Nu jau bez kautrēšanās arvien vairāk cilvēku atzīst: man ir nepieciešama palīdzība – netieku galā ar stresu, zudusi interese par lietām, kas sagādāja prieku, esmu kļuvis agresīvs, pārāk bieži un daudz lietoju alkoholu, raudu pat mazākā sīkuma dēļ un tamlīdzīgi. Pēdējie gadi Latvijas un visas pasaules iedzīvotājiem tiešām ir bijuši ļoti smagi gan fiziski, gan emocionāli, turklāt nav paredzams, kad saspringtais periods beigsies un nāks mierīgāki laiki, jo Covid-19 pandēmija nebūt vēl nav beigusies, lai gan priekšplānā izvirzīti notikumi Ukrainā.
Par Covid-19 un citu procesu ietekmi uz iedzīvotāju psihoemocionālo stāvokli intervija ar ārsti psihiatri Māru Jumeju.
Jūsu darba pieredze psihiatrijā sniedzas jau kopš 1980. gada, tāpēc varat objektīvi secināt, vai politiskie, sociālie un ekonomiskie procesi atstāj nopietnu iespaidu uz sabiedrības psihoemocionālo stāvokli.
Protams, atstāj! Pat ļoti - jebkuras izmaiņas ir nopietns izaicinājums, kas jāpārvar gan fiziski, gan emocionāli. Ja man jautājat, kad ir bijis vismierīgākais laiks, nevaru atbildēt - katrā laika periodā ir kādas lietas, kas cilvēkus uztrauc un ietekmē viņu psihoemocionālo stāvokli.
Esam dzirdējuši, ka Covid-19 pandēmija atstājusi lielu iespaidu - būtiski pieaudzis pirmo reizi diagnosticētu depresiju skaits. Vai to varējāt vērot arī savā praksē? Kāds ir depresijas galvenais iemesls?
SARS-CoV-2 ir ļoti viltīgs vīruss, kas atstāj lielu iespaidu uz cilvēku nervu sistēmu, tāpēc tas sit no abām pusēm - gan jomā, kas saistās ar psihoemocionālo labsajūtu, gan arī ķermeniski (vai miesiski). Visā pasaulē vērojams milzīgs pirmreizēji diagnosticētu klīnisko depresiju skaita pieaugums, turklāt tas tiek saistīts ne tikai ar psihoemocionālajiem faktoriem, bet arī ar bioķīmiskajām reakcijām organismā, saskaroties ar Covid-19 izraisošo vīrusu. Jau oktobrī žurnāls “Lancet” rakstīja, ka Covid-19 ārstēšanas algoritmā lietderīgi ir iekļaut arī antidepresantu fluvoksaminu (fluvoxamine). Lietojot šo medikamentu, Covid-19 pacientiem tiek gan atvieglota slimības norise, gan mazinātas seku parādības. Par to es pārliecinājos arī savā praksē. Nav noslēpums, ka Covid-19 izraisa ļoti daudzu, tajā skaitā visu iekšējo, orgānu un sirds asinsvadu sistēmas hronisko slimību saasinājumus, bet šo slimību saasinājumu gadījumā ietekmēta ir arī smadzeņu darbība.
Runājot par noskaņojumu sabiedrībā, ko izraisīja Covid-19 ierobežojumi, jāsaka, ka sākotnēji cilvēki tā kā saņēmās, jo cerēja, ka pandēmija ātri atkāpsies, bet tā nenotika, un cilvēki nogura. Turklāt daudziem samazinājās ienākumi, citi palika bez darba, piespiedu kārtā mainījās ikdienas paradumi, tostarp vecākiem nācās pārņemt skolotāju funkcijas, jo mazie bērni nespēja vieni tikt galā ar skolas uzdevumiem, savukārt jaunieši nereti izvairījās no mācībām. Jauniešiem tika atņemta komunikācijas iespēja. Visi šie faktori palielināja stresa līmeni, kas rezultātā iedragāja psihoemocionālo veselību.
Covid-19 laikā valdība pieņēma lēmumu apmaksāt arī psihologa pakalpojumus. Cik tie ir lietderīgi, jo zināms, ka psihologs nav ārstniecības persona?
