Arī pedagogi ir masveidā izceļojuši no Krievijas un Baltkrievijas. Tie ir cilvēki, kas nav varējuši samierināties ar ideoloģisko spiedienu, kas bija jau 2014. gadā un īpaši pieņēmās spēkā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viņus centās piespiest skalot smadzenes saviem skolēniem. Daudzi atsakās to darīt un brauc projām.
Aptuveni 250 žurnālistu no Krievijas pašlaik par pastāvīgu vai pagaidu mītnes zemi ir izvēlējušies Latviju. Valsts drošības dienests ir brīdinājis politiķus un amatpersonas, ka ļoti daudzo Krievijas žurnālistu atrašanās Latvijā rada riskus valsts drošībai...
Uz šādu jautājumu nav iespējams atbildēt, jo nevaru izskaidrot kādas Latvijas iestādes loģiku.
Bet ne tikai iestādēm ir stāsts par riskiem. Arī virkne politiķu ir izteikuši bažas par Krievijas žurnālistu atrašanos Latvijā. Savukārt režisors Alvis Hermanis asi kritizēja televīzijas kanāla “Doždj” žurnālisti Jekaterinu Kotrikadzi un pauda uzskatu, ka “tā vairs nav žurnālistika, bet brutāla politiska manipulācija, kas pilnīgi noteikti ir pret Latvijas interesēm”...
Uzmanīgi noskatījos viņas interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi. Es tajā nesaskatu neko “kriminālu”. Tas taču ir žurnālista darbs - uzdot jautājumus. To, kādus jautājumus žurnālists uzdod ierēdnim vai politiķim, nedrīkst ierobežot. Tā ir normāla intervija. Jā, Kotrikadze uzdod jautājumus par aktuālām, asām, sāpīgām tēmām. Tāpēc jau tiek uzdoti tādi jautājumi, lai par tiem izrunātos un tie netiktu “norīti”.
Man šķiet, ka izcilajam režisoram Hermanim nepatika jautājumi par pieminekli vai par Latvijas krievvalodīgajiem. Un tie viņam nepatiktu jebkurā gadījumā, lai ko nebūtu atbildējis Staķis un lai kādā formā tos nebūtu uzdevusi Kotrikadze. Jo, kā var noprast, Hermanim principā nepatīk, ja šādus jautājumus uzdod atbraukušie - ja jautājumi ir par Latvijas iekšpolitisko darba kārtību un tos uzdod žurnālisti no Krievijas.
Publiskajā telpā parādījās arī apgalvojumi, ka Krievijas televīzijas kanāls “Doždj” esot Krievijas speciālo dienestu, Federālā drošības dienesta (FDD) projekts...
Šādi apgalvojumi nav nopietni ņemami. Ja man vaicā, vai es uzskatu, ka “Doždj” ir FDD projekts, tad varu sacīt, ka es neuzskatu, ka “Doždj” ir FDD projekts.
Žurnālisti, protams, ir ļoti neērta publika. Uz Latviju ir atbraukuši ļoti daudzi žurnālisti. Milzīgs paldies jāsaka Latvijas Ārlietu ministrijai (ĀM), kura noreaģēja februārī un martā! Manuprāt, tā bija ļoti izdevusies Krievijas žurnālistu evakuācijas programma - ĀM ļoti palīdzēja ļoti daudziem, kam bez kavēšanās tika izsniegtas vīzas. Tagad situācija ir mainījusies - žurnālistiem bieži jādzird, ka viņi nav vēlami, no viņiem jāatbrīvojas, nevajag dot viņiem vīzas, uzturēšanās atļaujas jāatņem, jaunas vīzas nav jādod un tādā garā.
Žurnālisti ir tāda “tauta”, kas nav pieradināma. Šie Krievijas žurnālisti no neatkarīgiem izdevumiem, viņi ir palikuši savā profesijā par spīti visam - savā zemē viņiem nebija palikšana, bet arī visur citur, kur viņi atrodas, viņi paliek žurnālisti. Viņi ir cilvēki, kas runās, rakstīs un uzdos jautājumus. Un uzdos arī neērtus jautājumus. Lūk, ja atbrauktu propagandisti no Krievijas, tad viņi apmestu kažoku un atskaņotu to, kas ir patīkams valsts varai.
Tie žurnālisti, kas ir atbraukuši, atskaņo to, kas ir vajadzīgs sabiedrībai. Man šķiet, ka arī Latvijas sabiedrībai ir interesanti - es ceru, ka ir interesanti - dzirdēt atbildes uz tiem neērtajiem jautājumiem, kurus viņi uzdod. Tajā skaitā jautājumus var uzdot ierēdņiem un politiķiem. Labuma guvējs ir sabiedrība.
