Par ukraiņu nešaubīgo uzvaru, tās cenu, Eiropas un Latvijas sirdsapziņu “Neatkarīgās” saruna ar Ukrainas pilnvaroto vēstnieku Latvijā Oleksandru Miščenko.
Krievija gandrīz ik dienu veic masīvu raķešu uzbrukumu Ukrainas civilajiem objektiem. Raķetes trāpa gan energoapgādes infrastruktūrai, gan dzīvojamam fondam, gan slimnīcām un dzemdību namiem. Tajā pašā laikā turpinās aktīva karadarbība frontes līnijā. Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju Ukrainā kopumā?
Situācija Ukrainā joprojām ir galēji saspringta. Jānorāda uz diviem momentiem. Pirmais - tas, ka Ukrainas armija sekmīgi atvaira agresora, Krievijas armijas, uzbrukumus uz sauszemes, liecina par to, ka Ukraina ir spējīga uzvarēt šajā karā militārā ceļā. To atzīst jau arī Krievija. Tāpēc šīs raķešu apšaudes liecina, ka viņi baidās no tiešas sadursmes ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem frontes līnijā. Viņi cenšas uzturēt sava “stipruma” tēlu, izmantojot avio un raķešu triecienus no attāluma. Viņu izpratnē mērķis ir panākt Ukrainas iedzīvotāju paniku, neapmierinātību, kas izraisītu papildu spiedienu uz prezidentu, lai viņš kaut kādā veidā pieņemtu Krievijas ultimātu un sēstos pie sarunu galda. Putins domā, ka šādā veidā viņš varētu saglabāt kontroli gan pār Donbasu, gan Krimu un teikt, ka šis karš, upuri bija vajadzīgi, lai glābtu Donbasu un Krimu. Ārkārtīgi spēcīgā Ukrainas armijas pretestība iznīcina visas viņa iespējas iziet no šī kara ar kaut kādu viņam pozitīvu rezultātu. Pēc manas visdziļākās pārliecības, nebūs viņam nekādu pozitīvu variantu. Vai nu viņa apkārtne viņu likvidēs paši un to uzdos kā pierādījumu tam, ka Rietumi ar viņiem var runāt un atrast vienošanos, vai tas būs starptautiskais kara tribunāls, kurš Putinu tiesās kā kara noziedznieku. Tāpēc visi viņa centieni ir tikai papildu upuri Ukrainai, tās ir papildu bēdas ukraiņu ģimenēm, ukraiņu bērniem, bet tie nedod nekādu risinājumu viņam pašam.
Tuvojas ziema. Ukrainā ir lielas problēmas ar elektroapgādi, apkuri. Pasaulē aug bažas par to, kā Ukraina to visu izturēs, jo visa šī infrastruktūra tiek regulāri apšaudīta.
Šī būs vissmagākā ziema Ukrainai, bet mēs mobilizējam visus iespējamos resursus, lai uzturētu kritisko infrastruktūru, lai to nodrošinātu ar nepieciešamajiem transformatoriem. Šodien Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihals noturēja “Zoom” platformā attālinātu sanāksmi ar vēstniekiem, kurā tika definēts, ko mēs lūdzam no saviem partneriem, lai nodrošinātu kaut minimālu elektroenerģijas nodrošinājumu. Mēs ceram, ka palīdzība atnāks pietiekami ātri. No savas puses varu teikt, ka šodien biju uzņēmumā “Latvenergo”. Viņi jau ir noreaģējuši uz situāciju un piešķīruši mums vienu ļoti jaudīgu transformatoru ar 110 KW jaudu. Šis 50 tonnas smagais transformators tiks nogādāts Ukrainā, Hmeļņickas apgabalā, un nodots mūsu energoapgādes kompānijai. Līdzīgi rīkojas visas valstis. Katra ar ko var, ar to palīdz. Tāpēc mēs saprotam - būs grūti, bet šīs ziemas pārbaudījumu cena ir Ukrainas neatkarības cena. Savukārt Eiropa, palīdzot Ukrainai, saprot, ka tā ir cena Eiropas drošībai. Putins jau ir ne tikai pret Ukrainu. Viņš turpina savu ultimātu politiku un ar šo katastrofālo situāciju Ukrainā demonstrē Eiropai, ka var tai radīt problēmas. Skaidrs, ka viņš nekad nespēs radīt kaut ko pozitīvu, bet viņš grib nostiprināties savā absolūtā ļaunuma statusā, lai ar viņu visi rēķinātos. Apmēram kā ar Ziemeļkorejas līderi.
