Arnis Kaktiņš: Vēlētāji sodīja tās partijas, kuras nebija konsekventas

© Gints Ivuškāns/F64

Par noskaņojumu sabiedrībā, 14. Saeimas vēlēšanu gaidītajiem un negaidītajiem pārsteigumu rezultātiem, par to, kāpēc vēlēšanu rezultāti ir tādi, kādi ir, “Neatkarīgās” intervija ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktoru Arni Kaktiņu.

Kādas pārmaiņas sabiedriskajā domā ir notikušas kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām?

Lielais faktors, kas noteica šo vēlēšanu iznākumu, bija karš Ukrainā. Tas ļoti būtiski izmainīja dienaskārtību - ne visiem, bet lielai un būtiskai sabiedrības daļai par primāriem kļuva drošības un stabilitātes jautājumi. Un izrādījās, ka šīs tēmas ietvaros “Jaunā Vienotība” ir līderis. Ja Krievija nebūtu uzbrukusi Ukrainai, dienaskārtība būtu cita un arī vēlēšanu rezultāti būtu citādi.

Vēl ir acīmredzams fakts, kas pat varbūt nav tik daudz saistīts ar karu Ukrainā, ir tas, ka iepriekšējo vēlēšanu lielie uzvarētāji - KPV, Jaunā konservatīvā partija jeb tagad “Konservatīvie” - jaunajā parlamentā vairs nav pārstāvēti. Tas jau iziet ārpus dienaskārtības izmaiņām. Abi šie spēki 13. Saeimā tika ievēlēti ar milzīgu uzticības kredītu, ar cerību, ka tie paveiks dižus darbus, ko viņu vēlētāji gaida. Taču šīs partijas vēlētāju cerības nepiepildīja.

Redzam arī, ka vilšanās nosacīti jaunās partijās šajā vēlēšanu sezonā ir tik liela, ka šoreiz dažādiem jauniem spēkiem nav gājis tik viegli, kā tas bija iepriekš.

Vai Ukrainas kara dēļ aplauzās protesta balsojums?

Gan jā, gan nē. Ukrainas karš nomainīja dienaskārtību. Pret ko protests? Protests var būt vērsts daudzos dažādos virzienos. Ja runājam par atbalstu jaunām, skaļām, populistiskām partijām, tad mēs varam runāt par sava veida svārstu. Aptaujas rāda nemainīgu vienas sabiedrības daļas vēlmi pēc pārmaiņām, sabiedrībai nepatīk ne valdība, ne parlaments, ne valdošā koalīcija. Bet tas, ka cilvēki grib redzēt kaut ko jaunu un svaigu, uzreiz nenozīmē, ka viņi ir gatavi balsot par visiem “ciema dīvaiņiem” tikai tāpēc, ka viņi ir jauni un svaigi. Nē, lielākā daļa vēlētāju ir racionāli domājoši - viņi skatās, kāds ir piedāvājums, un tad jautājums ir, cik lielā mērā viņi ir gatavi uzticēties tiem, kas ir “jauni un svaigi”. Svārsts ir tāds, ka, ja iepriekšējā vēlēšanu ciklā vēlētāji vairāk uzticējās jaunajiem, tagad viņi ir vīlušies, un vajadzīgs kāds laiks, kamēr vilšanās brūces sadzīst - tagad ir bijušas vieglas paģiras un vēlētājiem roka nav vairs tik ļoti ar entuziasmu cēlusies ņemt “jauno un svaigo” listi.

24. februārī, kad sākās karš, vienlīdz labas starta pozīcijas bija arī “Konservatīvajiem” un “Attīstībai/Par!”. “Konservatīvo” deputāts Juris Jurašs pat aizbrauca uz Ukrainu it kā karot. Arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) uzvilka staltu, militāru frencīti, tēlaini izsakoties. Taču šīm partijām nekas nesanāca - palika zem 5% barjeras. Kā to skaidrot?

Tas tāpēc, ka nomainījās dienaskārtība un vēlētājiem kļuva vajadzīga drošība, stabilitāte, prognozējamība. Kara apstākļos nevar atļauties balsot par tādiem politiķiem, par kuriem nevar būt īsti drošs, vai nav sagaidāmi kādi mēsli un pigori. Un no šāda skatu punkta tam, ka Jurašs uzvilka plankumaino tērpu un aizbrauca karot uz Ukrainu, kā redzam, nav nekādas nozīmes. Jautājums bija cits - cik lielā mērā uz “Konservatīvajiem” var paļauties, vai viņi tiešām ir drošības un stabilitātes garants? Un atbilde bija: “Īsti nē.” Varbūt patīk daudzas šīs partijas idejas, patīk, ka viņi ir pret oligarhiem, taču karš pret oligarhiem savā ziņā ir iekšējais “pilsoņu karš”. Vai šis ir brīdis, kad jākārto attiecības ar oligarhiem un vajadzīgs pilsoņu karš?

