„Kamēr Putins runā tekstus, kas ir tuvu „kukū”, visi kaut ko centīgi skribelē savos blociņos – pieraksta „gudrās” domas. Absolūtā vara noteikti ir ietekmējusi gan Putinu, gan apkārtējos. Viņš gan izteicās, ka daudzi saslimst ar varu, bet viņam tas nedraudot,” analizējot fašistiskās Krievijas vadoņa rīcību, uzsākot asiņainu karu, citastarp teic politologs Andis Kudors. Viņš patlaban atrodas ASV kā viespētnieks Eliota starptautisko attiecību skolā, kas ir daļa no Džordža Vašingtona universitātes. Šodien saruna ar Andi Kudoru.
Krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs nesen teica, ka Putins savā valdīšanas laikā ir radījis īpašu sugu: cilvēkus, kuri ir gatavi sadedzināt ne tikai Krievzemes māti - Kijevu, bet arī savu māti. No vēstures zinām, ka bija tāda Kijevas Krievzeme, vieta, no kurienes sākusies krievu valsts. Izskatās, ka šādi bezprincipu cilvēki tieši tagad to visu dedzina...
Jāsaprot, ka Krievijā daudzus gadus ir bijusi ļoti aktīva kara propaganda. Tas izpaudās visur - popkultūrā, mūzikā, kino. Ap 2003. gadu Putins kinoindustrijai atvēlēja milzīgus līdzekļus, un kopš tā laika ir saražots neaptverams daudzums filmu un seriālu par karu. Ja vēl pieskaita tās filmas, kas saražotas padomju laikā un ir pilnas ar kara propagandu... Lai gan - padomju laika filmas rādīja karu traģiskākā gaismā. Putina laikā notika kara romantizācija.
Tas, ko Krievijā sauc par „pobedobesije” - uzvaras neprāts, apmātība -, izdarīja savu „darbu” to cilvēku prātos, kuri laika ziņā atrodas tālu no kara. Māmiņas 9. maijā stumj ratiņus, kas pārtaisīti par bruņumašīnām ar sarkanām zvaigznēm, piecgadīgi bērni tiek saģērbti Otrā pasaules kara formās - to visu mēs redzam kopš 2005. gada.
Un vēl vēstījums, ko krievu jaunieši rakstīja uz BMW automašīnām 9. maijā: „Uz Berlīni pēc vācietēm!” - tas, piedodiet, ir par izvarošanu. Pēc „uzvaras” sarkanarmieši Berlīnē un citās pilsētās piedalījās masveida izvarošanās. Tas bija kara noziegums pret civiliedzīvotājiem.
Putins 2005. gadā pateica, ka PSRS sabrukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Bet svarīgs ir Putina teiktā turpinājums, ko parasti necitē: krievu tauta pārvērtās par sadalīto nāciju, kuras daļa nākamajā dienā pēkšņi pamodās ārzemēs. Ar to domāts 1991. gads. Un šīs sadalītās nācijas stāsts kopš 2005. gada ticis spēcīgi kultivēts. Plus vēl kara propaganda un „krievu pasaule” kā atsevišķas civilizācijas ideja, kam jānostājas pret Rietumiem.
Domāju, ka Putins netic nekādām vērtībām, ne tām, kas nāk no pareizticības, ne tām, kas rodamas krievu literatūrā, kas ir humānisma piesātināta. Bet Putina „elite” spriež militāri stratēģiskās kategorijās, un tā „krievu pasaules” ideoloģija ir mērķēta uz to krievu daļu, kuri tic, ka tas viss tiešām ir kaut kas vērtīgs.
Drošības speciālists Edvards Lūkass savulaik nāca klajā ar rakstu par stratēģisko kultūru: tā parāda, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli, un no šīs uztveres izriet mūsu rīcība. Lūkass rakstīja, ka viens no Putina Krievijas stratēģiskās kultūras elementiem ir paranoja, bailes. Viņi paši sevi šobrīd ir nobiedējuši ar NATO. Un tur, kur ir bailes, ir arī agresija. Putinisti vienmēr stāsta, kā visi viņus ir ielenkuši, un šie stāsti vienmēr bija mērķēti uz to, lai visi vienotos ap savu līderi.
Līderis, kurš, manuprāt, ir psihiski slims. Jo neviens cilvēks, būdams pie pilna saprāta, nespētu izdarīt to, ko ir izdarījis un joprojām dara Putins.
