6. jūnija naktī sprādzienā tika stipri bojāts okupācijas piemineklis Rīgā: cietis malu mūrējums piecu metru augstumā, telpu apšuvums un bruģis. Avīzes ziņoja, ka pie „uzvaras” pieminekļa bojā gājis nenoskaidrots cilvēks. Mājām, kas atradās tuvumā, ar sprādziena vilni izsisti logi. Netālu no okupācijas staba policisti atrada tālvadības pultij līdzīgu priekšmetu, ar ko acīmredzot iedarbināts spridzeklis. Ritēja tālais 1997. gads.
Toreiz Latvijas oficiālo aprindu attieksme pret Pārdaugavas okupekli bija tālu no tās, kādu to redzam šodien. Piemēram, iekšlietu ministrs Dainis Turlajs apgalvoja, ka nosoda šo noziegumu un vērtē to kā politiska terora aktu. Krievijas vēstnieks Udaļcovs pauda „dziļu sašutumu” par sprādzienu: tas neesot vienkāršs vandalisma akts, bet mērķtiecīga politiskā akcija, kas nepaliks bez attiecīgas reakcijas Maskavā.
Savukārt Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Tarasovs draudīgi piebilda, ka „vandaļi un aiz viņiem stāvošie politiskie iedvesmotāji ir pacēluši roku pret katram civilizētam cilvēkam svēto to cilvēku piemiņu, kas gājuši bojā cīņā ar fašismu”.
Amatsēdekļu tukšā muldēšana nemainīja faktu, ka pie okupantu staba gāja bojā nevis viens, bet gan divi cilvēki - Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Pēc tam tiesāja desmit cilvēkus, kuri bija iesaistīti šajā labi domātajā, taču līdz galam nenoorganizētajā pasākumā. Postījumi bija visai kosmētiski, un salīdzinoši nelielais sprāgstvielu daudzums tikai pakutināja okupācijas pirkstu, nemazinot tā stabilitāti.
Šodien - saruna ar Andri Ķiploku, cilvēku, kurš arī bija iesaistīts okupācijas staba spridzināšanā - ne tikai 1997. gada 6. jūnija kolektīvajā pasākumā, bet arī mēģināja to darīt individuāli.
Kā jums ienāca prātā šī doma - nograut okupantu stabu?
Tai vietai bija (un joporojām ir) negatīva aura: tur Otrā pasaules kara laikā krievi sabumboja gaisa spēku izpalīgu kazarmas, netālu no tā laukuma cilvēki tika aizvesti izsūtījumā, laukumā pakāra septiņus vācu ģenerāļus... Kāds ekstrasenss vēl piedevām izskaidroja, ka okupācijas staba zvaigžņu asās šķautnes raida negatīvu auru uz visu Pārdaugavu. Nāves smārds! Bet viss loģiski - okupanti paši vienmēr ir piekopuši nāves kultu ar savu „pobedobesiju” un miroņu pielūgšanu.
Mēs bijām tie, kuri nespēja ar to visu sadzīvot. Mūsdienu politiķi gan visus pēdējos gadus izlikās, ka nekā tāda nav. Tagad, kad parādījās ukraiņu bēgļi, parādījās arī jautājums: jūs mums palīdzat, bet kas jūsu pašu mājās notiek? Varbūt kādam politiķim palika kauns...
Okupācijas piemineklis mums katru dienu atgādina: mūsu tauta ir pazemota un spīdzināta gadus desmitiem, un visbriesmīgākais ir pazemojums tad, kad notiek „svētku” pasākumi pie šī staba.
Bet kā viss notika gluži organizatoriskā plāksnē? Sanācāt kopā un izlēmāt, ka jānograuj tas stabs?
