Ko par energokrīzi runā Eiropas Parlamentā, «Neatkarīgā» vaicā eiroparlamentārietim Andrim Amerikam.
Kā jūs raksturotu energoresursu pieejamības un cenu situāciju kā Eiropas Savienības parlamenta pārstāvis? Ko šajā jautājumā runā Briselē?
Viens ir pilnīgi skaidrs, un mums tas ir jāpiefiksē: mēs nekad vairs neatgriezīsimies situācijā, kāda bija pirms 24. februāra, kad par salīdzinoši zemu cenu mēs no Krievijas iepirkām gāzi, naftas produktus, arī koksni un ogles. Šodienas uzdevums Eiropas Savienībai kopumā ir rast risinājumus, kā iegūt resursus no citiem avotiem. Tēlaini izsakoties: ja senāk bija viens lielceļš, pa kuru brauc visi, un visiem tas šķita gana labs, tad tagad ir jautājums: vai pa šo ceļu vispār drīkst braukt?
Ir skaidrs, ka elektrība, gāze, nafta, ogles Eiropā būs, jo Krievija nav vienīgā valsts pasaulē, kur ir pieejami energoresursi, bet jautājums ir: cik tas viss maksās, un kādi būs piegādes ceļi?
Enerģētika ir tā joma, par ko parlamentā norit vislielākās diskusijas, tostarp par iespēju nodrošināt Eiropai enerģētisko neatkarību jau šajā gadā no citiem avotiem un pa jauniem piegādes ceļiem. ES ir izvirzījusi mērķi līdz šā gada beigām ar dabasgāzi piepildīt visas gāzes krātuves vismaz 80 % apmērā. Otrs uzdevums ir nomierināt visus Eiropas iedzīvotājus, skaidri pasakot, ka gāze būs pieejama.
Jūs pieminējāt jaunus ceļus. Cik ātri tie ir apgūstami un no kurienes uz kurieni vedīs?
Jaunu resursu avotu attīstība un infrastruktūras izveidošana, kas ļautu iegūt un nogādāt gāzi un citus resursus Eiropas valstīs, nav viena vai divu gadu jautājums un prasa milzīgas investīcijas. Ierastā viena lielceļa vietā, kas bija Krievija-Eiropas Savienība, tagad jāveido vairāki ceļi, jo, lai gan arī citās pasaules valstīs ir pietiekami lieli gāzes un naftas krājumi, to ieguve un loģistika nav pietiekami labi attīstīta, lai nodrošinātu pieaugošo pieprasījumu. Šodien mēs jau varam runāt par lielceļu, kas savieno Kaspijas jūru ar ES. Viena no valstīm, kas var piedāvāt gāzi un naftu, ir Azerbaidžāna, kam ir izeja uz pieminēto Kaspijas jūru. Arī Kazahstāna ir viena no valstīm ar vērā ņemamu gāzes ieguvi, bet tai nav pieejas jūrai, tāpēc līdz šim tā izmantoja Krievijas infrastruktūru. Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā Kazahstana varētu pieslēgties Azerbaidžānas lielceļam uz ES. Atzīmēšu, ka jau šobrīd lielāko daļu no Itālijas gāzes patēriņa nodrošina Azerbaidžāna. Arī Grieķija, Bulgārija un citas ES dienvidu valstis izmanto Azerbaidžānas resursus. Jāatzīst gan, ka šobrīd Azerbaidžāna var nodrošināt tikai trešo daļu no apjoma, ko senāk ES iepirka no Krievijas. Arī Azerbaidžānas naftas kvalitāte ir augsta - faktiski vienā līmenī ar Apvienotajos Arābu Emirātos iegūto naftu.