Ukraina ir saskārusies ar šo milzīgo ļaunumu un tagad ar to cīnās ne tikai par sevi, bet arī par mums visiem. Izejot no šīs pieredzes, ko jūs ieteiktu mums, lai mēs nepieļautu tās kļūdas, kuras varbūt pieļāvāt jūs?
Es, balstoties uz starptautisko tiesību normām, nedrīkstu izteikt padomus vai ieteikumus citām valstīm, bet varu izteikt savu attieksmi. Ja, piemēram, kāds ierēdnis uzstājas un saka, ka Krima - tā ir Krievija, tad es tam kategoriski nepiekrītu. Turklāt es to neuztveru kā nesaprašanu. Nav varas aparātā muļķu. Taču kaut kādu iemeslu dēļ viņi tā runā. Jāskatās, kas ir aiz viņu mugurām. Kas lasāms viņu dosjē? Kas viņi bija agrāk? Komjaunatnē. Partijā. Kāpēc viņi tādas muļķības runā laikā, kad Latvijas valsts kategoriski neatzīst Krimas aneksiju? Kad Latvijas valsts, visa Latvijas tauta sniedz Ukrainai palīdzību, atsevišķi pilsētu mēri nekādi nevar skaidri pozicionēties, kurā pusē viņi ir. Es domāju, ka tas ir tikai apkaunojums viņiem, nevis Latvijas valstij, jo Latvijas valsts uzreiz nosodīja šos izteikumus.
Diemžēl līdzīgi gadījumi ir, un tas nozīmē, ka Krievija neguļ. Es vienmēr uzdodu vienu jautājumu - jūs labi redzat un zināt, ar ko nodarbojamies mēs - Ukrainas vēstniecība. Ar ko nodarbojas Krievijas vēstniecība? Tieši ar ko? Jūs zināt?
Nākot pie jums, gāju garām Krievijas vēstniecībai un tieši par to iedomājos.
Es jums pateikšu. Ar to pašu, ko vienmēr. Vēro, noklausās, skatās, kurus varētu nopirkt, savervēt, kurus varētu paķert uz āķa ar kompromatiem un pēc tam izmantot. Tieši tāpēc ik pa brīdim vienā vietā, otrā, trešajā parādās dīvaini paziņojumi, kuri tiek uztverti kā dumji. Tie nav dumji. Tātad cilvēkam biogrāfijā bijis kaut kas tāds, ko viņš centies noklusēt. Tagad uz viņu uzspieda, nospieda attiecīgo pogu, un viņš atskaņo to, ko viņam likuši runāt. Civilizētā valstī, kāda ir Latvija, nevar būt saprātīgs cilvēks, kurš nesaprot, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir noziegums. Tātad šie cilvēki, kuri saka pretējo, atrodas Krievijas kontrolē. To cilvēku kontrolē, kuri, izmantojot savu diplomātisko neaizskaramību, nodarbojas nevis ar sadarbību, attiecību uzlabošanu, bet gan ar to graušanu. Latvijas ekonomikas, vienotības graušanu.
