“Veselības ministrijā un tās padotības iestādēs un struktūrās strādā vismaz 30 profesionāli sabiedrisko attiecību speciālisti, lielākoties ar apšaubāmu sapratni par veselību un medicīnu. Laiku pa laikam pārlasu viņu radītos garadarbus, un ir baisi ne tikai par medicīnisko zināšanu neesamību, bet arī par latviešu valodas neprasmi,” ironizē ārsts Pēteris Apinis. Bet varbūt arī neironizē. Spriediet paši!
Tu nestartēsi vēlēšanās?
Startēšu. Kā vēlētājs.
Bet bija taču baumas, ka tu būsi reģiona līderis, tava atpazīstamība bija nomērīta un nosvērta.
Interese politikā man ir diezgan šaura - veselības politika.
Bet izrādījās, ka esošie vēlēšanu spēles noteikumi rupji mīda kājām manas Satversmē garantētās tiesības tikt ievēlētam. Nonākot vēlēšanu sarakstā, es zaudētu darbu un iztiku. Trīs mēnešus es nedrīkstētu vadīt medicīnas raidījumu televīzijā, nedrīkstētu būt žurnāla galvenais redaktors. Žurnāls “Latvijas Ārsts” ir profesionāls izdevums, kas pat nav tirdzniecībā atrodams, tas nonāk tikai pie ārstiem, tajā visi raksti ir profesionāli un veltīti konkrētu slimību diagnostikai, ārstēšanai, rehabilitācijai vai profilaksei. Arī raidījums “Dr. Apinis” ir veselības pratības raidījums. Bet Ministru kabineta noteikumi ir uzrakstīti tā, ka man jāpamet darbs, ja es nonāktu kādas partijas vēlēšanu sarakstā.
Žurnāls “Latvijas Ārsts” kopš 1989. gada iznāk 11 reizes gadā A4 formātā, tam ir astoņdesmit lappušu. Žurnālisti to neatzīst par savu, jo viņi to neredz “Narvesen” plauktos, nevar izlasīt sarežģītības dēļ. Zinātnieki žurnālu neuzskata par savu, jo viņi atzīst tikai starptautiski citējamas publikācijas angļu valodā. Bet ārstiem žurnāla redaktors arī nav īsti ārsts, jo dara nesaprotamus darbus - piemēram, pārbauda atsauces. Tā nu es izvēlējos palikt žurnālā un TV24, nevis kādas partijas listē.
Tu esi pilnībā izstrādājis programmu, tev ir plāni, kā rīkoties, ja tu kļūtu veselības ministrs. Bet tev nav vēlmes pierādīt teoriju praksē un kļūt par veselības ministru.
Man ir labs piemērs - mans godātais profesors Anatolijs Danilāns, kurš vēlēšanās debitē teju astoņdesmit gadu vecumā. Es arī sagaidīšu pensiju un sklerozi, tad došos politikā (šiem vārdiem nav nekādas atsauces uz profesoru Danilānu, kam joprojām ir neticami laba atmiņa).
Tu par ārstu nepraktizē, bet publikācijām paraksties kā ārsts.
Es pazīstu gana daudz ārstu, kas ir saistīti ar medicīnu, bet tieši neārstē pacientu, viņi strādā medicīnā. Ir slimnīcu vadītāji, pedagogi, laboratorijas speciālisti, medicīnas vēsturnieki, zāļu kompāniju pārstāvji. Kādam ir jābūt arī medicīnas redaktoram, jāizlasa un jārediģē tas, ko citi ārsti uzraksta kā rakstus vai grāmatas. Un jālasa pasaules medicīnas literatūra - daudz, un tās ir garas stundas.
Mana darba diena vēl joprojām ir vismaz desmit stundas dienā, vismaz sešas dienas nedēļā. Cita lieta, ka varu strādāt mājās pie sava rakstāmgalda, dzert kafiju no iemīļotās krūzītes un fonā klausīties labu mūziku.
Ārstam, kas ikdienā strādā pie operāciju galda, nav laika globālajās datu bāzēs “PubMed”, “ScienceDirect”, “Medline”, “Web of Science”, “Embase” vai “Scopus” meklēt un atrast vajadzīgos rakstus. Tas ir jāveic profesionāliem medicīnas žurnālistiem - tādiem kā man - vai godātajai profesūrai, bet mans uzdevums ir piespiest profesorus izlasīto un starptautiskajās konferencēs saklausīto uzrakstīt ierindas ārstam saprotamā latviešu valodā.
