Saruna ar zvērinātu advokātu Aldi Alliku.
Jūsu “Facebook” kontā bija lasāmi šādi 4. Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa vārdi: “Es gribētu par jaunu uzaicināt visus, kam dārga Latvijas neatkarība, aizstāvēt mūsu Satversmi, viņā iemiesotos Latvijas brīvības cīnītāju ideālus. Sargāsim to, kas mūs līdz šim vienojis, sargāsim savu demokrātisko Satversmi!” Ko mūsdienās nozīmē - sargāt Satversmi? No kā Satversmi vajag sargāt?
Sargāt Satversmi nozīmē - sargāt to, ko Satversme nosaka un nostiprina. Pirmām kārtām jāsargā un jāaizstāv tas, kas ir nostiprināts Satversmes ievadā jeb preambulā un Satversmes pirmajos četros pantos, proti, Latvija kā neatkarīga demokrātiska republika, valsts suverēnā vara un tās piederība Latvijas tautai, valsts teritorija un robežas un latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.
Arī mūsu kopīgās vērtības un pārliecības veido mūsu valsts un sabiedrības identitāti. Nomainot Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, Latvijas valsts kļūst par kaut ko citu, nevis paliek tā, kas tā līdz šim atbilstoši Satversmei bijusi. Mūsu kopējās vērtības ir jāaizstāv, jo arī tās veido mūsu valsti. Par šo vērtību tiešu un netiešu draudu jau ilgu laiku uzskatu arvien agresīvāko, bezkaunīgāko kreisi liberālo ideoloģiju. Jebkurš vēl neizskalotu smadzeņu poda darbspēju uzturētājs jau pasen būs pamanījis, ka marksisma, komunisma un totalitārisma “rēgi” jau atkal klīst pa Eiropu un arī Latviju...
Sargāt Satversmi nozīmē arī - sargāt vārda un apziņas brīvību. Kā zināms, agresīvie kreisās ideoloģijas karognesēji pieprasa, lai ar Krimināllikumu tiek apkarota tā saucamā naida runa. Īstenas komunistu reinkarnācijas būdami, viņi vēlas, lai tos, kuri domā un runā citādi un kuri uzdrošinās viņiem iebilst, liek cietumā… Mēs taču esam “tur” - totalitārismā - bijuši. Vai tad nepietika?
Interneta sociālajās vietnēs jūs esat paudis “otro savu publisko sašutumu” par Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu. Par ko esat sašutis, ka savus sašutumus pat numurējat? Vai būs arī trešais un ceturtais sašutums?
Es uzskatu par brēcošu konstitucionālo krīzi valstī to, kas saistīts ar spriedumu, kurā Satversmes tiesa nosprieda, ka Satversmes 110. panta jēdziens “ģimene” ietver arī “viendzimuma partneru ģimenes”, un uzlika Saeimai pienākumu noteikt tām tiesisku regulējumu un valsts atbalsta pasākumus. Uz šī pirmā sprieduma “atziņām” jau kā uz aksiomu ir balstīts vēl viens - Satversmes tiesas šī gada 8. aprīļa spriedums. Pavisam brēcošas ir šo abu spriedumu iespējamās sekas, proti, cik tāli, plaši un dziļi šo spriedumu izpildes gaitā mūsu likumus piesmies Saeimā ietilpstošie kreisi liberālie spēki, nemaz nerunājot par to, kāda būs to likumu ieviešana un īstenošana dzīvē…
Turklāt uzskatu, ka ar šiem spriedumiem Satversmes tiesa rupji pārkāpa varas dalīšanas principu, jo gluži kā āzis ielēca ne savā, bet likumdevēja ekskluzīvās kompetences dārziņā, un ne tikai to piešmucēja, bet arī cenšas palikt tajā par dārznieku uz visiem laikiem.
Ja acis redz brēcošu nelikumību vai netaisnību, tad mutei ir jābrēc un rokām jārīkojas! Džordans Pītersons ir trāpīgi teicis: “Katru reizi, kad tu nedrīksti klusēt, tava klusēšana ir melošana, savukārt no meliem barojas jebkura tirānija.”
Es turpinu gan runāt, gan rīkoties arī tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sasodīti maz ir manu amatbrāļu juristu, kuri vispār ir uzdrošinājušies publiski paust sašutumu un kaut ko dara lietas labā. Ļoti lielai daļai juristu vienkārši ir vienalga.
