Latvijas valsts svētku – 18. novembra – priekšvakarā uz sarunu aicināju vienu no mūsu patriotisma simboliem – Atmodas laika galvenā okupācijas grāvēja kultūras jomā, Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” titullomas izpildītāju Igo. Intervijas brīdī Igo atradās Beļģijā, kur turpināja aktīvu koncertdarbību.
Ko darāt šobrīd, jo, kā var noprast, uz vecajiem lauriem netaisāties gulēt?
Vakar (svētdien, 13. novembrī) notika viens no trijiem plānotajiem koncertiem, kuros vadošā loma ir trijiem latviešu pašdarbības koriem. No Nīderlandes, Beļģijas un Francijas. Tiek atskaņota kopīgi izveidota programma, kuru mēs mēģinājām pa vasaru, augustā Mazmežotnes muižā. Maija Kalniņa veidoja scenāriju un režiju, Jānis Strazds ar grupu spēlēja pavadījumu - ģitāra, bungas, basģitāra un taustiņi. Programma ir liela, apjomīga, skanīga.
Tajā bija agrāko laiku populārās dziesmas vai arī jauns repertuārs?
Pārsvarā bija populāras dziesmas. Bija dziesmas gan no “Lāčplēša” repertuāra, gan citas labi pazīstamas dziesmas. Piemēram, Imanta Kalniņa “Apliecinājums”, kas plašāk pazīstama kā “Dziesma, ar ko tu sācies...”. Visu repertuāru nepārstāstīšu, bet varu apliecināt, ka tajā ir ļoti jaudīgi skaņdarbi. Gan tieši koriem rakstīti, gan arī no rokmūzikas repertuāra. Jau notikušos koncertus publika uzņēma ļoti sirsnīgi. No dzirdētajām atsauksmēm var spriest, ka šis ir bijis ļoti liels un saviļņojošs notikums. Pēdējo dziesmu laikā publika ir kājās, dzied līdzi un sajūtas ir ļoti vienojošas.
Vai koncertos pārsvarā bija tur dzīvojošie latvieši?
Ne tikai. Tur ir tas joks. Ne tikai. Gan Beļģijā, gan Nīderlandē bija arī daudz citu cilvēku. Starp citu, arī ukraiņi. Lai gan droši vien vairākums bija latvieši. Tāpēc arī tas bija liels notikums, jo mēs spējām viņus visus uzrunāt. Viena lieta ir, ja kādi cilvēki atnāk tur kaut ko paskatīties, bet svarīgi, kāds ir koncerta nobeigums. Vai cilvēki ir kārtējo reizi pārvarējuši valodas barjeru, baudījuši koncertu no sākuma līdz galam, viņiem patīk, viņi sit plaukstas un dzied kopā ar visiem vārdus, ko varbūt pat nesaprot, bet jūt to pozitīvo garu.
Jūs jau pieminējāt “Lāčplēsi”, kas bija viens no 1988. gada centrālajiem, ja ne pats galvenais tā gada kultūras notikums. Pats biju pirmajā publiskajā pirmatskaņojumā Burtniekos, vēlāk arī Sporta manēžā Maskavas ielā. Kā jūs kā cilvēku ietekmēja tas, ka bijāt galvenajā lomā un atveidojāt Lāčplēsi?
Tas mani ietekmēja visai kardināli. Parādījās tāda apbrīnojama atbildības sajūta. Nevarētu teikt, ka es arī iepriekš būtu kaut kā vieglprātīgi izturējies pret uzticētajiem uzdevumiem. Šī darba vērienīgums un arī muzikālais materiāls bija pārsteidzošs. Tad, kad Zigmars man parādīja, kā šie skaņdarbi virknēsies rokoperā, mani pārņēma neparasts prieks. Tas bija tieši tas, kas man derēja. Zigis bija, es domāju, rēķinājies ar manas balss diapazonu, ar manām spējām, arī ar manu atbildību. Man atlika tikai noskaņoties un dot no sevis pretī 100% to, ko es varēju darīt. Es domāju, ka es arī tos 100% devu. Pēc garās koncertu virknes Sporta manēžā daudz kas mainījās. Nācās vairāk domāt, ko es varu darīt šajā situācijā. Vai Lāčplēsis ir tas īstais brīdis un iespēja tālākai izaugsmei? Protams, labāku iespēju man kā dziedātājam, kā cilvēkam nevarēja iedomāties.
