Agnese Irbe ir filoloģijas zinātņu doktore, intelektuālas ievirzes tīmekļa žurnāla “TELOS” galvenā redaktore. “TELOS” ir polemiski izglītojošs tīmekļa žurnāls, kas apvieno Latvijas konservatīvos domātājus, kuriem līdz šim nav bijis savas vietnes un savas vienojošās telpas.
Britu filozofa Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam” latviešu izdevuma atvēršanas pasākumā Irbe ar skumjām atzina, ka: “Mēs Latvijā esam ieviesuši tādu būtībā aparteīda režīmu un kastu sistēmu. Diemžēl lielai daļai cilvēku tas, kas rakstīts Satversmē, tikpat kā neko nenozīmē.”
Ņemot vērā, ka Irbe savulaik, kā daudzi citi intelektuāļi, atbalstīja atsevišķas kreisās idejas, sarunu sāku ar:
Kā nonācāt konservatīvo nometnē, jo jāatzīst, ka intelektuāļu vidē būt konservatīvam neskaitās, ja tā var teikt, stilīgi?
Jā, starp intelektuāļiem ir ļoti maz kristiešu, ļoti maz tradicionālistu, ļoti maz konservatīvo gan plašā, gan šaurā nozīme. Tā ir viena no mūsu laikmeta iezīmēm. Varbūt tas tagad drusciņ mainīsies, jo liberālisma vietā ir nostājies kreisais progresīvisms, kurš ir ļoti agresīvs. Ir grūti nepamanīt tās nozīmīgās pārmaiņas, kuras notiek pēdējos 15-20 gadus. Varu minēt vienu piemēru, kas arī mani ir ļoti ietekmējis un padarījis aktīvāku.
Mēs iestājāmies ES ar pārliecību, ka iestājamies saprātīgā, godprātīgā, uz labu vērstā, taisnīgā valstu savienībā, kas uzturēs spēkā tos labumus, tās vērtības, tās tiesības, kas Rietumu tradīcijā ir koptas un uzturētas spēkā. Ja tagad es lasu, ka Eiropas Savienības Tiesa spiež Bulgāriju ierakstīt bērna dzimšanas apliecībā divas mātes, tad es vairs nesaprotu, kur esam iestājušies. Pirmkārt, tas ir ārpus ES tiesas tvēruma, jo ģimenes jautājumi ir katras dalībvalsts kompetencē. Otrkārt, biedē šis pilnīgi iracionālais elements - bērnam objektīvi nevar būt divas mātes. Tā ir bioloģiska neiespējamība. Pat ja bērns būtu radies partenoģenēzes ceļā kā mātes kopija, kas arī nav iespējams, arī tad nebūtu divu māšu, būtu tikai viena. Biedē tādas likumu prasības, kas balstās dziļā iracionalitātē, kas ir pret veselo saprātu, pret bioloģiju, pret uzskatāmiem, vienkāršiem faktiem. Nemaz nerunājot par to, ka ES spiež oficiāli un juridiski izsvītrot tēvu no bērna dzīves, it kā viņš nebūtu vajadzīgs. Tieši šādas parādības arī intelektuāļiem neļauj sēdēt pie rakstāmgaldiem un klusēt. Viņi ir spiesti ieņemt nostāju. Te nevar būt centriskās pozīcijas. Vai nu esat par, vai pret. Vai nu var būt divas mātes, vai ir tikai viena. Nevar būt pusotra. Tieši objektīvu bioloģisku patiesību noliegums un uzbrukums ģimenes un bērnu tiesībām ir tie jautājumi, kuros esmu jutusies spiesta iesaistīties. Brīžiem ir sajūta, ka ES un visa Rietumu izglītotā elite vienkārši ir sajukusi prātā. Attiecīgi es savu darbību redzu arī kā pilsoņa pienākumu. Mēs nevaram palikt malā un izlikties, ka tik fundamentālas izmaiņas uz mums neattiecas un mūs neskars.
Latvijā bija līdzīgs kāzuss, kad Satversmes tiesa 2020. gada 12. novembrī sprieda, ka mātes draudzenei pienākas bērna paternitātes pabalsts.
