Ja valdība nepieņems uzņēmējdarbībai svarīgus lēmumus, Latvijā ražotie produkti kļūs konkurēt nespējīgi, vairosies nabadzība un tauta rudenī, ziemā var iziet ielās. Kā mazināt nelaimes no cenu kāpuma un inflācijas, intervija ar bijušo premjera Aigara Kalvīša padomnieku, lidostas “Rīga” drošības departamenta direktoru, tagad akciju sabiedrības “Gaso” gāzes apgādes drošības departamenta vadītāju Raimondu Lazdiņu.
Vērojot strauji augošās cenas cilvēka dzīvību nodrošinošajām pamatvajadzībām, energoresursiem un pārtikai, rodas bažas, vai tas neraisīs spriedzi sabiedrībā, kas jau rudenī var izvērsties masu protestos, un kara apstākļos tas var radīt nopietnus draudus valsts iekšējai drošībai. Vai šīs bažas ir pamatotas?
Mēs visi šajā pasaulē šobrīd stāvam šauras kraujas malā, pie kuras mūs novedusi straujā nevienlīdzības padziļināšanās sabiedrībā. Ir apsveicami, ka mēs kopā ar sabiedrotajiem piedalāmies agresora valsts sankciju politikās. Taču, piedaloties sankcijās, mūsu valsts vadītāji nedrīkst aizmirst par savu valsti un tās iedzīvotājiem. Valsts vadītājiem, iesaistoties sankciju politikā, jāpieņem tādi lēmumi, no kuriem pēc iespējas mazāk ciestu iedzīvotāji. Bet rūpes par tautu var apliecināt arī ar darbību ārpus sankciju politikām, piemēram, rūpējoties, lai mūsu zemnieki saņemtu tikpat lielus platību maksājumus kā pārējo Eiropas Savienības valstu zemnieki. Mūsu zemnieki joprojām saņem mazākus maksājumus nekā citās valstīs. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas nav nekas traģisks. Taču, kad zemnieks sāk ražot un savu produkciju mēģina pārdot, izrādās, tas ir konkurēt nespējīgs ar to valstu zemnieku piedāvātajiem produktiem, kuri saņem lielākus platību maksājumus. Tas, ka šis nesamērīgais cenu kāpums pārtikai un energoresursiem var izraisīt ļoti plašu nemieru vilni oktobrī, novembrī, šāda iespējamība ir ļoti ticama. Pie varas esošie nesaprot vai arī nevēlas to saprast, vai arī ir pārlieku aizņemti ar sacenšanos, kurš iedzīvotājiem piesolīs lielākus pabalstus. Ja valdība savlaicīgi nepieņems adekvātus lēmumus, lielākā iedzīvotāju daļa nonāks zem nabadzības sliekšņa. Jau pirms pusgada, kad Polija samazināja un atcēla pievienotās vērtības nodokli pārtikai, mūsu valdībai vajadzēja lemt līdzīgi. Kur pazudis Latvijas Bankas prezidents un nozaru ministri ar risinājumu paketi, kā glābt no iznīcības kaut vai pārtikas ražošanas nozares?
Straujā cenu kāpuma laikā valdības pārstāvji daudz runā par atbalsta programmām mazturīgajiem, paklusu piemin kārtējā ārējā parāda audzēšanas iespējas, bet nez kādēļ neanalizē, ko darīt, lai mūsu uzņēmēji varētu vairāk nopelnīt, dibināt jaunus uzņēmumus un paplašināt esošos, kā lietderīgi izmantot intelektuālo un darbaspēka resursu, kurš šobrīd ieplūst Latvijā no Ukrainas un Krievijas. Kāpēc valdība nerīkojas racionāli?
