Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, Rīgas Svētā Pētera nodibinājuma valdes locekli Ojāru Spārīti
Ukrainā turpinās karš. Iet bojā cilvēki...
Jā, jau vairāk nekā mēnesi dzīvojam trauksmainā noskaņojumā, jo šī trauksme ir pamatota ar bažām par drošību pasaulē un Baltijā. Ukraina ir zeme, kas mums ir draudzīga, saprotama un pazīstama. Ar Ukrainu Latvijai ir jau sena zinātnes, kultūras un ekonomiskā apmaiņa. Mums ir vēlēšanās Ukrainai palīdzēt maksimālā veidā, kādā ir iespējams.
Varu palepoties ar to, ka Latvijas Zinātņu akadēmijā ir savākta krietni liela naudas summa, lai palīdzētu akadēmiski augsti izglītotiem cilvēkiem integrēties Latvijā, lai palīdzētu viņiem atrast, kur dzīvot un strādāt. Te arī lielā Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka noder ar savām telpām, kur izmitināt bēgļu gaitās nonākušos zinātniekus. Arī augstskolas rīkojas līdzīgi un palīdz cik vien iespējams.
Latvijas Mākslas akadēmija pieņem studentus. Mēs esam priecīgi, ka mūsu pedagogu sastāvs papildināsies ar kvalificētiem ukraiņu mācībspēkiem.
Esmu pabijis vairākās Latvijas novadu pašvaldībās un zinu, kā viņi izvieto bēgļus kopmītnēs, internātos, kā organizē ēdināšanu, sociālo palīdzību, veselības aprūpi. Tā mums visiem ir draudzības un brālīgas izpalīdzības skola, ko mēs šajās dienās mācāmies un piedzīvojam. Mēs rīkojamies kā valstij, pašvaldībām, zinātniskajām institūcijām un humānismu saprotošiem pilsoņiem jārīkojas krīzes laikā.
Pēdējos astoņdesmit gados bijām pieraduši pie miera, pie bezkonflikta situācijām, jo šķita, ka visas ģeopolitiskās kataklizmas notiek kaut kur visai tālu no mums. Taču, kad tagad reāls karš ietekmē mūsu pašu apziņu, ir sajūtams mūsu makos, grauj mūsu sociālo un garīgo komfortu, mēs daudz vairāk nekā agrāk izjūtam mieru mīlošās pasaules vienotību un miera cenu. Arī valsts infrastruktūra izjūt noslodzi, varētu pat teikt, ka pārslodzi. Un mums jāprot šo krīzi vadīt un pārvarēt.
Nesen biju Vācijā, Tībingenes universitātē, ar ERASMUS mobilitātes stipendiju pedagoga kvalifikācijas celšanai. Vienmēr esmu juties patīkami un interesanti, kad esmu varējis Vācijas bibliotēkās, arhīvos, augstskolu zinātniskajos institūtos iegremdēties manuskriptu saglabātajās atziņās un faktos, ar kuriem bagātināt manis paša zinātnisko darbu.
Jau 40 gadus savā mākslas vēsturnieka un kultūras mantojuma izpētes pieredzē esmu smēlies to informāciju un atziņas, kas saistās ar ieceļotāju - Baltijas vāciešu - kultūru. Neviens no mums neidealizē viņu ierašanos Latvijā 13. un 14. gadsimtā, kad tai bija gan iekarojumu, gan kolonizācijas raksturs. Taču, iedzīvojoties un paliekot šeit līdz pat 2. pasaules kara sākumam, šie mazākumtautības pārstāvji Latviju un Igauniju sauca par savu dzimteni. Var viņus dēvēt par iekarotājiem, bet viņi atstāja arī Latvijas vidē, ekonomikā, kultūrā, literatūrā, mākslā, arhitektūrā ļoti redzamas pēdas. Un šīs pēdas, ja tā var sacīt, ir mūsu “caurlaide” uz Eiropas Savienību. Tieši Baltijas vācieši radīja to Latvijas kultūrtelpu, kura jau tolaik stiepās no Narvas līdz Daugavpilij, un toreiz novilktās robežas dēļ mēs arī šodien esam Eiropas valsts. Jo šajā teritorijā izveidojās Eiropas parauga kultūra un ienāca Centrāleiropai raksturīgā Romas katoļu baznīca, kas reformācijas laikā pārveidojās par Romas katoļu baznīcai piederīgo luterāņu konfesiju. Jā, jūs nepārklausījāties. Saskaņā ar Tridentas koncila lēmumu luterānisms ir Romas katoļu baznīcas turpinājums, nevis antipods.
Vai mūsdienu Vācijas vācieši ir ar mieru Ukrainas kara dēļ zaudēt daļu sava komforta?
Mana uzturēšanās Tībingenē bija marta sākumā, un jau tad tur redzēju pirmos ukraiņu bēgļus - ar koferiem rokās un bažīgi lūkojoties uz visām pusēm pēc cilvēka, kas viņus sagaidīs un aizvedīs drošā pajumtē. Tajā pašā laikā pilsētā sāka parādīties arī tūristi, un, tā kā iestājās saulains laiks, arī vācieši sēdēja laukā, ēda desiņas un dzēra alu.
Vidējās un vecākās paaudzes vācieši mani iztaujāja, kas notiek, kādas ir prognozes, no kā jābaidās, cik liels drauds ir karš Eiropai. Viņi apzinājās kara briesmas un riskus, bet jaunība visur ir jaunība, un vācu jaunatnei Ukraina ar tās šausmām šķita krietni tāla. Tomēr satraukums ir liels, un Vācija kā zeme, kas daudziem bēgļiem jau agrāk ir sniegusi palīdzīgu roku, to dara arī pašlaik. Vācija ir liela valsts, un tās infrastruktūra spēj integrēt lielu cilvēku pieplūdumu. Pazīstu daudz vāciešu, zinu viņu mentalitāti, dzīves uzskatus. Viņi ir patiešām gatavi ziedot ne tikai naudu, bet arī daļu sava komforta - ir gatavi pieciest neērtības un dara to, jo labi zina miera cenu.
