“Mūsu politiķiem, kuri pārstāv Latviju uz starptautiskās skatuves, nevajadzētu uzstāt, lai Latvijai uzliek vēl kaut kādus papildu pienākumus, jo mēs esam labās pozīcijās, ja vērtējam pēc jau esošajām “zaļā kursa” prasībām. Mums nav jāuzliek saistības, kas nav izpildāmas. Citādi sanāks kā tajā stāstā, kur zemnieks gribēja iemācīt savu zirgu neēst un nedzert, bet zirgs to neiemācījās un nomira,” teic ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA), vērtēdams Eiropas kārtējās ārišķības “zaļā kursa” ieviešanā.
Izlasīju jūsu viedokļrakstu, kurā citastarp jūs sakāt: “Tirgus interešu vārdā Eiropas Savienības noteiktā cukura kvotu sistēma noveda pie Latvijas cukurfabriku slēgšanas. Baltijas jūras zivju populācijas vārdā ES noteiktās nozvejas kvotas noved pie Latvijas zvejas kuģu sagriešanas.” Viss raksts virzīts uz to, ka jūs patiesībā neatbalstāt “zaļo kursu” - tieši tā aplamajās izpausmēs.
Visi tagad cīnās ar kovidu, gribas ticēt, ka tas reiz beigsies. Bet tas virziens, ko mums uzlikusi Eiropas Savienība, nekur nepazudīs. Iepriekšējās prasības, kas mums bija izvirzītas, tiek pārskatītas.
Bet ko tad īsti nozīmē šis “zaļais kurss”? Likvidēt rūpniecību, pārcelties uz dzīvi alās?
Tik radikāli, protams, nebūs.
Ir dokumentu kopums, vīzija, un, izpildot šajos dokumentos stratēģiski noteiktos uzdevumus, virsmērķis ir - 2050. gadā sasniegt klimatneitrālu saimniekošanu. Mērķis ir - emitēt gāzes tikai tik daudz, cik daba spēj tās absorbēt. Saimniekošanai jābūt draudzīgai, lai tā neatstātu tālejošu iespaidu uz klimatu. Mērķis ir veicināt zaļo tehnoloģiju, produktu radīšanu un komercializāciju, pārdot to pasaulei un pelnīt ar šo pārdošanu.
Mums kā valstij nav pamata justies vainīgiem par pasaules piesārņošanu, turklāt esam izdarījuši jau pietiekami daudz: esam Eiropas valstu TOP trijniekā, kas izmanto atjaunojamo enerģiju. Turklāt elektroenerģijā mērķis ir 55%, un mēs ražojam jau 53%. Lielākais ieguvums ir no hidroelektrostacijām. Siltuma ražošanā 90. gados bija akmeņogles, mazuts, gāze, bet mēs esam gājuši uz priekšu - gandrīz 60% izmantojam šķeldu.
Tagad mērķi tiek pārskatīti, tomēr mūsu politiķiem, kuri pārstāv Latviju uz starptautiskās skatuves, nevajadzētu uzstāt, lai Latvijai uzliek vēl kaut kādas papildu prasības, jo mēs esam labās pozīcijās, ja vērtējam pēc jau esošajām “zaļā kursa” prasībām. Mums nav jāuzliek saistības, kas nav izpildāmas. Citādi sanāks kā tajā stāstā, kur zemnieks gribēja iemācīt savu zirgu neēst un nedzert, bet zirgs to neiemācījās un nomira...
Ikdienā runājot ar uzņēmējiem, jūtu, ka “zaļais kurss” un digitalizācija viņos izraisa nervozu drebuli, tomēr jāsaprot arī tas, ka tā ir iespēja iegādāties energoaktīvākas iekārtas un attīstīt savu zaļās enerģijas ražošanu. Tas ir pareizs virziens, bet ir jābūt arī atbilstošiem līdzekļiem, kuri ne vienmēr ir pie rokas.
Daudzi runā par “ekoloģisko pēdu”, ko vidē atstāj ikviena industrija un valsts. Latvijai, manuprāt, tā pēda ir visai maza.
Kā jau teicu: esošos izvirzītos uzdevumus esam gandrīz sasnieguši. Padomju gados rūpniecība bija ienākusi pilsētu centros, šodien vairs nekā tāda nav, jo mums nav emisiju veidojošo nozaru, arī akmeņogles vairs netiek izmantotas apkurei. Mēs lielākoties izmantojam šķeldu. To, ka virziens bijis pareizs, vislabāk jūt tās pašvaldības, kurās apkurei tiek izmantota šķelda.
Jāpiebilst, ka nākamajā fondu periodā iespaidīgas summas tiks piešķirtas māju siltināšanai un uzņēmumu energoefektivitātes paaugstināšanai. Tāpēc es ieteiktu neskriet ratiem pa priekšu un lieki nevicināt karogus...
