Saruna ar atvaļināto virsnieku, starptautisko operāciju dalībnieku Bosnijā, Kosovā, Afganistānā, Irākā, tagad ekspertu loģistikas jomā Druvi Kleinu
Pret Krieviju tiek ieviestas sankcijas. Ko tas nozīmē Latvijai?
Pašlaik Latvija saņem lielu daļu dabasgāzes, naftas produktu, fosilo kurināmo no valsts, kas ir agresore un ir iebrukusi Ukrainā. Turklāt esam vienotā tīklā, kur visi krāni neatrodas mūsu pusē robežai. Nevar būt ilūziju, ka karš Ukrainā neietekmēs mūsu ekonomiku - sevišķi jau tāpēc, ka Latvija ir pateikusi, ka nosoda Krievijas agresiju.
Vai apstāsies vispār jebkāda sadarbība ar Krieviju, vai arī tikai daļēji...
Tās jaunās sankcijas, par kurām rietumvalstis runā un kas ir spēkā pašlaik, pagaidām neskar nevienu būtisku jomu, kas ir svarīga Krievijas ekonomikai. Krievija joprojām katru dienu saņem milzīgu summu par saviem eksportētajiem dabas resursiem, un mums nevajadzētu būt ilūzijām, ka par šo naudu netiek finansēts karš Ukrainā.
Ja šie ienākumu avoti netiks likvidēti, būs naivi domāt, ka Vladimirs Putins apturēs karu. Mēs paši sev melojam un neesam spējīgi nevienu daļu savas labklājības upurēt tam, lai karš Ukrainā beidzas.
ASV prezidents Džo Baidens uz jautājumu par sankcijām atbildēja, ka bankām piemērotās sankcijas būs neredzēti skarbas. Tad jau sankcijas tomēr nopietnas?
Baidena politika ir vispār dīvaina - viņš, lai izpildītu savus priekšvēlēšanu solījumus, ir savā zemē aiztaisījis ciet virkni naftas un gāzes ieguves projektu un ne tik sen atbalstījis “Nord Stream 2” projektu, kas ir instruments Kremļa rokās, lai finansētu savu militāro kompleksu un politiski šķeltu Eiropas Savienību. Ne amerikāņu demokrāti, ne arī Eiropas liberāļi ar savām sludinātajām vērtībām pagaidām neko nav izdarījuši, lai viņiem būtu pamats lepoties ar savu ieguldījumu Ukrainas kara pārtraukšanā.
Ko Krievija grib panākt, ja neskaita oficiālajā retorikā pausto “denacifikāciju” un “demilitarizāciju”?
Izskatās, ka viens no aprēķiniem ir bijis paveikt ko līdzīgu, kā tas izdevās Gruzijā 2008. gadā - ātra stratēģisko objektu ieņemšana, šoreiz arī galvaspilsētas Kijevas ieņemšana, kas būtu dziļi simboliski, un tad izveidot Ukrainā paklausīgu valdību, falsificēt vēlēšanas un tā uz priekšu. Taču Ukrainas armijas spēja pretoties ir pārsteigusi visus un pat viņus pašus - pat ja ziņas par Krievijas zaudējumiem ir divkārt pārspīlētas, lielai, modernai 21. gadsimta armijai tie ir lieli zaudējumi. Gan jau ziņas par tiem nonāks arī līdz Krievijas sabiedrībai - kritušie kareivji būs jāapglabā, būs sēras. Un tad radīsies jautājums, ko krievi Ukrainā vispār dara, un ar propagandu vien to vairs nevarēs aizsegt.
Pārējā pasaule arī redz, ka ultramodernā, ar kosmosa tehnoloģijām apbruņotā Krievijas armija ir iestrēgusi karā ar armiju, kurai ir nesalīdzināmi mazāks skaitliskais sastāvs, budžets un ir nesalīdzināmi vājāks apbruņojums.