Kad Latvijas sabiedrība vairāk vai mazāk lojāli izturējās pret krievu valodu, krievu skolām, krievu propagandu medijos, tūkstošiem cilvēku pulcējās 9. maijā. Kāpēc? Tāpēc, ka Ušakovs tur organizēja iedzeršanu, uzkodas, visādi gazmanovi tur uzstājās. Kāpēc šie cilvēki, kuri tobrīd aplaudēja “krievu pasaulei”, vēlāk nebija gatavi krist šī pieminekļa dēļ? Tātad nebija nekādas sakrālās nozīmes šim objektam. Neviens neuzskatīja - ja piemineklis tiks aizvākts, dzīvei virs nav jēgas, tā beigusies. Bet atcerieties, kā rīkojās ukraiņi, kad krievu armija ienāca Hersonā. Viņi bez ieročiem stājās pretī tankiem. Kāpēc Rīgā, kad gāza to pieminekli, neviens neizgāja un neteica - sitiet mani nost, bet neļaušu jums to nojaukt? Tāpēc, ka tam nav nekādas vērtības cilvēku apziņā. Tā bija tikai specpropaganda. Pielēja vēl klāt 100 gramus degvīna, dziesmu uzdziedāja un viss... Bet tad, kad ir X stunda un jādemonstrē, kurā pusē tu esi, tad ukraiņi iet mirt par savu valsti, jo saprot, ka aiz viņa stāv dzimtene, ģimene, vērtības, bet te neviens nekur negāja, jo tur nebija ne dzimtenes, ne ģimenes, ne vērtību. Nekā. Vienkārši feikais monuments, kuru nosauca par pieminekli atbrīvotājiem, bet patiesībā tas bija vienīgi okupāciju atgādinošs totēms.
Neilgi pirms aktīvas karadarbības fāzes atsākšanās biju Kijivā, un tās milzīgās, Otrā pasaules kara tematikai veltītās statujas pakājē ir bronzas skulptūru grupa, kura izpildīta tieši tajā pašā Lielā tēvijas kara estētikā - skaudras sejas, uz priekšu vērstas kustības, augstu rokās pacelti padomju armijas automāti ar apaļo magazīnu. Vai stāv vēl joprojām?
Vēl stāv. Tur ir pamainījies naratīvs, un blakus esošais muzejs agrāk bija Lielā tēvijas kara muzejs, tagad Otrā pasaules kara muzejs. Ukrainai abas okupācijas ir vienādas - kā padomju okupācija, tā hitleriskā okupācija, tāpēc ukraiņi karoja gan pret vieniem, gan otriem. Cilvēkus mobilizēja gan vieni, gan otri. Krievija joprojām Otro pasaules karu neatzīst, jo tad būtu jāatzīst, ka tā sākuma posmā bija vienā nometnē ar Hitleru. Viņi taču palīdzēja Hitleram, tas nav noliedzams. Viņi uzbruka Polijai tieši tāpat kā Hitlers. Viens no vienas puses, otrs no otras. Atbilstoši Molotova - Ribentropa paktam, kura eksistenci viņi ilgus gadus noliedza, bet tagad tomēr izrādās, ka tas eksistēja. To viņi atzīst, bet neatzīst, ka būtu tā izpildē piedalījušies. Viņiem karš sākās 1941. gadā, kamēr ukraiņiem - 1939. gadā. Piekrītu, ka tajā piemineklī ir daži strīdīgi momenti - PSRS ģerbonis un vēl šis tas. Man arī tur daudz kas nepatīk, bet vai tagad, kad notiek karš, cilvēkus novērst no svarīgākām lietām? Salabot postījumus vai novākt šo monumentu? Cilvēki Ukrainā ir ļoti skaidri noskaņojušies - nekādi padomju okupācijas režīma simboli nedrīkst palikt, nekādi “labie krievi” nevar būt, nekādiem puškiniem, turgeņeviem, nekādiem tolstojiiem Ukrainā nav jābūt.
Kā pašreizējā situācijā Latvija var palīdzēt Ukrainai?
