Kāpēc Dievs pieļauj karu; kāpēc dzīvība tieši kara laikā tiek īpaši novērtēta; kādēļ vilšanās Krievijas Pareizticīgajā baznīcā; cik svarīga ir brīvība no vajadzības pēc impērijas; par provokatīvo mākslu un spēju ievērot robežas; par sabiedrības akceptu publiskam kailumam un ģenitāliju izrādīšanai Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags intervijā „Neatkarīgajai”.
Daudzi cilvēki uzdod jautājumu: kāpēc Dievs pieļauj karu?
Nepārmetīsim Dievam to, ko cilvēki dara, Viņam neklausīdami. Dievs nevienu nevelk aiz apkakles pa taisniem ceļiem. Tāda dzīve mums diez ko nepatiktu. Dievs deva norādījumus labai, laimīgai dzīvei un mums par priekšzīmi pats tos piepildīja Kristus personā.
Mums jāmācās gribēt sekot Kristus pēdās, pieaugt līdzībā viņam. Brīvprātīgi. Tas paredz iespēju arī pretoties un neklausīt. Daudzi to izvēlas - vismaz kādā dzīves posmā. Tie, kam liela vara, spēj darīt daudz laba, bet arī daudz ļauna. Cilvēks, kam ir absolūta vara, bet nav Dieva, ko bīties un kā priekšā justies atbildīgam, var izraisīt milzu katastrofas.
Kara laikā dzīvība netiek novērtēta. Tagad to redzam: Krievija ne tikai iznīcina cilvēkus Ukrainā, tā sūta iznīcībai tūkstošus savu pilsoņu.
Ja raugāmies no pareizā skatpunkta, tieši kara laikā dzīvība tiek īpaši novērtēta. Nīče savulaik teica: upuriem par upurēšanu ir savs viedoklis, tikai viņus jau gadsimtiem nelaiž pie vārda. Tie, kuru dzīvi karš ir brutāli sagrāvis, novērtē dzīvību daudz vairāk tagad nekā miera laikā. Nenovērtē tie, kuri domā, ka viņiem nekas nedraud. Taču draud gan, un vēl vairāk nekā Hāgas tribunāls. Galu galā Dievs katru dzīvi iztiesās.
Visvairāk pārsteidz tas, ka Krievijā tik daudzi nesaprot, ka tas ir karš ar mērķi iznīcināt Ukrainu. Vai tiešām propaganda tur ir tik universāla un iedarbīga?
Viegli ir maldināt tos, kuri grib maldīties. Propaganda, protams, ir iedarbīga, taču tai nekritiski ticēt ir izvēle. Arī padomju laikā bija propaganda. Tikt pie patiesas informācijas bija daudz grūtāk. Tomēr pat Latvijas PSR dzimušie, ja vien vēlējās, saprata, ja ne uzreiz to, kāda ir patiesība, tad vismaz to, kas ir meli. Varbūt es līdz galam neizprotu cilvēku stāvokli Krievijā, taču ticēt tam, ka reportāžas no sagrautajām Ukrainas pilsētām, liecības par masu kapiem, spīdzināšanām un kara noziegumiem ir NATO kinostudijās radīts „feiks” un ka krievu raķetes ir humānas raķetes - tam ir ļoti jāgrib ticēt.
Man šķiet, tur ir izmisīga nevēlēšanās zaudēt savu vērtības apziņu, kas sakņota mitoloģijā par uzvarētāju tautu, kuras kareivji visiem palīdz un visus atbrīvo. Viņiem ir leģenda par Maskavu kā trešo Romu un krievu tautu kā Dieva nesēju pasaulei. Ja ne citādi, tad vari justies automātiski vērtīgs ar to, ka tai piederi. „Мы русские - с нами Бог” (Mēs krievi, ar mums ir Dievs - krievu val.). Lūk, sekas tam, ka hitleriskās Vācijas partnere Krievija ne savā PSRS iemiesojumā, ne kādā citā nav dziedināta Nirnbergas vai līdzīgā šķīstītavā.
Bet kā tad ar Krievijas pareizticīgo baznīcu? Tā vietā, lai nestu mieru un dziedinājumu, krievu popi iesvēta nāves ieročus.