Krievija var sakaut Ukrainas armiju, bet, kā tas ir pieredzēts citās zemēs pēdējo 30 gadu laikā, sagrābt teritoriju vēl neko nenozīmē. Ukrainas tautas pretestība ir tik acīmredzama, ka Krievijai diezin vai ir pamats domāt, ka tā ātri sakaus Ukrainas armiju un pēc tam darīs, ko gribēs. Teritorija vēl ir jānotur. Bet ar 150 vai 190 tūkstošiem militārpersonu tik lielu teritoriju ar tik lielu populāciju noturēt nebūs iespējams. Krievijai visai šai teritorijai un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem būs jāizveido administrācija, būs jānodrošina ar pārtiku, infrastruktūru. Bet tajā laikā apkārt klīdīs, pieņemsim, kaut vai viena četrdesmitā daļa no iedzīvotājiem, kuriem būs ieroči, sāksies neskaitāmi mazi uzbrukumi. Pret šādu karu nav iespējams vērst raķetes, bombardēšanu. Šādi mazie uzbrukumi vieglo strēlnieku ieroču diapazonā nodarīs prāvus zaudējumus Krievijas armijai. Katru dienu kāds būs jāsūta mājās cinka kastē.
Mājās radīsies jautājumi, ko kareivji Ukrainā dara? Un arī morāls pārākums ir ukraiņu pusē - viņi cīnās par savu zemi.
Bet daudz kas ir nokavēts. Tajā laikā, kad jau bija redzama Krievijas bruņoto spēku koncentrācija pie Ukrainas robežas, rietumvalstīm bija jānodrošina Ukraina ar labāku bruņojumu, ar vairāk bruņojuma - ar iekārtām, kas ir bīstamas tankiem, lidmašīnām.
Es personīgi negaidīju, ka Krievija iebruks Ukrainā tādā veidā, kā tagad tas notiek. Biju iedomājies, ka karš notiks līdzīgā veidā kā starp Azerbaidžānu un Armēniju. Tur Azerbaidžāna izmantoja modernas tehnoloģijas, dronus, attālinātus triecienus, lai izveidotu pretinieka infrastruktūras pārrāvumus un lai pretiniekam nedotu iespēju kontrolēt un koordinēt savus spēkus. Un tikai pēc tam iet iekšā teritorijā.
Taču Krievija tādā aizvēsturiskā pagājušā gadsimta stilā ir iebrukusi kaimiņvalstī ar sauszemes spēkiem, un tagad redzam, ka šāda taktika pret vāji bruņotu, bet morāli noskaņotu armiju sagādā milzīgus zaudējumus. Te izskatās, ka ir bijusi Krievijas stratēģisko aprēķinu kļūda.
Tomēr Ukrainai joprojām klāsies slikti, ja nenotiks pārapgāde ar moderniem prettanku ieročiem un munīciju no ārpuses. Ukraiņu nācija redz, ka krievu iebrucējus var gan iznīcināt, gan iedzīt tiem bailes, un tautas paniku lēnām aizstāj patriotisms un ticība, ka savu valsti izdosies nosargāt. Tās ir ļoti sliktas ziņas Putinam. Viņa armijas triecienvienības ir iestrēgušas un progress lēns, apgādes ķēdes funkcionē daļēji, zaudējumi jūtami, un morāle nav kā uzvarošiem atbrīvotājiem. Arī iekarotās teritorijas nav drošas, ukraiņi viņu pusē nepāriet, un izskatās, ka Krievijai vēl nav skaidra plāna B. Turpretī Ukrainas valdība lēnām gūst arvien lielāku starptautisko atbalstu, un, ja armija pietiekami ilgi izturēs pārspēka spiedienu, Ukrainu sāks sasniegt gan neletālā, gan letālā palīdzība, kas, spriežot pēc oficiālām ziņām no NATO un citām valstīm, jau ir ceļā.