Nereti tas nozīmē pārrakstīt uzrakstīto vai vismaz pārveidot tekstu.
Bet medicīnas žurnālistu pasaulē ir gana daudz. Meijo klīnikā satiku sešus ārstus, kas iztulko cilvēkiem saprotamā valodā medicīnas gudrības. Turklāt viņi raksta rakstus un pat grāmatas dažādiem līmeņiem - citu specialitāšu ārstiem, cilvēkiem ar augstāko izglītību, cilvēkiem ar apšaubāmu izglītību, bērniem, konkrētu slimību pacientiem un viņu radiniekiem.
Latvijā profesionāls medicīnas publicists esmu viens, visu sarakstīt nevaru, tādēļ lielākoties publicējos līmenī - cilvēks ar labu nemedicīnisko izglītību. Nu, piemēram, izvēlos tevi par savu lasītāju. Angļu valodā pasaulē par jebko var atrast literatūru jebkurā līmenī, un mans uzdevums ir to apkopot un pastāstīt latviešu valodā.
Arī televīzijā runājošs ārsts pasaulē nav nekas īpašs - līdzīgu raidījumu kā “Dr.Apinis” pasaulē ir daudz un auditorijas - lielas. Esmu skatījies šādus raidījumus angļu, krievu un vācu valodā, bet īpaši populāri un tautā mīlēti šādi raidījumi esot arābu un turku valodā. Par ķīniešiem izteikties nevaru, bet Āzijas valstīs ir fantastiskas ārstu diskusijas, ko skatās miljoniem ārstu. Svētdienās tāds raidījums ir ap četriem no rīta pēc Latvijas laika. Un to vada indiešu kolēģis, kas ir izcils žurnālists, bet pēc profesijas kardiologs. Šobrīd pasaules prakse iet prom no lekcijām, un arī kongresos un konferencēs arvien vairāk notiek diskusijas ar labu moderatoru - medicīnas žurnālistu ar ārsta izglītību. Līdzīgi raidījumi - diskusijas ārstiem ir Amerikā.
Kā medicīniskajā žurnālistikā ir vairāk - valodas prasmes, spējas labi rakstīt vai medicīnisko zināšanu?
Tur ir viss kopā. Un vēl sajēga par sabiedrības veselības procesiem, ko manā gadījumā daudzi traktē kā politiku. Bet politika tā nav - mani vienkārši tracina, ja ministrs vai visa ministrija pat nenojauš savu funkciju, gvelž muļķības, rīkojas pretēji jebkādai loģikai un pasaules pieredzei.
Vēl mani tracina slikta latviešu rakstu valoda veselības jomas dokumentos. Ja tu izlasītu ministrijas radītos dokumentus - kompilācijas ar “copy - paste” no citiem dokumentiem, vietām tulkojumus no svešvalodām ar “hugo.lv”, bez jebkādām sistēmām attēlos un shēmās, kur skaitļu summa nekad neatbilst saskaitāmajiem... Ja Endzelīns ieraudzītu kaut vienu Veselības ministrijas radītu dokumentu, viņš izdarītu pašnāvību. Biju spiests izlasīt visu daudzlappušu dokumentu par farmācijas jomas stratēģiju. Kā bakalaura darbu es to vērtētu ar nesekmīgu atzīmi.
Manuprāt, par medicīnu šobrīd raksta ļoti daudzi.
To mēs vislabāk redzējām kovidpandēmijas laikā. Veselības ministrijā un tās padotības iestādēs un struktūrās strādā vismaz 30 profesionāli sabiedrisko attiecību speciālisti, lielākoties ar apšaubāmu sapratni par veselību un medicīnu. Laiku pa laikam pārlasu viņu radītos garadarbus, un ir baisi ne tikai par medicīnisko zināšanu neesamību, bet arī par latviešu valodas neprasmi.
Bet Latvijā ir vēl arī “rečekisti”, kas apkaro jebkādu profesionālu medicīnisku viedokli.
Latvijas televīzijas, radio un portālu žurnālisti izceļas ar sensacionalitātes meklējumiem un tēmas vulgarizāciju. Piemēram, žurnālists noķer profesoru Ugu Dumpi vai profesori Ludmilu Vīksnu, kas varētu divas stundas stāstīt par vīrusu, vīrusu replikāciju, vīrusa jaunām formām un mutācijām, jauniem medikamentu meklējumiem, bet žurnālists prasa: “Cik cilvēku vakar nomira no kovida?” Vai varbūt paprasa vairāk, bet televīzijā parāda tikai šo jautājumu un statistisko atbildi. Uga Dumpis nosirmo...
