Latvijas valdības miera laikos nelika dabasgāzes lietotājiem piemaksāt pie toreiz smieklīgi zemajām dabasgāzes cenām kopā simtu vai dažus simtus miljonus eiro par lepnumu, ka Latvijai ir savs gāzes pieņemšanas terminālis. Latvijas kara laikā apsolījusi piešķirt šādam terminālim nacionālo interešu objekta statusu, bet vēl nav devusi nacionālajam objektam garantijas, ka tā pastāvēšanu apmaksās vēl vairāk nacionālais, valstij piederošais uzņēmums “Latvenergo”. Šādā brīdī pagaidām tikai projekta veidošanas stadijā esošā uzņēmuma “Skulte LNG Terminal” valdes vienīgais loceklis Uldis Salmiņš izmantoja interviju Neatkarīgajai, lai brīdinātu valdību un sabiedrību, ka terminālim nepietiekot ar labiem vārdiem bez līgumos jau garantētas naudas.
Uldis Salmiņš: Termināļa izbūve nav iespējama pusgada laikā. Visīsākais termiņš ir no pusotra līdz diviem gadiem. Tas ir termiņš, kādu mēs esam nosaukuši valdībai. Ja viss notiek gludi - ja mēs saņemam visas administratīvās atļaujas projekta visātrākajai izpildei, tad darbu pabeigšanas termiņš varētu būt 2024. gada beigas. Bet mēs neslēpjam arī to, ka bez administratīvajām procedūrām ir jāsavāc naudas līdzekļi. Tātad projektam ir jāatmaksājas. Skultes termināla realizācijai galvenie nosacījumi ir priekšlīgumi ar lielākajiem gāzes patērētājiem Latvijā, ka viņi pirks gāzi, kas piegādāta caur šo termināli.
Vai svarīgi nav arī rakstiski apliecinājumi no gāzes piegādātājiem, ka starp jums ir kaut kādas attiecības un saistības? Ja tagad tiks sabūvēti daudzi jauni gāzes termināļi, vai starp tiem nesāksies konkurence par gāzes saņemšanas tiesībām?
Gāzes piegādes ir brīvais tirgus. Gan tirgotāji, gan lielie patērētāji pērk gāzi tur, kur to var atrast. Jā, gāzes cena ir augsta, jo līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai gāzes tirgum ir pazudis liels piegādātājs, lielākais piegādātājs Eiropai, kāda bija Krievija. Pie gāzes tiek tie, kuri gatavi maksāt prasīto cenu.
No kā dzīvos jūsu gāzes termināls, ja Latvijas patērētāji nespēs prasīto cenu samaksāt?
Jā, augstas cenas ir slogs patērētājiem, bet ja nav adekvātas pieejas gāzes piegādēm, tad gāzes tirgotāji un patērētāji ir vēl jo vairāk ierobežoti, nespējot izmantot tās iespējas, kādas gāzes tirgū tomēr ir. Tagad Latvijas uzņēmumiem jāpērk gāze tajos īsajos laika brīžos, kad Klaipēdas terminālis to atļauj. Tad jāpērk par cenu, kāda ir konkrētajā dienā, lai gan iespēja dažas nedēļas vai mēnešus nogaidīt ļautu pirkt par zemāku cenu. Bet nogaidīt var tad, ja pieejams brīvs gāzes terminālis. Mūsu enerģētikas politikas veidotāji ir pieļāvuši lielu kļūdu, kuras dēļ šāds terminālis nav savlaicīgi uzbūvēts.
Nebūtu Krievija uzbrukusi Ukrainai, Krievijas gāze uz šejieni nāktu pa vecajiem vadiem un jūsu terminālis stāvētu bez darba.
Nenovērtēsim par zemu Krievijas gāzes lobija ietekmi uz sabiedrisko domu un uz politikas veidotājiem Latvijā. Lietuva izvēlējās citu ceļu, un mēs visi redzam, kurš izrādījās vinnētājs, kurš - zaudētājs.
Pirms tam gāja gadi, kad lietuvieši apmaksāja savu pustukšo jeb pusnoslogoto gāzes termināli apmēram tāpat, kā mēs apmaksājām savu OIK.