Kur nu juristiem klupt krāgā, ja klusējuši ir gan Valsts prezidents (kurš joprojām mani nepatīkami pārsteidz), gan Ministru prezidents (kurš, protams, diezin vai ir ar to kādu pārsteidzis), gan lielākā daļa Saeimas deputātu… Un tad vēl diemžēl netrūkst arī manu amatbrāļu, kuriem ne tikai nav nekāda sašutuma, bet kuri paši ir aktīvi LGBT ideologi - savas personiskas ieinteresētības un vai finansiālā labuma dēļ.
Lai šo konstitucionālo krīzi novērstu, tautai ir obligāti jāatbalsta ģimenes jēdziena nostiprināšana Satversmes 110. pantā, ko paredz vietnē www.latvija.lv/pv un citās Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā norādītās vietās parakstāmā iniciatīva - “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Katra balss noteiks, vai mūsu valstī un mūsu tautā ģimenes pamatu arī turpmāk veidos vīrietis-vīrs-tēvs un sieviete-sieva-māte. Nebalsošana vispār vai arī balsošana pret minēto iniciatīvu - visīstākais ceļš uz mūsu tautai svešas ideoloģijas un pārliecības elli zemes virsū…
Vai pašlaik pie varas esošā koalīcija ir saucama par tiesiskuma koalīciju, vai arī tā būtu jāraksta pēdiņās - “tiesiskuma koalīcija”? Cik tiesiska pašlaik ir Latvijas valsts?
Manās ausīs kā skaļākais no kārtējiem tiesiskuma kapraču skandētajiem zvaniem ir pa galvu, pa kaklu Saeimas galīgajā lasījumā 2021. gada 12. novembrī pieņemtais likums “Par pagaidu papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldību domju deputātu darbam”, kuru Valsts prezidents izsludināja dienu vēlāk, 13. novembrī. Ar šo likumu ir būtiski dragāta parlamentārā demokrātija. Uzskatu, ka šis likums tika pieņemts, lai “noņemtu no trases” konkrētu opozīcijas deputāti - Jūliju Stepaņenko.
“Likums pret Jūliju” ir spēkā līdz 2022. gada 1. jūlijam. Šī likuma 2. pants liedz Saeimas darbā piedalīties deputātiem, kuri līdz šā gada 15. novembrim nav uzrādījuši sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu. Likums stājās spēkā pavisam mudīgi un naski - nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.
Šis likums tiešām tapa pa galvu, pa kaklu - trīs dienu laikā. Ir svarīgi saprast, ka šis likums krasi atšķiras no tā sākotnējā projekta. Sākotnējais bija vērsts uz epidemioloģiski drošas vides nodrošināšanu klātienes darbā Saeimā. Savukārt pieņemtajam likumam nav nekādas saistības ar epidemioloģiski drošas vides nodrošināšanu, jo Saeimas darbs, kurš visu pandēmijas laiku ir noritējis un joprojām turpinās attālināti, šī likuma prasībām neatbilstošam Saeimas deputātam netiek pieļauts.
Tātad 62 Saeimas deputāti ir aizlieguši darboties pāris deputātiem, kuri ir tautas ievēlēti - tieši tāpat kā viņi. Par to, ka šāda norma ir pretrunā ar Satversmi, brīdināja pat Saeimas Juridiskais birojs. Taču likumprojekta izstrādātājas komisijas vadītājs uzskatīja, ka politiskā griba stāv pāri likumam, arī Satversmei. Valsts prezidents jau atkal cieta klusu. Vai tiešām varētu būt tā, ka Saeimas vairākums par klusēšanu tādos gadījumos, kad ir jābrēc, ir viņam ir apsolījis atkārtotu pārvēlēšanu?
Ar līdzšinējiem negatīvajiem testēšanās sertifikātiem pilnīgi pietiktu, lai arī pret Covid-19 nevakcinēts un Covid-19 nepārslimojis Saeimas deputāts varētu piedalīties Saeimas darbā, kurš turklāt - vēlreiz atkārtoju - joprojām norisinās attālināti. Acīmredzot astronomiski kaut kas aumež nelāgs notika tajās trijās novembra dienās, ja jau 62 deputātu prātos tik sinhroni un intensīvi ieperinājās doma, ka Covid-19 izplatās arī interneta vidē…
Kopumā uzskatu, ka tiesiskuma un īstenas demokrātijas ziņā mēs tiekam iegrūsti dziļāk un dziļāk pamatīgā bedrē. Plašāk raugoties, esmu pārliecināts, ka tiek intensīvi strādāts, lai cilvēkos iznīdētu trīs lietas, kas viņos uztur vēlmi dzīvot: patiesība jeb skaidrība par to, kas ir kas, cerība, ka vēl vispār kaut kas mainīsies uz labo pusi, un brīvā griba darīt, rīkoties, cīnīties. Jo lielākajai sabiedrības daļai jau vairs nav ticības vairs nekam un nav vairs cerības ne uz ko. Piedevām vēl arī tiek radīta un uzturēta pastāvīga baiļu atmosfēra. Tas viss kopā cilvēkus jau atkal padara par dzimtļaudīm…
Ilgus gadus esat bijis viens no advokātiem t.s. Lemberga krimināllietā. Kā vērtējat Aivaram Lembergam noteikto drošības līdzekli - apcietinājumu?