Lāčplēša loma jums savā ziņā ir uzkrāvusi arī papildu pienākumu, jo esat kļuvis gandrīz kā tāds patriotisma simbols. Ne es pirmais, ne pēdējais, kurš jūs intervē šajā patriotu nedēļā. Kā jūs sadzīvojat ar šo, ja tā var teikt, atbildības nastu?
Tobrīd drosmes, bezbailības un arī patriotisma bija pārpārēm. Iespējams, mazāk bija to priekšnojautu, kas varētu sekot. Cik slikti varētu būt. Pateicoties tam, ka mūsos bija šī degsme un vēlme darīt to, ko mēs varam darīt, mēs mūzikā runājām skaidru valodu. Es domāju, ka tas kopumā arī mainīja noskaņojumu visā tautā. Tas deva pārliecību, ka tagad ir laiks ar Latvijas karogu un vārdiem - brīvība, neatkarība - doties ielās.
Kā šodien uztverat vārdu patriotisms, un kā tas šo gadu laikā ir mainījies?
Diemžēl tas ir mainījies, un mēs varam tikai minēt, kas ir traucējis mums kā valstij attīstīties tā, kā mēs to ideālā veidā bijām iecerējuši. Vai tās ir ārējās ietekmes vai kaut kādā veidā iepriekšējos gadu desmitos piedzīvotais. Te var runāt arī par genofondu un to, ka, ieraugot iespējas, tik daudz cilvēku brauc prom. Pārmetumus kādam izteikt arī īsti nav vietā, jo mūsu cīņa par brīvību jau sevī arī ietvēra šo kustības brīvību. Tas ir viens no mērķiem, kuru esam sasnieguši. Atgriežoties pie jautājuma par patriotismu, tad patriotismam vajadzētu būt tieši tam, kas mūs šeit notur. Patriotisms ir tas kopums, kas cilvēkā redzams pēc viņa darbiem.
Šogad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā situācija mūsu reģionā atkal ir saspringta. Kaut kādā ziņā tā atgādina jau pieminēto 1988. gadu. Tiek novākti okupācijas pieminekļi, jaušams zināms nacionālās pašapziņas pacēlums. Ar kādām sajūtām jūs šogad sagaidāt 18. novembri?
Nupat ar kolēģiem mūziķiem Jāni Strazdu, bundzinieku Aini Zavadski un ģitāristu Armandu Alksni brokastojām un bez pārspīlēšanas minūtes 10-15 runājām par to, kas notiek un ko mēs īsti varam sagaidīt no situācijas, kas izveidojusies Ukrainā. Krievija, bez šaubām, ir agresors, un ir ļoti dziļš apmulsums, jo katrs mēs esam pieredzējuši kaut kādu vilšanos saistībā ar krieviem un Krieviju. Man ir nācies būt un dzīvot Krievijā jau no 70. gadiem. 1986. gadā uzvara konkursā “Jūrmala-86” man pavēra visas iespējas, un līdz 90. gadu sākumam mēs ar grupu “Remix” izmantojām šo iespēju ar koncertiem izbraukāt Krieviju krustām šķērsām. Es esmu redzējis Krieviju, kāda tā ir. Pa īstam. Esmu to redzējis arī tagad, 2011.-2012. gadā, līdz 2014. gadam, kad, saprotot, kas ir noticis Krimā, pieliku punktu savai sadarbībai ar Krievijas producentiem. Ir ārkārtīgi grūti ticēt krieviem, Krievijas nākotnei, ar šo pieredzi, kad esi piedzīvojis dažādas šīs nejaukās lietas, ne tikai lasot vai skatoties pa TV, bet arī pats fiziski uz savas ādas. Domāju, ka mēs diemžēl vēl ilgi dzīvosim kā uz pulvera mucas. Tur kaut kas vienmēr gruzdēs. Kā pasaule pratīs tikt galā ar šo ārkārtīgi sarežģīto jautājumu, nav skaidrs. Manā izpratnē jāpaiet vairākām paaudzēm, lai situācija mainītos. Ja pasaulei būtu kādi mehānismi, lai cilvēkus izglītotu, lai viņos dēstītu labas un labestīgas domas, bet tā ir cita valsts, un es neredzu, kā tur situāciju vērst uz labo pusi.