Protams, ka Latvijā izveidot termināli blakus Inčukalna krātuvei būtu bijis ekonomiski daudz izdevīgāk, nekā tas noticis Lietuvā. Diemžēl savulaik Krievijai bija piešķirtas 20 gadus ilgas monopoltiesības uz Latvijas gāzes tirgu. Runu līmenī izskanēja vēlme Baltijas valstīm vienoties par vienu kopīgu termināli, kam visloģiskākā vieta būtu Latvija, bet Krievijas monopola dēļ kaimiņi neuzticējās, ka Latvijā varētu tapt no “Gazprom” neatkarīgs gāzes piegādes uzņēmums. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc lietuvieši gāja savu ceļu un nekādu saistību piegādāt gāzi uz Latviju viņiem nav.
Krievijas monopoltiesības Latvijā izbeidzās 2017. gadā, ko toreiz aizejošā valdošā koalīcija mēģināja uzdot par savu sasniegumu, bet sabiedrība to nesaprata un atdeva varu pavisam savādākai partiju kombinācijai. Tā līdz pašam pēdējam brīdim plēsās par to, vai gāzes termināli Latvijai vajag, vai tomēr nevajag.
Nepiekrītu, ka gāzes tirgus atvēršana būtu kaut kas tāds, ko varētu vērtēt negatīvi. Tiklīdz Latvija drīkstēja, tā Latvijas valdība atvēra gāzes tirgu nebūt ne par labu “Gazprom”. Tā Latvijas īpašums “Latvijas gāze” tika sadalīts, daļu no šā īpašuma, tai skaitā Inčukalna gāzes krātuvi pārņēma Latvija valsts.
Kopš kura laika eksistē Skultes terminālis kā ideja vai kā organizācija tās realizācijai?
Ļoti sen. Ideja aktualizējās laikā, kad lietuviešiem sava termināļa vēl nebija. Ideju uzturēja sabiedriska organizācija “Nacionālā gāzes termināļa biedrība”, kas noveda savas idejas realizāciju līdz tam, ka parādījās potenciālais investors gāzes termināļa izbūvei Skultē.
Kas tas bija un kad tas bija?
Tas bija neilgi pirms Valda Dombrovska pēdējās valdības krišanas. Lietuvieši tieši tajā laikā gāja straujiem soļiem uz priekšu ar savu termināli un izraisīja Latvijā maldīgus pieņēmumus, ka tādā veidā tiek radītas alternatīvas gāzes piegādes iespējas arī Latvijai. Tāpēc investors no projekta izstājās. Mēs cenšamies publiski neminēt ne toreizējo, ne tagadējo investoru vārdus. Tie ir pietiekami lieli un pazīstami uzņēmumi gāzes industrijā.
Kuri negrib, lai visi uzzina, cik un kur viņi kurvīšus dabūjuši.
Jā, arī tagad mēs publiski nesakām, kas būs Skultes termināļa ieguldītāji, pirms nav sakrituši visi apstākļi termināla celtniecībai. Protams, valdība zina, ar ko mēs varam rēķināties.
Un ar kādu valdības rīcību rēķinieties, skatoties no šodienas, 20. septembra?
Vakar pēc Koalīcijas sadarbība padomes sēdes ekonomikas ministre teica, ka likumu par nacionālo interešu objekta statusu Skultes terminālim pieņems tagadējā Saeima. Tas būtu liels sasniegums, lai padarītu projekta īstenošanu iespējamu. Bez tāda statusa gāzesvada izbūve kļūst praktiski neiespējama, jo nebūs iespējams vienoties ar aptuveni 90 zemes īpašumu saimniekiem.
Vai jau ir zināms, kur tieši jāiet gāzes vada trasei?
Mums ir trīs trases varianti kā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras sastāvdaļa. Procedūra prasa variantus, lai būtu, ko salīdzināt. Mūsu ieskatā optimālākais ir viens no variantiem, ko virzām tālākai saskaņošanai. Trase izveidota tā, lai apdzīvotas vietas neskartu.
Ko drīkstēs un ko nedrīkstēs zemju īpašnieki virs cauruļvada?