Zinu un saprotu, cik grūtā situācijā šobrīd atrodas no Ukrainas atbēgušie. Piemēram, viņiem paredzēts pabalsts 270 eiro. Tā ir summa, lai cilvēks pirmo mēnesi varētu izdzīvot. Taču šo pabalstu viņam ieskaita tikai pēc mēneša. Bet no kā tad viņam to mēnesi pārtikt, gaidot šo pabalstu? Lielākā daļa no Ukrainas atbēgušo nevēlas sēdēt uz pabalstiem. Viņi vēlas atvērt savus uzņēmumus vai piedāvāt sevi darba tirgum. Viņi ir tikpat čakli un strādīgi kā mūsu Latvijas iedzīvotāji. Taču, ja mēs šodien vēlamies atvērt uzņēmumu, mēs uzreiz valstij paliekam parādā. Cilvēki no Ukrainas šeit ir atmukuši ar diviem celofāna maisiņiem rokās, un tajos ir nevis banknotes uzņēmuma pamatkapitālam, bet gan izdzīvošanai pirmās nepieciešamības lietas - apģērbs. Kaut vai tādēļ vien valdība varēja pieņemt noteikumus, saskaņā ar kuriem jaunuzņēmums nodokļu nomaksu var atlikt līdz pusgadam. Ar likumdošanas aktu palīdzību jārada priekšnoteikumi, lai jaunuzņēmums varētu strauji audzēt kapitālu, kuru nodokļu brīvdienu laikā nedrīkstētu no uzņēmuma izņemt. Valstij taču ir milzīgs iespēju spektrs, lai izslēgtu iespējamību, ka uzņēmums pēc pusgada nodokļu brīvdienām nodokļus nesamaksā. Galu galā, šādam blēdīgam uzņēmējam var anulēt uzturēšanās atļaujas. Svarīgi, lai valdība vismaz sāktu kaut ko šai jomā darīt. Bet tā jau neko nedara. Sēž un runā par to, kā pabalstus dalīt un kā naudu starptautiskos finanšu tirgos atkal aizņemties. Sanāk, ka šobrīd operatīvāko atbalstu ukraiņi saņem nevis no valsts, bet pa tiešo no privātā sektora. Jā, arī es viņiem palīdzu, taču ar to nav jālielās. Tas vienkārši ir jādara.
Lasīju jūsu vēstījumu “Facebook” platformā, ka piensaimniecības nozare nonākusi bezcerīgā situācijā, ka, iespējams, būs jāpārtrauc piena ražošana, jo tā vairs nav rentabla. Kāds liktenis gaida piensaimniekus un citas nozares, kurām cenu kāpuma dēļ zūd iespējas konkurēt tirgū?
Cilvēki, kuri nedomā ar galvu, ir muļķi. Ekonomikā viss sākas no vienkāršā un saprotamā. Piemēram, ja mazais uzņēmums cep pankūkas, lai ar to spētu nopelnīt, vajadzīgas izejvielas, piemēram, krējums, piens un milti. Lai dabūtu lētāko krējumu, pienu, miltus, viņi dodas uz “Lidl”. Bet tur jau nepārdod Latvijas krējumu, Latvijas pienu un Latvijas miltus. Tur tirgo Polijas un Vācijas produktus. Apzināti ilgstoši nesamazinot pievienotās vērtības nodokli Latvijā audzētiem un Latvijā ražotiem pārtikas produktiem, mēs tos paši savām rokām izspiežam no tirgus. Atcerēsimies, ka Polijā ne tikai ir samazināts vai pilnībā atcelts PVN pārtikas produktiem. Tur arī zemnieki saņem lielākus platību maksājumus. Turklāt Polijā zemnieki apstrādā tīrumus ar degvielu, kura maksā mazāk nekā Latvijā. Un ko tad mēs beigās brīnāmies, ka mūsu pārtika ir dārgāka par pārējo Eiropas Savienības valstu pārtiku, un brīnāmies, ka pārtikas ražošanas nozarē tiek slēgti uzņēmumi?
Bet ko darīt? No valdības, tai skaitā no Finanšu ministrijas, atskan vaidi, ka PVN samazināšana nav iespējama, jo valsts budžetā trūkstot līdzekļu.
Paraudzīsimies, cik no Ukrainas kara atmukušajiem Latvijā ir vienkārši nokārtot dokumentus, saņemt darba atļaujas, cik viegli vai sarežģīti viņiem ir integrēties mūsu sabiedrībā. Arī ukrainim, ja viņš ceps tās pašas pankūkas, nāksies meklēt to pašu krējumu, pienu, miltus. Es vēlētos redzēt, ka viņi savu pankūku ražošanai izmanto Latvijā ražoto pienu, krējumu, miltus, nevis tos, kas nākuši no citām ES valstīm. Šķiet, ka ļaudis, kuri darbojas valdībā un tur pieņem lēmumus, paši Latvijā nedzīvo un tādēļ nesaprot, ka viņiem jāaizstāv Latvijas, ne citu valstu bizness.
Redzot, ka Latvijā par saviem uzņēmējiem valsts tā īsti nerūpējas, vai tas negraus ukraiņu vēlmi šeit integrēties?
