Visas pasaules uzmanības centrā ir Krievijas izraisītais karš Ukrainā un ar to saistītie drošības un ekonomikas jautājumi, it īpaši Eiropā, kas kara zonai atrodas vistuvāk.
Par Eiropas Parlamentā spriesto un iespējamiem attīstības scenārijiem intervija ar Eiropas Parlamenta Latvijas deputātu Andri Ameriku.
Cik lielā mērā jums pašam personīgi un Eiropai kopumā bija pārsteidzoša ziņa par kara sākumu Ukrainā?
Eiropas Savienības un atsevišķu dalībvalstu attiecības ar Krieviju ir saspringtas jau vairākus gadus. Tāpēc attiecību eskalācija pati par sevi nebija pārsteigums, taču tas, cik brutāli tas notiek, patiešām ir pārsteigums. Ņemot vērā notikumu gaitu, var teikt, ka esam atsviesti atpakaļ iepriekšējā gadsimta attiecību līmenī.
ES kā vienota 27 dalībvalstu organizācija meklēja līdzsvaru starp dažādu pasaules valstu ambīcijām, tajā skaitā Krieviju, Ķīnu, ASV, kas ir lielākās pasaules ekonomikas. Atceramies bijušā ASV prezidenta Trampa prezidentūras laika nostāju, kuras rezultātā radās tirdzniecības domstarpības starp vairākām pasaules valstīm, tostarp ar Ķīnu un ES, kas zināmā mērā deva handikapu Krievijai. Visas iepriekšējās darbības ir novedušas pie situācijas, ko nevēlas piedzīvot neviens.
Tā ir milzīga vilšanās - brutāls un asiņains karš norit laikā, kad cilvēce runā par cilvēka dzīves ilguma pagarināšanu līdz 100 un vairāk gadiem, kad attīstās tehnoloģijas, tiek veidots globāls cilvēcisko un ekonomisko attiecību tīkls. Šie procesi ir pārtraukti, un to Eiropas cilvēki nespēj pat aptvert un saprast.
Latvijas medijos tiek apgalvots, ka ES vēl nekad nav bijusi tik vienota, kas dod pamatu domāt, ka tā kļūst arī stiprāka, jo nesen bieži tika runāts, ka ES varētu sairt pa vīlēm. Ko par to runā Briseles gaiteņos un sēdēs?
Uzticība ES ļoti nopietni sašķobījās aptuveni pirms desmit gadiem, kad Lielbritānija sāka runāt par izstāšanos no ES. Liela loma tam bija faktā, ka Lielbritānija savulaik bija viena no ES dibinātājām, kura tomēr nesaskatīja savu turpmāko attīstību ES sastāvā, un sākās “Brexit”. Tas radīja šaubas par turpmāko ES likteni, turklāt šīs šaubas pastiprināja ASV prezidenta Trampa izteikumi un nostāja, kurā prevalēja vēlme dibināt tirdzniecības un ekonomiskās attiecības ar katru ES dalībvalsti atsevišķi, nevis ar ES kā vienu ekonomisku lielumu. Ņemot vērā, ka katrā dalībvalstī politiskie procesi notiek atbilstoši to valstu konstitūcijām, tostarp vēlēšanas un valdību maiņa, radās visai pamatotas bažas, ka Lielbritānijas piemēram varētu sekot arī citas valstis.
Pirmais, kas atkalapvienoja Eiropu, bija Covid-19. Neviena Eiropas valsts līdz šim nebija saskārusies ar tik plašu pandēmiju un tās izraisītajiem sociālajiem un ekonomiskajiem ierobežojumiem, kas radīja nepieciešamību sniegt ekonomisku palīdzību, kas saglabātu iedzīvotāju nodarbinātību un ienākumus, kā arī nodrošinātu ekonomikas nepārtrauktību. Šī situācija pierādīja, ka tikai ES kā kopums var sniegt “apdrošināšanas polisi” jeb finanšu spilvenu, lai ekonomika nesabruktu tāpat kā 2008. gada krīzes laikā. Var teikt, ka kovids noslāpēja centrbēdzes spēkus - pat tādas valstis kā Vācija, Francija, Spānija, Itālija saprata, ka vienas tās nespēj stāvēt pretim kovida izaicinājumiem. Līdz ar to politiskā vide ES iekšienē būtiski mainījās.
Krievijas iebrukums un tā izraisītais karš Ukrainā ir vēl viens fundamentāls notikums, kas stiprina ES dalībvalstu solidaritāti. Ja iepriekš pastāvēja vairāki politiskie grupējumi, kuri uzskatīja, ka var būt gan ES sastāvā, gan atsevišķi, tad šodien tie ir absolūtā mazākumā. Turklāt vienotas ir ne tikai esošās dalībvalstis, bet arī vairākas citas valstis izteikušas vēlmi pievienoties ES. Divas valstis - Albānija un Ziemeļmaķedonija - var teikt, jau ar vienu kāju ir iekāpušas ES - aptuveni divu gadu laikā tās kļūs par pilnvērtīgām ES dalībvalstīm. Šī kara ietvaros vēlmi pievienoties ES izteikusi arī Moldova, Gruzija un, protams, Ukraina. Acīmredzot šīs valstis ES sastāvā saskata izdzīvošanas potenciālu.
