„Jauniešu vietā man grūti atbildēt. Varbūt viņi vispār netaisās iet dienēt. Tad būtisks top jautājums: kāpēc mūsu sabiedrotajiem – NATO karavīriem – vajadzētu aizstāvēt Latviju, ja mūsu pašu sabiedrība to nevēlas darīt?” retoriski vaicā ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku komandieris.
Vai Krievijas iebrukums Ukrainā 24. februārī kaut ko mainīja Latvijas bruņoto spēku ikdienā?
Neko nemainīja. Ja Krievijas karš Ukrainā vai kādi citi notikumi ārpus Latvijas kaut ko būtu kardināli mainījuši mūsu bruņoto spēku ikdienā, tad sanāktu, ka mēs visu šo laiku - kopš 1992. gada - neesam attīstījuši mūsu aizsardzības sistēmu tā, lai nosargātu Latvijas sabiedrību un valstiskumu. Gadu no gada esam audzējuši savas spējas gan tehnoloģiskajā, gan bruņojuma, gan visaptverošās valsts aizsardzības izpratnes ziņā.
Tāpēc 24. februāris ir vairāk pierādījums tam, ka mūsu kaimiņvalsts ir bīstams, agresīvs veidojums. Tas, ko dara Krievija, ir viduslaiki.
Ar viszemāko intelekta līmeni.
Tā ir. Taču ne jau 24. februāris bija robežšķirtne tam, ka mēs intensīvāk monitorētu to, kas notiek pie tuvās robežas. Mēs jau pirms tam - no 2014., pat no 2008. gada - izveidojām savu agrās brīdināšanas sistēmu, kas ir ne tikai Latvijai piederoša, bet atrodas NATO ietvaros. Tas nozīmē, ka mēs ik minūti uzmanām to, kas notiek tuvajā pierobežā. Tāpēc 24. februāris nebija pārsteigums.
Vai bija cilvēku pieplūdums - to, kuri vēlējās pievienoties mūsu bruņotajiem spēkiem pēc 24. februāra?
Jā, bija milzīgs pieplūdums. Mēs pagaidām esam, ja var tā teikt, parādā tiem cilvēkiem, kuri vēlējās iestāties Zemessardzē: daļa no viņiem vēl gaida rindā, jo mums ir instruktoru trūkums. Parasti gada laikā Zemessardzē iestājas ap 700-800 Latvijas pilsoņu, šogad pieteicās ap 3000 cilvēku. Patlaban Zemessardzē uzņemti ap 2000 cilvēku. Tagad Zemessardzē ir vairāk nekā 9000 karavīru.
Tas ir milzīgs papildinājums, un signāls, kādā veidā sabiedrība reaģē uz ārējiem draudiem, ir nozīmīgs: cilvēki nevis izbrauc no valsts, bet iestājas Zemessardzē.
Ja runājam par regulārajiem bruņoto spēku veidiem, tur liela pieplūduma nav. Viens no faktoriem - dzimstības samazināšanās attiecīgā laika posmā, vēl cits - mēs nevaram konkurēt ar civilajām struktūrām, kur ir ne tikai lielāks atalgojums, bet arī strikti normēts darba laiks, piemēram, astoņas stundas dienā. Savukārt karavīriem ir režīms 24/7. Viņi faktiski ir atrauti no ģimenes.
Kāda ir karavīra alga?
Jaunais karavīrs „uz rokas” saņem atlīdzību 1100 līdz 1200 eiro mēnesī. Sākotnēji atlīdzību veido bāzes alga 630 eiro un kompensācijas. Turpmāk karavīra atalgojumu ietekmē vairāki faktori, piemēram, dienesta pakāpe, izdiena, izglītība, konkrētam amatam ir noteikts koeficients.
Turklāt mūsdienu jaunatne ir citāda, salīdzinot ar to, kāda tā bija, teiksim, pirms 20 gadiem. Tā ir brīvāka savā uzvedībā, tā nevēlas pakļauties disciplīnai - pat ne armijas, bet vispārējai disciplīnai. Jaunieši vēlas brīvi pārvietoties, ceļot, nesaistot sevi ar konkrētiem līgumiem. Bet bruņotajos spēkos, piemēram, jāslēdz piecu gadu līgums.
Mums pašiem ir ļoti jāmainās, lai pārliecinātu jauniešus, ka ikvienam ir jādod sava artava, lai mēs kopīgi spētu nodrošināt mūsu valstiskumu. Ja cilvēks ir nodienējis bruņotajos spēkos, teiksim, piecus gadus, viņš ir ieguldījis savus spēkus Latvijas valstiskuma uzturēšanā.
Parunāsim par valsts aizsardzības dienestu (VAD). Ja sajūtas neviļ, šī ideja, ko nesen skaļi izteica un vēlāk uz Saeimu virzīja aizsardzības ministrs Artis Pabriks, netika uzņemta ar sajūsmu - ne no jūsu, ne no jūsu militāro kolēģu puses. Kāpēc?