Psihologi tiešām nav ārsti, bet viņi ir ļoti nepieciešami daudziem cilvēkiem. Arī es nosūtu savus pacientus pie psihologa, it īpaši gadījumos, kad cilvēks ir pārcietis kādu smagu zaudējumu, piemēram, tuvinieka nāvi, sarežģītas situācijas ģimenē vai darbā. Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi izrunāties un pašam cilvēkam saprast, kas īsti ir noticis un kā ar to var sadzīvot vai mainīt. Praktizējošu klīnisko psihologu Latvijā pietrūkst, un tas tiešā veidā ir saistīts ar valsts īstenoto politiku attiecībā uz garīgās veselības aprūpi - ilgstoši valsts psihologa pakalpojumus neapmaksāja -, savukārt par to maksāt pašam pacientam bija ļoti dārgi. Tagad, kad pakalpojums ir pieejams valsts apmaksātās programmas ietvaros, mēs ieraugām patieso ainu, cik ļoti daudziem ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Es domāju, ka arī Ukrainas kara bēgļiem psihologa pakalpojumi ir ļoti nepieciešami.
Uz valsts apmaksātu vizīti pie psihologa nosūtīt var ģimenes ārsts vai speciālists, kam ir noslēgts sadarbības līgums ar NVD. Ja šāda līguma nav kaut vienai no pusēm - speciālistam vai psihologam, par vizīti būs jāmaksā pašam pacientam.
Nereti tiek uzskatīts, ka depresija ir tāda kā sliņķu slimība un cilvēks pats spēj tikt ar to galā. Vai varat piekrist šādam uzskatam?
Tas ir pilnīgs absurds! Depresija ir ļoti nopietna un smaga slimība, kuras dēļ ciešs ne tikai cilvēka dzīves kvalitāte, bet neārstēta tā var kļūt pat par nāves iemeslu. Minēšu tikai vienu piemēru: jau sen ir zinātniski pierādīts - ja kardioloģisko slimību pacientiem pievienojas arī depresija, tad mirstība no kardioloģiskajām slimībām palielinās vairāk nekā par 70%. Depresija kopumā saasina sirds ritma un asinsspiediena problēmas. Bieži pie manis nonāk ģimenes ārsta sūtīti pacienti ar neskaidru diagnozi: bez skaidri saprotama cēloņa pacientiem sāk “lēkāt” asinsspiediens, novērojamas hroniskas sāpes un saspringuma sajūta plecos vai mugurā, ko nevar atslābināt pat ērtā gultā. Bieži simptomi ir arī caurdurošas sāpes krūtīs, kas pacientam liek domāt pat par sirds infarktu. Protams, šādiem simptomiem var būt arī cits cēlonis, bet bieži tā ir depresija.
Covid-19 pandēmija vēl nav beigusies, bet klāt jau karš Ukrainā. Kā karš Eiropā, tuvu Latvijai, ietekmē sabiedrību?
Ļoti nomācoši! Mums vēl ir dzīva paaudze, kas, kaut arī kā mazi bērni, ir piedzīvojusi iepriekšējo karu un grūtos pēckara gadus. Atmiņas ir ļoti dzīvas arī šodien, tāpēc viņi ļoti uztraucas gan par sevi, gan par saviem bērniem un mazbērniem, gan par Latvijas valsti. Ir vieni, kuri ir gatavi cīnīties visiem spēkiem, bet ir tādi, kuri saka: “Man vienalga! Es no ceturtā stāva uz bumbu patvertni izskraidīt nevaru, tāpēc paļaušos liktenim - kā būs, tā būs.”
Arī jaunākajā paaudzē kara tuvums rada stresu. Tās bieži vien nav tikai šodienas situācijas noteiktas, bet arī no vecākiem un vecvecākiem pārmatotās bailes, kas ne vienmēr ir pamatotas. Turklāt mums kopš mazotnes ir ieaudzināts, ka ne par visām lietām vajag runāt skaļi. Es teiktu, ka mēs līdz galam paši neapzināmies to, kā jūtamies un ko domājam.
Vai cilvēks pats spēj novērtēt savu stresa līmeni un “noķert” brīdi, ka nupat vairs nav labi un ir jāmeklē speciālistu palīdzība?