Netālu ir arī Irāna, Pakistāna un citas dienvidu valstis. Tas nozīmē, ka vairākās ES valstīs, kurām gāze ir vitāli nepieciešama ekonomikas uzturēšanai un attīstībai, nāksies būvēt jaunu infrastruktūru, tajā skaitā sašķidrinātās dabasgāzes termināļus, kas pavērs iespēju saņemt gāzi arī no Kataras un ASV. Skaidrs, ka milzīgie ieguldījumi, kas nepieciešami jaunas infrastruktūras izveidei, ir skaitāmi miljardos un atstās iespaidu uz resursu gala cenu.
Vācija ļoti izteikti izjūt gāzes ierobežoto pieejamību. Kādus soļus tā sper, lai saglabātu savu ekonomiku, kas lielā mērā balstījās uz Krievijas gāzi?
Skatoties uz Vāciju, kas ir ļoti atkarīga no gāzes, redzam, ka viena no lielākajām ES ekonomikām piedzīvo dziļu krīzi. To padziļina vēsturiskie lēmumi, kas paredzēja atomelektrostaciju darbības apturēšanu. Šodien to darbības atjaunošana būtu pārāk sarežģīts process, tāpēc, meklējot iespējas saglabāt valsts ekonomiku, tiek atjaunota ogļu izmantošana elektroenerģijas un siltuma ražošanai. Līdz ar to Vācija ir nonākusi pilnīgā pretrunā ar pašas atbalstīto Eiropas Zaļo kursu, jo ogles, no vides saglabāšanas viedokļa raugoties, ir pati sliktākā alternatīva.
Gāzes cenas Vācijā atstāj būtisku iespaidu uz mājsaimniecībām, piemēram, ja vācietis senāk par gāzes piegādi privātmājai maksāja ap 200 eiro mēnesī, tad tagad tā izmaksā jau 800 eiro. Protams, sabiedrībā šāds cenu pieaugums izraisa dažādas emocijas.
Latvijā šobrīd norit diskusijas par sašķidrinātās gāzes termināļu būvniecību Kundziņsalā un Skultē, kā arī kontekstā ar Igaunijas un Somijas kopprojektu Paldiskos. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?
Tradicionāli Latvijā ir pieņemts gari un plaši diskutēt pilnīgi par visu. Tas, ko vēlas panākt potenciālie investori, ir valsts garantijas, ka zināmā periodā valsts iegādāsies gāzi tieši no šī piegādātāja. Un tas ir saprotams, jo sašķidrinātās gāzes termināļa izmaksas ir mērāmas miljardos un neviens uzņēmējs nav gatavs investēt, ja nav pārliecināts par atdevi vismaz desmit piecpadsmit gadu periodā. Es domāju, ka Latvijas valdībā nav īstas skaidrības, cik gāzes īsti vajag Latvijai, cik Baltijai kopumā un cik no tā visa jau nosedz Klaipēda un topošais terminālis Paldiskos. Latvijas priekšrocība ir Inčukalna gāzes glabātava, un tas varētu būt viens no pamatakmeņiem, kas var spēlēt par labu Latvijā realizētam terminālim.
Ko šajā kontekstā vajadzētu darīt Latvijas valdībai?
To pašu, ko ES kopumā - maksimāli uzkrāt gāzes rezerves un pateikt sabiedrībai, ka valdībā ir cilvēki, kuri aktīvi domā un rīkojas, lai Latvijā gāzes pietiktu. Cik labi tas būs izdevies, mēs redzēsim rudenī, kad būs pagājušas Saeimas vēlēšanas un sāksies apkures sezona.
Kā jau Eiropas Zaļais kurss paredz, maksimāla uzmanība jāvelta atjaunojamo resursu infrastruktūras izveidei - saules un vēja parkiem. Ja vēl pagājušajā gadā par to diskutējām tīri teorētiski, tad šodien tā ir realitāte - visi saules paneļi ir izpirkti gadu uz priekšu. Pilnīgi droši varu pateikt, ka šādas infrastruktūras izveidei jau šobrīd ir un arī turpmāk būs pieejams ES fondu atbalsts.