Mēs, iesaistītie šajā procesā, esam pragmatiķi: skatāmies, kādi ir esošie resursi, kādi vēl vajadzīgi. Runājot par valsts aizsardzības dienestu, mēs varam teikt arī - obligātais militārais dienests (OMD), nekas nepareizs tajā nebūs. Tad, kad 2007. gadā to likvidēja, bija dažādi paziņojumi, kuru galvenā jēga bija: OMD vajadzīgs, lai audzinātu mūsu jaunatnē patriotismu, lai jauniešus izrautu no ģimenes pārspīlētas aprūpes, tādējādi jaunos cilvēkus sagatavojot dzīvei. Un ne tik daudz, lai nodrošinātu valsts aizsardzības sistēmas kapacitāti.
Tagad esam daudz un augstā līmenī runājuši par to, kā realizēt VAD. Ideja par šā dienesta veidošanu radās 2022. gada otrajā pusē, kad aizsardzības budžets 2023. gadam jau bija izveidots un bija jau iezīmēts 2024. gada budžets. Daudz kas ir ieplānots jau pat līdz 2027. gadam. Finansējuma valsts aizsardzības dienestam tur iekšā nav.
Taču finansējuma aspekts nav galvenais. Ja tu esi uzaicinājis valsts pilsoni ierasties uz obligātā dienesta izpildi, tad dienestam ir jābūt nodrošinātam ar instruktoriem un jaunākajiem virsniekiem. Tad ir jābūt arī infrastruktūrai un atbilstošām finansēm. Visam, kas saistīts ar munīciju, apģērbu, ēdināšanu utt. Pretējā gadījumā būs kā padomju laikos: pilsonis tiek izmantots kā lētais darbaspēks, par militāro apmācību nav pat vērts jautāt.
Tāpēc mums, militārajiem pragmatiķiem, ir jāsaprot: kādā veidā šo politisko lēmumu izpildīt, nesagraujot esošos regulāros spēkus un aizsardzības sistēmu, kas balstīta uz profesionalitāti.
Aizsardzības ministrijā tika pieņemts lēmums, ka sākotnēji process būs maza apjoma, pēc brīvprātības principiem, lai mēs varētu uzsākt šī politiskā lēmuma realizāciju ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā. Pārejas periodā - piecos gados - mums jāizveido instruktoru sastāvs, un instruktoriem jābūt ne tikai profesionāli, bet arī psiholoģiski sagatavotiem.
Nekad neesam pauduši, ka mēs būtu pret obligāto militāro dienestu. Taču jāņem vērā, ka ir divas filozofijas, lai veidotu aizsardzības spējas. Viena: ir profesionāli bruņotie spēki, kas balstās uz līgumattiecībām un brīvprātību. Otra: miksēta pieeja vai arī obligātais dienests. Kura no pieejām efektīvāka - to izlemj sabiedrība. Tā, piemēram, ASV karš Vjetnamā parādīja, ka obligātais iesaukums armijā ir mazefektīvs. Kopš tā laika obligātais dienests ASV vairs neeksistē.
Jāsaprot, ka OMD kļūs efektīvs tikai tad, kad sabiedrība to atbalstīs. Pēc aptaujām to redzam: pagaidām tikai 10% jauniešu to atbalsta. Tie, kuriem ir ap 50 gadiem, atbalsta vairāk: aptuveni 50%. Pats esmu nodarbojies ar OMD no 1992. līdz 1997. gadam, toreiz bija daudz tādu, kuriem nevajadzēja iet dienēt: lauksaimnieki, ģimenes tēvi ar vienu vai diviem bērniem, visu līmeņu deputāti, augstskolu studenti. Es uzskatu, ka taisnīgi ir tikai divi atbrīvojumi: slimie un tiesātie. Pārējiem ir jāiet dienēt.
Kā ir ar jauniesaucamo veselības stāvokli? Dzirdēts, ka vismaz 30% jauniešu ir nederīgi dienestam, proti, viņi ir fiziski nespējīgi, jo savā iepriekšējā dzīvē cilājuši tikai telefonu.
To jau varētu labot... Bet sliktākais ir tas, ka 30% jauniešu ir veselības problēmas. Manos pusaudzības gados mēs pēc stundām spēlējām futbolu, tagad lielākā daļa pusaudžu sēž pie datoriem. Tagad jaunā paaudze ir fiziski vārgāka un neveselāka. Ļoti daudziem ir asinsrites un sirds problēmas, tāpat daudzi cieš no mugurkaula problēmām. Zobu problēmas vēl var izlabot, un to mēs darām par valsts naudu. Bet asinsrites un sirds slimības izlabot nevaram, jo tās ir sēdošā dzīvesstila problēmas.
Tad kopumā uzskatāt, ka tas ir pareizi - atlikt VAD realizāciju pusgadu uz priekšu?