Šobrīd mēs mēģinām integrēt daudzus karā cietušos cilvēkus. Tas ir ļoti apsveicami, bet šī integrācija jau nenotiek tā, kā tai vajadzētu notikt. Runa jau nav tikai par ekonomiku. Piemērs. Valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, kura būtībā pieder visiem Latvijas pilsoņiem. Uzņēmums ir noteicis, ka Ukrainas bēgļi “Latvijas valsts mežu” parkus, Tērvetes dabas parku un tamlīdzīgas vietas var apmeklēt bez maksas. Tādējādi Latvijas un citu valstu pilsoņi turpinās pirkt biļetes, bet ukraiņi parkus apmeklēs par velti. Nav jau jautājums par to, ka Ukraina un ukraiņi ir jāatbalsta, taču ar dažiem nepārdomātiem lēmumiem nedrīkst radīt situāciju, kura veicina šķelšanos sabiedrībā. Man, tāpat kā daudziem citiem, jau nav problēmas to biļeti nopirkt. Bet, ja reiz valsts uzņēmums dod iespējas par velti apmeklēt parkus ukraiņiem, tad uz gadu par velti varēja dot iespējas parkus apmeklēt arī pilnīgi visiem studentiem vai bērniem. Šāds lēmums gan būtu integrējošs, iekļaujošs, saprotams un neveicinātu šķelšanos sabiedrībā. Pati par sevi šī “Latvijas valsts mežu” iniciatīva ir laba, bet, to ieviešot, nav padomāts par sekām. Iniciatīvas autori un lēmēji nav paraudzījušies uz problēmu plašāk.
Sešus gadus esat strādājis valdībā dažādos amatos gan pie premjera, gan iekšlietu ministra. Vai šobrīd vērojamā valdības runāšana par pabalstiem un aizņēmumiem, bet nerunāšana par to, kā liberalizēt ekonomiku un finanses, lai iedzīvotāji vairāk pelnītu, nav saistīta ar vēlmi virzīties pa vienkāršāko ceļu? Dalīt pabalstus un aizņemties ir vienkāršāk nekā pieņemt tautsaimniecības izaugsmi veicinošus drosmīgus lēmumus.
Ja, valdībā esot, savu darbu tu nedari ar sirdi un dvēseli un pret savu valsti, tās iedzīvotājiem un savu darbu neizturies godīgi, tad nekas labs nav gaidāms.
Piemērs. Bēdīgi slavenais tā arī vēl neuzbūvētais Liepājas cietums. Tika izsludināts konkurss. Tajā uzvarēja mūsu Latvijas būvfirma SIA “Abora”. Pēc uzvaras konkursā sākās vaimanas, ka kompānija esot kaut kādos ļaunos sarakstos un tādēļ līgumu slēgt nevar. Kompānija piedāvāja uzbūvēt cietumu par 113,597 miljoniem eiro. Tomēr būvniecība nenotika, bet aizsākās tiesvedība. Jautājums, vai šodien ar tagadējām cenām varēsim uzbūvēt tikpat lielu un modernu cietumu? Tiesas galīgā spieduma, ka kompānija patiesi ir ļauna, nav joprojām. Pat ja valdība izdomās beidzot sākt būvēt, tie vairs nebūs 113 miljoni. Būvniecības izmaksas augušas līdz pat 40%. Ar lēmumu neļaut firmai uzvarētājai būvēt un paļauties uz pieņēmumiem par firmas ļaunumu valstij nodarīti pamatīgi zaudējumi, rupji rēķinot, līdz pat 45 miljoniem eiro.
Latvijas valdība jau par saviem zaudējumus nesošiem lēmumiem nekādu atbildību nenesīs, un tā jau arī īpaši nekad netiek prasīta.
Tas ir arī žurnālistu darbs - izpētīt un izanalizēt, kādēļ šādi bezatbildīgi lēmumi tiek pieņemti. Pievienotā vērtība tautsaimniecībā rodas, ja ikvienā jomā tiek pieņemti kvalitatīvi lēmumi. Mēs taču varētu sākt ar mazumiņu - latviešiem beigt apkarot latviešus.
Kā pievienotās vērtības rašanās kūtrumu ietekmē tas, ka mūsu amatpersonām jābūt lojālām vairākām valstīm vienlaikus, piemēram, mūsu valdību vada premjers, kurš nav tikai Latvijas pilsonis, un nav vēl īstas skaidrības, cik pilsonību ir mūsu Valsts prezidentam?