Vislielākā vilšanās man ir par Krievijas pareizticīgās baznīcas lomu. Nesen patriarhs Kirils mani pa īstam šokēja, skaidrojot mūsu Kunga vārdus: „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” Jēzus to teica par savu uzupurēšanos, kad Viņš atdeva dzīvību, lai pēc iespējas daudzus izglābtu. Kirils to teica par tiem, kuri dodas uz Ukrainu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku nokautu...
Tur pašos pamatos kaut kas nav kārtībā. Trīsdesmit gadus tai baznīcai bija iespēja audzināt patiesi kristīgu tautu, kura droši vien to būtu labprāt vēlējusies. Nevienai citai baznīcai pasaulē nav līdzīga statusa vai resursu. Taču pāri kristīgajām acīmredzot ir pacēlušās kādas citas vērtības - „krievu pasaule”, savādi izprasts patriotisms, krievu nācijas pārākums. Labi saprotu mūsu Latvijas pareizticīgo vēlmi būt patstāvīgiem.
Vai nav tāda sajūta, ka mēs varētu būt nākamie, ja Ukraina zaudētu? Bet Ukraina, protams, uzvarēs.
Šķiet, ka Krievijas interesi vairāk saista dienvidu nekā rietumu virziens. Redzēju interviju ar Aleksandru Duginu („krievu pasaules” ideologs, Putina propagandists - E.V.), kurā viņam jautāja, kas tad ir tās īstās krievu zemes (iskonno russkije zemļi - krievu val.). Protams, vispirms Ukraina. Par Baltijas valstīm viņš atbildēja: nu, nē, tās īsti nav. Tomēr, ja Ukraina zaudētu, mēs, varbūt pēc Moldovas, droši vien būtu nākamie.
Jūs savā 18. novembra sprediķī teicāt, ka nav tāda grēka, ko cilvēks attiecīgos apstākļos nevarētu paveikt. Manī arī ir grēks: es novēlu nāvi tam sātanam, kurš uzsāka karu Ukrainā. Bet vai novēlēt nāvi sātanam ir grēks?
Salīdzināt Putinu ar sātanu droši vien ir par daudz goda. Bet vēlēt nāvi... Tas ir jautājums par paša dvēseli. Ja es kādam vēlu nāvi, tas nozīmē, ka nāve ir kaut kur manī - manās vēlmēs, nodomos, dabā. Nesaku, ka tāda vēlme nav taisnīga. Taču Dievs saka: neatriebieties, atstājiet atmaksu man. Tas ir līdzīgi kā ar atteikšanos no nāvessoda. Ticēsim, ka Dievs tās lietas izšķiros.
Parunāsim par „labajiem krieviem”. Lūk, atnāca pie mums telekanāls „Doždj” un sāka raidīt. Mums sākumā šķita: jā, viņi ir mūsu pusē! Bet tad izrādījās, ka nav vis: viņiem krievu okupantu armija ir „naši maļčiki” (mūsu puisīši - krievu val.), viņi karu neredz tā, kā to redzam mēs. Kā tad īsti ir?
Termins „labie krievi”, šķiet, kļuva populārs, kad Garijs Kasparovs tā sāka dēvēt Krievijas pilsoņus ārzemēs, kuri ir pret karu un Putina režīmu. Īstenībā viss ir sarežģītāk. Arī tie cilvēki, kuri atbalsta karu, ikdienā var būt labsirdīgi, viesmīlīgi, izpalīdzīgi un godīgi cilvēki. Labi krievi. Taču ir kāds īpašs apcirknis, kas tiek turēts savrup un kurā iekāpjot viņi pēkšņi spēj attaisnot kara noziegumus un priecāties par raķešu triecieniem, kas kaimiņus atstāj bez pajumtes tumsā un salā.
Man šķiet, ka tā ir vajadzība pēc Krievijas diženuma. Diemžēl kopš Rimska-Korsakova un Čaikovska laikiem Krievija nav rādījusi diženumu, kaut ko radot. Amerikāņi nupat paziņoja par sasniegumiem kodolsintēzes vadīšanā, kas varēs pasaulei dot lētu un tīru enerģiju. Krievija ziņo, ka jau ir iznīcinājusi pusi Ukrainas energosistēmas, un dzen uz augšu mūsu apkures cenas. Apmātības vadīta tieksme pēc Krievijas diženuma liek meklēt tās varenību vismaz spējā graut un iznīcināt.
