„Visa diena pagāja ļoti neproduktīvi, jo es tukši sēdēju pie datora un man bira asaras... Viss šķita kā katastrofa. Tā turpinājās vairākas dienas. Tad aizgāju līdz Krievijas vēstniecībai, pie kuras notika kārtējais mītiņš, un tad mazliet nomierinājos, jo sapratu, ka ir cilvēki, kuri ir PRET karu,” 24. februāri – Krievijas nelietīgā iebrukuma rītu Ukrainā – atceras Loreta. Viņu kopā ar Moricu, Danielu, Dmitriju un citiem jauniešiem pamanījām 22. augustā piketā pie okupācijas pieminekļa.
Kā jūs izdomājāt, ka jāiet atbalstīt okupācijas pieminekļa nojaukšana?
Loreta: Tas nebija vienas dienas darbs, šī doma burtiski uzbrieda. Bija sajūta, ka tūlīt viss ies pāri katla malai. Pirmā reize kopā ar Danielu un Moricu mums bija 13. maijā Rātslaukumā. Tur Latvijas krievu savienība rīkoja neatļautu mītiņu.
Daniels: Mēs bijām ar Latvijas un Ukrainas karogiem. Tur bija pūlis ar pārsimt cilvēkiem, un mēs trīs bijām vienīgie latviski noskaņotie cilvēki. Sajutām diezgan lielu kritiku no pūļa... Mūs saukāja par nacistiem un fašistiem.
Morics: Tur bija arī daži latviski runājošie, kuri teica, ka viņiem ir kauns par tādiem latviešiem kā mēs... Kad uzzinājām, ka LKS organizē sanākšanu pie okupekļa, mēs sapulcējāmies un aizgājām uz turieni.
Loreta: Pa šiem mēnešiem esam savākušies jau vairāk cilvēku. Aizvakar piketā bijām jau desmit. Es domāju tos cilvēkus, kuriem varam uzticēties.
Dmitrijs: Mana pirmā pieredze bija 11. maijā - nemieros pie okupekļa. Tad, kad uzzināju, ka LKS taisās kaut ko darīt pie okupekļa, sapratu, ka arī man tur jābūt un jāpasaka: ne visi Rīgas un Latvijas iedzīvotāji domā tā, kā domā LKS. Man bija mērķis: parādīt nostāju, kas pretēja Latvijas krievu savienības nostājai, un mūsu nostāja ir objektīva un pareiza.
Jūs visi mācījāties vienā skolā?
Dm.: Nē, mēs cits citu nepazinām, mēs iepazināmies maijā.
L.: Es pirms tam dzīvoju Smiltenē. Uz 13. maija piketu es braucu no Smiltenes.
Dm.: Es esmu no Ogres. Es mācījos mazākumtautību skolā.
Kāda jums katram ir situācija ģimenē? Vai vecāki jums ir stāstījuši par okupāciju, par okupantu pieminekli, par vēsturi vispār?
L.: Man vecāki stāstīja tieši par 9. maiju, un tēvs teica: tā nav mūsu diena, tie nav mūsu svētki, tā nav mūsu uzvara. Jo es pirms tam biju vaicājusi: kāpēc pie tā pieminekļa kaut kas notiek?
Dm.: Mūsu ģimenē runā krieviski, taču mēs par šīm tēmām ne īpaši daudz runājām. Kaut ko vairāk uzzināju, skolā mācoties vēsturi. Tā ka savu viedokli esmu jau noformulējis. Ģimene, paldies dievam, mani atbalsta, un tas ir galvenais.
M.: Mana izpratne par 9. maiju un citām ar okupāciju saistītām lietām veidojās ģimenē. Daudz ko uzzināju par padomju represijām pret saviem senčiem, kuri tika izsūtīti uz lēģeriem.
D.: Mans vectēvs daudz ko izstāstīja par tiem laikiem... Kad pirmo reizi ieraudzīju, kas 9. maijā notiek tajā dzērāju šovā, man viss bija skaidrs: cilvēki, kas piedalās šajos „svētkos”, apkauno sevi. Mūsu ģimenē - tāpat kā Loretas ģimenē - 9. maijs nav mūsu svētku diena. Mūs okupēja, nevis atbrīvoja. Atbrīvotājs aiziet, bet okupants - paliek.
Kad pirmdien stāvējāt piketā pie okupekļa, jums apkārt klīda naidīgi bari. Bail nebija?
L.: Sākuma no uztraukuma mazliet trīcēja kājas... Pēc tam viss pārgāja. Varbūt adrenalīns iedarbojās? Apkārtējo naids brīžiem pat uzkurināja. Mēs zinājām, ka darām pareizi, tāpēc jau viņi dusmojās uz mums.
Dm.: Tas bija īsts draivs, kad mēs tur stāvējām. Protams, visam vajadzēja būt politkorekti, lai nekāds kautiņš nenotiktu. Man personiski bija pozitīvas emocijas pēc mūsu piketa.