Kāpēc Veselības ministrija rada iespaidu, ka ir neprofesionāla iestāde?
Veselības ministrijas lielā problēma ir Anda Čakša. Nerunāšu šoreiz par Andas Čakšas vārdā nosaukto bezcerīgo e-veselību. Bija kas sliktāks - savos divos ministrēšanas gados viņa nomainīja trīs valsts sekretārus, bet katra sekretāra maiņa līdzi nesa trešdaļas ministrijas darbinieku nomaiņu. Šobrīd ministrijā nestrādā cilvēki ar institucionālu atmiņu. Vēl vairāk - ministrijā nestrādā cilvēki, kas kaut mazliet saprot veselības zinības.
Neviens nesaprot - kāpēc NMPD no dienesta tika pārvērsts par iestādi, kuras vadītāju var vienā mirklī aizrotēt uz Tiesu medicīnas ekspertīzes centru par morga vadītāju (līdzīgs piemērs Veselības ministrijas vēsturē ir). Es varu atbildēt - par iestādi NMPD tika pārvērsta tādēļ, ka ministrs gribēja iejaukties operatīvā transporta iegādē. Pārvērta NMPD par iestādi, iecēla par dienesta vadītāju ierēdni, un NMPD iegādājās opeļus no kādai politiskai personai pietuvinātas firmas.
Un vēl - Andas Čakšas laiks iezīmējās ar neprofesionāļu iecelšanu visos amatos. Ūnikums, protams, ir Austrumu klīniskās slimnīcas vadītājs - automehāniķis, bet no visas lielās valdes šajā slimnīcā tikai viens ir ārsts.
Man šķiet, ka gan Ilze Viņķele, gan Daniels Pavļuts sevi uzskata par sabiedrisko attiecību speciālistiem.
Tad, kad sākās pandēmija, Ilze Viņķele, kura ir mācījusies žurnālistiku, dzīvo mediķu vidē un pasauli uztver no pozīcijas “protu visu”, nolēma, ka kovids būs viņas politiskais privātkapitāls, par ko viņai ir tiesības izteikties vienai.
Man viņa uzsūtīja savu toksisko draudzeni Ingu Spriņģi, kura tad nu mani visu pagājušo gadu rečekoja vai rečekistoja. Brutāli tika apspiests jebkurš viedoklis, kas atšķīrās no Viņķeles vai vēlāk - no Pavļuta viedokļa.
Rezultātā mums ir visaugstākā mirstība no kovida - daudzās vecuma grupās, slikta līdzestība vakcinācijai utt. Rezultātā vakcīnas mums tika iepirktas par vēlu, bet vēlāk - seškārt par daudz. Sabiedrība tika sašķelta pēc pazīmes - atbalsta vai neatbalsta vakcināciju. Nerunāšu par Pavļuta radīto, apzeltīto dižalgu vakcinācijas biroju (šobrīd Pavļuts šādu institūciju veido kā virsbūvi slimnīcām).
Es pieļauju, ka citās ministrijās ir citādi, bet Veselības ministrijai jābūt sabalansētām medicīnas zināšanām ar informatīvo agresiju sabiedriskajās attiecībās.
Kovids nav zudis. Mūs atkal baro ar stāstiem par baisu saslimstību rudenī.
Tas, kas rudenī notiks ar kovidpandēmijas ierobežošanu, nav prognozējams. Idejas top Pavļuta birojā, kas ir haosa aģentūra. No turienes informācija tiks izplatīta atbilstoši senajai indiešu gudrībai, kas nudien ir tikai alegorija - aklais par to, ko lasījis, stāsta kurlajam, kuram to visu vajadzētu uzrakstīt lasītnepratējam. Neatkarīgi no tā, ko Pavļuts septembrī sadomās - maskas, mājsēdi, iepirkšanās ierobežojumus, to neviens nesapratīs, neņems nopietni un neievēros, taču stučītāji sūdzēsies, kontrolētāji pārbaudīs un sodīs. Un tam visam pa vidu būs priekšvēlēšanu koncerti, vēlētāju sapulces un topošo deputātu tusiņi.