Izskatās, ka tie karogi tiek lieki vicināti arī elektroauto sakarā: gribētu redzēt tos pūļus, kas skries iegādāties šos auto, kas maksā nenormālas summas.
Tas ir sociāls aspekts. Tirgū nav tāda piedāvājuma, lai cilvēki vēlētos iegādāties šādus auto. Esmu runājis ar uzņēmējiem, viņi saka: kāda jēga pirkt busiņu, kas maksā 80 000 eiro, bet spēj vienā piegājienā nobraukt pārsimt kilometrus? Nu nebūs tā, ka vienā mirklī kāds uzsitīs knipi, bet nākamajā mirklī visi valsts iedzīvotāji nopirks elektroautomobiļus. Protams, ir sabiedrības daļa, kas spējīga nopirkt šādus auto, laikam ejot, piedāvājums paplašināsies, arī uzlādes tīkls uzlabosies.
Cik efektīvi ir vēja parki?
Efektīvi tie ir tad, kad pūš vējš. Kad nepūš, tad jākompensē ar citiem enerģijas veidiem. Tad ir vajadzīgi gan saules paneļi, gan ūdens. Patlaban mājsaimniecības daudz aktīvāk liek saules paneļus. Ja meklējam energorisinājumus, tiem jābūt kompaktiem un pašpietiekamiem, lai valsts iedzīvotājiem nenāktos piemaksāt katrā elektroenerģijas rēķinā.
Solījāt mazināt OIK īpatsvaru šajos rēķinos.
Šāda tipa maksājumi ir daudzās valstīs. Bet pie mums šis maksājums ir būvēts uz šķībiem pamatiem. OIK sakarā ir bijuši daudzi degradējoši skandāli, kas atņēmuši sabiedrības uzticēšanos zaļajai enerģijai. Vēlamies sakārtot šā maksājuma bāzi, lai pārtrauktu energoražotāju negodprātīgas darbības, saņemot valsts atbalstu.
Patiesību sakot, OIK maksājums elektroenerģijas rēķinā nav lielākā sadaļa, lielākā ir sadales un pārvades maksājums.
Tā ir. Piemēram, igauņi nesen ir pieņēmuši lēmumu ziemas sezonā samazināt sadales un pārvades tarifu daļu elektrības rēķinos. Arī mēs gatavojam šādu priekšlikumu, lai par to diskutētu valdībā. Šādu atbalstu justu gan mājsaimniecības, gan uzņēmēji. Pirmie soļi mums bija attiecībā uz maznodrošinātajām un daudzbērnu ģimenēm, cilvēkiem ar invaliditāti. Ja spēsim samazināt OIK un sadales tarifu slogu, tas jau būs liels panākums.
Nu no ”citas operas”. Kāpēc ir aizliegti Ziemsvētku tirdziņi? Ekonomikas ministrija kaut ko tādu izdomāja? Vai arī - šā muļķīgā lēmuma “kājas” kārtējo reizi aug no Valsts kancelejas?
Par šo tēmu ir bijušas garas diskusijas... Par Ziemsvētku tirdziņiem bija iebildes, ka tās ir vietas, kur skan mūzika, cilvēki pulcējas, dzer karstvīnu. Ekonomikas ministrija atkal bija opozīcijā pārējiem. Ir milzum daudz cilvēku, kuri strādā mājās, un viņiem galvenais produkcijas noieta mēnesis ir decembris. Ļoti daudzi amatnieki un mājražotāji ir uzrunājuši mani personīgi. Vēl pagājušajā nedēļā tikāmies gan ar Latvijas Pašvaldību savienību un pašvaldību pārstāvjiem, gan tirdziņu organizatoriem, un mēs atradām risinājumu drošai tirdzniecībai. Mums ir risinājums, ko piedāvāt valdībai.
Šo pulcēšanos taču var regulēt ar ierastajiem ierobežojumiem - nevis visu laiku tikai aizliegt, aizliegt un aizliegt.
Protams, var. Un šāds regulējums mums ir gatavs. Ir patiešām liela šo mazo uzņēmēju grupa, kam tirdziņi ir vajadzīgi. Un arī sabiedrība ir ļoti noilgojusies pēc Ziemsvētku sajūtas. Šie tirdziņi ir sabiedrības miera un labsajūtas jautājums. Daudzi cilvēki pusgadu ada zeķes un cimdus, lai decembrī to visu notirgotu, jo neviens taču šos adījumus nepirks uz Jāņiem. Amatnieki un mazie uzņēmēji ir uz sadarbību vērsti, viņi paši piedāvā idejas, lai tirdziņi var notikt drošā vidē. Man nav ne mazāko šaubu, ka to iespējams izdarīt.