Kā vēl vienu dobju, bungādiņas pušu plēsošu tiesiskuma kapraču skandētu zvanu. Kā gan citādi? Cilvēks jau gados, kurus agrāk mēdza dēvēt par cienījamiem. Vīrietis, kuram ir ģimene, sieva un mazs bērns. Apsūdzētais, kurš pirmās instances tiesas procesa vairāk nekā 12 gados ārpus Latvijas ir devies vien pāris reizes gadā un vienīgi ārstnieciskos jautājumos vai arī atpūtā ar ģimeni. Vai tiešām kāds, kurš pie pilna prāta, visā nopietnībā Aivarā Lembergā saskata potenciālu bēgli? Jāsaprot, kāpēc viņa politiskajiem oponentiem bija tik svarīgi iemest viņu cietumā, nesagaidot sprieduma spēkā stāšanos - tāpēc, ka pēc tam, kad šo krimināllietu būs izskatījušas visas trīs tiesu instances un tajā pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus izvērtējusi tiesa Strasbūrā, no šī traģiskā pseidotiesiskā cirka čiks vien paliks pāri.
Kāpēc esat nolēmis iesaistīties politikā? Un kāpēc tieši partijā “Latvija pirmajā vietā”, kuras līderis ir Ainārs Šlesers?
Katru brīdi mums gan individuāli, gan kolektīvi ir jāizvēlas, vai vēlamies saglabāt savu tautu un savu valsti, vai arī būt kādas citas valsts, valstu apvienības un starptautisku organizāciju pakalpiņi. Diemžēl atkal un atkal pārliecināmies, ka lielai daļai pār mums valdošo un mūsu vietā izlemjošo ir hronisks nacionālās pašapziņas trūkums organismā. Jo netrūkst verdziskuma un kalpības izpausmju. Mūsu valsts vadītājiem ilgstoši nav bijusi tāda pārliecība un nostādne, ka pirmajā vietā vienmēr un visur liekamas mūsu tautas tiesības un intereses. Gluži pretēji - vērojam acīs krītošu tīšu ļaunprātību. Vairs nav un nevar taču būt netīšām, ka mūsu tautai no savas zemes un sava darba augļiem paliek arvien mazāk un mazāk un ka tauta līdz ar savas valsts “sauso atlikumu” grimst dziļāk un dziļāk parādu un verdzības jūgā…
“Pateicoties” tiem pašiem diviem manas valsts un tautas konstitucionālo identitāti graujošajiem un likumdevēja varā ielīdušajiem Satversmes tiesas spriedumiem, cieši nolēmu iet politikā. Es sapratu, ka ar manu ilggadējo darbošanos nevalstiskās organizācijās vien vairs nekas nebūs līdzēts un glābjams. Aināra Šlesera veidota un vadīta partija reiz jau izglāba Satversmē ierakstīto jēdzienu “laulība”. Esmu pārliecināts, ka šī jaunā partija spēs no juridiskiem un līdz ar to arī faktiskiem apdraudējumiem aizsargāt arī jēdzienu “ģimene”. Spēs aizsargāt vienīgo latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanas cauri gadsimtiem garantu - dabisku ģimeni. Un ne tikai to, protams!
Pie kā tik mūs kā tautu un sabiedrību necenšas pieradināt un kam vien necenšas “nogatavināt”! Der allaž atcerēties vārda “tolerance” nozīmi, kurai ir medicīniskas sakne - ar to apzīmē organisma, pie kā es pieskaitu arī smadzenes jeb veselo saprātu, nespēju dabiski pretoties kaitīgajam. Pilnīga organisma tolerance faktiski ir - nāve…
Tāpēc novēlu visiem labajiem, gaišajiem cilvēkiem cīnīties par taisnību, uzturēt un vairot ticību, kā arī vārdos paust un darbos iemiesot savu brīvo gribu. Un - sargāt sevi, savu dzimtu, tautu un valsti no visa un jebkā kaitīga!
