„Līdz galam neesmu sapratis: kā tas sanāca, ka tajā nedēļā, kad beidzās kovids, sākās karš? Vai farmācijas bizness un PVO kaut ko saskaņoja ar Putinu? Man nešķiet, ka ar Putinu var kaut ko saskaņot. Tad jau ar pērtiķi, kam rokā granāta, var parakstīt izsmeļošu miera līgumu,” prāto ārsts Pēteris Apinis, vērtēdams pagājušās nedēļas notikumus.
Lai tu visu sarunu nenovirzītu uz veselības mācību, nesmēķēšanu, vīrusu slimībām vai sportiskām aktivitātēm, tev vienkārši pajautāšu: „Kas notika pagājušajā nedēļā?” Varēsi komentēt ļoti atšķirīgus notikumus.
Tu vēlies, lai es identificējos ar savu „alter ego” Danielu Pavļutu, kurš vienmēr runā tikai par to, ko pats pilnīgi nemaz nesaprot?
Neuzprasies. Piedāvāšu tev pagājušās nedēļas notikuma kārtas numuru un īsu definīciju, bet tu sniegsi savu viedokli. Tātad notikums numur viens Latvijā bija...
Bostonas „Celtics” uzvara pār Goldensteitas „Warriors” pirmajā NBA finālspēlē.
Domāju, ka šis notikums nebija Latvijā svarīgākais... Numur viens ir: Saeima nepieņēma Civilās savienības likumprojektu.
Man šķiet, ka šo likumprojektu (tas ir īss - 22 panti) un anotāciju (tā ir gara un nesakarīga) nav izlasījuši ne deputāti, ne piketētāji „par”, ne piketētāji „pret”. Jo likums patiesībā ir nekāds.
Savulaik es stāstīju tādu līdzību. Kādai amatā augstu sēdošai ministrijas darbiniecei ir jauns suns, it kā vācu aitu suns, tikai garu spalvu. Sunim tik ļoti gribas visu grauzt, ka jau ir nograuzis vārtu stabu, galda kāju un kaimiņa mašīnas riepu, bet tuvākajā laikā nolēmis kāju nograuzt arī pastniekam. Reiz cienījamā ministrijas ierēdne nāk no darba mājās un redz - viņai uz lieveņa nomests cirvis. Caur galvu izskrien baisas domas - māja uzlauzta, tuvinieki noslepkavoti, ledusskapis iztīrīts un sudraba karotītes nozagtas. Kas tev deva. Mājā viss kārtībā - tuvinieki tikai sāk atgriezties no darba, neskarts ledusskapis un karotītes. Kaimiņiene saka: tavā mājā nekad neviens zaglis neienāks - suns visu dienu ar cirvi pa pagalmu nēsājās.
Bet kāds šai līdzībai sakars ar civilās savienības likumprojektu?
Cirvis. Nu it kā mājas sardzē, bet suns jau ar to cirvi nesitīs. Bet nevietā un nelaikā šis pats cirvis var kalpot zaglim un slepkavam.
Tāpat kā tas suns ar cirvi pa pagalmu nēsājas, savulaik ar šo likumprojektu nēsājās Ilze Viņķele. Un es vēroju performances šī likuma pieņemšanas laikā. Viņķeles likumprojektam bija aizsardzības, bet galvenokārt kaut kāda apdrošināšanas funkcija. Tad likumu pārņēma Bordāns, un viņa viedā vadībā likums tapa pēc principa „lai visi redz, ka mēs (konservatīvie) esam drosmīgi”, bet tajā pašā laikā - „lai tikai par mums kaut ko sliktu nepadomā”.
Rezultātā viņš nereģistrēto kopdzīvi neaizstāv, citas orientācijas ļaudīm nepalīdz un savienību „starp vecmāmiņu un mazmeitiņu”, ko minēja Ieva Akuratere, pilnībā noliedz.
