„Šobrīd ir iedzīts pamatīgs ķīlis reliģiskajās kopienās. Draudzes locekļi ir sadalīti divās daļās: vakcinētie, kuri drīkst piedalīties dievkalpojumos, un nevakcinētie, kuri nedrīkst. Viņiem ļauts tikai uz 15 minūtēm ienākt dievnamā, lai palūgtos. Tas ir ļoti nopietns reliģiskās brīvības ierobežojums. Tas ir solis, kas robežojas ar garīgu vardarbību,”* uzskata Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Par Ziemsvētkiem, par Baznīcas un valsts attiecībām, par kritiskajiem laikmeta punktiem – saruna ar Zbigņevu Stankeviču.
Profesors Harijs Tumans kādā publikācijā ir teicis, ka mūs, iespējams, gaida civilizācijas gals, savukārt šobrīd ir vērojamas kāda laikmeta beigas. Mēs redzam, ka laikmeta beigas iezīmējas ar vairākiem kritiskiem punktiem: kovids, hibrīdkarš, kurā tiek izmantoti „bēgļi”, ES augstākajos varas gaiteņos, konkrēti - Eiropas Komisijā (EK), bīdītās norādes, ka pieminēt Ziemsvētkus - tas neesot politkorekti...
Jā, tas neesot politkorekti - pieminēt vārdus, kas nāk no kristiešu Svētajiem rakstiem, proti, tas nozīmē, ka mūs spiež atteikties no mūsu tradīcijām.
Tās ir globalizācijas un multikulturālisma sekas: izdabāt visiem un visam, bet visu savējo pamest aizmugurē. Bet šis EK plāns - noliegt Ziemsvētku pieminēšanu - izgāzās. Taču daudzviet tomēr ir vērojams, ka tradicionālā Ziemsvētku atribūtika ir pazudusi... Oficiālais pamatojums: lai neaizvainotu nekristiešus.
Vai tad viņi izrāda aizvainotību?
Manuprāt, ne. Ļeņinam bija tāds darbs „Bērnišķīgā kreisuma slimība komunismā”, savukārt patlaban ir vērojama postkomunistiskā kreisuma slimība Briseles struktūrās un aprindās, kas diemžēl ir ļoti ietekmīgas un nosaka toni daudzās norisēs. Tomēr, paldies dievam, pret to ir pretestība, un arī Briselē ir daudz saprātīgi domājošu cilvēku, tāpēc šis „projekts” tika piebremzēts. Bet, ja runājam par laikmeta maiņu, strādāju, lai publicētu arī latviski savu grāmatu, kas veltīta laikmetu maiņai.
Jūsu grāmatu?
Jā, manu. Tā būs grāmata uz doktora darba bāzes. Tā iznāca Itālijā 2008. gadā, to rakstīju itāļu valodā. Kovida laiks atļāva man atbrīvot resursus, lai sagatavotu grāmatas „Kurp dodas Rietumi?” latvisko versiju. Laikmetu maiņas problemātiku sāku pētīt jau 2004. gadā, jo mana pārliecība bija tāda, ka mēs atrodamies laikmetu maiņas procesā. Ceru, ka tuvākā pusgada laikā šī grāmata iznāks. Tā gan nav beletristika, tas ir nopietns zinātnisks pētījums.
Tālāk - vēl viens kritiskais punkts: kovida pandēmija. Nu jau pagājuši divi gadi kopš tās sākuma. Kā tie mainījuši sabiedrību?
Pandēmija parādīja vājās vietas. Pirmām kārtām - globalizācijas vājās vietas, proti, ka visu vajag novienādot. Gluži kā jautājumā par „politnekorektajiem” Ziemsvētkiem. Mūsu paaudze ļoti labi atceras, kā bija padomju laikos, kad visu mēģināja novienādot, un pie kā tas noveda: pie garīga tukšuma un pie patiesās identitātes apdraudējuma. Vienkārši runājot, cilvēki, nomocījušies ar sliktu dūšu, beigu beigās izvēma ārā veco sistēmu. Esmu pārliecināts, ka šāda veida gājieni mūsdienās beigsies ar to pašu un cilvēki novērsīsies no atbaidošajiem globalizācijas vaibstiem. Cilvēka dziļumos tomēr ir spēja atpazīt to, kas ir patiess. Ideoloģiju, kas ir pretrunā ar realitāti, cilvēks agrāk vai vēlāk saskata un atsakās no tās.
