14. Saeimas deputāts Edvards Smiltēns ir ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju. Viņam ir bijuši priekšgājēji, no kuriem ņemt vai neņemt paraugu – bargā Ilga Kreituse, ne mazāk bargā Ināra Mūrniece, bet arī relaksēti mierīgais Jānis Straume. Par to, kādā veidā vadīs 14. Saeimu un kādas redz jaunās Saeimas prioritātes, “Neatkarīgās” intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu.
Vai kaut ko mainīsiet pats savā darbības stilā, ko gribēsiet panākt Saeimā, lai tā mainītos?
Es sevī nemainīšu neko - esmu tāds, kāds esmu, un to, kāds būšu Saeimas priekšsēdētājs, vērtēs kolēģi un sabiedrība. Vēlos ienest Saeimas darbā dažas novitātes. Redzu, ka deputāti azartiski dibina sadarbības grupas ar citu valstu parlamentiem, ar citām valstīm, taču es gribu redzēt to, ka tautas priekšstāvji kā parlaments pagriezīsies ar seju arī pret Latvijas reģioniem. Mums ir svarīgi, lai deputātu grupas tiek izveidotas arī no tiem deputātiem, kas ievēlēti no Latgales, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Rīgas, un tiktu iedibināta tradīcija šiem deputātiem ar noteiktu regularitāti - vismaz reizi ceturksnī - doties izbraukuma tikšanās ar iedzīvotājiem. Tas ir, lai cilvēkiem ir iespēja nepastarpināti tikties un izrunāties ar no sava reģiona ievēlētiem deputātiem.
Jo ir problēma! Pamazām laika gaitā ir ļoti kritusies uzticība parlamentam. Tas atspoguļojas vēlētāju neaktivitātē. Šīs vēlēšanas gan bija izņēmums, un aktivitāte bija augusi, tomēr kopējā tendence daudzu gadu garumā nav bijusi laba.
Aktivitāte varbūt ir bijusi lielāka tāpēc, ka sabiedrībā ir jūtama trauksme, nedrošība, jo kaimiņvalsts Krievija ir uzsākusi asiņainu iebrukumu Ukrainā. Tas ir mobilizējis sabiedrību. 14. Saeimā nav ievēlētas divas trešdaļas 13. Saeimas deputātu. Nav ievēlēta arī opozīcijas flanga “Saskaņa”, kas, manuprāt, ir liels notikums. Taču tas ir kara efekts, nevis tāpēc, ka vēlētājiem būtu radusies lielāka uzticība parlamentam.
Esmu pārliecināts, ka Ukraina uzvarēs un nākamās vēlēšanas būs jau normālos apstākļos. Taču līdz tam vēl jātiek. Un tāpēc ir svarīgi veidot papildu instrumentus, lai vairotu sabiedrības uzticību parlamentam.
Līdzšinējā parlamentārā darba prakse ir bijusi tāda, ka valdošā koalīcija ielidina opozīcijas priekšlikumus papīrgrozā. Bet pēc tam, ja kāds priekšlikums bijis sakarīgs, pasniedza to kā savu. Vai šādu praksi nevajadzētu mainīt?
Opozīcijai ir jādod iespēja pierādīt sevi vairāku komisiju vadībās. Es pats esmu bijis gan valdošās koalīcijas pusē, gan dziļā opozīcijā un zinu, cik grūti ir realizēt idejas, ja atrodies opozīcijā. Es no savas puses darīšu tā, lai opozīcija netiek slāpēta un tās konstruktīvie priekšlikumi darba kārtībā tiek pamanīti.
Kādi ir 14. Saeimas prioritārie uzdevumi?
Prioritāra ir drošības tēma. Saeimā uz priekšu jāvirza jautājumi, kas saistīti ar to. Tajā skaitā jāizstrādā kvalitatīvi valsts aizsardzības dienesta normatīvie akti. Valsts drošības jautājumi ir pāri visam.
Otrs svarīgākais jautājums ir enerģētikas krīze, un arī ekonomikā ir krīze. Tāpēc jāpanāk straujāka izaugsme - jāpieņem likumi, kas šo izaugsmi veicina. Saeimai jābūt sinerģijā ar valdību, lai stātos pretī krīzes izaicinājumiem. Krīze skar jo daudzas mājsaimniecības, kurās nezina, kā samaksāt rēķinus. Tāpēc nepieciešami precīzi tēmēti pasākumi iedzīvotāju atbalstam. Uzreiz ir jāķeras klāt valsts budžeta izstrādei, lai var rast risinājumus, kā cilvēkiem pārlaist šo smago ziemu.
Jūsu pārstāvētais “Apvienotais saraksts” bija diezgan skeptisks pret jaunas Enerģētikas, vides un klimata ministrijas veidošanu. Tad tomēr Krišjānis Kariņš ir savu panācis un piespiedis jūs piekrist?
Protams, ka bijām skeptiski. Pirms vēlēšanām mēs kā Saeimas deputāta amata kandidāti braucām pa visu Latviju un runājām ar cilvēkiem. Cilvēki bieži uzsvēra, ka jāmazina birokrātija - ka jāmazina birokrātijas veidošanās procesi, ka nevajag aizrauties ar jaunu ierēdņu amatu radīšanu.
Pašlaik tiks veidota jauna ministrija, un sabiedrība to nesaprot. Es Kariņa kungu aicināju detalizēti izskaidrot šādas ministrijas nepieciešamību.
Latvijai ir nepieciešama pilnīga energoresursu neatkarība no Krievijas, konkurētspējīga ražošana, kuras pamatā ir energoresursi. Un klimata mērķu sasniegšana. Tāpēc jāpiedāvā ilgtspējīgs modelis, kā to sasniegt.
Arī Valsts prezidents Egils Levits runā par to! Ir jāievieš horizontālās pārvaldības modelis. Somijas valdība to ir ieviesusi.
Var jau pārbīdīt kastītes, izņemt vienu departamentu no vienas ministrijas un ielikt citā, bet tas nemainīs rezultātu. Latvija atpaliek jo daudzās jomās. Iespējams, ir jāveido valsts ministru institūcija, lai šie cilvēki strādā diagonāli caur visām ministrijām un departamentiem. Ir jāizbeidz tā “lēņu” un “feodālā” sistēma, kur viena ministrija uzceļ ap sevi dzelzsbetona sienas un nelaiž iekšā nevienu, nedalās ar informāciju un nesadarbojas ar citām ministrijām.
Mums nav domstarpību ar “Jauno Vienotību” par mērķiem. Esam pašlaik nedaudz piekāpušies diskusijās par jauno ministriju, taču tas nenoņem no galda diskusiju par mērķiem - par to, kā sasniegt energoneatkarību, kā panākt iespējami labāko modeli, lai panāktu Latvijas konkurētspēju un sasniegtu klimata mērķus. Vai tā ir jauna ministrija? Bet tad kāpēc?
Katra no tēmām “dzīvo” vairākās ministrijās. Kā tas tiks sasaistīts kopā? Klimata tēma ir aktuāla vismaz četrām ministrijām. Bērnu lietas ir kādās četrās vai trijās ministrijās.
Memorands būs parakstīts, taču, strādājot pie valdības deklarācijas, diskusijas turpināsies.
