Saruna ar 13. Saeimas deputātu, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītāju Vjačeslavu Dombrovski
Krievijas agresija Ukrainā rada dziļu pārtikas un energoresursu krīzi pasaulē. Arī Latvijā cenas jau ir cēlušās un vēl celsies it visam. Kādi atbalsta pasākumi jāveic Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai, lai iedzīvotāji un ekonomika mazāk ciestu?
Skaidrs, ka pilnībā kompensēt dzīves dārdzības pieaugumu no valsts līdzekļiem nav iespējams. Jo valstij ir tik daudz naudas, cik iemaksā nodokļu maksātāji. Ir fakts, ka Latvijas iedzīvotājiem šis būs gads, kad viņu reālā pirktspēja samazināsies. Energoresursu cenas pieaugums ir dramatisks, pārtikas cenu pieaugums ir ļoti nozīmīgs. Šajā situācijā uzskatu, ka valdības pienākums ir amortizēt cenu pieauguma ietekmi visiem. Un labākais veids, kā šo cenu pieaugumu var amortizēt, ir samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) elektrībai un gāzei, ka arī akcīzes nodokli degvielai. Ja runājam par pārtikas cenām, tad, protams, samazināms ir PVN.
Un vēl īpaša uzmanība jāpievērš pensionāriem. Risinājums var būt piešķirt viņiem kādu konkrētu naudas summu, lai palīdzētu pārdzīvot pārtikas un energoresursu cenu pieaugumu.
Valdošie politiķi pagaidām negrib neko dzirdēt par nodokļu samazināšanu, bet runā par mērķētu atbalstu konkrētām iedzīvotāju grupām. Nav tikai zināms, kad, cik un kam būs atbalsts. Kāpēc tā?
Ja skatāmies nesen pieņemtus lēmumus par atbalstu elektroenerģijas cenu jomā, tad, kā zināms, valdība jau savulaik noteica virkni pasākumu, kuru kopējā cena ir 360 miljoni eiro. Salīdzinājumam, ja samazinātu PVN elektrībai un gāzei, tas maksātu ap 100 miljoniem eiro.
Ir zināms, ka valdība tagad slēgtajās sēdēs izskata jautājumu par turpmākiem atbalsta pasākumiem energoresursu cenu kāpuma laikā.
Bet esot ļoti grūti vienoties tāpēc, ka nāk vēlēšanas, un plāna nav tāpēc, ka situācija attīstās ļoti dinamiski...
Protams!
Jau pirms pusgada bija prognozējams, ka zemo aizņemšanās likmju laiks beigsies. Un tas beigsies šā gada nogalē, lai gan ļoti iespējams arī, ka agrāk - varbūt jau vasarā. Un pavisam drīz Latvijai nāksies pārfinansēt lielu valsts parāda daļu. Tas nozīmē, ka šī pārfinansēšana maksās augstākas procentu likmes - valsts parāda apkalpošana kopumā izmaksās dārgāk.
Turklāt, kad Krievija sākusi karu Ukrainā, ir jau pieņemts lēmums palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP. Nepieciešams arī būtiski palielināt finansējumu iekšlietu struktūrām. Nepieciešami līdzekļi dzīves dārdzības pieauguma amortizācijai. Līdz ar to nākamās valdības vairs nevarēs ar plašu vērienu svaidīties ar naudu, kā to pēdējos gados darīja Krišjāņa Kariņa valdība.
Ko darīt ar “zaļo kursu”, kurā Latvija jau ir ieskrējusies?
Daudz no tā saucamā zaļā kursa būs jāpārskata.
Kas tā saucamajā zaļajā kursā neatbilst jaunajai situācijai?
“Zaļais kurss” ir kas tāds, par ko Latvijas iedzīvotāji maz zina, jo pati valdība nav vēl tikusi skaidrībā par daudziem konkrētiem pasākumiem un līdz ar to nav arī informējusi par to iedzīvotājus. “Zaļais kurss” prasa ļoti būtiski samazināt CO2 emisijas līdz 2030. gadam. Daudzi no plānotājiem pasākumiem var vēl vairāk palielināt energoresursu cenas. Konkrēts piemērs: dīzeļdegviela tagad ir ievērojami dārgāka, jo tai jāpiejauc klāt biodegviela. Eiropas Savienības komisārs Valdis Dombrovskis jau ir izteicies, ka ar šo prasību varētu piebremzēt. Nākotnē ir plānots vai nu vēl celt akcīzes nodokli, vai uzlikt jaunu “CO2 nodokli” degvielai, bet, iespējams, šādi plāni būs jāpārskata.
Bet kā ar “zaļo kursu” saules paneļu, kūdras, šķeldas, vēja, siltumsūkņu izmantošanai?