Bet kāda situācija veidojas tieši Latvijas sabiedrībā? Nupat visā Latvijā ļoti vērienīgi tika aizvadīti Lāčplēša dienas svinīgie pasākumi. Arī es Liepājā, jūsu dzimtajā pilsētā, piedalījos lāpu gājienā, un atmosfēra bija vienreizēja. Arī cilvēku bija vairāk nekā citus gadus.
Man ar Liepāju ir sarežģītas attiecības, jo 1998. gadā man nācās ņemt kājas pār pleciem un no turienes burtiski bēgt. Man bija pirmais mūzikas klubs Latvijā “U.t.t.”. Mēs sākām vēl kluba “Kursa” telpās un pēc tam pārcēlāmies uz Liepājas teātra mazo zāli. Man arī bija restorāns Friča Brīvzemnieka ielā aiz toreizējā Liepājas pedagoģiskā institūta ēkas. Ar visu cīņas sparu, patriotismu; par Liepāju, par mūziku un tā tālāk, bet deviņdesmitie gadi, 1997., 1998. gads bija vienkārši iznīcinoši.
Iznīcinoši kādā ziņā?
Pazuda nauda, pazuda cilvēki, reāli palika tikai bandīti un iekasētāji par visu ko. Par elektrību, nodokļiem un visu pārējo. Iestājās pilnīga bezjēdzība. Pilnīgs tukšums.
Tomēr gribētu atgriezties pie tā patriotisma. Kādu jūs to šobrīd redzat? Vai jūtat patriotisma atgriešanos? Man, piemēram, Lāčplēša dienas lāpu gājienā radās iespaids, ka latvieši ir saņēmušies.
Es esmu bijis sajūsmā par šiem lāpu gājieniem Liepājā arī pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Kad man sagadījās tur būt, tad biju patīkami pārsteigts. Kādā veidā Liepāja tapusi par šo lāpu upi. Neticamā veidā. Kur tie cilvēki ir ikdienā? Tas, ko es redzēju, bija fantastiski. Šādiem notikumiem ir jāstiprina šīs patriotiskās jūtas. Es ļoti ceru, ka katrs no maniem koncertiem, kuros mēs dziedam latviešu valodā, dziedam latviešiem svarīgās dziesmas ar svarīgiem vārdiem, arī stiprinās šo patriotismu. Tuvākajās dienās būs šīs mūsu tūres noslēdzošais koncerts Parīzē, bet tagad mēs atgriežamies Latvijā, lai sniegtu vairākus koncertus Latvijas publikai. Es ticu, ka tas, ko es esmu izvēlējies par savu dzīves profesiju, par savas dzīves uzdevumu - būt uz skatuves, būt atbildīgam, būt ar sev tuviem, interesantiem, atbildīgiem, profesionāliem cilvēkiem, stiprina pārliecību, ka mēs radām labu mūziku, kura nedrīkst nonivelēt šo patriotisko ideju. Patriotismam ir jābūt katru dienu svaigam tevī. Neskatoties uz to, kas varbūt apkārt.