Kā šobrīd jūtas Lielbritānija, kas savienību ir pametusi?
Es domāju, ka Lielbritānija nejūtas ļoti stipra un pārliecināta nedz politiski, nedz ekonomiski, jo būtiski atšķirīgi ir pieejamie atbalsta mehānismi - nevar salīdzināt iespējas vienas valsts ietvaros ar to, ko spēj valstu savienība. Mēs redzam, ka šobrīd vēsturiskā Lielbritānija, kurā iekļāvās arī Īrija, vairs nav tik varena. Īrija jau sen ir patstāvīga valsts un iekļāvusies ES sastāvā, savukārt šobrīd par autonomiju tiek rīkots referendums arī Skotijā. Līdz ar to šodien ir grūti prognozēt, kā attīstīsies notikumi - ir skaidrs, ka viena daļa Lielbritānijas tomēr vēlas atgriezties ES sastāvā.
Vai Krievijas - Ukrainas kara laikā valstu izteiktā vēlme iestāties ES nav saistīta ar NATO, pieņemot, ka, esot ES sastāvā, ceļš uz NATO būs vienkāršāks?
Noteikti nē! Droši varu pagalvot, ka ES un NATO ir viens otru papildinoši modeļi. Vēlme iestāties ES vairāk saistīta ar ASV ekonomiskās dominantes mazināšanu. ES ir ekonomisks un sociāls veidojums - brīvais tirgus, ceļošana, mācīšanās, uzņēmējdarbība, zināšanu un tehnoloģiju pārnese uz visām dalībvalstīm, un tas ir tieši tas, ko vēlas potenciālās ES dalībvalstis.
Vienlaikus norit procesi, kas stiprina NATO, piemēram, Vācija, kas līdz šim ļoti rezervēti izturējās pret NATO budžetu, ir pieņēmusi lēmumu dubultot finansējumu aizsardzībai, novirzot tam 2% no kopējā budžeta. Tagad esam pārliecinājušies, ka drošība maksā naudu, un turpmāk aizsardzībai maksāsim daudz vairāk.
Vai piekrītat, ka esošā situācija spēlē par labu ASV ekonomikai?
Ne gluži. Būtībā pasaulē ir divas globālas savstarpēji pretnostatītas ekonomikas - Ķīna un ASV. Neviena no ES dalībvalstīm nav līdzvērtīga šīm ekonomiskām, un tikai ES kopumā var tuvoties šim līmenim, bet vienalga nav liekama vienos svaru kausos. Šobrīd ir grūti pateikt, kura no šīm ekonomikām vairāk tērē vai vairāk pelna, jo absolūti visas valstis, tajā skaitā ASV, Ķīna, Krievija un ES, drukāja naudu 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Tas nav nekāds noslēpums, jo bija skaidri saprotams, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt ekonomikas nepārtrauktību. Tāpat nav noslēpums, ka šobrīd pasaules apritē ir daudz ar precēm un pakalpojumiem nesegtu finanšu līdzekļu, un tas ir viens no inflācijas cēloņiem. Piemēram, būvniecības nozarē līdz ar ES Atveseļošanas fonda līdzekļu pieejamību, salīdzinot ar pirmspandēmijas laiku, cenas ir pieaugušas pat divas reizes.
Nenoliedzami, karš izmanīs ekonomisko balansu pasaulē. Ja runājam par ASV, tad neapšaubāmi tā ir pašpietiekamāka par ES. Savukārt to, ko var atļauties Ķīna, nevar atļauties nedz ES, nedz ASV. Prognozēt situācijas attīstību ir ļoti grūti - atbildēt uz jautājumu, kur gaidāmi zaudējumi, ir iespējams, bet kur varēs nopelnīt - neiespējami.
Aktualitāte numur viens ir energoresursi. Kaut arī vismaz 20 gadu runājam par aiziešanu no Krievijas energoresursu atkarības, vēl arvien nav rastas alternatīvas, kas ļautu ne tikai Latvijai, bet Eiropai kopumā iztikt bez Krievijas resursiem, un arī tagad, kad pret Krieviju tiek noteiktas ļoti plašas ekonomiskās sankcijas, Eiropa turpina maksāt par Krievijas gāzi, oglēm, elektrību un naftu. Ko darīt?
