreducē uz dzimumorgāniem?
Dzimumorgāni, atkailināšanās, seksuālas tēmas - tās mākslā tikušas atspoguļotas, sākot jau no senajām rituālajām dejām. Bet tas, ka cilvēki nespēj atrast, kur un kā tālāk iet, - tas nu ir fakts. Tas atkailinātās seksualitātes vilnis, kas bija raksturīgs, piemēram, teātra mākslā Vācijā, šķita jau apnicis - tam taču jābeidzas! Bet - man par lielu pārsteigumu - tas tomēr nav pārgājis.
Jā, atklāt Latvijas paviljonu Venēcijā ir kultūras ministra pienākums, jo tas ir arī valsts kultūras prestiža jautājums. Jebkura mana reakcija - kaut vai pret minēto lustru - tiktu uztverta kā politiska cenzūra. Latvijas paviljons starptautiski tika novērtēts ļoti augstu, to ļoti atzinīgi vērtē arī mūsu mākslas eksperti. Bet, godīgi sakot, šajā Venēcijas biennālē es redzēju daudz ko tādu, uz kā fona mūsu paviljons izskatījās... ļoti tikumīgs.
Taču nezin kāpēc neviens nerunāja par to, ka šajā starptautiskajā mākslas forumā abas mūsu mākslinieces, kas veidoja Latvijas paviljonu, - Inguna Skuja un Melisa Breidena, vienīgās bija vērsušās pret Putinu, veidojot asa satura objektu ar skaidri paustu pretkara attieksmi. Un vēl. Viens no iemesliem, kāpēc atrados Venēcijā, bija arī Eiropas valstu kultūras ministru atbalsta akcija Ukrainai.
Jūs, kā jau teicāt, esat politiska persona, tāpēc iestājaties pret mākslas cenzūru, nenosodot „krāniņmākslas” uzbāzību. Bet tieši to izmantoja liberālmarksisti, uzrakstot jums veselas divas vēstules ar dažsimt parakstiem - viņi cerēja, ka būsiet tikpat liberāls arī attiecībā pret „visa veida ģimenēm” un Saeimā atbalstīsiet Civilās savienības likumu. Bet jūs to neatbalstījāt.
Manuprāt, esmu izsmeļoši atbildējis jau uz pirmo vēstuli - no Saeimas tribīnes. Negribu vairs attīstīt šo tēmu, jo tā ir ideoloģiska, un tai nav nekāda sakara ar manu darbu kultūras ministra amatā iepriekšējā periodā.
Protams, tēma bija cita - „visas ģimenes”.
Iekrita acīs tas, ka tika citēts katrs mans izteiciens, izņemot vienu: savas uzrunas beigās es aicināju visus uz plašāku diskusiju, iesaistot tajā viedokļu līderus no abām ideoloģijām, un lieliska platforma šai diskusijai būtu sabiedriskais medijs. Vai man jāsaprot, ka neviens nav gatavs šādai publiskai diskusijai? Es esmu gatavs. Un esmu pārliecināts, ka daudzi kultūras nozares cilvēki, kuri pārstāv konservatīvo domu, arī būtu gatavi šādai diskusijai. Un tajā jāpiedalās gan „Satori”, gan „telos.lv”, gan žurnālam „IR”, gan „nra.lv” u.c.
Ir vienlīdz cieņpilni jāizturas pret jebkuru viedokli. Liberāļi allaž uzsver, ka konservatīvie pārstāv „nepareizu” ideoloģiju, ka viņi ir pagātnes paliekas un pārstāv mazizglītotus slāņus. To, ka ir tikai „pareizais viedoklis” un „biedru tiesas”, esam jau piedzīvojuši padomju laikos. Vēlos, lai cieņpilni respektē arī manu konservatīvo nostāju.
Jūsu nostāja attiecībā uz mākslu ir samērā liberāla.
Jā. Un tā, iespējams, nesakrīt ar daudzu manu partijas biedru nostāju. Tas atspoguļojās arī Saeimas vēlēšanu rezultātos - saņēmu daudz plusu, bet netrūka arī svītrojumu. Tie bija Venēcijas biennāles dēļ...
Turpretim mana nostāja attiecībā uz laulības institūciju ir konservatīva. Arī valdības deklarācijā ir uzsvērts, ka šos jautājumus, kas patlaban saasinājušies, var likumiski atrisināt dažādos citos veidos.
Lai mani nepārprastu: mana konservatīvā nostāja laulību institūcijas jautājumā attiecas ne tikai uz tēmu „viendzimuma pāri”. Tikpat konservatīva nostāja man ir attiecībā arī uz heteroseksuāliem pāriem. Visiem saviem draugiem un paziņām, kuri dzīvo kopā, nereģistrējot laulību, vienmēr saku: jūs esat tie, kuri sper pirmo soli ceļā uz laulības institūcijas degradāciju. Un tas ir ceļš uz nekurieni.
Bet, re, ko vēl saka liberālmarksisti savā otrajā vēstulē: „Mums kļūst arvien grūtāk svinēt izstāžu atklāšanas un pirmizrādes kopā ar valdības pārstāvjiem.” Nu nesviniet! Bet no valdības jau vajag to finansējumu, tāpēc „grūtības” var pieciest.
Manuprāt, šis ir sakāpināti. Nekad neesmu jutis, ka kādam māksliniekam būtu grūti, ja pirmizrādi ir apmeklējis kāds no valdības pārstāvjiem... Īpaši, ja kultūras ministrs nereti ļoti sarežģītās sarunās ir izcīnījis finansējumu šim vai līdzīgam notikumam un ieradies novērtēt rezultātu.
Par Rīgas akustisko koncertzāli. Tiešām ir jau izlemts, ka tā būs Kongresu nama vietā?
Mana sirds joprojām pieder vietai Elizabetes ielā 2, taču variants ar Kongresu namu arī ir labs. 18. janvārī mēs izsludinām starptautisko metu konkursu Kongresu nama pārbūvei.
Bet kāpēc ne Uzvaras parks?
To arī izskatījām. Taču šī teritorija neiekļuva pat pirmajā trijniekā.