“Jaunā Vienotība” salīdzinājumā bija “tīra manta” - arī par šīs partijas ģeopolitisko orientāciju bija simtprocentīgi skaidrs, kas ir šī partija, par ko tā iestājas.

Arī par “Attīstībai/Par!” ir skaidrs, par ko tā iestājas, taču te ir kādi citi faktori, kas iedarbojās - šī partija nemitīgi iepinas skandālos, vienreiz, otrreiz, ceturto reizi. Kur vien skaties, tur lielas nepatikšanas lien ārā. Ja tas ir tā, tad vēlētājam izskatās, ka “Jaunā Vienotība” ir labāka.

Lielo “Saskaņas” ziloni ir saplosījuši mazāki zvēriņi. Kā tas tā gadījās, ka “Saskaņa” pārsteidzoši neiekļuva 14. Saeimā?

Pārsteigums arī man bija tas, ka “Saskaņa” nepārvarēja 5% barjeru. Tas, ka “Saskaņai” reitings iet uz leju un vēlēšanas būs ļoti smagas, bija redzams jau labu laiku iepriekš - jau pāris gadus.

Vēl būs pēcvēlēšanu aptaujas. Iespējams, ir pamats hipotēzei, ka krievvalodīgie iedzīvotāji daudz lielākā attiecībā nekā latvieši uz vēlēšanām neaizgāja. Tas arī tad ir skaidrojums tam, kur pazuda “Saskaņas” vēlētāji.

Vai “Saskaņa” zaudēja tāpēc, ka tās vadība pateica, ka neatbalsta karu un Putinu? Vai tas neliecina, ka starp krievvalodīgajiem ir ļoti daudz Putina atbalstītāju un viņu acīs “Saskaņa” neaizstāv krievvalodīgos un ir kļuvusi par nodevēju?

Gan jā, gan nē. No aptaujām mēs zinām, ka arī krievvalodīgā publika Latvijā ir ļoti raiba un neviendabīga. Latviešiem bieži patīk domāt un runāt primitivizētās kategorijās, ka visi krievi vienādi. Tā nav.

Jā, aptaujas rāda, ka daļa krievvalodīgo slēpti vai atklāti tomēr vēl simpatizē Krievijas režīmam. Bet tie nebūt nav visi.

Agrāk, ziedu laikos, “Saskaņai” bija izdevies savākt zem sava “lietussarga” gandrīz vai visus krievvalodīgos Latvijas pilsoņus. Bet tas nozīmē, ka šai partijai bija jāieņem neskaidra pozīcija būtiskos jautājumos, vajadzēja izpatikt gan tiem, kas atbalsta Putinu, raidot signālus, ka partijai Krievija sirdī, gan tiem, kas neatbalsta, raidot signālus, ka tomēr nav Putina fani. Atcerēsimies, kā “Saskaņa” sarāva attiecības ar “Vienoto Krieviju”. “Saskaņa” ļoti ilgi mēģināja izlavierēt, sēdēt uz diviem krēsliem.

Špagats neizdevās?

Jā, jo tajā brīdī, kad sākās karš, tas kļuva neiespējami. Bija jāieņem stingra pozīcija, jo vairs nevar nosēdēt uz diviem krēsliem. “Saskaņai” nācās ieņemt pozīciju, un vienu daļu vēlētāju tā pazaudēja. Bet galvenā viņu kļūda bija tā, ka pietrūka konsekvences, partija sāka mētāties un raidīt signālus, ka nu nē, “mēs jau neesam tādi, kas gatavi līdz vispārākajai pakāpei nosodīt Krieviju”. Un šāda streipuļošana ir ļaunākais, ko kāds politiskais spēks var darīt - tas ir ceļš uz vēlētāju uzticības zaudēšanu.

Lielus panākumus vēlēšanās guva “Progresīvie”. Vai šī partija spēs pārvērst tos par reālu varu pozīcijā?

Nevar teikt, ka “Progresīvajiem” ir ļoti lieli panākumi, bet panākumi tie ir. Nav zināms, vai “Progresīvie” iekļūs valdošajā koalīcijā tagad uzreiz, bet nākotnē, pēc varbūt pāris gadiem, kad varbūt pašlaik veidotā valdība sabruks, “Progresīvie” var cerēt kļūt par valdošās koalīcijas partiju.

Intervijas

Pirmās vijoles partijas skolas orķestrī mēdz novest līdz pankroka dziesmām par skolas mokām. Savukārt pareizie vārdi var iedvesmot iekāpt radio draudzīgā formātā un īstenot lērumu vēl trakāku ideju. Grupa “Sub Scriptum” aktīvi uzsāk vasaras koncertu sezonu un TV raidījumā “NRA.lv sarunas” izstāsta savu ceļu uz panākumiem, kā atskaites punktu ņemot tikko izdoto mini albumu, kas pirmo reizi Latvijā ierakstīts tirdzniecības centrā.

Svarīgākais