Mēs to būtu sākuši realizēt ar jebkuriem resursiem. Sistēma parādītu kļūdas, ko mums vajadzētu labot. Ja atliekam realizāciju, sanāk kā gumijas stiepšana. Bet tad Aizsardzības ministrija varētu likumu sagatavot daudz labākā kvalitātē. Notiek arī diskusija ar sabiedrību, pie mums nāk studenti, kuri uzskata, ka viņiem dienēt nav jāiet...
Piedodiet, bet vai tā nav tāda nīkulība no jaunu cilvēku puses? Kad tad viņiem pienāks tas laiks, lai iemācītos aizstāvēt dzimteni - ja ne jaunībā?
Viņu vietā man grūti atbildēt. Varbūt viņi vispār netaisās iet dienēt. Tad būtisks top jautājums: kāpēc mūsu sabiedrotajiem - NATO karavīriem - vajadzētu aizstāvēt Latviju, ja mūsu pašu sabiedrība to nevēlas darīt?
Par ko citu. VUGD priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis nesenajā intervijā „Neatkarīgajai” bilda, ka jēgpilnāk ir ieguldīt naudu pretgaisa aizsardzībā, nevis patvertņu celtniecībā. Kā domājat jūs?
Nē. Jābūt visaptverošai aizsardzībai. Jebkurā sistēmā - ja mēs orientējamies tikai uz vienu spēju vai šauru tehnoloģiju, tas nav pareizi. Viena pati pretgaisa aizsardzība vēl nav pilnība. Mēs kā valsts varam iegādāties tikai pirmos divus pretgaisa aizsardzības līmeņus, pārējos trīs mums nodrošina mūsu sabiedrotie. Patvertnes - tā ir fiziska aizsardzība, tā cilvēkiem ir psiholoģiska aizsardzība, proti, ka viņš ir sagatavots krīzei.
Civilajai aizsardzībai ir jābūt attīstītai tik lielā mērā, ka sabiedrība zina, kā to izmantot. Taču pagaidām tā ir slodze uz bruņotajiem spēkiem, kaut gan to vajadzētu darīt pašvaldībām. Tā, piemēram, visu kārtību Ukrainā šobrīd nodrošina militārā administrācija, karavīri tikai karo.
2008. gadā valsts atteicās finansēt patvertnes, kas atradās Latvijas teritorijā. Tās visas pārgāja privātās rokās, kļūstot par noliktavām utt. Patvertņu Latvijā vairs nav.
Tā ir. Bet ja valsts patvertnes vairs nefinansēja, kāpēc to nedarīja pašvaldības? Viens no pašvaldību funkcionēšanas uzdevumiem ir civilā aizsardzība. Manuprāt, jāizstrādā sistēma, ka jaunievēlētā pašvaldība pārmanto iepriekšējo pieredzi un turpina attīstīt civilo aizsardzību.
Bet tad sanāk, ka patvertnes šobrīd jābūvē no jauna?
Vai nu jāatpērk no privātuzņēmējiem.
Vai jūs varat pateikt Latvijas iedzīvotājiem: esiet droši un mierīgi - mēs jūs sargājam.
Pat neminstinoties un ar pilnu atbildību varu pateikt: jā, esiet droši. Tam pamatā ir mani racionālie argumenti: mēs esam NATO, mums ir sabiedrotie. Latvijā atrodas vairāk nekā 20 valstu karavīri. Mēs iepērkam pretgaisa aizsardzības sistēmas, raķešu artilēriju, investējam karavīros.
Bet kas tā bija par ažiotāžu, kad vasarā Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa izteicās, ka Igaunija tiktu „noslaucīta no kartes” Krievijas iebrukuma gadījumā, jo pašreizējie NATO Baltijas valstu aizsardzības plāni nav pietiekami to aizsardzībai”? Kallasa izteicās, ka esošie NATO alianses aizsardzības plāni Baltijas valstīm prognozē to sākotnēju ieņemšanu un pēc tam atbrīvošanu 180 dienu laikā.
Grūti komentēt politisko iemeslu, kāpēc Kallasa pateica ko tādu. Labi pārzinu kopīgos NATO plānus, kas attiecas uz Baltijas valstīm: nekas tamlīdzīgs tur nav paredzēts. Neviens neko netaisās ielaist mūsu teritorijā. No pirmā metra, no pirmās sekundes visi ir orientēti, lai aizsargātu NATO teritoriju, un Latvija ir NATO teritorija.
Kuru politiķi jūs gribat redzēt par aizsardzības ministru?
Es gribu redzēt cilvēku, kurš turpinās to attīstības ceļu, kas jau iesākts un kas Latvijā jau ir izdevies.
Jūs domājat Arti Pabriku?
Man ar Arti Pabriku ir bijusi ļoti laba sadarbība, esam attīstījuši ļoti spēcīgus projektus. Lai viņam gods un slava.