Atceros, kā pirms daudziem gadiem medijos izskatījās Lībijas līderis Muamars Kadafi: harismātisks, jauns, smaidīgs virsnieks. Pēc gadiem ieraudzījām kaut kādu multiplikācijas tēlu, kaut kādu Holivudas karikatūru, staigājošu mūmiju, kuru sargā amazones... Kad viņš brauca uzstāties ANO, viņš nedzīvoja viesnīcā, bet gan teltī, jo neuzticējās nevienam.
Ar Putinu ir līdzīgi: viņš nekad neēdīs konferencēs piedāvāto ēdienu. Ja viņš aizlidos uz kādu valsti, viņš neēdīs vietējo pavāru gatavoto ēdienu: Putinam līdzi lido pavāri ar saviem produktiem. Bet tik un tā ēdienu vispirms ēd miesassargi. Vienubrīd viņš sāka staigāt ar krūzīti, kam virsū vāciņš: lai garāmejot kāds neiemet indi.
No kurienes tas viss? Putinam ir VDK pieredze, un Valsts drošības komitejai ir indēšanas tradīcijas. Prizma, caur kuru skatās Putins, ir saistīta ar viņa iekšējo pasauli, un par citiem viņš spriež tieši tā kā par sevi. Bet to lai analizē psihiatri.
Atzīstu, pirms pāris mēnešiem es domāju, ka Putins neorganizēs tik liela mēroga karu. Proti, ka būs Donbasa pārņemšana, bet nebūs plašu sauszemes operāciju. Vai mēs zinām, kas notiek ar cilvēku 20 gadu laikā - vidē, kur viņam neviens neiebilst, kur visi viņa priekšā nostājas miera stājā? Es nenovērtēju šos apstākļus...
Tagad vērojam kulmināciju šīm miera stājām. Tikko TV redzējām Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju Nariškinu, kurš nav nekāds pusaudzis: viņš bija pārbijies un stostīdamies kaut ko atbildēja Putinam. Kamēr līderis runā kaut kādus tekstus, kas ir tuvu „kukū”, visi kaut ko skribelē savos blociņos - pieraksta „gudrās” domas.
Šī absolūtā vara noteikti ir ietekmējusi gan Putinu, gan apkārtējos. Šķiet, 2008. gadā Putins izteicās, ka daudzi saslimst ar varu, bet viņā tā vispār neesot, viņam tas nedraudot.
Ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons nesen intervēja Putina priekšvēlēšanu štāba (2000. gads) vadītāju Sergeju Pugačovu, kurš burtiski aiz rokas ieveda Putinu Kremlī. Ļoti vērtīga intervija, tā ilgst piecas stundas, es to skatījos pa daļām, vairākas dienas. Pugačovs stāstīja par kādu pareizticīgo pasākumu, kurā piedalījies arī Putins. Cilvēki nākuši viņam klāt, gribējuši bučot roku. Un Putins pēc tam Pugačovam, kad viņi bijuši divatā, teicis: „Viņiem taču caru vajag!” Šādus sentimentus Putins ir meistarīgi vācis gadiem.
Neesmu psihiatrijas eksperts, tāpēc nezinu, vai viņš ir sajucis prātā. Bet skaidrs ir viens: Putina vadmotīvs ir bailes. Tie, kas bijuši Putina tuvumā, stāsta, ka viņš ir bailīgs. Pēdējā laikā Putins dzīvo bunkurā. Jautājums: kā šāda dzīvošana bunkurā ietekmē cilvēka psihisko stāvokli?
Iespējams, tieši tāpēc - visu laiku no kaut kā baidoties - Putins rīkojas apsteidzoši. Viņš saprata, ka agrāk vai vēlāk Ukraina iestātos NATO, tāpēc viņi bija jāapsteidz, un, ja Ukraina tur iestāsies, tā varēs sākt karu par Krimas atgūšanu. Vai tad mēs karosim ar NATO? - viņš retoriski jautāja. Bet patiesībā Putins@Co, mēģinādami kādu apsteigt un līdz ar to izslēgt konkrētus procesus, tieši veicina tos. Kaut kas tāds notiek patlaban.
Kas jādara patlaban, šajā laikposmā?