Izklausās, ka tu vēlies jaunu likumu jaunā redakcijā.
Cilvēkam manos gados ir jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, cik veselīgi dzīvosi, skriesi, nesmēķēsi, nerīsi hamburgerus ar kolu, ēdīsi ārsta nozīmētos statīnus, agri vai vēlu pie tavām durvīm pieklauvēs.
Kas? Vai kurš? Varbūt Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks?
Nē, mugurkaula ķirurgs Kaspars Ruks. Varbūt Liene Cipule no NMPD vai Andrejs Ērglis ar stentu paciņu rokās. Šādā gadījumā otrs civilās savienības slēdzējs būs vienīgais, kas par tevi interesēsies. Bet viņam šādas tiesības Bordāna izstrādātais likumprojekts neparedz. Es ar savu dzīvesbiedreni kopā dzīvoju turpat desmit gadus, mums ir kopēja saimniecība un - kaut arī mums mazbērni ir atšķirīgi, patiesībā mums viņi ir kopīgi. Bet man Bordāna likums nepieļautu slēgt civilu savienību.
Vienkārši - nevajag ķeksītim darīt darbus, pat ja darbs nozīmē likuma gatavošanu. Saeimas vairākuma lēmums atstāt šo likumu nākamajai, 14. Saeimai patiesībā ir veids, kas ļauj Bordānam saglabāt savu seju.
Labi. Ķersimies pie notikuma Nr. 2, kas ir šis pats Jānis Bordāns un neuzticības izteikšana viņam.
Jānītis Bordāns ir dzīvāks par Ļeņinu. Atceros - tālajā 1994. gadā Māris Gailis mani aiz rokas izveda uz „Latvijas ceļa”. Un tur man priekšā sēdēja Juridiskās komisijas deputāts Jānis Bordāns un rakstīja privatizācijas likumdošanu. Kas to lai zina, kas bija īstenais pasūtītājs - varbūt Aivars Lembergs, varbūt Andris Šķēle, varbūt Mihails Uļmans, bet ar Bordāna likumdevēja rūpi tika leģitimizēts privatizācijas process Latvijā. Vieni uzvārījās, citi kļuva nabagi. Bet ar dažiem politiķiem Jānis Bordāns saplēsās un uz šīs naida nots turpināja veidot savu politisko karjeru.
Kopš tā laika Jānis Bordāns maina partijas, maisa vai jauc kopā liberālismu, nacionālismu un konservatīvismu, regulāri iesilda deputātu un ministru krēslus, bet sūdzas, ka politiķi ir slikti. Vjačeslavam Dombrovskim vajadzētu pie Bordāna iziet kursus „Kā pareizi mainīt partijas?”.
Kamēr Aldis Gobzems interneta resursos nav izracis vēl kaut ko vairāk par Bordāna saistību ar Uļmanu un citiem apcietinātiem uzņēmējiem vai, nedod dievs, kādu haritonovisku biznesu, Jānim Bordānam vajadzētu balotēties par Valsts prezidentu. Tad beidzot viņš varētu piedalīties Makrona un Putina sarunās. Viņus varētu filmēt 30 grādu leņķī no apakšas, un viņi kopā visi izskatītos pēc trim krievu spēkavīriem - Dobriņas Nikitiča, Iļjas Muromieša un Aļošas Popoviča. Savulaik vēl gandrīz divus metrus slaidais Valdis Zatlers aizbrauca tikties ar Putinu, bet Putinu pūlī lāgā nepamanīja. Putins Zatleru pamanīja un vairs nekad uz „uzvaras” svinībām neaicināja.
Bet ar to augumu ir tā - man dejojot parasti nākas skatīties meitenes frizūrā, bet Jānis Bordāns var lūkoties dekoltē. Viņam ir lielas priekšrocības. Viņš ir pelnījis reizi mēnesī izturēt neuzticības balsojumu.
Notikums Nr. 3.: Ramona Petraviča aicina atcelt praidu, lai izsargātos no pērtiķu bakām.