Tās ir pareizas lietas, kas palīdzēs mazināt dabasgāzes izmantošanu mūsu enerģētikā. Enerģijas cenu kāpums būs dramatisks, jo visa centrā ir gāzes cenas kāpums. Visai Eiropai atsakoties no Krievijas gāzes, skaidrs, ka sašķidrinātās gāzes cena vismaz nākamo 2-3 gadu laikā būs daudz augstāka. Jau pašlaik sašķidrinātās gāzes cena ir gandrīz divreiz augstāka nekā pirms gada. Līdz ar to dārgāks būs viss, kas saistīts ar enerģētiku - elektrības cenas ziemas laikā, siltuma ražošana ar gāzi, protams, arī degvielas cena. Līdz ar to visas tās “zaļā kursa” sastāvdaļas, kas vēl vairāk veicina energoresursu cenu pieaugumu, domāju, tiks pārskatītas.
Citās valstīs, piemēram, Polijā, PVN pārtikai ir samazināts. Arī degvielas akcīzes nodoklis daudzviet ir samazināts. Kāpēc Latvijas valdība neizmanto citu valstu pieredzi un nevēlas samazināt nodokļus?
Latvijas valdība ir pārņemta ar mērķēta atbalsta sniegšanu un bieži saka, ka nodokļu samazināšana neesot efektīva, jo tādā veidā tiek atbalstīti nevis tikai trūcīgie, bet visi. Klasisks piemērs, kas daudzreiz jau ir izskanējis no valdošās koalīcijas politiķu puses, runājot par energoresursu cenām - ka tad jau privātmāju īpašnieki, kam dārzā ir baseini, arī tiks atbalstīti. Atsakoties no opozīcijas piedāvājuma samazināt PVN energoresursiem, valdība nāca ar savu piedāvājumu, kas bija ne tikai vairāk nekā trīs reizes dārgāks valsts budžetam, bet arī privātmāju īpašniekiem tas samazināja elektrības rēķinus trīs reizes! Tas liecina, ka valdība nav spējīga operēt tik augstā līmenī, lai jēgpilni un efektīvi piešķirtu mērķētus pabalstus.
Turklāt turīgo iedzīvotāju skaits diemžēl ir ļoti mazs. Mums katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs atrodas uz nabadzības sliekšņa, līdz ar to tas laiks un resursi, kas tiek iztērēti uz mērķētu pabalstu meklēšanu un administrēšanu, visticamāk, ir lielāki nekā vienkāršais risinājums ar nodokļu samazināšanu. Daudz vienkāršāk būtu samazināt nodokļus, papildus izmaksājot vienreizējus pabalstus pensionāriem.
Kā Latvija turpmāk saņems gāzi?
Pēc “Latvijas gāzes” informācijas, pašlaik ar Inčukalna dabasgāzes krājumiem pietiek tikai līdz jūlijam. Paredzot notikumu attīstību ar Krieviju, Latvijas valdībai vajadzēja jau martā spert konkrētus soļus, lai rezervētu Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa kapacitāti vismaz uz diviem gadiem. Jo ar to apjomu, kas ir Klaipēdai, knapi pietiek Lietuvai pašai, Igaunijai un Latvijai. Bet ar gāzes vada būvniecību, savienojot Lietuvu ar Poliju, skaidrs, ka arī Polija var nopirkt gāzi caur Klaipēdas termināli. Tāpēc marta pirmajās dienās Latvijas valdībai vajadzēja vienoties ar Lietuvas valdību par Klaipēdas termināļa izmatošanu vismaz uz diviem gadiem tā, lai nodrošinātu Latvijas apgādi ar gāzi. Tāpat bija jānoslēdz ilgtermiņa līgums ar kādu gāzes piegādātāju, jo tas dotu zemāku gāzes cenu nekā tā saucamajā “spot” tirgū. Vai tā ir Katara, ASV vai Norvēģija, tas ir sekundārs jautājums.
Un vēl vajadzēja pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu un arī paziņot par sava sašķidrinātās gāzes termināļa būvi Skultē. To visu vajadzēja izdarīt vēl martā. Ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam (NA) vispirms vajadzēja braukt nevis uz ASV, bet steidzamā kārtā uz Lietuvu - vienoties par Klaipēdas termināļa izmantošanu. Un uzreiz pēc tam vajadzēja braukt uz ASV, Norvēģiju vai Kataru, lai vienotos par sašķidrinātās gāzes piegādes ilgtermiņa līgumu. Un tad pēc iespējas ātrāk jāķeras klāt Skultes termināļa būvei. Pieļauju, ka, ja ar visu nopietnību ķertos tam klāt, varbūt terminālis būtu gatavs jau pēc gada. Tā vietā valdība muļļājas.