Latvijas politiskajā vidē ir centieni rekrutēt populārus cilvēkus - mūziķus, aktierus - politiskajās partijās. Vai neesat domājis par iesaistīšanos politikā vai arī saņēmis piedāvājumus iesaistīties?
Savulaik biju viens no “Kluba-21” dibinātājiem. Kad viss sākās 90. gados, piedalījos sapulcēs ar lielu entuziasmu...
Tas tāds “Latvijas ceļa” priekštecis?
Tieši tā. Tur daudz kas aizsākās, daudzas pozitīvas lietas, lai gan par to dabūju arī daudz pārmetumu. Tolaik mācēju visam tam skatīties pāri, jo bija skaidrs, ka mēs esam ceļa sākumā. Šajās “Kluba-21” sapulcēs dzirdētais manī viesa lielu ticību un pārliecību par to, ka, lai arī būs grūti, izvēlētais ceļš ir pareizs un šeit ir cilvēki, kurus vieno labās domas un labās idejas. Loģiski, ka dzīve ir gājusi uz priekšu un pasniegusi mums daudzus pārsteigumus, arī vilšanos. Ar šo es gribu teikt, ka esmu bijis līdzdalīgs un stāvējis klāt notikumos, kad tie sāka attīstīties, bet nekad neesmu plānojis iesaistīties dziļāk politikā, neskatoties uz to, ka man ir vairākkārt bijuši izteikti šādi piedāvājumi.
Ko jūs gribētu novēlēt latviešu tautai šogad 18. novembrī?
Pa kripatiņai, pa sajūtai sevī uzkrāt to pozitīvo, ar ko katrs mēs varam lepoties. Gan paša dzīvē paveiktais, gan drauga, radinieka, gan kāda cita Latvijas cilvēka - vienalga, vai viņš ir mākslinieks, zinātnieks, sportists - paveikto. Tas ir tas, ar ko mēs varam lepoties. Dažkārt tas notiek, pateicoties kaut kādām sakritībām, ļoti bieži, lai cik žēl tas nebūtu, tas notiek par spīti tam, ka mums Latvijā nav priekšnoteikumu tam, lai kaut kas veidotos. Risinājums jau nāks tikai tad, kad mēs, uzkrājuši sevī to pozitīvo lādiņu, atradīsim vēl divus, trīs vai vēl labāk desmit, piecpadsmit, kas domās līdzīgi. Kad varēsim veidot sev apkārt vidi, kādu veidojam uz skatuves, pirms tam smagi strādājot, mēģinot un parādot cilvēkiem jau noslīpētu, gatavu programmu. Šobrīd top mūzikas un mākslas centrs “Ceplis” Lielupes krastā, Mežotnes pagastā. Es ļoti, ļoti vēlos sev atrast vairāk sabiedrotos, jo šobrīd mēs esam tikai divi cilvēki, kuri bīda šo milzīgo projektu. Es arī pats vadu ekskursijas, un mana otrā profesija, kura paņem daudz uzmanības un laika, ir trauku dekorēšana. Es taisu servīzes, un tā ir vēl viena nodarbe, kas paņem manu laiku. Atgriežoties pie nupat teiktā, es ceru, ka kāds lepojas arī ar mani, ar to, ko es daru. Ar to, ka viņu paziņu lokā ir tāds Igo, pie kura var atbraukt uz “Cepli”, paklausīties par notikumiem, kas šeit norisinājušies pirms gadiem simt un divsimt. Ieraudzīt, ka šī vieta atdzimst no gruvešiem un veidojas par kultūras vietu Latvijā. Es katram novēlu atrast savu nodarbi, kurā viņš stiprina ap sevi šo sajūtu. Tā arī ir patriotiska, jo, kad tu redzi sakoptu kaut vai nelielu teritoriju, kas ir tava, tas jau ir tas, ar ko tu vari būt lepns.