Šo Satversmes tiesas spriedumu vērtēju negatīvi. Tas ir slikti uzrakstīts, argumentācijas būtībā nav, ir tikai gari izklāsti par cilvēka cieņu, kas nekādi neattiecas uz apspriežamo jautājumu. Turklāt mums mēģina iestāstīt, negodprātīgi manipulējot, ka tie, kas iebilst pret spriedumu, tātad arī es, grib kādam kaut ko atņemt. Mums mēģina iestāstīt, ka juridiskā nozīmē “ģimene” vienmēr ir ietvērusi jebkādas seksuālas vai romantiskas, vai kopdzīves savienības. It kā vienmēr būtu bijis tā, ka, ja divi vīrieši sāk dzīvot vienā dzīvoklī, tad juridiski viņi skaitās “ģimene”. Vai arī divas sievietes, un kāpēc ne trīs. Patiesībā nekad tā nav ticis uzskatīts. Konservatīvie nevis kādam kaut ko mēģina atņemt, bet iestājas par juridisko un tiesisko status quo. Ģimenes jēdziens, kopš vien Latvija pastāv, un arī pirms tam, ir bijis neatraujami saistīts ar laulību, asinsradniecību un adopciju. Tikai ar šīm trim lietām, nevis ar kopdzīvi, nevis tikai ar seksuālām attiecībām, kuras cilvēkiem var būt ar daudziem. ST sprieduma runas par cieņu nav pārliecinošas. Ja šajā kontekstā jūs runājat par cieņu, tad sanāk, ka, lai cienītu kādu cilvēku, jūs esat spiests atbalstīt jeb “cienīt” visas viņa izvēles un visus viņa apgalvojumus, pat ja tie neatbilst patiesībai - tādus kā “divas mātes” vai, kā Kalifornijā, “trīs tēvi”. Bet tas ir absurds. Tā ir nesakarīga izpratne par cilvēka cieņu. Cieņa nevar būt atrauta no pamatfaktu apliecināšanas. ST spriedums cieš arī no tā, ka tas ir ievīts tādā emocionālā izklāstā, kādam, manuprāt, juridiskos dokumentos nav vietas. Šobrīd Latvijā ir iesākta parakstu vākšana portālā “latvija.lv” par referendumu, lai esošo ģimenes jēdzienu nostiprinātu Satversmē. Ir jāsavāc 155 000 parakstu.
Laulību kā vīrieša un sievietes savienību Satversmē nostiprināja 2005. gadā, taču tagad ģimenes jēdziena dekonstruētāji ir atraduši juridisko spraugu, apgalvojot, ka laulība ir viens, bet ģimene kaut kas cits. Tagad būtu šī sprauga jāaiztaisa, bet situācija ir nedaudz cita. Intelektuālajās aprindās jebkuri centieni nostiprināt ģimenes jēdzienu skaitās “nemoderni”, “pāķiski” un nestilīgi. Toties Satversmes tiesas absurdais spriedums moderns, progresīvs un atbalstāms. No kurienes aug kājas idejai, ka ģimene ir kaut kas arhaisks, iznīcināms un noniecināms?
Sākumā “Mozaīka” prasīja konkrētu pragmatisku palīdzību kopā dzīvojošajiem. Arī es to atbalstīju. Ja viņi būtu apstājušies pie šīm prasībām, tās sen jau būtu atrisinātas ar vienkāršu civilo līgumu palīdzību. Arī konservatīvie juristi šādus atvieglotus līgumus ir piedāvājuši - pašai Tieslietu ministrijai! Bet “Mozaīka” mainīja taktiku: viņi pieprasīja reģistrāciju kā pāriem, tādējādi dublējot laulības institūtu, un tagad pieprasa reģistrāciju kā ģimenēm, jo “ģimene” intuitīvi ietver kopīgus bērnus. Nākamais loģiskais solis būs laulība, kopīga adopcija, atbalsts surogātbērnu radīšanai. Šī straujā evolūcija atspoguļo procesus visās Rietumu valstīs. Šie procesi sākās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ar tā saukto seksuālo revolūciju, kura tagad ieiet savā gala fāzē. Ģimenes jēdziens tiek nostums malā, bieži vien padarīts nelietojams, jo jebkāda savienība esot ģimene. Tagad šie procesi ir atnākuši līdz mums. Manuprāt, lielākajā daļā gadījumu steidzīgā prasību evolūcija atspoguļo nekompetenci un nedomāšanu. Man ir bijušas daudzas diskusijas ar ļoti izglītotiem cilvēkiem, kuriem ir doktora grādi un kuri paši ir pētnieki. Diemžēl sarunas laikā esmu spiesta secināt, ka viņi vispār nav iedziļinājušies šajā jautājumā. Viņi nekad nav domājuši par ģimenes un laulības jēdzieniem un šo institūtu sabiedrisko, valstisko funkciju, viņi nav lasījuši Satversmi, nav lasījuši Satversmes komentārus, arī juristu analīze, teiksim, žurnālā “Jurista Vārds”, viņus neinteresē. Filozofu un morālfilozofu darbs - arī neinteresē. Viņiem nav izpratnes, kāpēc mūsu Civillikumā vispār ir tāda sadaļa - “Ģimenes tiesības”. Tad varbūt to vispār izsvītrot? Ko ģimenes tiesības sargā, un kādu funkciju pilda šī tiesību daļa? Ar kādu mērķi? Ko tā sabiedrībai dod? Vīriešiem, sievietēm, bērniem, jaunajai paaudzei? Par šiem jautājumiem vispār nedomā. Tāpēc saruna neveidojas, tā notiek tikai emocionālā līmenī, kurā tiek teikts - ja tu aizstāvi tās ģimenes tiesības, kuras ir Civillikumā, tad tu it kā apvaino citus cilvēkus.