Zemi art drīkstēs, mājas būvēt vai kokus audzēt nedrīkstēs. Izveidot ceļu pāri cauruļvadam drīkstēs ar nosacījumu, ka pārbrauktuves pārsegums jānostiprina. Protams, neērtības zemju īpašniekiem būvniecības procesā būs. Tas viņiem nozīmēs reālus zaudējumus, kurus mēs kompensēsim likumā noteiktā kārtībā.
Par ko visskaļāk kliedz protestētāji pret termināli - par savu zemi, par tīru vidi, par sprādzienu, kas sagraus Saulkrastus?
Ar izpratni attiecamies pret iedzīvotāju bažām, kādas tiek paustas saistībā ar jebkuru nozīmīgu objektu, jo sevišķi tādu, kāds mūsu valstī vēl nav redzēts. Mēs šādas bažas respektējam, mēģinām izskaidrot projekta būtību un gatavojamies pielietot vismodernākās tehnoloģijas termināla izveidē. No otras puses, mēs norādām uz to, ka līdzīgi termināļi pasaulē darbojas gadu desmitiem un nekādas sliktas sekas tam nav radušās. Mūsu terminālis būs kā daudzi citi to vienkāršākajā variantā. Pie mums nebūs tā, kā Klaipēdā, kur ostā stāv kuģis, uz kuru no pienākošajiem kuģiem pārlej gāzi joprojām sašķidrinātā veidā, bet no kura gāze tiek ielaista gāzes vados jau kā gāze. Mūsu terminālī gāzes vedējs pieslēgsies pie gāzes vada, ielaidīs tajā gāzi un aizbrauks. Klaipēdas gadījumā gāze šķidrā veidā tiek pārlieta no kuģa uz kuģi divās dienās. Skultē lielie sašķidrinātās gāzes vedēji no gāzes atbrīvosies četrās līdz sešās dienās.
Cik tādu kuģu gadā Latvijai būs vajadzīgi gāzes patēriņa segšanai?
12 līdz 14 kuģi gadā atkarībā no klimatisko apstākļu svārstībām.
Atgriezīsimies pie tā, kas šajās darbībās visvairāk satrauc cilvēkus.
Iedzīvotāju un vides aktīvistu bažas saprotam, diskusiju un sadarbības veidā to var atrisināt. Diemžēl saredzam arī līdzšinējo gāzes piegādātāju organizētu pretestību. Es neuzņemšos pateikt par konkrētiem notikumiem un cilvēkiem, ka tie ir bijušo gāzes piegādātāju iniciēti un angažēti, bet kopumā tomēr jūtama pretestība Latvijas neatkarībai gāzes tirgū, nevis tikai vēl viena objekta ierīkošanai jau esošā ostā.
Pretestība bija jūtama vai joprojām ir jūtama, arī pēc tam, kad pret termināli publiski nostājusies valdošās koalīcija partija tika no koalīcija padzīta un “Latvijas gāzei” piedraudēts ar arestu it kā gāzes krājumam Inčukalnā, it kā uzņēmuma vadītājiem?
Joprojām jūtama. Tagad galvenais motīvs pret Latvijas energoneatkarību vērstajiem spēkiem saucas par tirgus principiem. Lai nāk investors, uzbūvē termināli un konkurē ar Klaipēdu par tiesībām pieņemt “Latvenergo” nopirkto gāzi. Lai investors iztērē 100 miljonus eiro tikai par cerību, ka kādam labpatiksies viņa termināli izmantot. Nē, enerģētikā lietas tā nenotiek. Lai šādu infrastruktūru izbūvētu, ir jābūt tirgus signāliem jau pieminēto priekšlīgumu veidā. Tai skaitā arī “Latvijas gāzes” vadību uzskatu par pietiekami pragmatisku, lai tā apstākļos, kad Krievijas gāzes imports no 2023. gada 1. janvāra būs ar likumu aizliegts, izmantotu iespējas saņemt gāzi caur vietējo termināli.
Visa pasaule līksmos, bet jūsu terminālis izputēs, ja Krievija zaudēs karu Ukrainā un tiks piespiesta arī ar gāzi apmaksāt savus kara noziegumus.