Ir viedoklis, ka simptomātiski vai asimptomātiski kovidu ir pārslimojusi lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Turklāt lielākā daļa sabiedrības ir vakcinēta. Līdz ar to mums ir pamats domāt, ka vasarā un rudenī saslimstība būs, taču smagu slimības gadījumu un nāves gadījumu no kovida būs stipri mazāk nekā pērnajā rudenī.
Tas, ko kāds Pavļuta birojā varētu sadomāt - atcelt vēlēšanas. Bet šķiet, ka pozīcijai šobrīd vēlēšanas būtu izdevīgas, tādēļ ar lielāko varbūtību vēlēšanas notiks.
Bet ko tu darītu?
Mirstību no Covid-19 noteica trīs faktori - mazkustība un liekais svars, hronisku slimību esamība un nelīdzestība to ārstēšanā, valsts mēroga nihilistiska politika attiecībā pret ģimenes ārstu dienestu, kas nozīmē - pret primāro veselības aprūpi.
Pirmais būtu skolās no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ieviest sporta nodarbības katru dienu, to pašu - arī augstskolās. Otrais - katram Latvijas iedzīvotājam iemācīt nodoties sportiskām aktivitātēm vismaz pusstundu katru dienu. Trešais - stiprināt ģimenes ārstu dienestu. Ģimenes ārsti un primārā palīdzība ir medicīnas pamats. Pavļuta centieni būvēt slimnīcas un iegādāties modernus dzelžus ir jauki un labi pārdodami politiski, bet uz nācijas dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti atstāj daudz mazāku pozitīvu iespaidu.
Es censtos atrast kompromisu ar sabiedrisko domu, lai vakcinētu ar balstvakcīnu visus tos, kam ir hipertonija, hiperholesterinēmija, HIV/AIDS, imūnsupresija, diabēts un citas hroniskas slimības, kā arī visus, kam ir liekais svars, aptaukošanās, mazkustība.
Uzmanību pievērstu vecuma grupai 60+. Aicinātu ģimenes ārstus vairāk uzmanības pievērst šo pacientu ārstēšanai, bet pacientus pašus aicinātu līdzestīgi lietot medikamentus. Ir taču gana daudz pierādījumu, ka mirstība bija daudzkārt augstāka to cilvēku grupā, kas savu augsto asinsspiedienu un augstos holesterīna skaitļus neārstēja, atšķirībā no tiem, kas ievēroja ārstu rekomendācijas.
Un vēl - neesmu īsti pārliecināts par nepieciešamību turpināt kovida mantru, bet vairāk cilvēkiem skaidrot arī par citu vīrusu esamību, piemēram - neesmu pārliecināts, ka šoruden nopietnākas problēmas neradīs gripa.
Vai tu ar savām publikācijām tomēr nevērsies pret vienu konkrētu politkopu - “Attīstībai/PAR”, samazinot viņu izredzes nokļūt 14. Saeimā?
Domāju, ka es tieši pievēršu šim bezcerīgajam politveidojumam uzmanību. Bet tam ir nākotne - visām partijām ir savi polittehnologi, bet tikai vienai - īsts profesionālis, un tas ir Edgars Jaunups, un viņš savu politpulciņu aiz ausīm ievilks nākamajā Saeimā.
Neatkarīgi no tā, ko sastrādās Pavļuts, Viņķele, Golubeva, Pūči un citi meža dīvainīši, Jaunups katru defektu pārvērtīs par efektu, kas bruģē ceļu vēlēšanām. Nu piemēram - uz apgalvojumu, ka Latvijā no kovida nomira 5000 cilvēku, no kuriem daudzus varēja glābt, ja būtu pienācīgi ārstētas viņu sirds, asinsvadu, endokrīnās slimības, “Attīstībai/PAR” paskaidros, ka divi miljoni taču nav nomiruši. Ja mēs brīnāmies, ka Pavļuts iepircis sešreiz par daudz vakcīnu, “Attīstībai/PAR” priecīgi ziņos, ka esam daļu no šīm vakcīnām ziedojuši Nikaragvai (kas, tiesa, ir viena no valstīm, kas nenosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā).
Tā vai tā “Attīstībai/PAR” politpulciņu mēs nākamajā Saeimā redzēsim ar visām no tā izrietošām sekām - grūti saprotamām, hiperliberālām likumdošanas iniciatīvām.