Es atturētos to visu attiecināt uz konkrētiem personāžiem. Latvijas valstij ir savs karogs un sava simbolika. Likumā noteikts, ka par Valsts prezidentu var būt tikai un vienīgi Latvijas valsts pilsonis. Ņemot vērā šos kara apstākļus, lai mēs visi nenonāktu nepatīkamā situācijā, likumdošana ir jāpapildina, ka tie, kuri valstī ieņem konkrētus vadošos amatus, var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņi bez jebkādām dubultpilsonībām. Visu laiku izcilākā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, stājoties amatā, atteicās no savas otras, Kanādas pilsonības. Viņa pasakaini kvalitatīvi novadīja divas prezidentūras, atstājot spilgtas pēdas Latvijas un pasaules politikā. Viņa joprojām ir pasaulē populāra politiķe.
Ja jūs būtu premjers, kādus rīkojumus šobrīd dotu saviem ministriem?
Šis ir kara laiks, un tajā mēs visi esam ierauti. Svarīgākā nozare šobrīd ir ekonomika.
Jābūt skaidri redzamiem risinājumiem, kā rīkoties cenu un inflācijas kāpuma situācijā. Ekonomikas ministram teiktu: mīļais draugs, pirms mēs paši lemjam par sankcijām, atminēsimies, ka Eiropas Savienība lēmumus par sankcijām ir pieņēmusi vienoti. Lai negrautu mūsu nozares, arī mūsu valstij ir jāpieturas pie šīs vienotās ES pieejas. Jāraugās, vai arī Somija un Austrija enerģētikas jautājumos rīkosies tāpat kā Latvija. Ja nē, tad jautājums, kur ir Latvijas valsts intereses un kādas tās ir? Ja dabūsim pirkt gāzi vai elektrību no Somijas un Somija to būs iegādājusies no tās pašas agresora valsts, tad tādā gadījumā mūsu iedzīvotājiem ir pamats referendumā izlemt, vai viņi piekrīt tam, ka mums šie energoresursi būs dārgāki nekā citviet.
Es vēlētu ekonomikas ministram atnest man dokumentu par to, kā ukraiņi Latvijā var atvērt bankas kontu vienas dienas laikā. Tagad mēs ukraiņus reģistrējam, piešķiram gada uzturēšanās atļauju un tad mēnesi viņus pārbaudām, var vai nevar viņi šeit kontu atvērt. Viņiem taču to nieka pabalstu vajag saņemt tūlīt. Pats esmu redzējis, ka viņiem nav ne ko ēst, ne mugurā vilkt.
Vēlētu ekonomikas ministram iesniegt valdībā priekšlikumus, kā Latvijas un Ukrainas jaunieši var uzsākt savu biznesu Latvijā, nepaliekot valstij parādā jau no pirmās uzņēmējdarbības dienas. Vēlētu ministram rast risinājumus, kā šajos grūtajos laikos uzņēmēji spētu uzkrāt apgrozāmos līdzekļus, lai pēc tam spētu radīt darba vietas un dāsni maksāt nodokļus.
Izglītības un veselības ministriem vēlētu rast risinājumus Ukrainas mācību iestāžu diplomu atzīšanai. Zinu konkrētu gadījumu, kad ukraiņu medmāsai diploma atzīšana ievilkās pusotru mēnesi. Veselības nozare tikmēr sūrojas, ka tai trūkstot medicīniskā personāla.
Veselības ministram vēlētu nokārtot jautājumu, kā ukraiņiem par velti saņemt kovida potes, bez kurām viņi vairākās nozarēs nedrīkst strādāt.
Veselības un finanšu ministriem vēlētu izpildīt mediķiem dotos solījumus par algu palielinājumu. Nevar tautai sasolīt, tad pieņemt likumu, kurā šie solījumi tiek nostiprināti, un pēc tam tos nepildīt.
Tad jautājums valdībai kopumā - kā integrēsim ukraiņus, lai nešķeltu sabiedrību? Šajā saistībā liels lūgums Valsts prezidentam, kuram no šī gada tika palielināta prezentācijas naudiņa. Bija sācies karš Ukrainā, un šeit bija ieradušies pirmie bēgļi. Ukrainas bēgļu bērni sāka savas gaitas Ukraiņu vidusskolā. Plaši tika izreklamēta Valsts prezidenta vizīte šajā skolā, kur tobrīd jau mācījās bēgļu bērni. Valsts prezidenta kungs, nākamreiz, kad ieradīsieties ukraiņu skolā, no saviem prezentācijas līdzekļiem, lūdzu, apmaksājiet jūsu runas sinhrono tulkošanu. Ukraiņu bērni klausījās jūsu runu, taču no tās neko nesaprata. Tā bija viņu pirmā mācību nedēļa, un nevarēja no viņiem prasīt latviešu valodas zināšanas līmenī, lai jūsu runu saprastu. Ir taču brīži, kad ir jāpadomā arī par līdzcilvēkiem.