Vispirms - Ukraina jāuzņem Eiropas Savienībā. Ja Kremļa režīms saglabāsies, ir jāuzsāk reāls aukstais karš un bruņošanās sacensība. Valstīm ir jāpalielina militārās sfēras finansējums, un Vācija to jau ir uzsākusi, Latvija arī. Tas, protams, ir dārgs pasākums, bet uz Putina režīmu šobrīd jāskatās tikai kā uz Hitlera režīmu.
Par ko patlaban runā amerikāņi? Par galveno - par naftas embargo pret Krieviju. Tagad jābūt izšķirošai, izlēmīgai rīcībai. Plus vēl Ukrainai ir jādod ieroči, jādod viss modernais.
Zināmā mērā tas, ko izdarīja Krievija, ir ieviesis skaidrību: viņi vairs neko nevarēs samelot par sevi.
Protams, viņi turpinās melot, bet viņu meliem vairs neticēs.
Pēc Krimas operācijas viņi vēl varēja īstenot savu „šrēderizāciju” un ļaut visādiem līdzskrējējiem, kas atrodas citās valstīs, muldēt līdzi, tagad vairs šādu iespēju nav: pat tie Latvijas cilvēki, kuri ir bijuši draudzīgā komunikācijā ar Putina režīmu, sāk no sevis kratīt nost šīs „atmiņas”. Pat ja Putins tagad pārtrauktu karu, tas nav normāli, ka šāds režīms eksistē. Šā režīma īstenotāji ir noziedznieki, tagad jau starptautiskie noziedznieki.
Viņi ir arī kara noziedznieki.
Viennozīmīgi ir. Jau 7. un 8. martā Hāgas Starptautiskā tiesa skatīs Ukrainas pieteikumu pret Krieviju par genocīdu, bet ar to vēl varētu nepietikt. Domāju, ka var pienākt diena, kad ANO Ģenerālajai asamblejai būs jālemj par Krievijas kara noziegumu tribunāla izveidi Hāgā.
Fašistiskās Krievijas karaspēks apzināti iznīcināja civiliedzīvotājus.
To viņi dēvēs par „collateral damage” (ievainojums, kas nodarīts kaut kam citam, nevis paredzētajam mērķim, proti, militārās operācijas upuri civiliedzīvotāju vidū - E.V.).
Savukārt no Ukrainas puses karš ir taisnīgs, jo ukraiņi aizstāv savu valsti. Arī tad tas būs taisnīgs, ja viņi karos par Krimu, kas bija un ir Ukrainas sastāvdaļa. Es nebrīnīšos, ja kādreiz izskanēs jautājums par Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) atdošanu Vācijai: kāpēc gan Krievija drīkst pārkāpt to, par ko vienojušās valstis EDSO izveides procesā, bet citiem jāpaliek nekustīgiem? Krievija ir totāli salauzusi 1997. gada vienošanos ar NATO, jo tur ir rakstīts, ka abas puses respektēs teritoriālo integritāti, tautu pašnoteikšanos utt.
Man patīk tās balsis, kas saka: NATO, vai tad jūs negribat savās rindās Ukrainu? Paskatieties, kā ukraiņi karo!
Tiek apgalvots, ka Krievija pēdējos gados savas armijas modernizācijā esot ieguldījusi 767 miljardus dolāru. Kur tad ir šī modernizācija? Tie koka ķeblīši bruņutransportieros? Varbūt liela daļa naudas ir nozagta?
Speciālisti saka: jā, karš no Krievijas puses nav moderns. Un, jā - liela daļa naudas ir vienkārši nozagta. Putina režīmam ir divas ļoti spilgtas īpatnības: tas ir hronisku melu un kleptokrātijas režīms.
Ja tu esi ģenerālis vai gubernators, tad tev jābūt ļoti bagātam, ja tu neesi bagāts, tad tu esi idiots. Naftas dolāru kaudzīte slīd pa tādu kā konveijeru, kura galā ir vienkāršie Krievijas iedzīvotāji: no tās kaudzītes „pa ceļam” tiek noņemti dolāri, visvairāk tiek varai, konveijera beigu posmā ir tikai dažas dolāru banknotes...
Jūs iepriekšējā intervijā pieļāvāt: ja Putins uzsāks konvencionālo karu, viņa režīms sabruks.
Domāju, tas jau ir procesā - tā ir mana piesardzīgā prognoze. Pat ja šobrīd tas nav karš ar NATO valstīm, Putina režīms iet uz norietu. Pieļauju, ka Putins domā 2024. gadā vairs nekandidēt uz prezidenta amatu, bet viņš grib pabeigt lietas, ko pats ir sasolījis ar skaļiem vārdiem un lieliem burtiem.