Jūs jau teicāt, ka Latvijā ir ap gadu gara rinda, lai varētu iegādāties saules paneļus, taču ir vēl kāda problēma - ne visās vietās Latvijā ir pieejami elektroenerģijas tīkli, kas spētu novadīt saražoto elektroenerģiju.
Jā, tā šobrīd ir vislielākā problēma. Ja saules paneļus un citas nepieciešamās iekārtas var saražot, tad elektrotīklu nomaiņa prasīs daudz lielākas investīcijas un daudz vairāk laika - es teiktu, ka šobrīd pieejamais ES fondu atbalsts ir jānovirza elektropārvades tīklu pilnveidošanai. Par šo problēmu visi zināja jau vismaz pirms desmit gadiem, bet tā tika palaista gar ausīm, jo nevienam tas nelikās aktuāli. Neviens taču nedomāja, ka saules un vēja enerģija Latvijā jebkad tiks uztverta kā nopietna elektroenerģijas ražošanas sadaļa. Arī šis ir vēl viens pierādījums, ka esam nonākuši pilnīgi citā realitātē un ir jāpārvērtē viss, kas mums ir un kā mēs varam dzīvot turpmāk. Līdzīgā situācijā ir arī citas ES valstis, tāpēc par to runājam gan ES parlamentā, gan ES komisijā, gan katrā valstī individuāli.
Nesen ES parlaments nobalsoja, ka 2035. gadā Eiropā vairs netiks ražots vieglais transports ar iekšdedzes motoriem - tātad mums ir pārejas periods, kura laikā ir jārada infrastruktūra, kas ne tikai nodrošina pietiekami lielu elektroenerģijas ražošanas un pieejamības apjomu, bet arī infrastruktūra, kas paredzēta elektroauto uzlādēšanai. Arī šobrīd lielākā problēma, kāpēc elektroauto negūst pietiekami lielu popularitāti, ir uzlādes punktu nepieejamība. Šķiet, ka problēmu var atrisināt vienkārši - katrā degvielas uzpildes stacijā ierīkot elektroauto uzlādes punktu, un problēma atrisināta. Taču tā nesanāk, jo nepietiek jau pieminēto elektropārvades tīklu jaudu - ir nepieciešamas jaunas apakšstacijas, jānomaina pārvades tīkli, kas spētu nodrošināt vairāku automašīnu vienlaicīgu uzlādi. Tas uzņēmējiem prasa milzu investīcijas.
Vai pastāv iespēja, ka šīs krīzes pārvarēšanai tiks izdarītas atkāpes no Eiropas Zaļā kursa, kas paredz līdz 2030. gadam par 55 % samazināt CO2 emisijas?
Īsajā distancē, vismaz tuvāko gadu laikā, atkāpes varētu būt, taču tas nevar būt ilgtermiņa risinājums. Lielākais ES uzsvars tiks likts uz atbalstu atjaunojamo resursu tehnoloģiju un infrastruktūras izveidei, kas vienlaikus ļautu samazināt CO2 emisijas, bet neradītu papildu slogu mājsaimniecībām un ražošanas uzņēmumiem. Jūlijā Eiropas Parlamentā būs balsojums par īpaši atbalstāmajām elektroenerģijas ražošanas jomām no Atveseļošanas fonda, tajā skaitā kodolenerģijas un gāzes koģenerācijas stacijām. Piemēram, Francija ir attīstījusi un vēlas turpināt iesākto darbu kodolenerģijas ražošanā, bet Vācijai būtisks atbalsts nepieciešams gāzes izmantošanas infrastruktūras pilnveidošanai. Atcerēsimies, ka Francija un Vācija ir divas no kopumā septiņām ES donoru valstīm, bet pārējās ir ES atbalsta saņēmējas, tātad šo valstu ekonomiskā izaugsme ir nozīmīga arī tām valstī, kuras saņem ES atbalstu - tostarp Latvija. Tajā pašā laikā Eiropas Parlamentā ir daudz to, kuri neatbalsta ne vienu, ne otru no pieminētajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem un uzskata to par būtisku atkāpšanos no Zaļā kursa. Šobrīd ir grūti prognozēt balsojuma iznākumu, bet personīgi es balsošu par atbalstu arī gāzes un kodolenerģijas ražošanai, jo šobrīd ir svarīgi izmantot jebkādus resursus, kas nodrošina energoresursu neatkarību. Ja šajā principu cīņā uzvarēs «zaļi domājošie», tas būs liels izaicinājums visu ES valstu ekonomiskajai ilgtspējai. Ir jāsaprot, ka šobrīd mēs nevaram droši pateikt, ka nākamgad ap šo laiku krīze būs beigusies un viss būs labi - to pateikt nevar neviens, tāpēc mums jau tagad ir jāparedz vairāki scenāriji.