Par „Doždj” man tiešām žēl. Bieži to skatījos un klausījos „Eho Moskvi”. Domāju - labi, ka Krievijā ir tādi kanāli. Bet karš daudz ko parāda jaunā gaismā. Krievu disidents Jurijs Jakovenko spriež, ka Ukrainā tagad karš ir tādēļ, ka tā nebija spējusi atrisināt krievvalodīgo jautājumu. Ja domājam par līdzīgu scenāriju Latvijā, tas varētu notikt līdzīgu iemeslu dēļ. Ko nozīmētu - atrisināt krievvalodīgo jautājumu? Svarīgākais droši vien būtu palīdzēt atbrīvoties no alkām pēc Krievijas diženuma tiem, kam tādas ir. No mīta par uzvarētāju „svēto Krievzemi”.
Šajā ziņā „Doždj” bija sabiedrotais vai Trojas zirgs? Aicinājums palīdzēt Krievijas karotājiem Ukrainā, protams, bija ekstrēms, kas pelnīja vainīgā atlaišanu. Man ar to būtu pieticis, bet es jau nezinu to, ko zina Valsts drošības dienests. Jekaterinas Kotrikadzes uzbrauciens Rīgas mēram par pieminekļa nojaukšanu liek domāt, ka arī viņa dzīvo mitoloģijā par uzvarētāju tautu, kuras kareivji visiem palīdz un visus atbrīvo. Atceros līdzīgus momentus Annas Mongeitas sižetos.
“Doždj” teica, ka vēlas veidot citādu Krieviju, bet kādu? Viņi pretojas Putinam un nosoda šo karu, bet, uzturot tos pašus mītus, varbūt kaisa sēklu citam režīmam un citam karam par Krievijas diženumu. Varbūt Latvijā. Krievija pret kaimiņiem ir vedusi iekarošanas karus simtiem gadu.
Mana „labo krievu” pazīme būtu brīvība no ticības krievu pārākumam un “ģenētiskajai taisnībai’’. Brīvība no vajadzības pēc lielvalsts. Latvija tādas nekad nespēs apmierināt. Protams, ka tādi krievi ir. Arī Krievijā. Spilgtākie no tiem gan ir trimdā, ieslodzīti vai nogalināti. Es noliecu galvu Alekseja Navaļnija un Iļjas Jašina drosmes priekšā. Svētīgi ir taisnības dēļ vajātie.
Parunāsim par Rotko centra „izstādi”, kur uz krusta bija uzlīmēts „māksliniecisks” vīrieša dzimumloceklis. Tā bija igauņu mākslinieka ņirgāšanās par ticīgo jūtām vai kas cits?
Pats tas māla izstrādājums - nu tā... Atkal viens mēģinājums salikt kopā svēto ar piedauzīgo un skatīties, kas nu būs. Pirmajos koncertos Džons Lenons esot staigājis pa skatuvi ar kaklā uzmauktu poda sēdekli, bet ne jau provokāciju dēļ viņu atceras kā ģēniju.
Diezgan labi pazīstu garīgos tēvus, kas rakstīja Daugavpils domei. Zinu, ka viņi nav pret mākslu. Vienkārši - šajā artefaktā viņi mākslu nesaskatīja. Vai tā tur bija? Labs jautājums. Māris Bišofs savam zīmējumam Nr. 17 ir pierakstījis: „Virinātājs lasa dzeju, un tādējādi tas vairs netiek uzskatīts par virināšanu, un publika to labprāt pieņem.”
Vai runa ir tikai par mākslu, vai varbūt tā ir daļa no vecās cīņas par sabiedrības akceptu publiskam kailumam un ģenitāliju izrādīšanai? Kādreiz tās avangardā bija Lerijs Flints, kurš savu darbību tāpat argumentēja ar izteiksmes brīvību. Nesakiet, ka tas ir pilnīgi kas cits. Gan Flinta „Hustler”, gan Raudsepa peņakrusts dara vienu un to pašu - degradē svētuma izjūtu.