Atcerieties 90. gadus: toreiz bandīti darbojās uz vienu roku ar lielu daļu policijas. Mēs izveidojām pašaizsardzības grupu, lai aizsargātu latviešu uzņēmējus. Mums maksāja naudu kā apsardzei. Un tad 1994. gadā iznāca grāmata „Pērkonkrusts pār Latviju” (autors Armands Paeglis, grāmata par 1932. gadā izveidoto latviešu tautas apvienību „Pērkonkrusts”, kas cīnījās par latvisku Latviju, kritizēja trūkumus Saeimas darbā, pievērsa uzmanību korupcijai, brīdināja par nepietiekamu valsts aizsardzību utt., īsā laikā kļūstot par vērā ņemamu politisku spēku E.V.). Šo grāmatu atnesa Juris Rečs un ierosināja dibināt Pērkonkrusta organizāciju. Es izdomāju zvērestu, un mēs to nodibinājām. Pēc tam radās Raupa ideja - iznīcināt pieminekli.
Ja pareizi atceros, 6. jūnija spridzināšana nebija vienīgais mēģinājums iznīcināt to miroņa pirkstu.
Bija trīs mēģinājumi. Pirmais bija 1996. gada rudenī: es novietoju lādiņu - 20 kilogramus amonāla (tas izgatavots no amonija nitrāta, no minerālmēsliem). No rīta - klusums, neviens par sprādzienu neko nerunā. Aizgāju, paskatījos - nekāda kaitējuma! Tikai dažas plāksnes atkritušas. Sapratu, kaut kas nav kārtībā. Par šo neveiksmi sakasījos ar organizācijas biedriem un aizgāju prom. Otrs mēģinājums bija ar pāris kilogramiem trotila. Arī nebūtiski bojājumi. Tas bija mēģinājums iznīcināt armatūru, tikt tuvāk staba serdei. Bija tāds kuriozs: kad pēc trešā mēģinājuma nonācām cietumā, tur jau priekšā bija Alfrēds Petrovičs.
Rubiks?
Jā. Viņš cietumā bija ticis labā vietā - bibliotēkā. Viņš uz kamerām formēja avīzes. Es dabūju žurnālu „Zinātne un Tehnika”. Tur izlasīju, ka piemineklis taisīts no fortifikāciju betona, kam ir trīskārša stiprība, un ar tādu amonālu vai pāris kilogramiem trotila to nevarēja nograut. Tur vajag aptuveni tonnu... Tā domā azovietis Jaroslavs Soloduha, kuru jūs arī esat nesen intervējusi. Rīgas centrā - tonna trotila? Tad tur izskatīsies kā Mariupolē.
Trešajā mēģinājumā, kas bija liktenīgs Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam, tika izmantoti 100 kilogrami sprāgstvielas. Bojājumi - 5 līdz 10 procenti. Es aprēķināju: lai nogāztu to miroņa pirkstu, vajag sagraut piecas sestdaļas no staba šķērsgriezuma. No ārpuses apliekot sprāgstvielu, tas nav reāli panākams. Tur vajag taisīt urbumus.
6. jūnija naktī puiši pa rāciju paziņoja, ka viss kārtībā, vajag atkāpties drošā vietā, tad pēkšņi atskanēja sprādziens. No cilvēkiem pāri nekas nepalika. Bojā aizgāja labākie... Domāju, tas bija nelaimes gadījums, iespējams, kaut kāda signāla kļūda. Pēc tam tiesā pēdējā vārdā es nelūdzu nekādu žēlastību, jo tautas viedoklis man bija un ir svēts. Cietumā mani noturēja trīs gadus, kaut arī bija piesprieduši tikai divarpus. Neviens tagad man nav atvainojies, kaut arī politiķi gatavojas paši graut šo pieminekli.
Prokurors mums bija Georgs Skudra, tas pats, kurš savulaik apgalvoja, ka Klāvs Elsbergs pats esot izlēcis ārā pa logu. Georgs Skudra mums inkriminēja smagāku pantu - svešas mantas tīša bojāšana vispārbīstamā veidā (līdz 15 gadiem). Tas ļāva piemērot drošības līdzekli - apcietinājumu. Tiesā advokāti pierādīja, ka piemineklis nevienam nepieder, nav arī memoriāla būve, un pantu pārkvalificēja uz pieminekļu bojāšanu (līdz trim gadiem). Interesanti, ka mani pratināja Maigurs Strīķis, nelaiķes Jutas Strīķes vīrs. Viņš man pateica, ka pārstāv varu, un draudēja man ar 15 gadiem cietumā. Psiholoģiskā apstrāde no viņa puses bija tāda: „Tev taču ir jauna sieva, viņa tagad noteikti tev gatavo vakariņas, bet tu nebrauksi mājās, tu viņu neredzēsi 15 gadus. Tavs Golgātas ceļš tagad ir sācies.” Izmeklētājs Strauss mani „glaudīja” ar mapi, vēl pratināšanas telpā ienāca kaut kāds krievs un kārtīgi man saspārdīja nieres.