D.: Dmitrija plakāts bija labs: „Čemodan, vokzal, Rossija.” Kāds vīrietis piegāja pie mums un pajautāja: „Kāpēc jūs mani dzenat uz Krieviju?” Un tad es domāju: kāpēc jūs to attiecināt uz sevi? Kāpēc jūs domājat, ka esat okupants? Ja jūs tā domājat, tad varbūt tiešām jums jābrauc uz Krieviju?
Dm.: Ļoti svarīgi ir saprast, ka plakāts nav vērsts pret visiem krieviem, bet gan pret Latvijai nelojāliem cilvēkiem. Un šis plakāts bija noderīgs, lai to parādītu pie okupekļa.
Dmitrij, vai tavi tautieši nevēršas pret tevi tāpēc, ka esi par Latviju, par valsti, kurā dzīvo?
Dm.: Labs jautājums! Visi - nu, gandrīz visi - mani draugi ir ar krievu uzvārdiem, ar draugiem sarunājos krieviski, bet ne no viena šajā sakarā neesmu dzirdējis sliktus vārdus par sevi. Bet Ivans, kurš 22. augusta piketā stāvēja man blakus, gan ir dabūjis dzirdēt par sevi daudz ko sliktu, jo viņš dzīvo mazliet citā burbulī, kur ir vairāk prokrievisku cilvēku. Ivanam ir konflikti ar radiem un paziņām, viņš atrodas sliktākā pozīcijā, salīdzinot ar mani.
Vai daudzi tavi draugi runā latviski?
Dm.: Visi mani draugi runā latviski. Un nevienam nav nekādu principu, ka viņš, lūk, nerunās latviski. Visi ir lojāli Latvijai.
Kādas bija jūsu pirmās sajūtas 24. februārī, kad Krievija sāka iebrukumu Ukrainā?
D.: Pamodos septiņos no rīta, pārbaudīju ziņas, un man bija šoks. Tajā dienā nevarēju normāli pastrādāt. Vakarā aizgāju uz protesta mītiņu pie Krievijas vēstniecības, un tad vienotības sajūta man palīdzēja iziet no šoka. Uz vēstniecību es gāju gandrīz katru dienu, un šie protesti man palīdzēja.
M.: Tajā rītā ieraudzīju ziņās virsrakstu, ka Krievija bombardē Ukrainas pilsētas... Pamodināju mammu ar vārdiem: „Mamma, karš ir sācies!” Visu dienu pavadīju stresā. Nevarēju nomierināties.
L.: No rīta ģimenes čatā izlasīju, ka Ukrainā sācies karš. Nu, nevar būt, nodomāju. Sameklēju ziņās: jā, sācies... Man vajadzēja taisīties uz darbu, biju uztraukusies kā vēl nekad mūžā. Visa diena darbā aizgāja ļoti neproduktīvi, jo es tukši sēdēju pie datora un man bira asaras... Viss šķita kā katastrofa. Tā turpinājās vairākas dienas. Tad aizgāju līdz Krievijas vēstniecībai, pie kuras notika kārtējais mītiņš, un tad kaut kā mazliet nomierinājos, jo sapratu, ka ir cilvēki, kuri ir PRET karu.
Domāju, ka, „pateicoties” karam, mēs saņēmāmies kaut ko izdarīt ar to okupācijas pieminekli. Citādi jau nesaņemtos.
Dm.: Tieši tad, kad sākās karš, manī sāka mainīties domas par okupekli. Pirms tam domāju: nu, lai jau stāv. Pēc tam radās šaubas. Un pēc 10. maija manī izveidojās stingra pozīcija, ka tādas dzertuves ar krievu karogiem Rīgas centrā mēs nedrīkstam pieļaut - tad, kad blakus notiek karš.
Es šo karu arī „satiku” no rīta. Bija grūti savaldīt asaras. Krievu skolā mācoties, bija dažādi viedokļi, bet man bija stingra pozīcija attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā: Krievija ir agresors, un Ukrainai ir jāuzvar.
Vai jums nav bail, ka ar Latviju varētu kaut kas notikt?
D.: Pirmajās dienās bija bail, ka arī līdz mums nonāks karš. Latvija, salīdzinot ar Ukrainu, ir neliela valsts, un to varētu ieņemt ātri... Bet tagad vairs nav bail.
Kādas ir jūsu domas par valsts aizsardzības dienestu (VAD)?
L.: Visiem pilsoņiem derētu iziet rezervistu apmācības, lai zinātu vismaz, kā rīkoties ar ieroci. Kopumā šobrīd atbalstu VAD ideju.
Dm.: Atbalstu šo ideju. Tagad ir tāda situācija, ka jāatbalsta. Ceru, ka pēc gadiem 20, kad atkal viss būs mierīgi, tāds dienests, iespējams, vairs nebūs vajadzīgs.
M.: Ceru, ka tas notiks ātrāk.
D.: Es arī atbalstu VAD.
M.: Ceru, ka VAD izveide būs veiksmīga un ka tā nebūs tikai priekšvēlēšanu ideja, sak, mums nepietika naudas, viss - uz redzēšanos!
Vai jums padomā vēl kādi piketi un akcijas?
D.: Protams! Dažādiem notikumiem risinoties, mēs tiem pielāgosimies.
