Intervija no Krievijas karaspēka pagaidām okupētās Ukrainas daļas
Ukraina jau 36 dienas pretojas iebrucējiem no Krievijas. Pilsētas un ciemati tiek nežēlīgi bombardēti, iet bojā ukraiņu kareivji, sievietes, sirmgalvji un bērni. Vienu daļu valsts dienvidos un austrumos ir okupējis krievu karaspēks, kurš mēģina tur ieviest savu kārtību. Tostarp kritusi ir Hersonas pilsēta, kuras aizstāvēšanai Ukrainas spēkiem nepietika resursu. Kā pašlaik okupācijas apstākļos tur dzīvo cilvēki - ko domā, ko dara, kā jūtas? Par to “Neatkarīgās” intervija ar Maksimu - Hersonas iedzīvotāju, uzņēmēju un sabiedrisku darbinieku, kura īsto vārdu saprotamu iemeslu dēļ pagaidām nevar atklāt.
Ko redzat, ko dzirdat sev apkārt?
Pamalē dzirdama lielgabalu duna un šāvieni. Izklausās, ka Ukrainas armija cenšas atgūt mūsu pilsētu. Kaujas notiek jau vairākas dienas un naktis bez pārtraukuma.
Mēs esam zem Krievijas okupācijas varas, turklāt vēl ir arī blokāde - nav iespējas ne izbraukt, ne iebraukt pilsētā, izņemot Krimu. Uz Krimu ir humānie koridori, kurus izmanto nedaudzi cilvēki, kas vēlas aizbraukt. No Krimas okupanti atved arī nedaudz pārtikas un medikamentu, pompozi to pasniedzot kā milzu palīdzību un labdarību. Lai būtu ko parādīt Krievijas propagandas televīzijas kanālos, palīdzības dalīšana tiek organizēta centrālajā laukumā, kur cilvēki iet un ņem, ko viņiem dod. Daudzi ir tiešām izbadējušies, īpaši pensionāri. Viņiem nav citas izejas, lai izdzīvotu.
Ir arī apsviedīgi indivīdi, kas no krievu armijas dabūtās preces nes uz tirgu un pārdod.
Pēdējās dienās pirms Krievijas karaspēka atnākšanas Hersonu pameta visas spēka struktūras - drošībnieki, militārpersonas, prokuratūra, nodokļu dienesta darbinieki un arī tiesneši. Arī gubernators ir pametis pilsētu. Bet ir palicis pilsētas mērs, viņa vietnieki un daļa pašvaldības deputātu.
Gan komandantstundu laikā no astoņiem vakarā līdz septiņiem no rīta, gan arī dienā pilsētā patrulē Krievijas karavīri un kaujinieki no Luhanskas un Doņeckas tā saucamajām “republikām”. Viņus var uzreiz atšķirt pēc ārējā izskata - krievu karavīriem ir jaunā parauga formastērpi, galvās ķiveres un maska uz sejas, bet tie, kas ir no Luhanskas un Doņeckas, valkā veca parauga militārus kankarus, bet ķiveres vai maskas viņi nelieto. Viņu vecums pārsvarā ir 40-50 gadu, un izskatās viņi diezgan derdzīgi - acīmredzami nodzertas, aizpampušas sejas, deģenerāti. Pilsētas centrā viņus redz maz, bet no nomalēm un rajona dzirdam ziņas, ka viņu tur ir diezgan daudz un viņi nodarbojas ar marodierismu un laupīšanu. Neviens viņiem ceļā stāties nevar, jo viņiem ir ieroči.
Vai notiek kādi iedzīvotāju protesti pret okupāciju?
Protesti bija vairākas reizes. Taču situācija ir tāda, ka pilsētā darbojas represīvās struktūras, kas braukā pa mājām un aiztur Ukrainas patriotus - tos, kas bijuši teritoriālās aizsardzības vienībās, kas piedalījušies sabiedriski politiskā dzīvē, kas publiski izteikušies, kritizējot Putinu. Viņus pamazām novāc no skatuves. Paliek aizvien mazāk cilvēku, kas uzņemtos iniciatīvu un organizētu nepakļaušanos. Protesti ar katru reizi kļūst mazskaitlīgāki. Pēdējā reizē bija aptuveni 50 cilvēku mītiņš, kuru krievi izklīdināja, šaujot uz cilvēkiem ar gumijas lodēm un metot trokšņa granātas.
Visu laiku pa pilsētas ielām staigā krievu patruļas. Ja kāds tām šķiet aizdomīgs, tiek pārbaudīti dokumenti un pētīts viņa mobilais tālrunis - ko viņš ir paudis interneta sociālajos tīklos, ar kādiem cilvēkiem sazinājies. Ja patruļai kaut kas nepatīk, tad cilvēkam tiek uzmaukts maiss galvā un viņš tiek aizvests. Šie cilvēki vai nu pazūd, un nav zināms viņu liktenis, vai arī tiek palaisti brīvībā pēc tam, kad pāris dienas pratināti.
Tā kā ir blokāde, Hersona ir humānas katastrofas priekšvakarā - trūkst pārtikas un pirmās nepieciešamības preču. Pilsēta vēl pagaidām izdzīvo uz to pārtikas produktu rēķina, kas palikuši noliktavās. No apkārtējiem laukiem atbrauc zemnieki, kas pilsētā pārdod ko ēdamu, taču tas notiek diezgan haotiski un nepietiekamā apjomā.
Ir ļoti garas rindas, lai dabūtu skaidru naudu. Apgrozībā joprojām ir grivnas. Tāpat garas rindas ir pie tiem atlikušajiem veikaliem, kas vēl strādā. Pēc maizes ir bijis jāstāv rindā piecas vai sešas stundas.