Kā jau teicu, mums ir definēti pirmās kārtas uzdevumi - tie ir ieroči, ekipējums, munīcija armijai. Otrām kārtām - palīdzība energosistēmas nodrošinājumam - transformatori, ģeneratori, minielektrostacijas. Mēs esam izsūtījuši visām Latvijas energokompānijām sarakstus ar tām iekārtām, kuras mums būtu nepieciešamas. Tāpat arī visas pašvaldības ir iesaistījušās šīs palīdzības organizēšanā. Piemēram, Rīgas pašvaldība piešķīra 200 000 eiro ģeneratoru iegādei Kijivai. Šobrīd notiek iepirkums, un paredzēts, ka 120-150 ģeneratoru jau šogad tiks nogādāti Kijivā. Katrs palīdz kā var. Pirms dažām dienām tikos ar viena liela tirdzniecības centra īpašnieku, un viņš Ukrainas vajadzībām nodeva lielas jaudas ģeneratoru, kurš jau ir ceļā uz Mikolajivu, netālu no frontes līnijas. Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir vadošā valsts ieroču piegādes ziņā. 41% no aizsardzības budžeta. Tas ir augstākais rādītājs pasaulē. Ārpus tā Latvija ir piešķīrusi lielu humāno palīdzību Ukrainai, uzņēmusi 41 000 pārvietoto personu no Ukrainas un turklāt gandrīz katra pašvaldība katru dienu kaut ko nosūta Ukrainai.
Kas attiecas uz militāro palīdzību, tur pretenziju nav, bet...
Mums vispār nav nekādu pretenziju. Un nevar būt. Mēs esam pateicīgi par jebkādu palīdzību. Kas attiecas uz militāro palīdzību, tur jau ir sasniegti zināmi griesti. Mēs sadarbībā ar Latvijas aizsardzības ministriju jau esam izmantojuši gandrīz visus resursus un tagad strādājam, lai šeit organizētu Ukrainas armijas apmācības, kas arī ir ļoti svarīgi.
Ar valsts un pašvaldību struktūrām viss skaidrs, bet kā veidojas sadarbība ar privāto biznesu?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Šeit mēs redzam, ka vēl ir neizmantots resurss. Ir kompānijas, piemēram, “Latvijas finieris”, kuras jau kopš kara pirmajām dienām palīdz Ukrainas armijai caur vēstniecību, caur ukraiņu diasporas organizāciju “Viče”, vietni “ziedot.lv”. Viņi vērsās pie mums ar jautājumu, kā vara palīdzēt, un mēs sadarbībā ar viņiem šo jautājumu risinājām. Bet par šo palīdzību ir daudz mītu. It kā tā nenonāk līdz adresātam, nonāk ne tur, kur vajadzīgs, un ne pie tiem, kam vajadzīgs. Tāpēc daudzi baidās. Mēs viņiem parādījām, kā strādājam. Viss notiek atklāti un publiski. Visas darbības - palīdzības nosūtīšana, robežas šķērsošana - tiek publicētas mūsu “Facebook” lapā. Arī kravas nonākšana Ukrainā un tās nodošana konkrētām armijas vienībām ir redzama. Kad “Latvijas finieris” redzēja, ka mums ir absolūti caurspīdīga piegāžu shēma Ukrainas bruņotajiem spēkiem, viņi piekrita mums palīdzēt. Un to tagad dara jau ilgāku laiku. Pagāja astoņi mēneši, un pie mums vērsās cita liela kompānija. Vārdā to nesaukšu, bet tā ilgi vēroja situāciju, meklēja partnerus un, redzot mūsu sekmīgo sadarbību ar “Latvijas finieri”, atnāca pie mums. Trīs stundas es viņiem skaidroju, kā tas viss notiek. Caur diasporas organizāciju viņi nopirka trīs džipus, pilnībā aprīkoja karadarbības vajadzībām un nodeva konkrētai Ukrainas armijas vienībai. No šīs vienības viņi saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka konkrētais sūtījums ir pilnībā saņemts. Paldies, esam ļoti pateicīgi. Tagad viņi saka - jā, esam gatavi ar jums strādāt arī turpmāk. Katrai palīdzībai ir savs ātrums. Vieni ļoti ātri ir gatavi palīdzēt, citi ilgi domā, līdz saņemas. Vieni ātri atrod ceļus, kā šo palīdzību nogādāt Ukrainai, citi saka, nezina, kā to darīt. Mums pašiem jau šķiet, ka