Kad tiku ievietots cietuma kamerā, man gāja diezgan smagi. Pirmajā naktī kameras „biedri” runāja, kā mani šķērst un kā man ādu vilkt nost. Tiku izsaukts pie cietuma operatīvās daļas priekšnieka. Viņš man juta līdzi, sak, tev tur grūti klājas, bet tev var klāties vieglāk. Nolika man priekšā sīpolu un tējas paciņu, sacīdams: „Uzlabosi savu situāciju, ja man visu stāstīsi.” Aizgāju uz kameru, džekiem visu izstāstīju. Pateicu, ka atsacījos „stučīt”. Atdevu priekšniekam atpakaļ sīpolu un tējas paciņu. Kamerā situācija normalizējās, jo es - kaut arī idejiskais pretinieks - ieguvu zināmu autoritāti. Vienīgi - slikti bija tas, ka gadu sauli neredzēju, trūka vitamīnu...
Ja tagad būtu tāda pati situācija - jūs atkārtotu spridzināšanu?
Tagad jau man vairs nebūtu ko zaudēt. Toreiz bijām jauni un dulli maksimālisti. Nenovērtējām to, ka vajag rūpīgāk izpētīt situāciju, tikai tad ķerties pie spridzināšanas. Bijām gatavi, kā mēdz teikt, mesties uz ambrazūru, bet arī tādi ir vajadzīgi. Pēc tam daudz kas notika. Mani izmeta no Zemessardzes (ZS) - tāpat kā Gundaru Kalvi, ko jūs intervējāt. Mani vispirms atstādināja, pēc tam notiesāja, kam sekas bija izmešana no ZS. Tāds pats scenārijs bija ar Gundaru: viņu atstādināja, bet, ja notiesās, tad izmetīs no ZS.
Jā, viņš tiek apsūdzēts kapu apgānīšanā... Murgaina apsūdzība. Nevis par okupekļa iemešanu Daugavā, bet par neesošu miroņu miera traucēšanu. Vai šodien ir daudz tādu drosminieku, kuri būtu gatavi nograut dažādus okupekļus - arī centrālo?
Noteikti tādi ir Nacionālās savienības „Taisnīgums” (NST) biedri. Viktors Birze, NST priekšsēdētājs, man palīdzēja izdzīvot cietumā, kur ēst deva kaut kādu pliekanu zupu ar zivju asakām. Savukārt tiem, kuri pēc iznākšanas no cietuma man sita uz pleca un slavēja par drosmi, es atbildēju: kur jūs bijāt tad, kad mūsējiem vīriem vajadzēja palīdzēt - kaut vai piecus latus uz Ziemsvētkiem aizsūtīt? Daudzi drosmīgie vīri tika aizmirsti. Tāpat kā tika aizmirsts vīrs, kurš salauza krievu karoga kātu - Dainis Rūtenbergs, un dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš.
Kā jūs domājat - nojauks šogad to miroņa pirkstu?
Baidos, ka būs tā: nāks vēlēšanas, un bijušie deputāti atstās to karsto kartupeli nākamjiem deputātiem.
Šodienas politiķi nav jūs aicinājuši palīgā - nograut pieminekli?
Par mani neviens neatcerējās, izņemot Viktoru Birzi. Un jūs esat pirmā žurnāliste, kura mani uzrunāja 6. jūnija sakarā. Bet, runājot par okupācijas stabu... Tas ir tikai aisberga augšējais slānis: 5. kolonna diemžēl ir daudz, daudz lielāka un smagāka. Ar to mums visiem jārēķinās.