Pirms vairākiem mēnešiem viņš (vai kāds no viņa palīgiem) sacerēja rakstu, kur runāja par Balkrieviju un Ukrainu. Raksts bija bīstams: Putins runāja par „krievu pasaules” apvienošanu. Viņš jau toreiz gribēja paspēt visu „nokārtot”, ieejot vēsturē kā lielajam zemju savācējam.
Uz ko var likt lielākās cerības, ka šis fašistiskā tirāna karš beigsies - uz sankcijām, kas paliek nopietnas, vai uz Krievijas miljardieriem, kuriem šī situācija arī sāk nepatikt?
Miljardieris Mihails Frīdmans bija viens no pirmajiem, kas pateica, ka ir pret karu. Viņš nelietoja vārdus - Putin, pārtrauc karu! - jo tas būtu viņa dzīvībai bīstami. Daļa viņa kapitāla ir ārpus Krievijas, taču „Alfa Bank” ir Krievijā, un ar to var sākties problēmas.
Man bija cerības, ka šie miljardieri iecirtīs dakšiņu Putina rokā, kas stiepjas pie kodolieroču palaišanas pogas... Putins bija radījis ideālu vidi Krievijas miljardieriem, kuriem nebija nekādas konkurences no Rietumiem. Bet viņu ieinteresētība un lojalitāte pret Putinu ir tāda pati kā mafijas filmās: nekā personīga, tikai bizness! Šāda lojalitāte ir mērojama tikai naudā.
Sankciju ķēdes reakcija ir tikai tagad sākusies, rublis kļūst arvien mazvērtīgāks, Centrālbankas speciālisti ir neizpratnē, viņi nezina, kas notiks, Krievijas iedzīvotāji kļūst arvien nabadzīgāki: ir jāmaksā par vadoņa spilgtajām idejām. Tagad valstīm ir jāsagrupējas un skaidri jāpasaka: šis režīms nedrīkst eksistēt, jo tas ir noziedzīgs režīms. Ir jānotiek tiesai pret Putinu.
Bet kā uz to visu skatās Ķīna?
Ķīna nemaz nav tik sajūsmināta atbalstīt Krieviju. Tāpēc, ka tās sankcijas, ko izsludina ASV, nav patīkamas Ķīnai. Ķīnieši nevēlas, ka viņu uzņēmumi par sadarbību ar Krieviju saņems sankcijas no ASV. Ir jau atbilstoši signāli no Ķīnas. Ķīniešiem priekšplānā tomēr ir labklājība. Ja Rietumi ies uz asāko variantu, proti, uz embargo, Ķīna nebūs glābiņš: pat tad, ja Ķīna kaut ko pirks vairāk, tā pirks pa lēto.
Jūs runājāt par Putinu kā starptautisko noziedznieku, par kara noziedznieku. Taču izskatās, ka viņu dabūt uz tiesu ir faktiski nereāli.
Putins nedosies ne uz kādu tiesu. Ar Miloševiču un serbu līderiem bija vienkāršāk: viņus noķēra. Putinu nenoķers, viņu sargās armija, viņš no Krievijas ārā nebrauks. Reālāks variants - galma apvērsums. Teorētiski līdz tam, protams, varētu aiziet, bet... Bet tad mēs varētu uzzināt, cik tie Krievijas miljardi ir spēcīgi un ko krievi ir nopirkuši Rietumos.
Taču ir pareizi par to runāt. Ir jānotiek lielai režīma izolācijai, kas jau ir sākusies. Ja Zelenskis noturēs savu līniju un nepiekāpsies līdz kaut kādiem pusvariantiem - morāli visas kārtis patlaban ir Zelenska rokās -, viņš pamatīgi zāģēs Putina režīma balstus. Tāpēc ir jābūt maksimālai militārai palīdzībai Ukrainai. Jāpalīdz ar degvielu, pārtiku, naudu.
Ja Ukraina piekāpsies vai - ja Putinam izdosies militāri spēcīgi kaut ko paveikt, tad Putina režīms, kaut kā velkoties, turpinās eksistēt vēl kādu laiku.
Cerēsim, ka viņš nenospiedīs to sarkano pogu.