Es taču nepateicu, ka Jānis Bordāns, dejojot ar Ramonu Petraviču, drīkst skatīties dekoltē?
Nē, nu ko tu iedomājies? Šajā gadījumā tu vari izpausties kā mediķis.
Labi, par tām pērtiķu bakām. Profesores Ludmilas Vīksnas infekciju slimību grāmatā šīs slimības vienkārši nav, jo profesore ir izvēlējusies atvēlētajā vietā runāt par nozīmīgākām slimībām. Atsaukšos uz profesori Indru Zeltiņu. Pērtiķu baku ierosinātājs ir DNS saturošs vīruss, kas pieder „Poksviridae” dzimtas ortopoksvīrusu ģintij. Pērtiķu baku ierosinātājs tika izdalīts 1958. gadā no slima pērtiķa. Cilvēkam tas pirmo reizi apstiprināts 1970. gadā Kongo Demokrātiskajā republikā.
Ir zināmi divi ģenētiski atšķirīgi varianti - Centrālās Āfrikas (Kongo baseina) un Rietumāfrikas. Kamerūna ir ģeogrāfiskā robeža, kurā konstatēti abi varianti. Patlaban slimība ir endēmiska 11 Āfrikas valstīs. Šogad ar bakām saslimuši vīrieši ASV, Kanādā, Austrālijā, astoņās Eiropas Savienības valstīm. Ir zināms vīrusa transmisijas veids, un tas nekādi neapdraud Ramonu Petraviču.
Šarmanti ir lasīt veselības jomas speciālistu, īpaši PVO amatpersonu politkorektās diskusijas par to, kā šis vīruss izplatās (konkrētā divu vīriešu seksa veidā, konkrētā virzienā), bet vēl šarmantāk - kā šis vīruss nonācis pie cilvēkiem. Varu piebilst, ka neviens no pacientiem, kas pēdējā mēneša laikā dažādās valstīs bijis inficēts ar pērtiķu bakām (izņemot vienu gadījumu), nav bijis Centrālāfrikas vai Rietumāfrikas valstīs.
Slimība nav bīstami transmisīva. Slimība ir dzīvībai bīstama tikai cilvēkiem ar smagām blakusslimībām. Ārstiem - pirms mācīties par pērtiķu bakām - ir jāmācās par 1500 citām infekcijas slimībām, tātad - normālam ierindas ārstam nav un nedrīkst būt laika mācīties par nenozīmīgu patoloģiju.
Bet pasaules ziņu aģentūras pērtiķu bakas liek augšējā rindiņā vislielākajiem burtiem.
Šā gadsimta sākumā, bet īpaši 2010.-2012. gadā globālajā biznesā notika dīvainas pārbīdes: saplūda globālais farmācijas bizness ar globālo informācijas biznesu, patiesībā - lielās farmācijas kompānijas iegādājās pasaules ziņu aģentūru akcijas un, iespējams, atsevišķos segmentos ieguva kontrolpaketes. Medicīnas literatūrā parādījās brīdinājumi, ka šī apvienošanās novedīs ne tikai pie labākas, gudrākas, zinātniski pamatotākas medicīnas informācijas, bet arī veicinās lielā farmācijas biznesa intereses.
Patīk kādam vai ne - farmācija ir ne tikai altruistiska zinātne pasaules veselības vārdā, bet arī īpašnieku alkas pēc peļņas. Un kovidēra ar gauži vienvirziena informāciju, kas nepieļāva pat nelielus, korektus iebildumus, šim apgalvojumam ir pierādījums.
Brīdi pa brīdim parādās jauni trauksmes signāli - kaut vai šīs pašas pērtiķu bakas. Bet neviens nevar vairs būt drošs, ka sauciens nav „vilks aitās”, proti - pāragrs un pārspīlēts.