Bet ko izdarīja kovids? Tas noveda pie piegādes ķēžu pārrāvumiem: robežas tika slēgtas, pārvietošanos ierobežoja. Tā kā liela daļa produkcijas tiek ražota Ķīnā un citur Austrumāzijas valstīs, sāka trūkt preču, kas pieder pamatvajadzībām. Loģiski: ikvienai valstij uz vietas jābūt ražošanas minimumam, kas nodrošina normālu sabiedrības funkcionēšanu. Un tad visiem pēkšņi „aizgāja”, ka globalizācija ir milzis uz māla kājām: mazais vīruss iesita milzim pa kāju, un milzis sabruka.
Dievs ir vienīgais, kurš raksta taisni uz greizām līnijām. Un, pieļaujot kovidu, Viņš mums parādīja laika zīmes. Evaņģēlijā Jēzus minēja laika zīmes, uzrunājot tautas vadoņus un farizejus, teikdams: ak, jūs liekuļi, vērodami mākoņus, jūs sakāt, ka būs lietus, bet, vērodami cilvēkus, jūs nemākat nolasīt to, kas notiks sabiedrībā. Kovids ir laika zīme, aicinājums uz solidaritāti, un tikai tāda sabiedrība, kas ir solidāra, var tikt galā ar šo krīzi. Tas attiecas ne tikai uz kādu atsevišķu valsti, bet uz visu pasauli. Viena pati valsts nevar tikt galā ar šādu krīzi. Tas attiecas, piemēram, uz vakcīnu ražošanu un piegādi.
Šā laika zīme parāda arī ģimenes institūcijas nozīmi. Daudzi cilvēki saka: ģimene kovida laikā bija vienīgā vieta, kur saņēmu atbalstu. No otras puses: tika atklātas nerisinātas problēmas, kas mēdz būt ģimenēs. Tur nereti pieauga spriedze, konflikti, vardarbība. Jo kādreiz varēja kaut kur aizbēgt, bet tagad jāsēž ar deguniem kopā... Situācija „pateica priekšā”: tu esi atstājis novārtā pašu galveno - ģimeni.
Bet Dieva plāns ir tāds: cilvēka pirmais atbildības loks (pēc sevis paša, pēc atbildības par savu dvēseli) ir - vīram sieva, bet sievai - vīrs. Un bērni! Paši tuvākie - ģimene. Ja cilvēks meklē draugus tikai citur, viņš neattīstās pilnvērtīgi. Sieviete un vīrietis papildina viens otru, viņi ir dažādi, taču aicināti uz sadarbību, tādējādi pieaugot savā cilvēcībā.
Jūs izslimojāt kovidu. Jūs sakāt - daudzi atzina, ka ģimene kovida laikā bija vienīgā vieta, kur saņemt atbalstu. Bet jums nav ģimenes. Kas jums to aizstāja? Kas jūs spēcināja?
Desmit dienas biju izolācijā. Paliku vienatnē ar sevi un ar Dievu. Pašā slimības sākumā jutos it kā bezsvara stāvoklī... Tā kā esmu pilnībā vakcinēts, slimības forma bija viegla. Katru dienu man zvanīja draugi un ģimenes ārste.
Dzirdēju, ka viens katoļu priesteris tika atstādināts no pienākumu pildīšanas, jo esot aģitējis pret vakcinēšanos.
Jāprecizē. Patiesību sakot, tā ir viltus ziņa. Viņš tika atstādināts citu iemeslu dēļ: viņš vērsās pret pāvestu Francisku.
Kādos jautājumos?
Pēdējā laikā šis priesteris bija totālā opozīcijā pret jebko, tostarp arī pret vakcināciju. Man bija pārrunas ar viņu, bet viņš stingri palika savās pozīcijās un uzrakstīja iesniegumu, lai viņu atbrīvo no priestera pienākumiem.
Labi, turpināsim par kritiskajiem punktiem. Vēl viens tāds ir „bēgļi” uz Eiropas Savienības valstu robežām. Zinām, ka viņi ir Lukašenko hibrīdkara ierocis.
Jā, hibrīdkars tiešām notiek. Bet mums jānāk pretim tiem, kuri bēg no vajāšanas. Mēs nevaram uzcelt mūrus un noslēgties no visiem - vismaz pāvests Francisks aicina to nedarīt. Taču Eiropā līdz ar īstiem bēgļiem ir ienākuši arī „Islāma valsts” teroristi. Līdz ar to sabiedrībā pieaug nedrošības izjūta, arī noziedzības līmenis.
Tas, kas, manuprāt, ir ļoti bīstami - ļaut veidoties geto. Ja jau viņi te būs, tad - uz katru ciematu pa ģimenei. Lai integrējas. Ja migranti tiek koncentrēti kāda geto vai mikrorajona teritorijā, viņi dzīvo savu dzīvi, un tad ir kā Briselē - netālu no ES centrālajām institūcijām sākas musulmaņu kvartāls, kurā baltajiem cilvēkiem labāk neiet iekšā...