Pašlaik Latvijas politika virzās uz to, ka ne tikai nevajag dot Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem tūrisma vīzas, bet arī termiņuzturēšanās atļaujas var tikt nepagarinātas, un arī pastāvīgo uzturēšanās atļauju turētājiem būs izvirzīti noteikumi. Starp termiņuzturēšanās atļauju saņēmējiem ir zinātnes cilvēki, jaunuzņēmumu dibinātāji, uzņēmēji, kultūras darbinieki.
Arī pedagogi ir masveidā izceļojuši no Krievijas un Baltkrievijas. Tie ir cilvēki, kas nav varējuši samierināties ar ideoloģisko spiedienu, kas bija jau 2014. gadā un īpaši pieņēmās spēkā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viņus centās piespiest skalot smadzenes saviem skolēniem. Daudzi atsakās to darīt un brauc projām. Žurnālisti ir pamanāmāki - viņi saņem atbalstu, bet pedagogiem nekā tāda nav, viņiem nākas katram risināt savas problēmas tajās valstīs, kurās viņi ir nonākuši.
Manuprāt, tiek mazliet sajaukti termini un nosaukumi. Viena daļa ir izceļojusi ar tūristu vīzām un negrib vairs atgriezties. Bet tas taču ir tikai nosaukums! “Tūrisma vīza” asociējas ar izklaidi, atpūtu, iepirkšanos. Kāpēc gan Krievijas pilsoņiem izklaidēties laikā, kad notiek karš?
Jā, loģiski! Kāpēc!
Bet tas ir tikai nosaukums! Tūrisma vīza lielākajai daļai ir bijusi vienīgā iespēja izkļūt no valsts. Cita tipa vīzas nav bijušas pieejamas. Ja būtu vēl kādu paveidu vīzas, kas ļautu Krievijas pilsoņiem bez problēmām pamest valsti, tad vēl varētu teikt, ka labi.
Turklāt vēl ir tā, ka Krievijas Federācijā propagandas līdzekļi, kas labi apmaksāti, ir intensīvi un nemitīgi kultivējuši “rusofobijas” tēmu - Krievijas iedzīvotājiem ir potēts, ka Baltijas valstu varas iestādes visādi ierobežojot krievus un krievvalodīgos tāpēc, ka viņi ir no Krievijas, vai tāpēc, ka runā krieviski.
Un tagad virkne Eiropas valstu, tajā skaitā Latvija, bez kādas izšķiršanas, kurš ir kas, kurš ko domā, kuram ir kādi uzskati, pieņem lēmumus, kurus Krievijas propaganda momentā tulko kā rusofobiju.
Diemžēl pašreizējie notikumi reģionā, karš Ukrainā, iegroza lēmumu pieņēmēju domāšanu tādā virzienā, ka viņiem gribas visas lietas vienkāršot un aizliegt visiem Krievijas pilsoņiem kaut ko - aizliegt iebraukt visiem Krievijas pilsoņiem, jo viņiem ir viena kopīga pazīme - Krievijas pase. Ar to tiek “piespēlēts” Krievijas propagandai - Krievijas propagandai tiek dota iespēja stāstīt par rusofobiju Baltijā, Somijā, Austrumeiropas valstīs.
Bet tad tik un tā, atgriezīsimies pie šā jautājuma sākuma! Kā tas būs, ja, piemēram, Krievijas pilsonis ir nopelnījis naudu, karojot Ukrainā vai tirgojies ar Ukrainā zagtiem graudiem, un tagad brauks atpūsties uz Jūrmalu?
Bet ja Krievijas pilsonis nav karojis Ukrainā un nav tirgojies ar ukraiņu graudiem, bet vēlas pamest Krieviju, lai dzīvotu un strādātu citur, jo Putina režīma apstākļos viņam trūkst brīvības?
Bet kāpēc tad Krievijas pilsoņi netaisa revolūciju savā Krievijā un nekļūst brīvi savā zemē?
Uz šo jautājumu nav iespējama īsa atbilde. Par to varētu ilgi runāt - kāda ir Krievijas pieredze, kādi ir bijuši līdzšinējie notikumi. Pašlaik daudzi no Krievijas uz Eiropu aizbēgušie žurnālisti, ja atgrieztos Krievijā, uzreiz tiktu paņemti ciet un saskaņā ar jauniem, pēdējā laikā pieņemtiem likumiem iesēstos cietumā uz 15 gadiem. Krievijā nedrīkst pat karu nosaukt par karu. Bet diezgan droši varu pateikt, ka, ja Krievijas pilsoņiem nedos Šengenas vīzas, tad tas neveicinās viņu revolucionāro noskaņojumu.