Es negribētu dzīvot sabiedrībā, kurā nekas nav svēts. Mākslas robežas ar likumu nospraust ir grūti. Tādēļ man tik svarīga šķiet svētuma izjūta, kas palīdz robežas sajust tur, kur likumi klusē. Izglītībai būtu jāsākas ar sirds vingrināšanu atbilstoši reaģēt uz vērtību, kas dabiski piemīt lietām.
Bet, protams, māksla drīkst arī provocēt. Jautājums ir par robežām. Paši laikmetīgās mākslas entuziasti nav par tām skaidrībā. Eiropā ir atceltas „Otello” izrādes, kurās nepareizi attēloti melnādainie. No izstādes ir izņemta glezna, kur kailās nimfas esot pārāk jaunas.
Ir tāda performanču māksliniece no Luksemburgas Debora de Robertisa. Vienu savu mākslas darbu viņa izstādīja Orsē muzejā, tieši zem Gistava Kurbē gleznas „Pasaules sākums”, kur zeltainā rāmī attēlota sievietes kājstarpe. Viņa tur apsēdās, savilka uz augšu kleitu, zeltītu kā gleznas rāmis, atpleta kājas un izrādīja to pašu, kas gleznā, tikai 21. gadsimtam piemītošā atklātības pakāpē. Arī tā ir laikmetīgā māksla ar kaut kādu vēstījumu. Muzeja apsargi viņu nekavējoties aizveda. Vai viņi cenzēja mākslu? Varbūt vajadzēja ļaut, lai sēž?
Kādas performances dēļ de Robertisa pat stājās tiesas priekšā un bija gandarīta, ka tiesnesis esot viņas atribūtus atgriezis tur, kur tiem jābūt - mākslā. Viņa tiešām atgriezās un drīz sarīkoja līdzīgu ekspozīciju Lurdas svētvietā zem Jaunavas Marijas skulptūras. Cilvēki viņu no turienes aiznesa tāpat kā Daugavpils iedzīvotāji no sava vidus peņakrustu. Liksim viņus mierā.
Taču saviem līdzkristiešiem es gribētu ieteikt pārāk neiekaist par savu jūtu aizskārumu. Tā mēs riskējam iekļauties kreisuļu sašutuma kultūrā un sniegpārsliņu brēkšanā pēc drošas telpas. Jēzus mums tādu nav apsolījis. Zēna gados man patika Enrikes Larretas romāns „Dona Ramiro godība” par 16. gadsimta Spāniju. Tur kāds maurs bija uz ielas izkārnījies un iespraudis mēslos krusteniski sasietus zariņus. Tos atrada kāds priesteris un pielika savā istabā pie sienas, sacīdams - šis krusts ir tik ļoti pazemots, ka kļuvis man īpaši mīļš. Labāk lai igauņu artefakts mudina mūs vairāk iemīlēt un godāt mūsu Kunga krustu, lai ir spēks dzīvē nest katram savējo.
Bet tagad par to, kas izgaismo tūkstošiem cilvēku - par Ziemsvētkiem. Vispirms - par taustāmo, proti, par to, kas jums būs svētku mielastā.
Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar gruzīnu ēdienu gatavošanu. Ziemsvētku galdam atbilstu, piemēram, sacivi.
Bet tradicionālā latviešu virtuve - šķovēti kāposti un zirņi?
Laba doma! Es varētu pagatavot latviešu - gruzīnu lobio, pupiņu vietā ņemot pelēkos zirņus. „Ezerkauliņu” kāposti mums ir uz galda ikdienā. Svētkos vajadzētu pagatavot tādus, kādus prot Mazirbes mācītāja kundze. Es reiz pajokoju, ka senlaikos par tik burvīgiem kāpostiem viņu dedzinātu uz sārta. Pēc tāda biedinājuma viņa man atklāja savu noslēpumu.
Kāds būs garīgais „ēdiens”?
Kopš bērnības Ziemsvētku dievkalpojums man ir kaut kas īpašs, ne ar ko neaizstājams. Kopības sajūta, dziedot skaistās, klasiskās Ziemsvētku dziesmas. Pats Kristus mūsu vidū, debesis ir tuvu klāt, un pāri nolīst laimes sajūta. To es visiem novēlu atklāt un piedzīvot. Kristus nāca, lai nestu mieru ar Dievu. Lai viņa dzimšanas svētku laiks dziedina attiecības mūsu sabiedrībā, kuras pēdējos gados ir tik daudz cietušas.