Ar automašīnām mēs neko daudz nebraukājam, jo nav benzīna. Degvielas uzpildes stacijās jau sen ir beidzies benzīns, bet var iegādāties Krievijas dīzeļdegvielu.
Kādi Hersonā ir postījumi?
Salīdzinājumā ar tām fotogrāfijām, kuras esam redzējuši no Harkivas un Mariupoles, Hersona ir cietusi nedaudz. Tomēr dzīvojamajā mikrorajonā šāviņi ir trāpījuši daudzstāvu mājām. Bojāta ir Ukrainas Drošības dienesta ēka pilsētā. Vēl ir izpostīts liels iepirkšanās un izklaides centrs “Fabrika”.
Kādu informāciju saņemat?
Jau pirmajā okupācijas dienā pārtrauca raidīt visi Ukrainas televīzijas kanāli. Tagad jau divas nedēļas nav uztveramas arī Ukrainas radiostacijas, jo okupanti sagrāba radio un televīzijas centru un kontrolē retranslācijas infrastruktūru.
Ir Ukrainas reģioni, ar kuriem mums neizdodas sazināties - ir tādi, kur nedarbojas ne mobilie tālruņi, ne kāds cits sakaru veids. Man ir radi un draugi Mariupolē. Ar viņiem arī nebija iespējams sazināties, un mēs jau viņus bijām apraudājuši. Taču nupat sazvanījos un uzzināju, ka viss kārtībā - ir dzīvi un atrodas jau Ukrainas rietumos. Sarunā sapratu šausmas, ko viņi ir pārdzīvojuši - braucot ārā no Mariupoles pa humāno koridoru, viņi ceļa malā redzējuši kaudzēm līķu un saraustītu ķermeņu daļas.
Cik cilvēku ir gājis bojā Hersonā?
Nevaru pateikt precīzu skaitu, bet pirmajās Krievijas uzbrukuma dienās bojā gāja daudz cilvēku. Kaujā pie tilta pār Dņepru gāja bojā aptuveni 60 Ukrainas patriotu no teritoriālās aizsardzības vienības. Šie puiši mēģināja aizstāvēt pilsētu, bet pārspēks bija pārāk liels.
Jūs sacījāt, ka pilsētu nav pametis pilsētas mērs. Vai viņš sadarbojas ar iebrucējiem?
Viņš nesadarbojas. Ar iebrucējiem ir tikai laikam kādas vienošanās, kas palīdz iedzīvotājiem izdzīvot. Tāpēc var darboties maizes ceptuve, pilsētas komunālais un ierobežotā apjomā arī sabiedriskais transports.
Kā iedzīvotāji to vērtē? Vai mēru uzskata par nodevēju?
Nē, par nodevēju noteikti neuzskata. Iedzīvotāji saprot situāciju, kādā viņš ir, un ir priecīgi, ka var iegādāties maizi.
Hersonā virs pilsētas pašvaldības joprojām plīvo Ukrainas karogs, bet okupanti uzturas Hersonas apgabala administrācijas ēkā, un virs tās ir Krievijas karogs.
Pēc nepārbaudītām ziņām, Hersonā ieradies Doņeckas tā saucamās “tautas republikas” informācijas politikas ministrs Viktors Jacenko, kurš acīmredzot centīsies izveidot pilsētā citu, Krievijai pakļāvīgu vietvaru. Viņš savulaik Hersonā bija Viktora Janukoviča Reģionu partijas jaunatnes organizācijas aktīvists.
Vai atradīsies kolaboranti?
Iespējams, ka “zārks tukšs nepaliks” - var būt, ka atradīsies arī kādi okupantu pakalpiņi, kas par 30 sudraba grašiem būs gatavi zaudēt cieņu pārējo iedzīvotāju acīs.
Kāda ir Hersonas iedzīvotāju attieksme pret Krieviju un Putinu?
Līdz 24. februārim manā biznesa partneru, kolēģu un paziņu lokā bija daudz tādu, kas bija vai nu apolitiski neitrāli, vai pat arī varbūt Putina līdzjutēji. Taču pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, viņi nostāju ir absolūti mainījuši. Pašlaik savā diezgan plašajā paziņu lokā nepazīstu nevienu, kurš lojāli izturētos pret Krieviju vai ko tādu, kas saistīts ar Krieviju. Neatkarīgi no tautības dusmas ir vienprātīgas, cilvēki ienīst un nolād Putinu, hersoniešu domas sakrīt ar to frāzi, ko pateica Čūsku salas robežsargs Krievijas karakuģim.
Hersonieši ir vīlušies par starptautiskā Sarkanā Krusta darbību. Šeit šī organizācija savas funkcijas nepilda, no tās nav nekādas jēgas, bet zinām, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un Sarkanā Krusta vadītājs Pīters Maurers sirsnīgi sarokojās un Rostovā pie Donas tiek veidota nometne uz Krieviju piespiedu evakuētajiem Ukrainas pilsoņiem.
Ja kāds kādu palīdzību organizē Hersonā, tad tas nav Sarkanais Krusts, bet citas organizācijas. Cenas ir neprātīgi pieaugušas, un ir biznesmeņi, kas izmanto nelaimi, lai pelnītu. Bet iedzīvotāji pašorganizējas - ir izveidota biznesa savienība, kurā sadarbojas un kooperējas ļaudis, kuri pirms kara cits citu pat nepazina. Viņi strādā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar precēm, kuras tiek pārdotas par daudz zemāku cenu, kas tuva ražotāja pašizmaksai.