Kā jums šķiet, kurā vēsturisku analoģiju gadā mēs pašlaik dzīvojam? Varbūt 1937. gads visdrīzākajā laikā būs klāt un Putina varas oponentus vairs ne tikai slodzīs cietumā, bet arī liks pie sienas?
Vienmēr var būt vēl sliktāk nekā ir. Jā, var būt vēl sliktāk. Jo īpaši pēc nesenā sprādziena, kurā gāja bojā Darja Dugina, Kremļa ideologa Aleksandra Dugina meita. Uz to iespējama nežēlīga reakcija. Krievijas impērijas un PSRS vēsture jau daudzkārt ir rādījusi, ka zvērībām nav robežu.
Protams, viņas nāvē tiek vainota Ukraina. Jau divās dienās slepkavība skaitās “atklāta”...
Jā, nebija grūti paredzēt, ka propaganda tā stāstīs.
Darjas Duginas slepkavība visnotaļ atgādina komunistu darbinieka Sergeja Kirova slepkavību 1934. gadā, kas vēlākajos gados kalpoja par ieganstu tvarstīt un iznīcināt “tautas ienaidniekus”... Vai varbūt Reihstāga dedzināšanu, kurā nacistu režīms vainoja komunistus...
Jā, ļoti atgādina.
Ir gan bijušais Krievijas parlamenta deputāts, opozicionārs Iļja Ponomarjovs, kurš paziņojis, ka atbildību par Duginas nogalināšanu auto sprādzienā Piemaskavā uzņemas līdz šim nezināmā partizānu kustība “Nacionālā republikāņu armija”.
Ko jūs domājat par okupācijas pieminekļa nojaukšanu?
Šis ir jautājums, par kuru negribētos runāt un kuru man, žurnālistam no Krievijas, labprāt gribētos apiet. Taču, ja jau šāds jautājums ir uzdots... Šis arī nav jautājums, uz kuru var atbildēt vienkārši un īsi.
Tā latviešiem ir ļoti dziļa, sena un sāpīga trauma. Neapšaubāmi. Latvieši ir piedzīvojuši okupāciju, deportācijas, ilgus apspiestības gadus.
Cits jautājums ir par sabiedrības saliedētību. Es domāju, ka pēc Krievijas agresīvā kara sākuma Ukrainā bija iespēja, ka gan latviešiem, gan lielākajai daļa Latvijas krievvalodīgo skatījums uz Krievijas agresiju Ukrainā varēja sakrist - būt kopīgs. Taču varas iestāžu lēmums nojaukt pieminekli, kas, nestrīdēšos, bija pamatots, tomēr diemžēl neveicina latviešu un krievvalodīgo saliedētību, kopīgu skatījumu.
30. augustā mira pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Kā vērtējama viņa loma vēsturē?
Protams, es zinu, ka šeit, Baltijā, ir pretrunīga attieksme pret viņu - viņa vadībā šurp tika nosūtīts karaspēks, lai neizlaistu no Padomju Savienības Baltijas republikas, kuras pirmās nolēma no tās izlauzties. Un bija asiņaini notikumi Rīgā un Viļņā. Ne velti arī nesenajā Viļņas “Brīvās Krievijas” forumā, kurā pulcējās trimdas Krievijas opozīcijas līderi un aktīvisti, izteiktais priekšlikums godināt Gorbačova piemiņu neguva atbalstu. Un tomēr tieši Mihails Sergejevičs kļuva par cilvēku, kurš, pēc viņa paša vārdiem, “iesāka procesu”. Šis process jau ir noticis, iespējams, neatkarīgi no viņa gribas, bet tas ir novedis pie mūsu kopējās atbrīvošanās. Un par to var pateikties šim vīram.
Bet, lūk, kā notiek atbrīvošanās no šīs brīvības, rodoties arvien nepārvaramākai robežai starp Austrumiem un Rietumiem! Kas ir palicis pāri no Gorbačova “glasnostj” [atklātuma jeb vārda brīvības]? Žurnālistam Ivanam Safronovam Maskavā nupat tika piespriests 22 gadu cietumsods. 22! Atcerēsimies šo skaitli ikreiz, kad tiks apspriesta vīzu vai termiņuzturēšanās atļauju atcelšana no Krievijas aizbraukušajiem žurnālistiem!