Ļoti bieži cilvēki neapzinās to, kas ar viņiem notiek - paši nesaprot, ko viņi jūt, domā, un nav reālā kontaktā ar savām emocijām. Daudz ir atkarīgs no cilvēka audzināšanas - bieži vien esam audzināti iet un darīt, neraugoties ne uz ko! Esam sev iestāstījuši, ka dzīve ir nepārtraukta pienākumu virkne! Cilvēks iet un darbojas, līdz sākas kāda fiziska slimība. Šādos gadījumos cilvēks dodas pie ģimenes ārsta, kurš, veicot izmeklējumus un neatrodot pārliecinošu orgānu patoloģiju, kas liecina par kādu noteiktu slimību, nosūta cilvēku pie psihiatra vai psihologa. Taču bieži cilvēks nesaprot, kāpēc viņam, kuram “lēkā” asinsspiediens vai sāp mugura, būtu jāiet pie psihiatra, jo ne jau viņa galvā, bet mugurā un sirds asinsvadu sistēmā ir problēma! Tie ir dziļi maldi, un mums visiem ir vairāk jārunā un jāinformē sabiedrība, ka ne viss ir tā, kā izskatās - es jau iepriekš stāstīju par depresijas un miesisko slimību savstarpējo saistību. Tajā pašā laikā depresiju var veicināt iekšējo orgānu un dziedzeru darbības traucējumi.
Kā visbiežāk pie jums nonāk pacienti? Vai ģimenes ārsts var izrakstīt antidepresantus vai kādas citas zāles?
Visbiežāk cilvēki nāk ar ģimenes ārsta vai citu speciālistu ieteikumu, taču ir arī tādi, kuri paši saprot, ka nav labi un ir jāmeklē palīdzība. Bieži iniciatori ir ģimenes locekļi un draugi, kuri kritiskāk spēj novērtēt tuvinieka fizisko un psihoemocionālo stāvokli. Piebildīšu, ka arī ģimenes ārsts pacientiem ir tiesīgs izrakstīt valsts kompensētos medikamentus ar 75% atlaidi un noformēt darba nespējas lapu depresijas gadījumā. Ja mēneša laikā ģimenes ārsta izvēlētā terapija nedod pozitīvu dinamiku, pacients tiek nosūtīts pie psihiatra. Manuprāt, tā ir ļoti laba lieta, jo zināms, ka rinda pie psihiatra ir aptuveni mēnesi gara, savukārt ģimenes ārsta izrakstītie medikamenti dod iespēju sākt ārstēšanos vēl pirms speciālista vizītes. Psihiatrs rūpīgi izmeklēs pacientu un nepieciešamības gadījumā nosūtīs uz papildu izmeklējumiem, kā arī koriģēs medikamentu kursu. Piebildīšu, ka psihiatru, kuri ir noslēguši līgumu ar NVD, vizītes ir valsts apmaksāts pakalpojums. Pierakstoties pie speciālista, iesaku noskaidrot, vai un cik daudz būs jāmaksā gan par pirmo vizīti, gan par nākamajām, kā arī to, vai konkrētais speciālists ir tiesīgs izrakstīt medikamentus valsts kompensēto medikamentu sistēmā, jo ne visiem speciālistiem - arī ļoti labiem un pieprasītiem psihiatriem - ir noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu.
Vai ir kādi praktiski padomi?
Pirmkārt, kustēties svaigā gaisā, jo kustība veicina nervu šūnu atjaunošanās procesus. Otrkārt, šā brīža dubultkrīzē ir svarīgi iesaistīties arī brīvprātīgajā darbā - tas palīdz mazināt trauksmi. Treškārt, vērojam sevi! Ja jūtam, ka vairs nespējam izdarīt kādu lietu tik ātri un veikli kā senāk, ja jūtam pastāvīgu nogurumu, ja pārāk maz un saraustīti guļam, ja prieku nesagādā lietas, kas iepriekš iepriecināja, ja ik dienu pavada hroniskas sāpes, ja parādās kādi citi neizskaidrojami simptomi, dodamies pie ārsta!