Viņi apzinās arī to, ka iepriekšējos gados valsts nav ieguldījusi 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzības budžetā, par ko ASV prezidents Donalds Tramps Vācijai savulaik pārmeta, taču tagad viņi to ar uzviju kompensē.
Protams, dažādos sociālajos slāņos komforta upurēšanas pakāpe ir dažāda. Iepazinu Vācijā ģimenes, kas nekavējoties pieņēma pie sevis ukraiņu ģimenes, deva viņiem jumta istabiņu, drēbes, segas. Viņiem droši vien ir vieglāk dalīties savā “maizes kumosā” nekā latviešiem, jo viņu ienākumu līmenis uz cilvēku un valsts IKP ir nesalīdzināmi lielāks, viņu sociālais spilvens ir krietni biezāks un tādēļ arī līdzjūtības pakāpe var būt ievērojamāka.
Zinu, ka esat to savulaik izskaidrojis, bet tomēr... Atgādiniet, ar ko atšķiras “baltvācietis” un “vācbaltietis”?
Līdz 1939. gadam visi tie Baltijas vācieši, kuri dzīvoja Latvijā un Igaunijā, paši sevi apzīmēja kā “Baltendeutsche” - “Baltijas vācieši” jeb saīsināti “baltvācieši”. Atmetam kara laiku no 1939. līdz 1945. gadam, jo šajā laikā likumpaklausīgie izceļotāji no Baltijas tika nometināti tagadējās Polijas ziemeļdaļā Vartas un Poznaņas teritorijās vai bija izklīduši pa Vāciju.
Pēc kara viņi sāka pulcēties un veidot savas etniskās un kultūras organizācijas, atjaunot studentu korporācijas, stiprināt pašķīdušo Melngalvju brālību. Vācijā viņi nemaz netika gaidīti, jo viņi bija “piespiedu labprātīgie” emigranti no Baltijas vai vispareizāk - tādi paši bēgļi kā trimdā devušies latvieši, un tāpēc viņi sāka sevi dēvēt par Vācijas baltiešiem jeb “vācbaltiešiem”. Un nav korekts dažkārt žurnālistu lietotais apzīmējums “vācbalti”, jo jau deviņdesmito gadu sākumā valodniece Rasma Grīsle norādīja uz šo vārddarināšanas kļūdu, jo “vācieši nevar būt balti kā leiši vai latvieši un igauņi”. Tātad “vācbaltieši”!
Saeima 24. martā galīgajā lasījumā pieņēma Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, kurā noteikts, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca bez atlīdzības tiek nodota Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un LELB Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotajam Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam.
Kāpēc tas tā ir noticis?
LELB Vācu Svētā Pētera draudzei vistiešākais pēctecības sakars ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ir tāds, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados baltvāciešu reliģiskās organizācijas bija brīvprātīgi pievienojušās Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Protams, ar savu nedaudz atšķirīgo administratīvo pārvaldi, tradīcijām, valodu, bet LELB sastāvā. Tāpēc pašlaik ir atjaunots tas pats tiesiskais statuss, kāds bija pirms kara. Un kā tāda LELB Vācu Svētā Pētera draudze pretendē uz dievnamu, kurš bija baltvāciešu galvenais dievnams un kuru šī draudze 1939. gadā bija spiesta atstāt. Visus šos gadus līdz likuma pieņemšanai Rīgas Svētā Pētera baznīca un zeme tai apkārt bija bezsaimnieka īpašums, taču pēc baznīcas ēkas atjaunošanas tika saimnieciski izmantots. Un pašlaik, pateicoties likumam, īpašums ir nonācis likumīgā saimnieka rokās.
Šodienas LELB Vācu Svētā Pētera draudze nav un nevar būt pilnīgi identiska tai draudzei, kas bija pirms kara. Mūsdienās draudzes kodolu veido vācbaltieši, kas dzīvo Latvijā, arī vācieši, kas ir ieprecējušies Latvijā vai kuriem šeit ir darbs, bizness. Tie ir citi cilvēki, kuri atkal veido vācu draudzi pēc 83 gadiem, taču viņi ir likumīgā saikne ar to vācu draudzi, kas Rīgas Svētā Pētera baznīcā pastāvēja līdz karam. Un arī pirmskara baltvāciešu sabiedrība, tajā skaitā Sv. Pētera draudzes locekļi, nebija visi tikai Latvijā un Igaunijā dzimuši. Bija arī ieceļotāji no Vācijas un Polijas, bija cariskajā Krievijā, Somijā vai Zviedrijā dzimušie vācieši. Savukārt mūsdienu Sv. Pētera vācu draudze vēlas kopt savu garīgo dzīvi, pilnībā integrējoties Latvijas kultūrā. Viņi vēlas būt interesanti, aktīvi, vajadzīgi. Turklāt viņi ir uzrunājuši Vācijas Bundestāgu, un jau pagājušā gada Vācijas valsts budžetā bija rakstīti kontrolskaitļi, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcas atjaunošanai ir piešķirami 33 miljoni eiro. Tie ir līdzekļi, par kuriem LEBL Vācu Svētā Pētera draudzes priekšnieks Stefans Meisners ar pārliecību runā kā par tādu naudu, kurai vajadzētu būt pieejamai arī jaunajā budžetā un izmantojamai nolaistā dievnama remontam.