Bet, protams, mēs nevaram pateikt, ka visi musulmaņi ir slikti, jo daudzi - saglabājot savas tradīcijas un kultūru - ir integrējušies Rietumu sabiedrībā. Taču kopumā... Pat Angela Merkele atzina, ka multikulturālisms nav izdevies: daudzās rietumvalstīs šajā ziņā ir nopietnas problēmas.
Manuprāt, arī mums ir nopietnas problēmas: mūsu sabiedrība ir spēcīgi sašķelta dažādos jautājumos - „bēgļi”, kovids, vakcinācija...
Jā, tā ir. Savulaik galvenā sašķeltības līnija bija liberālie/konservatīvie. Tagad abos spārnos ir sašķeltības līnijas... Bet mani bažīgu dara tas, ka pieaug neiecietība no visām pusēm, demonizējot pretiniekus. Publiskajās uzrunās esmu aicinājis neeskalēt situāciju. Tā, piemēram, antivakseri: ja viņus spiež vakcinēties, viņi vēl vairāk nostiprinās savos cietokšņos. Lai nebūtu vardarbības, es aicinu kristīgā mīlestībā pieņemt citam citu un respektēt otra cilvēka izvēli. Gan jau ikviens nonāks pie pareizās izvēles.
Pie tās gan būs grūti nonākt, jo arī vara šķeļ cilvēkus, dalot tos „sarkanajos” un „zaļajos” - vieni nedrīkst apmeklēt, piemēram, lielveikalus un teātrus, otri drīkst. Cilvēks, kuram nav kovidsertifikāta, nedrīkst ieiet lielveikalā, lai izņemtu naudu no bankomāta. Tas ir normāli?
Esmu par to lasījis. Pensionārs grib saņemt savu pensiju, bet bankomāts vai pasts ir lielajā tirdzniecības kompleksā, un viņš netiek iekšā, jo viņam nav sertifikāta.
Tātad - viņš tiek piespiests vakcinēties.
Nu, tā nav normāla situācija. Līdzīgi ir ar dievkalpojumiem. Baznīca ir šķirta no valsts...
...lai valstij neļautu jaukties Baznīcas lietās.
...lai mums garantētu tiesības pašiem noteikt savu iekšējo kārtību. Bet šobrīd ir iedzīts pamatīgs ķīlis arī reliģiskajās kopienās. Draudzes locekļi ir sadalīti divās daļās: vakcinētie, kuri drīkst piedalīties dievkalpojumos, un nevakcinētie, kuri nedrīkst piedalīties dievkalpojumos. Viņiem ļauts tikai uz 15 minūtēm ienākt dievnamā, lai palūgtos. Tas ir ļoti nopietns reliģiskās brīvības ierobežojums. Tas ir solis, kas robežojas ar garīgu vardarbību. Par to esam signalizējuši, esam kontaktā ar atbildīgajām instancēm.
Ar Tieslietu ministriju?
Jā. Bet ir tā dēvētā Operatīvās vadības grupa, tie ir īstie lēmēji. Katrā ziņā - esam dialogā. Taču jāsaprot, ka ir zināmas robežas, līdz kurām valsts drīkst iejaukties Baznīcas darbībā. Patlaban redzam, ka valsts pārstāvji ir pārcentušies savos aizliegumos attiecībā uz Baznīcu. Šobrīd mēs to respektējam, tomēr ilgtermiņā tas nav pareizs risinājums.
Pirms gada katoļu baznīca sāka ticības popularizēšanas akciju, kurā par vienu no „sejām” bija izraudzīta visai odizoa persona - tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP). Izskanēja brīdinājumi, ka šāda izvēle var sašķelt ticīgos un ka Bordāns vienkārši izmanto šo akciju, lai celtu savu popularitāti.
Tieslietu ministrija ir valsts norīkotā struktūra, kas kontaktē ar reliģiskajām organizācijām. Līdz ar to pēc ieņemamā amata tieslietu ministrs Jānis Bordāns ir pirmais dialoga partneris mūsu attiecībās ar valsti. Pirms gada mums bija iniciatīva: intervēt 12 sabiedrībā pazīstamas personas - sešus garīdzniekus un sešus laicīgās jomas pārstāvjus, lai viņi pastāsta, ko viņiem nozīmē ticība. Bordāna kungs ļoti labprāt izstāstīja savu skatījumu.
Kā gan citādi. Ļoti daudzi bija vīlušies, ieraugot Bordānu starp daudziem cienījamiem cilvēkiem.