esam tik atklāti un publiski pieejami, ka mums jau sāk pārmest, ka gandrīz katru dienu esam televizorā, bet izrādās, ka ne visi zina, kā šo palīdzību sniegt. Tāpēc jau mēs izmantojam visus iespējamos kanālus, kā popularizēt šos palīdzības ceļus. Arī caur jums mēs klauvējam pie to uzņēmēju durvīm, kuri ir gatavi palīdzēt, bet nezina, kā. Lūdzu, mēs esam gatavi rādīt, kā to izdarīt. Mēs esam gatavi sazināties ar saviem partneriem, ar atsevišķiem armijas vienību komandieriem, kuri atrodas frontē. Kāpēc mēs palīdzam konkrētām armijas daļām? Piemēram, 72. īpašajā mehanizētajā brigādē “Чорні запорожці” pirms 104 gadiem dienēja latvietis Kārlis Bražis. Mūsu pirmās neatkarības - Ukrainas republikas - laikos viņš cīnījās ar boļševikiem šīs brigādes rindās. Kad Ukraina nespēja noturēt neatkarību, viņš caur Poliju atgriezās Latvijā un Rīgā strādāja par rajona policijas daļas priekšnieku. 1940. gadā boļševiki viņu arestēja un 1942. gadā nogalināja Kazahstānā. Citā, bataljona “Карпа́тська Січ” 95. brigādē dienē desmit latviešu karavīri, tajā skaitā bijušais Saeimas deputāts Jurašs. Mēs cenšamies palīdzēt tieši šīm vienībām. Tāpat tagad veidojas jauns Krimas tatāru bataljons, kurš raujas atbrīvot Krimu. Mēs vērsāmies pie Latvijas sabiedrības un guvām plašu atsaucību. “Argentum” iedeva džipu, citi armijas ekipējumu, dronus un citu aprīkojumu. Mums vēstniecībā ir visa informācija, kas attiecīgā brīdī ir visvairāk nepieciešams. Tāpēc es vēršos pie Latvijas biznesa. Ja jums ir vēlēšanās palīdzēt, bet jums nav skaidras informācijas - kā to darīt, kas ir nepieciešams, kam tā ir visvairāk nepieciešama, nāciet pie mums, un mēs jūs savietosim ar tām programmām, kas jau strādā un kas sevi jau ir pierādījušas praksē.
Kā rīkoties parastam cilvēkam, kurš grib palīdzēt kaut ar mazumiņu?
Palīdzība armijai ir it kā pa valsts līniju. Palīdzība enerģētiskajam sektoram - valsts un bizness. Bēgļu uzņemšana lielā mērā atvieglo slodzi Ukrainai. Tāpēc
katra palīdzība ukraiņu bēgļiem ir ļoti svarīga. Palīdzība kaut vienai ģimenei, kaut vienam cilvēkam jau ir daudz. Mēs par katru šo palīdzību esam pateicīgi. Tomēr visvienkāršākā palīdzības forma ir tā, kuru realizē pianists Andrejs Osokins. Viņš visos koncertos organizē ziedojumu vākšanu armijas sausajai pārtikai. Viens šāds komplekts maksā 4,5 eiro, un to ražo tieši Latvijā.
Tā priekšrocība ir spēja pašuzsildīties, ko nodrošina ķīmiska reakcija. Ielej paketē 50 gramus ūdens, noliec, un pēc brīža porcija jau ir silta. Pats vari sēdēt ierakumā, un nav nepieciešamības meklēt, kur šo ēdienu uzsildīt. Nav jāriskē, ka pa to laiku snaiperis var tevi nošaut. Andrejs Osokins triju mēnešu laikā caur “ziedot.lv” ir savācis 40 000 eiro, un mēs jau esam nopirkuši 9,5 tūkstošus šo sausās pārtikas komplektu. 4,5 eiro. Vai cilvēks var tik daudz palīdzēt? Ja var, tad viņš ir mūsu draugs, biedrs un palīgs. Ja viņš var mazliet vairāk, tad var ziedot konkrēti armijas formas tērpu izgatavošanai. Latvijā ir uzsākta armijas ziemas tērpu izgatavošana. Katrs šāds armijas ziemas formas komplekts maksā ap 350 eiro. Ja desmit cilvēki sametīs pa 30 eiro, tad vienam kareivim būs silts ziemas apģērbs. Mēs nupat nosūtījām 30 šādu formu, pēc nedēļas sūtīsim vēl 70. Var domāt, kas tas ir? Uz pusmiljonu lielu armiju. Bet, ja starp šiem 100, kas saņems šo silto formu, ir tavs vīrs, dēls, brālis vai tēvs. Vai tas būs daudz vai maz? Atbalstot vienu, mēs atbalstām visu armiju kopumā.