Līdz galam neesmu sapratis: kā tā tas sanāca, ka tajā nedēļā, kad beidzās kovids, sākās karš? Vai farmācijas bizness un PVO kaut ko saskaņoja ar Putinu? Man nešķiet, ka ar Putinu var kaut ko saskaņot. Tad jau ar pērtiķi, kam rokā granāta, var parakstīt izsmeļošu miera līgumu.
Bet Putinam un globālajai farmācijai taču karš nenes nekādu benefici?
Patiesībā kovids visvairāk ļāva pelnīt globālajām IT kompānijām, nevis farmācijai. Saprotu, ka „Facebook” un „Instagram” šajos divos gados nopelnīja triljardus. Mani neatstāj sajūta, ka globāli visu laiku notiek biznesa pārsadale, vienkārši - vajag paskatīties, kas kurā mirklī vislabāk pelna.
Bet karš ir globālā ieroču biznesa zelta stunda. Izšauj vecos ieročus, ražo jaunus. Sabaida lielākas un mazākas valstis, kas vairāk naudas izdala militārajam budžetam.
Vai Latvijai, tavuprāt, ir jāpalielina militārais budžets līdz 2,5% no IKP?
Noteikti. Turklāt - ar diviem priekšnosacījumiem. Pirmais: liela daļa no šīs naudas tiktu investēta nacionālajā rūpniecībā, lai apģērbtu, paēdinātu, rehabilitētu, apbruņotu NATO karavīrus. Otrais: lai no šīs naudas izveidotu medicīniskās rezerves pie universitāšu slimnīcām un reģionālajām slimnīcām. Jo ikviena kara vai katastrofas gadījumā palīdzība tiks sniegta 8-12 Latvijas slimnīcās. Un vēl - ar šo naudu ievērojami jāspēcina NMPD un glābšanas dienesta kapacitāte.
Praids diemžēl arī gaidāms kā Latvijas notikums...
Praids ir tāds globālā tūrisma paveids. Nu, piemēram, man savulaik bija piesitusies indeve noskriet orientēšanās sacensībās iespējami dažādās pasaules valstīs. Tad nu esmu izskrējies pa mežiem lielākos vai mazākos kaktu mačos kādās 50 pasaules valstīs, kā arī pilsētās pat tādās valstīs, kur mežu vispār nav, esmu skrējis pa Stambulas tirgu, pāri Venēcijas tiltiem, Zviedrijas kapos, Kolumbijas bambusu audzēs un Kanādas tundrā. Bet Rudīte un Ilmārs Limbēni ar orientēšanos ir apbraukājuši turpat vai visas zemeslodes valstis.
Ir arī citi nesaprotami tūrisma paveidi. Es pazīstu puišus, kas brauc skatīties futbolu uz Āfriku, kolekcionē pabūšanu katrā pasaules „Michelin” krogā. Ir zinātnieki un pasaules kongresu zinātnieki, kas dažkārt ir apvienoti vienā personā. Ir arī cilvēki, kuriem tīk koši ģērbtiem staigāt pa dažādu pasaules valstu ielām un iedzert krogos, kas rotāti varavīksnes karodziņiem.
Domāju, ka ļaudīm, kurus interesē citu veidu tūrisms, šķiet stulbi, ja es braucu uz Svalbāru ziemā orientēties (mūžīgā nakts, leduslāči, ziemeļblāzma, labs alus). Savukārt mani neuzrunā ekskursijas pa praida pilsētām. Bet kā tūrisma paveidu praidu varētu iekļaut tūrisma katalogos.
Es gan tā nedomāju, jo praidistiem ļoti patīk bāzties visiem virsū ar savu „patiesību”. Bet ko darīt Rīgas mēram? Atļaut praidu?
Staķim ir iespējas kļūt par pirmo Rīgas mēru brīvvalsts laikā, kas vasarā nerok un neremontē Brīvības ielu. Velomaratons vai praids apgrūtina braukšanu ļoti īslaicīgi.
