„Man vajadzēja attaisnot to, ka esmu savu vecāku dēls, man nebija kur likties,” smaida Aivars Broks, Terēzes un Staņislava Broku dēls. Abi lieliskie un slavenie kordiriģenti, kuri pacēla Latgales koru mākslu nebijušos augstumos, nu ir debesu valstībā. Viņu dēls – Aivars Broks, Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors – ne tikai diriģē un muzicē, bet arī paceļ pie skolas Ukrainas karogu, par ko viņu aprej „vatņiku” bars.
Tā vietā, lai aizstāvētu Daugavpils mūzikas vidusskolas vadību un pedagogus, pilsētas mērs Andrejs Elksniņš pārmet Aivaram Brokam pilsētas karoga „noraušanu”. Acīmredzot Elksniņš ir tā aizrāvies ar Krievijas propagandas kanālu skatīšanos, ka īsti nesaprot, kas notiek uz austrumiem no Daugavpils: vai nu ukraiņi uzbrukuši Krievijai, vai nu mongoļu - tatāru jūgs atjaunojies...
Toties visu saprot Andreja Elksniņa domubiedri: savus vēlētājus Daugavpils mērs uzrunā krieviski - gan sociālajos tīklos, gan citviet. Vai nebūšu kaut ko palaidusi garām? Vai Daugavpils joprojām ir Latvijas sastāvā?
Lai kā arī būtu, par Ukrainas karogu - intervija ar Aivaru Broku.
Kad pacēlāt Ukrainas karogu?
Tas notika pagājušajā nedēļā.
Vai Ukrainas karoga pretinieku reakcija bija jūtama uzreiz - kāds skrēja un bļāva pie skolas?
Nē. Nolaidām pilsētas karogu, pacēlām Ukrainas karogu.
Tas nebija nekāds svinīgais pasākums, mēs ar kolēģiem vienkārši to izdarījām, un viss. Nofotografējām. Foto internetā aizgāja visiem - gan draugiem, gan nedraugiem. Pēdējie izdomāja, ka uz šī pamata būtu jauki uztaisīt sev politisko kapitālu.
Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš rakstīja: „Ar nožēlu jāatzīst, ka mūzikas vidusskolas direktors norāvis pilsētas karogu, aizvietojot ar Ukrainas karogu.” Grūti gan iedomāties, ka jūs būtu ar raušanu rāvis nost pilsētas karogu...
Protams, ne. Tur neko pat gribēdams nevar „noraut”, tur karogs uzmanīgi jānolaiž. Man „piesēja” to, ka neesmu pilsētas patriots, jo noņēmu attiecīgo karogu. Tā bija oficiālā versija. Bet patiesībā tie cilvēki, kuri bija sanākuši mani kaunināt, uzstājās pret Ukrainas karogu...
Kā jums pašam šķiet: vai Daugavpilī ir daudz tādu „vatņiku”, kuri būtu gatavi nākt un kliegt uz jums, ka esat pacēlis Ukrainas karogu?
Labs jautājums, uz kuru vienmēr grūti atbildēt. Domāju, ka Daugavpilī cilvēki dalās aptuveni uz pusēm: vieni ir Ukrainas pusē, otri - Putina pusē. Ja runājam par tiem, kuri ir Putina pusē, par agresīvajiem un aktīvajiem, tādiem, kuri ir gatavi kliegt par viņu, pilsētas laukumā atnāktu varbūt kādi 30 līdz 40 cilvēki. Mazākums ar savu skaļumu pievērš sev uzmanību, un tad šķiet, ka viņu ir ļoti daudz. Tomēr tā kopējā un klusējošā masa, kas joprojām „dzīvo” Padomju Savienībā, ir diezgan liela.
Daugavpilī diemžēl ir iespēja uztvert pārrobežu torņu signālus un skatīties krievu fašistu propagandas raidījums. Tie jau arī „audzina” daugavpiliešus, un mērs piebalso.
Protams, cilvēks uzliek uz jumta kaut kādu pannu un skatās. Ir arī internets. Informatīvās telpas upuru ir daudz.
Lasīju, ka ar pilsētas varu jums ir noruna, ka būs ceturtais karoga masts.
Pēc likuma faktiski ir tā, ka tur jābūt tikai vienam karogam - Latvijas Republikas. Beigu beigās sanāca trīs... Kultūras ministrija piekrita uzlikt vēl vienu karoga mastu. Bet īstenībā būtu jāliek vēl viens, kur pacelt mūsu skolas karogu. Vēl viena karoga masta uzsliešana prasīs kādas četras līdz piecas dienas.
Pilsētas mērs Elksniņš, kuram pienāktos pirmajam nostāties mūzikas vidusskolas un tās direktora pusē par solidaritāti ar Ukrainu, par to, ka paceļat Ukrainas karogu agresīva kara upuru atbalstam, jūs neaizstāvēja. Kā tad tā?
Nav jau nekāds brīnums. Manuprāt, Daugavpils pašvaldība Latvijā ir vienīgā, pie kuras ēkas nav pacelts Ukrainas karogs. Tā ir piemērošanās elektorātam, mēģināšana izlaipot. Ja Elksniņš būtu tālredzīgs politiķis, viņš rīkotos citādi. Šodien neviens cilvēks nevar atrasties pa vidu, šodien tev ir skaidri jāpasaka, ko tu atbalsti.
Šajā gadījumā ir skaidri redzams, ko viņš atbalsta.
Savulaik, būdams Saeimas deputāts, viņš atbalstīja Lukašenko režīmu. Tagad man Elksniņa pat kaut kā drusku žēl, viņam vajadzētu mazliet... apstāties un padomāt.
Kur nu apstāties. Tik daudz draugu uz austrumiem no Daugavpils. Un pašā Daugavpilī arī: vēl 2019. gada augustā Elksniņš jautri svinēja padomju gaisa desantnieku dienu, dižodamies fotogrāfijā kopā ar bijušajiem desantniekiem. Paraksts: „Rebjata, s prazdņikom!” (Puiši, sveicu svētkos! - krievu val.).
Tā bija... To dienu viņš tiešām atbalstīja. Bet, runājot par kontekstu... Man ir paveicies, ka neesmu pašvaldības, bet gan valsts skolas direktors. Ja es būtu pašvaldības skolas direktors, tad būtu divi varianti - vai nu es neko nedaru ar tiem karogiem, vai nu es daru, un tad mani atlaiž no darba.