Jau teicāt, ka nešaubāties par Ukrainas uzvaru karā. Varbūt tagad par to runāt vēl pāragri, bet vai tiek domāts par Ukrainas atjaunošanu pēc kara, un kāda loma šajos projektos varētu būt Latvijai, Latvijas uzņēmējiem?
Kāpēc esmu pārliecināts par uzvaru? Kaujas laukā Ukrainas armija uzvar pretinieku. Tas ir pierādīts fakts. Pret Ukrainas armiju rašisti baidās iziet pretī kaujā. Tāpēc viņi apšauda mierīgos pilsētu iedzīvotājus. Par to, ka mēs uzvarēsim, šaubu nav. Jautājums ir par cenu. Jo vairāk un ātrāk mēs saņemsim ieročus un munīciju, jo tas notiks drīzāk. Jo tas notiks vēlāk, jo vairāk būs bojā gājušo. Tas, ka Ukraina neapstāsies, ir nepārprotami. Ir pārietas visas iespējamās robežas, kad tauta vēl varēja pateikt - labi, pietiek. Sēžamies pie sarunu galda. Šodien Ukrainas iedzīvotāji skubina varu iet līdz galam, līdz galīgai uzvarai. Ne tikai vara, bet visa tauta grib tikai vienu - uzvaru. Kaujas laukā. Par savas dzīvības cenu. Deviņu mēnešu laikā tautā ir izveidojusies īpaša rezistence. Deviņu mēnešu laikā tauta ir pārdzīvojusi Buču, Irpeņu, Izjumu, visas iespējamās zvērības. Nevienam nenovēlu to pārdzīvot, tāpēc saku - lai to visu apturētu, pēc iespējas ātrāk apbruņojiet Ukrainas armiju. Vēl ātrāk. Tas ir pats praktiskākais, loģiskākais un pareizākais solis. Ukrainas armija ir gatava. Šodien neviena cita armija nav gatava, jo tas ir ļoti grūti. Sākt nogalināt un pašam stāvēt zem ložu uguns. Es vakar ciemojos pie mūsu ievainotajiem kaujiniekiem, kuri ārstējas Biķernieku slimnīcā, redzēju šos ievainojumus. Tas ir šausmīgi. Neviens normāls cilvēks to nevar izturēt. Kad cilvēks jau tur ir iekšā, viņš iegūst kaut ko tādu, kā mums nekad nebūs, ja paši nebūsim bijuši frontē. Neviens no mums nav tam gatavs. Bet šie puiši frontē ir gatavi. Dodiet tikai viņiem ieročus.
Kas attiecas uz Ukrainas rekonstrukcijas plānu, tad tas jau ir gatavs un ar mūsu starptautiskajiem partneriem saskaņots. Latvija atbilstoši šim plānam ņem savā pārziņā atsevišķus objektus Čerņihivas apgabalā. Kāpēc tieši šajā apgabalā? Tāpēc, ka Černihivā ir Latvijas goda konsulāts, tur darbojas Latvijas maizes cepšanas uzņēmums un tas ģeogrāfiski ir tuvāk Latvijai. Šis apgabals nav tikai zem Latvijas patronāžas, jo tur ir arī citas valstis, tajā skaitā Somija. Latvijas valsts jau tagad ir uzņēmusies salikt stiklus skolai, kura cietusi apšaudes laikā un visi stikli izsisti.
Kad, jūsuprāt, šis karš varētu beigties?
To precīzi nepateiks neviens, bet ikviens ukrainis zina pilnīgi droši - šis karš beigsies ar mūsu uzvaru. Par to nav šaubu. Ne mirkli.