Neko nevar zināt. Putinam tomēr ir bērni, un varbūt viņš vēlēsies, lai viņi un viņu bērni dzīvo mierā, lai vispār dzīvo. Iespējams arī PSRS sabrukuma variants, kad iztika bez milzīgas asins izliešanas un bez kara.
Bet problēma ir militārisma gars Krievijā, un lielas daļas iedzīvotāju galvās dzīvo visādi kiseļovi un solovjovi.
Paskatījos „Levada centra” aptauju datus, kas vākti pirms lielā kara. 33% Krievijas iedzīvotāju atbalstīja ideju, ka „Donbasa tautas republikai” un „Luganskas tautas republikai” jākļūst par neatkarīgām valstīm. 25% piekrita tam, ka šīs „republikas” jāiekļauj Krievijā. Uz jautājumu „Vai valsts kopumā virzās pareizajā virzienā?” 52% atbildēja, ka jā. 60% piekrita tam, ka saasinājuma vaininieki ir ASV un NATO.
Daudzi saka: nevajag teikt, ka tā ir visa Krievija, tas ir tikai Kremļa režīms. Diemžēl daudzi to atbalsta: ir klusējošais atbalsts, ir atklātāks atbalsts. Ir miljoni, kas atbalsta šo režīmu, un nav pat svarīgi, vai viņi ir apmānīti vai arī viņiem sirdī ir impēriskā ideja. Tāpēc var teikt, ka tas ir ne tikai Putina režīms, tas ir Krievijas režīms.
Tas pats sākumā pieminētais Ņezorovs savā raidījumā teica, ka neviens Krievijas vadītājs nav Krievijai nodarījis tādu ļaunumu kā Putins.
Putins tiešām ir ļoti vājinājis Krieviju. Viņa ekonomiskās programmas ir balstījušās uz izdzīvošanu, nevis uz attīstību. Tagad arī militārās spējas parādījušas, ka modernizācija nav notikusi. Lielāko daļu tanku, lidmašīnu un citu ierīču gudrā aprīkojuma ražo Rietumos, tāpēc jāsaprot, ka aukstais karš atstās lielāku iespaidu, nekā varētu šķist: aprīkojumu vairs nevarēs iegūt...
Krievijas „elite” izmanto tādu kā minimālā saspringuma metodi: lai šī „elite” kļūtu bagāta, tai ir ļoti maz jādara. Tai nav nekādas motivācijas Krievijā attīstīt modernu ekonomiku, jo šai „elitei” pietiek ar zagšanu.
Ja Krievija būtu valsts, kur darbojas likuma vara, būtu lielāks vidusslānis un nebūtu tik daudz nabagu, kuru skaits ir ap 25 miljoniem.
Putina izveidotā kleptokrātiskā sistēma ir būvēta īstermiņam. Aptuveni 70 miljardi ASV dolāru nevis tiek investēti, bet izplūst no Krievijas ārā ik gadu. Krievijas miljardieri ar šo naudu rīkojas Rietumos. Šī sistēma nav maināma, to var tikai likvidēt, nograujot Putina režīmu, kas to uztur.
Stratēģiski Krievija ir zaudējusi savu tuvāko brāļu tautu, toties ir stiprinājusi NATO. Putins ir apvienojis ukraiņus. Nacionālā ideja Ukrainā nebūtu tik stipra, ja viņš nebūtu atņēmis Krimu. Viņš gribēja sev kaut ko uzlabot, bet visu sagrāva.
Valstī ar kodolieročiem un milzīgiem resursiem pie varas vajadzēja tikt cilvēkam - personībai, intelektuālim, vīram ar krampi, jo Krieviju vadīt - tā nav joka lieta. Bet konkurences nebija, un pie varas tika sīks cilvēciņš. Pie varas, patiesību sakot, vajadzēja nonākt Borisam Ņemcovam, kura vadībā - esmu pārliecināts - Krievija uzplauktu. Tā būtu draudzīga Latvijai, mēs dzīvotu mierā, mūsu tranzīts plauktu.
Bet Putins radīja situāciju, ka viņam nav ne ar vienu jāsacenšas, piemēram, publiskās debatēs, kurās viņš tiktu sakauts, līdz ar to nepaliekot pie varas. Toties Putinam bija pietiekami daudz izmanīguma, lai, nodemonstrējot sevi kā apņēmības pilnu huligānu, kuram nav ētisko un morālo robežu, sagrābtu varu. Tas daudziem šķita simpātiski, un te nu mēs esam.