Neviens šāda tipa ieguldījums nav privātbodīte, kādas uz katra ielas stūra tiek atvērtas un slēgtas reizi gadā. Enerģētikas infrastruktūras objektiem ir jāpiesaista daudz naudas, kur lieli aizdevēji mēdz būt pensiju fondi. Diez vai pensiju krājēji piekristu, ka viņu fonds iegulda naudu projektā, par kuru nav skaidrs, vai tas kādam būs vajadzīgs. Tāpēc ir vajadzīgi priekšlīgumi, bet tie neizslēdz risku izvērtēšanu. Konkrētajā gadījumā investoriem ir jārēķinās ar to, ka NATO pārņem savā kontrolē Krievijas resursus un atjauno to padevi pa pirmskara gāzes un naftas vadiem. Viņi šādus riskus izvērtēs un meklēs iespēju, kā pret tiem nodrošināties. Ja nebūs nodrošinājuma, tad nebūs termināļa.
Ko tad jūs tagad prasiet?
Priekšlīgumus no galvenajiem gāzes patērētājiem par termināļa izmantošanu ilgtermiņā.
Cik ilgs ilgtermiņš jums vajadzīgs?
Desmit gadi. Es neticu, ka tik ilgā laikā kaut kas mainīsies tik radikāli, lai pasaule atsāktu pirkt Krievijas gāzi.
Nē, tas nu gan var desmit dienās mainīties!
Arī tāda stratēģija ir iespējama un Latvijā bieži lietota. Tātad nedarīt neko un gaidīt, ka kaut kas pats no sevis mainīsies: ka Krieviju iekaros, ka Lietuvas un Somijas termināļos atradīsies pieņemšanas jaudu pārpalikumi utt. Tomēr pašreizējā situācijā valdība ir no tādas stratēģijas atteikusies.
Bet nav uzdevusi valsts uzņēmumam “Latvenergo” noslēgt ar jums līgumu par gāzes saņemšanu.
Par uzdevumiem nezinām, bet pagaidām mums šāda līguma nav. Esam diskutējuši, cik prātīgi “Latvenergo” tagad ir iesaistīties ilgtermiņa attiecībās ar Klaipēdas termināli. Redzam, ka “Latvenergo” savā saimnieciskajā darbībā ir neatkarīgs, bet “Latvenergo” taču būtu lielākais ieguvējs, ja Latvijai būtu pieejamas brīvas gāzes termināla jaudas. Atzīstam, ka mūsu termināļa uz šo ziemu nav un uz nākamo ziemu arī nebūs. Valdība ir sapratusi, ka palikt tagadējā situācijā uz vēl ilgāku laiku Latvija nedrīkst.
Vai tā var teikt par visu Krišjāņa Kariņa valdību, jeb tikai par kādu vai kādām koalīcijas partijām, kas arī termināļa dēļ plēšās ar citām partijām?
Augstu novērtējam jebkuru politiķu tālredzīgus lēmumus enerģētikā, tai skaitā atbalstu viedoklim, ka Latvijai vajadzīgs savs sašķidrinātās gāzes pieņemšanas terminālis. No otras puses mēs redzam projekta pretinieku izplatītos mītus par “konservatīvo” sponsoru, lobiju un jaunu OIK. Jā, ir publiski apliecināta informācija, ka viens no projekta akcionāriem, Amerikā dzīvojošais Pēteris Ragaušs ir ziedojis Konservatīvajai partijai, kas paņemta par pamatu stāstam un sagrozīta tā, lai maksimāli kaitētu projekta īstenošanai. Mēs neesam politikā, bet lēmums par termināli ir politisks lēmums. Priecājamies par katru partiju, kas atzīst termināļa vajadzību. Bijām cerējuši, ka atzīšana notiks ātrāk un neprasīs karu Ukrainā. Arī tad, kad Krievijas gāzes piegādes nešķita apdraudētas, Latvijai būtu nācis par labu lēts gāzes pieņemšanas punkts, kas neļautu dominējošajam piegādātājam diktēt savus noteikumus un tarifus.