Latvija un daudzas citas valstis šodien ir atkarīgas no Krievijas energoresursiem, un to nav iespējams mainīt dažu nedēļu laikā. Šodien ļoti daudz ogļu tiek dedzināts Vācijā, Spānijā, Austrijā un citās Eiropas valstīs, tāpat arī tiek izmantota Krievijas gāze. Pakāpeniski daudzu gadu garumā ir veiktas investīcijas alternatīvo enerģijas veidu ražošanas jaudu palielināšanā, taču šodien ES kopumā alternatīvās enerģijas ieguve, salīdzinot ar patēriņu, ir niecīgs lielums. Vēl pirms kovida un kara Ukrainā ES daudz tika diskutēts par finanšu resursu ieguldīšanu zinātnē, kas veicinātu alternatīvo enerģijas veidu ražošanas kapacitāti. To ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Arī kara kontekstā aktualizēts jautājums, ko varam darīt, lai ES valstis energoresursu jomā kļūtu neatkarīgas no Krievijas. Ir apzināti visi pieejamie resursi, un rezultāti nav spīdoši - vienīgi Norvēģijai ir nafta un gāze, bet šī valsts nav ES dalībvalsts, ogles ir atrodamas Polijā, bet ogļu dedzināšana nav saskaņā ar ES Zaļo kursu.
Eiropa spriež par iespējamiem ieguldījumiem alternatīvo energoresursu ražošanas kapacitātes palielināšanā un arī par efektīvākajiem ieguves veidiem. Tiek apspriesta arī kodolenerģija, bet pret to iestājas liela sabiedrības daļa. Hidroelektrostaciju būvniecība arī nav īsti laba alternatīva, jo līdzena reljefa apstākļos to būvniecība ietekmē plašas teritorijas - HES var būvēt kalnainos apvidos. Atceramies, ka tieši šis aspekts nostrādāja, kāpēc netika uzbūvēts Daugavpils HES. Pastāv liela iespēja, ka Krievija aizgriezīs gāzes vadu, atslēgs elektrību un nepiegādās naftu, kas piespiedīs radīt papildu alternatīvas Eiropā kopumā. Šobrīd katra valsts proaktīvi meklē risinājumus problemātikas risināšanai īstermiņā, bet ir jādomā par neatkarību no Krievijas resursiem arī ilgtermiņā, un te būs vajadzīgi vienoti ES valstu lēmumi.
Zināms, ka ES fondos paredzēts finansējums alternatīvo energoresursu ieguves veicināšanai gan mājsaimniecībām, gan lauksaimniekiem, taču process vēl bremzējas. Vai nav pienācis laiks piespiest “gāzes pedāli” - atvieglot noteikumus, palielināt ES fondu atbalsta procentus, samazināt birokrātiju un veikt citus pasākumus, lai līdz rudenim alternatīvo energoresursu ražošanas īpatsvars Latvijā būtu jau par kādu procentu lielāks?
Atverot jaunas ES fondu atbalsta programmas, vienmēr ir jārēķinās ar birokrātiju, ar ko īpaši izceļas Latvija. Valsts neuzticas atbalsta saņēmējiem un vēlas būt par simt procentiem pārliecināta, ka neviens eiro netiks nelietderīgi izmantots. Viena lieta bija filozofēt par šo tēmu miera apstākļos, bet tagad, kad esam ierauti kara izraisītajās sekās, ir laiks pieņemt straujākus un racionālākus lēmumus. Ir skaidrs, ka, attīstoties tehnoloģijām un turpinot cīņu par vides saglabāšanu, elektroenerģijai būs arvien lielāka loma mūsu ikdienā. Savulaik es teicu, ka 2030. gadā Rīgā vairs nebūs trolejbusu. Un tā arī būs, jo jau tagad arvien plašāk tiek izmantots elektriskais transports un pēc desmit gadiem trolejbusi, kuri saņem enerģiju no vadiem, vairs nebūs nepieciešami - šo transportu aizvietos elektriskie autobusi. Vienlaikus ir jādomā arī par nepieciešamo infrastruktūru, tāpēc ES elektrouzlādes staciju attīstīšanai ir novirzījusi sešus miljonus eiro. Savukārt saules un vēja enerģijas segmentā šobrīd saskaramies ar citiem izaicinājumiem - vēlme attīstīt saules un vēja parkus ir būtiski pieaugusi, taču pašu saules paneļu un vēja ģeneratoru pieejamība ir zema. Esmu dzirdējis, ka uz saules paneļiem jāgaida gadu garā rindā. Ja arī valsts pieņem lēmumus, kas atvieglo saules un vēja parku attīstību, tad ir jārēķinās, ka projektus nevarēs ātri īstenot iekārtu trūkuma dēļ. ES apzinās, ka ir ne tikai jāpiešķir finansējums projektu realizācijai, bet no savas puses jārod iespēja fiziski iegādāties tehnoloģijas un iekārtas, sadarbojieties ar visām pasaules valstīm, kur tās tiek ražotas. Šajā situācijā ar naudu vien nepietiek. Katrā gadījumā mums katram un visiem kopā ir jādomā, kā vislabāk iziet no esošās situācijas.
***
Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas apmaksāta publikācija,
https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
