Juridisko zinātņu doktors Valdis Birkavs ir bijis gan premjers, gan ārlietu ministrs, gan tieslietu ministrs. Viņš seko līdzi norisēm Latvijā un pasaulē, cītīgi apgūst aizvien jaunas zināšanas, un viņam ir savs viedoklis par notikumiem. Par šābrīža aktualitātēm “Neatkarīgās” intervija ar Valdi Birkavu.
Kā vērtējat 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus un jaunas valdības veidošanas procesu?
Demokrātija sevi apliecināja, un neīstenojās tie nīgrie noskaņojumi, kas bija daudzos vēlētājos - ka “nekas jau nemainīsies”, ka “tie paši vien būs”. Un vairākos virzienos ir redzamas būtiskas pārmaiņas. Mani iepriecina, ka “Apvienotais saraksts” nedod mieru un neļauj valdīt ierastajā garā kā līdz šim.
Tā daļa iepriekšējās valdošās koalīcijas, kas ir ievēlēta 14. Saeimā, izglābās tāpēc, ka bija pandēmija, ir karš un cilvēki baidās no pārāk straujām pārmaiņām. Kopumā esmu apmierināts ar vēlēšanu rezultātiem.
Redzam, ka valdības veidošanas procesā notiek dīvainības - visiem nākamās koalīcijas partneriem bija jāparaksta memorands. Galvenais jaunums, uz ko spiež “Jaunā Vienotība”, ir tas, ka jāizveido jauna Enerģētikas, vides un klimata ministrija. Ko tas nozīmē?
Pat jau Ivars Godmanis, kurš valsti pārņēma ar 19 ministrijām, saprata, ka nozaru ministrijām kādreiz būs jāpieliek punkts. Viņš to skaidri pateica jau vienā no 1991. gada runām - ka valsts to nevar atļauties.
Viens no manas valdības pirmajiem uzdevumiem bija atbrīvoties no nozaru ministrijām - tika likvidētas astoņas. Bet saglabājām valsts ministru un īpašo uzdevumu ministru. To atļauj 1925. gada 1. aprīļa likums “Par Ministru kabineta iekārtu”, kas vēl tagad ir spēkā, lai gan ir modernizēts.
Manā valdībā bija 12 valsts ministri. Un tie bija tie ministri, kuri ar politisko atbildību, nevis ar “megaministrijas” izveidošanu nodrošināja pakāpenisku aiziešanu projām no nozaru ministrijām. Jo tirgus ekonomikā nozaru ministrijas nav vajadzīgas.
Piekrītu, ka pašreizējā situācijā enerģētika ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Bet vēl neviena ministrija nav atrisinājusi jautājumus bez premjera. Pašlaik izskatās, ka premjers cenšas izveidot jaunu ministriju, uz kuru varēs novelt vainu par visām tām problēmām un par tiem lielajiem maksājumiem, kas radīsies un jau rodas.
Man gan šķiet, ka tādas jaunas ministrijas izveide būs tikai lieka naudas tērēšana, jo atbildība tik un tā gulstas uz premjeru.
Es neko ļaunu nedomāju par Krišjāni Kariņu, bet, skaidri redzot viņa vājās vietas un daudzās kļūdas, es cerēju, ka tomēr nebūs vienošanās un par premjeru būs cilvēks, kuram jau pašlaik ir nopietns amats, bet ir laiks pārkvalificēties nopietnākiem darbiem.
Vai jūs runājat par Edgaru Rinkēviču?
Jā. Man ir bažas, ka citādi mēs ar Zigfrīdu Annu Meierovicu uz ilgu laiku paliksim tikai divi ārlietu ministri, kas bijuši arī premjera amatā.
Rinkēvičs ir pieredzējis politiķis, un enerģētikas jomā viņa ārlietu ministra pieredze var būt ļoti noderīga.
Izskatās gan, ka Kariņam tomēr izdosies izveidot savu valdību, un visticamāk tā noturēsies līdz Valsts prezidenta vēlēšanām. Jo man šķiet, ka abiem kungiem sirds velk uz lielākiem Eiropas Savienības amatiem. Tad arī varētu notikt rokāde vai citas būtiskas izmaiņas valsts vadībā.
Kā panākt enerģētisko neatkarību no Krievijas? Cik drīz tas iespējams?
Mēs trīs gadu desmitus esam dzīvojuši, pērkot Krievijas resursus. Mēs bijām tikpat naivi kā vācieši un esam daudzas lietas izgāzuši. Esam izgāzuši visu alternatīvo enerģētikas resursu politiku, neesam attīstījuši vietējo resursu politiku...
Šķelda, kūdra, vējš?
Nevar teikt, ka nekas nav darīts - kaut kas jau ir darīts, taču ne tādā veidā, lai tur būtu kas nopietni investēts, lai tas nopietni piesaistītu investīcijas. Grūti jau gan arī ir pārmest, jo šādas, tik šokējošas izmaiņas, Krievijas karu pret Ukrainu, agrāk nevarēja paredzēt neviena valsts.
Un izgāzta ir arī integrācijas politika, kuras sliktas realizācijas rezultātā ir radīta liela cilvēku grupa, kura joprojām raugās Krievijas virzienā. Visas mūsu nelaimes ir kļūdas mūsu darbībās. Gandrīz vai gribas piekrist deputātam Vilim Krištopanam (LPV), ka “nacionāļu” politikas rezultātā esam zaudējuši vairāk latviešu nekā jebkad iepriekš. Un no Latvijai lojāliem cittautiešiem centīgi veidojuši “piekto kolonnu”.