Ja vien tā būtu nekompetence, tad korelācija būtu - jo mazāk izglītots, jo vairāk pret ģimeni, bet realitātē jau ir otrādi. Tieši akadēmiskajā, intelektuāļu vidē ir populāra šī ģimenes jēdziena dekonstrukcija un kaut kādu jaunu konstrukciju radīšanu. Tiklīdz tu ieminies kaut ko pozitīvu par tradicionālo ģimeni, tev jau tiek uzkarināta atpalikuša retrogrāda birka. Momentā, pirms vēl sākusies argumentēta diskusija, tu jau esi slikts cilvēks a priori.
Jā, tā bieži ir. Bet, ja šis jaunais, milzīgais antropoloģiskais eksperiments, kurš noraida bioloģiju un dabīgās tiesības, tiks vispārināts uz visu sabiedrību un izglītības sistēmu, kādas varētu būt paredzamās sekas? Ģimene ir sabiedrības pamats, pamata šūna. Arī demogrāfijas rādītāju uzlabošana ir neatraujami saistīta ar laulātību - to atzina arī Pārresoru koordinācijas centra pasūtītie pētījumi. Ja vecāki ir stabilā laulībā, viņiem ir vairāk bērnu. Tas vienkārši ir fakts. Taču tā vietā, lai spēcinātu laulības institūtu un skaidri definētu vecāku pienākumus pret viņu bērniem, mēs ejam tieši pretējā virzienā un uzbrūkam šim institūtam, to vājinot, padarot nenozīmīgu, abstraktu, tukšu vārdu. Sociālo zinātņu pētījumi arī rāda, ka, visiem apstākļiem paliekot vienādiem, bērniem vislabāk klājas laulātu vecāku savienībā - dzīvē ar īsto māti un īsto tēvu. Neticat pētījumiem? Labi. Varat palasīt mūsu pašu latviešu folkloru (vai kādu citu tautu tūkstošgadīgu folkloru un sakārto gudrību) - tur ir liela sadaļa par to, kā bērniem klājas pie patēviem un pamātēm. Var būt atsevišķi skaisti izņēmumi, bet neklājas labi.
Parastais arguments ir tāds: Dānijā vai Spānijā jau divdesmit gadus ir legalizētas viendzimuma laulības un nekādas debesis uz zemi nav nogāzušās. Nu, lai jau viņi laulājas, un dzīvojam tālāk. Par ko jūs uztraucaties?
Tas, ka Dānijā, Spānijā, Laosā, Pakistānā vai Saūda Arābijā ir kaut kā citādi, mani maz interesē. Mani interesē, kā ir Latvijā un kur dodas Latvija. Eiropas Savienībai nedrīkst būt vara atsevišķas suverēnas valstis piespiest sekot šim ģimenes un laulības destrukcijas eksperimentam, kuru es neatbalstu. Starp citu, dīvaini, ka visu laiku tiek piesaukti citu valstu piemēri. Brīvi pēc izvēles - ko grib, to piesauc.
Pat jurists Lauris Liepa, no kura varētu gaidīt analīzi pēc būtības, runā par to, ka Latvijai svarīgi nebūt starp tādām tumsonīgām, sliktām postpadomju valstīm kā Polija, Ungārija vai Bulgārija. Mums esot jābūt pie gaišajiem, labajiem spēkiem, kas esot izdarījuši pareizas valstiskas izvēles, kā Francija, Spānija un Skandināvijas zemes. Tas vispār nav juridisks arguments. Ungārijā, piemēram, šobrīd ir pati labākā, dāsnākā ģimeņu atbalsta sistēma visā ES. Viņi, izskatās, spēs izcelt savu valsti no demogrāfiskās bedres. Starp citu, nesen biju lieliskajā Maltā, kas skaitās dziļi katoliska zeme. Bet viņu dzimstības koeficients ir 1,1 bērns uz sievieti. Ja tas kādam neliek aizdomāties par lielākiem procesiem - ideoloģiskiem strāvojumiem, progresa virzību, reliģijas sarūkošo lomu un gaidāmo iznākumu, tad nezinu, ko teikt. Maltiešu, tāpat kā latviešu, ir maz, viņu valoda ir neaizsargāta. Viņi lieliem soļiem dodas izmiršanas virzienā. Tāda Malta noteikti nav ārzemju piemērs, kuram sekot.
Lauris Liepa taču ir pazīstams kā jurists, kurš vienmēr dzied, kā attiecīgajā brīdī vajag. Viņu jau likums neinteresē. Viņu interesē būt “pareizajā” pusē.
Pirms nu jau trim gadiem es uzrakstīju garas pārdomas par ģimenes un laulības jautājumu žurnālā “Rīgas Laiks”. Tur es mēģināju jautāt, kas ir ģimene, kāda ir tās funkcija, ko šis institūts sargā, kāpēc tas ir vajadzīgs. Galu galā - kas ir likums? Jurists Lauris Liepas kungs uzrakstīja repliku ar daudzām atsaucēm uz ES dokumentiem. Viņš neatbildēja ne uz vienu no šiem jautājumiem.