Līdz ar karu Ukrainā arvien biežāk dzirdam par badu pasaulē. Kā tas varētu ietekmēt Eiropas valstis, kas sevi spēj nodrošināt ar pārtiku?
Ar pārtiku Eiropa sevi var nodrošināt, vienīgais jautājums ir par cenu, jo inflācija dara savu. Lielākās bažas ir par Āfrikas un Dienvidāzijas valstīm, kam Rietumu valstis gadu gadiem nodrošina pārtikas pieejamību humānās palīdzības ietvaros. Tajā brīdī, kad šī palīdzība vairs nebūs tik dāsna un attiecīgajos reģionos sāks pietrūkt pārtikas, mēs varam saskarties ar ļoti nopietnām sekām, tajā skaitā ar migrāciju uz bagātākām valstīm un jaunu iekšējo konfliktu uzliesmojumiem, kas var apdraudēt arī mūsu mierīgo eksistenci. Tāpēc ir būtiski pabarot cilvēkus, kuriem tas ir nepieciešams, lai vēlāk necīnītos ar sekām. Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, ka humānās pārtikas kravas arī turpmāk tiks piegādātas, taču apzināmies, ka tas mums izmaksās daudz vairāk nekā gadu iepriekš.
Vai šodien mēs par Covid-19 varam runāt kā par aktualitāti un gatavoties, ka rudens pusē mūs atkal gaida dažādi ierobežojumi?
Es nezinu, vai mans viedoklis ir populārs, taču es domāju, ka kovids vairs nav un nebūs aktualitāte, izņemot tad, ja pieaugs mirstība. Ja pieaugs mirstība no Covid-19, tad būs jādomā par ierobežojumiem, taču es domāju, ka kovids ir kļuvis par mūsu ikdienas sastāvdaļu - tas vairs nav tik nāvējošs. Skatoties no ES Parlamenta puses, šajā situācijā, kad mums ir tik daudz apdraudējumu, ieviest vēl kādus ierobežojumus būtu pašnāvība.
ES dalībvalstīm lielus līdzekļus piešķīra no Atveseļošanās fonda. Vai ir paredzams, ka arī energokrīzes pārvarēšanai tiks atvērta kāda atbalsta programma?
Noteikti, nē! Kovida pirmajos gados visi saprata, ka bez atbalsta ekonomikas neizdzīvos, tāpēc visā pasaulē tika ieslēgtas naudas drukāšanas mašīnas. Piemēram, ES no kopējā apjoma ar precēm un pakalpojumiem nesegti papildus tika nodrukāti 7,8 % eiro, kas veido triljonus.
Tagad naudas drukāšanas mašīnas visā pasaulē ir izslēgtas un ir fiksēts reālais apgrozībā esošais eiro apjoms. Katram eiro digitālajā vidē pretim ir reāls papīra vai monētas eiro.
Šobrīd no ES nav gaidāmi nekādi papildu līdzekļi, kā vien tie, kas ir jau paredzēti dažādiem atbalsta veidiem, tostarp no Atveseļošanās fonda. Šodien Eiropas Komisija iesaka izvērtēt iespējas samazināt izdevumus - man gan nav skaidrs, kā to varētu izdarīt, taču papildu naudas nebūs!
Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas apmaksāta publikācija https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