Vai tā ir sistēmiska problēma? Vai kļūda ir iekārtā? Vai varbūt problēma ir cilvēkos, un tādēļ lietas nevirzās kā nākas? Latvija atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet tagad arī no Lietuvas.
Tā ir sistēmiska problēma. Ir Latvijas uzņēmēju un valdības slikta sadarbība. Uzņēmējiem gan ir grūti ko pārmest, jo viņi visu laiku ir meklējuši sadarbību. Uzņēmēji nejūtas droši, jo valdība viņus nevis uzrunā, bet dod direktīvas.
Sistēmiska kļūda ir tas, ka jau ilgāku laiku Latvijas valdībai nav konkrētu prioritāšu, ko es varu izskaidrot tikai ar pilnīgu ekonomiskās domāšanas trūkumu. Reaģēšana uz konkrētām situācijām ir aktīva, bet tajā nav ne kripatiņas tālredzības.
Bet pats galvenais ir tas, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO Latvijas valdības cita pēc citas zaudēja orientierus, jo šķita, ka nu jau varēs vienkārši dzīvot un vairs nekādi mērķi nav jāsasniedz.
Tikmēr Igaunija, pēc manām domām, visos savos lēmumos skatās vismaz trīs četrus soļus uz priekšu un attīsta savu valsti kompleksi, nevis situatīvi. Viņi redz nākotni.
Lietuvas bizness ir bijis ekspansīvs, un tas sakņojas senā vēsturē - lietuviešiem ir pamatoti lielvalstiskas ambīcijas, jo viņi Eiropai ir devuši četras karaliskās dinastijas. Vēsture lietuviešiem ir spēks nākotnei.
Turpretī latvieši grib būt tikai latvieši un raud tikai par pagātni.
Ir laiks noslaucīt asaras un atvērtām acīm paskatīties apkārt! Pasaule ir mainījusies, un ir laiks savā attīstībā mainīties arī Latvijai!
Ar ko un cik drīz beigsies karš Ukrainā?
Domāju, ka diemžēl tie, kas pašlaik jau vicina karogus un sajūt uzvaras smaržu, daudzos pēckara lēmumos vilsies, un tas nebūt nebūs tā, kā tas dažkārt idealizētā gaismā izskatās. Jo tiek idealizēti uzvarētāji. Un arī zaudētāji tiek idealizēti - tādā nozīmē, ka viņi tiek idealizēti kā zaudētāji.
Viņi būs zaudētāji. Krievija zaudēs ļoti daudz ko. Bet ar Krievijas klātbūtni būs jārēķinās. Gan Eiropai, gan Baltijas valstīm būs jārēķinās, jo aiza starpā neparādīsies.
Pēc kara dzīve visu saliks savās vietās un ļoti daudzas lietas būs negaidītas...
Veidojas tāda kā “labestības ass”, kur draudzējas paši derdzīgākie režīmi pasaulē - Irāna, Ziemeļkoreja, Krievija. Irāna pārdod dronus Krievijai. Kādas tam būs sekas?
Tam pasaulē būs būtiska nozīme, jo tiks novērtēta Irānas attieksme pret karu. Ir tik žēl noraudzīties, kā Irāna - šī brīnišķīgā Persija, kas šaha Rezā Pehlevī laikā necik daudz neatšķīrās no Rietumiem, tagad reliģisko līderu vadībā ir nonākusi tur, kur ir nonākusi. Bet šis tirgus starp Irānu un Krieviju tuvina abu režīmu galu.
1922. gada novembrī notika 1. Saeimas vēlēšanas un Saeima sāka darbu. Kādas pārdomas tas jūsos raisa, kas mūsdienās ir kopīgs, kas atšķirīgs no tā, kas bija pirms 100 gadiem?
Tieši ar šo tēmu pašlaik nodarbojos - salīdzinu tā laika parlamentu ar šodienu. Tas ir ļoti interesanti! 100 gadi Latvijas Saeimai ir patiešām liels notikums. Tā jebkurā gadījumā ir spilgta demonstrācija Latvijas parlamentārisma spēkam.
Var saskatīt līdzības tādā ziņā, ka Tautas padome, līdzīgi kā Latvijas Tautas frontes vadība, bija priekšparlaments, bet Satversmes sapulce un Augstākā padome bija tautas ievēlēts parlaments.
Par atšķirīgo varu teikt tā, ka 1. Saeima bija demokrātiskāka nekā 14. Saeima. Tajā runāja dažādās valodās, tur juta neierobežotību uzskatos. Manuprāt, ir vērts izanalizēt to, kāpēc viņi tolaik uzvedās tā un kāpēc mūsdienu parlamenta deputāti uzvedas citādi. 1922. gadā tautas priekšstāvji bija atraisījušies no nebrīvības, bet 2022. gadā politiķi ir aplikuši sevi ar tik daudziem nosacījumiem, ka rodas sajūta, ka viņiem ir sasaistītas domas ar dažādiem aizspriedumiem.
1. Saeimas deputāti savās runās demonstrēja tālredzību, bet mūsdienu politiķi kļūst aizvien tuvredzīgāki.
Un vēl var pamanīt, ka pašlaik politikā valda daudz vairāk emociju, daudz mazāk racionāla prāta nekā pirms 100 gadiem.