Es uzticos cilvēkiem. Kamēr man nav pierādījumu par pretējo, es katru cilvēku uztveru pozitīvi. Turklāt - ne visi uzrunātie piekrita publiski dalīties ar savām domām par ticību.
Vēl viena vilšanās: augusts, Aglonas baznīca, pie žoga dievlūdzēji nometušies ceļos, kāds priesteris viņiem dod svētību... Šos cilvēkus neielaida baznīcas laukumā? Tāds foto bija redzams daudzos medijos.
Atkal nepatiesa ziņa. Tas bija valsts varas lēmums, ne mans. Kāpēc es tam beigu beigās piekritu... Ja sakrālajā laukumā ļautu pulcēties vienkop gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem, tad tur drīkstētu vienlaikus atrasties tikai kāds tūkstotis cilvēku. Atdalot vakcinētos no nevakcinētajiem, vakcinētie savā laukuma daļā varēja atrasties bez skaita ierobežojuma. Nevakcinētajiem bija konkrēts skaitlis, bet viņi to nepārsniedza. Taču neviens cilvēks netika spiests atrasties ārpus sakrālā laukuma. Tā bija nekrietna manipulācija ar fotogrāfijām - ka cilvēkus it kā nelaiž iekšā. Ikviens varēja pa vārtiem iet iekšā sakrālajā laukumā. Starp citu, arī tad, kad kovida nebija, ārpus laukuma - pie žoga - gadījās tādi dievlūdzēji, kuri iekšā nenāca. Un pie viņiem vienmēr iznāca kāds priesteris.
Cilvēkiem gribas noticēt, ka reiz viss būs labi. Ziemsvētki nāk ar vēsti par Pestītāja piedzimšanu. Kā stiprināt ticību labai nākotnei? Kā uzrunāsiet cilvēkus?
Ka reiz viss būs labi - tas ir atkarīgs no mums pašiem. Dievs ir uzticējis cilvēkam Zemi. Kā Evaņģēlija līdzībās: saimnieks ir aizceļojis, bet savu īpašumu uzticējis pārvaldniekam; pēc kāda laika saimnieks atgriežas un grib zināt, kas ar īpašumu izdarīts.
Patlaban ir atklājies, ka ar šo saimniecību ir lielas problēmas... Ekoloģija ir postā, ir koronavīruss: robežšķirtne starp dzīvnieku un cilvēku pasauli kļūst arvien šaurāka - vīrusi pārlec no dzīvniekiem uz cilvēkiem, meklējot sev jaunu mājvietu. Pasaulē notiek kari, nemieri, terora akti. Aiz katra konflikta stāv lielie spēlētāji, kuriem šie konflikti ir izdevīgi. Lielāka atbildība ir tiem, kuri to visu organizē, nevis tiem, kuri izpilda. Un arī lielāka peļņa: kovida laikā miljardieri ir kļuvuši vēl bagātāki.
Lai reiz viss būtu labi, cilvēkiem - cilvēcei - jānāk pie prāta. Tagad tiek strādāts, lai mazinātu izmešus, lai iedzīvinātu zaļās kvotas, taču bieži vien tas notiek pārspīlēti, padarot šīs darbības par jaunu peļņas avotu. Bet kur tad pazudusi pilsoniskā sabiedrība? Mums ar to ir problēmas. Pilsoniskajai sabiedrībai jābūt tai, kas skatās uz pirkstiem lielajām kompānijām, oligarhiem, varai. Tiem, kuri pārvalda valstis. Vai pie mums ir šī pilsoniskās sabiedrības kontrole? Domāju, ka tā ir ļoti vāja.
Cilvēks pats sevi nevar atbrīvot no grēkiem. Ir vajadzīga palīdzība, kas nāk no augšas. Kristieši to sauc par Dieva žēlastību, par Dieva spēku, kas ienāk cilvēkā. Ja tevī ir tās labās gribas kripatiņa un tu piesauc Dieva palīdzību, tad taviem pūliņiem parādīsies cits spars, cita vilkme. Jā, bet Ziemsvētki ir arī miers, klusums, labestība.
Ziemassvētki ir īpašs laiks: aizkars, kas atdala redzamo pasauli no neredzamās, kļūst īpaši plāns. Ziemsvētku laikā dievišķā klātbūtne - kaut arī neuzbāzīgi - kļūst sajūtamāka. Tas ļauj mums atvērt durvis uz neredzamo pasauli. Tikai tad, ja tu pats atveries, tu sajūti šo impulsu. Bet ja tu turēsi rokas, sažņaugtas dūrēs, tev neviens neko nevarēs iedot.
***
