Bronzas rokas, mierīgi saliktas viena uz otras, bronzas seja, kurā ir neticami dzīvas acis, – tās ir Gunāra Astras pieminekļa detaļas, kas rāmi gaida savu “uznācienu” 15. decembrī. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs par brīvības cīnītāju Gunāru Astru ir radījis savu versiju, un es tai ticu.
Gļebs Panteļejevs: Mēs ar tevi vienmēr tiekamies tad, kad konstatējam - atkal kārtējais pagrimuma posms. Nu, dziļāk jau vairs nevar grimt. Nē, var gan! Un tā katru reizi. Pirmā reize bija 2011. gadā, prezidents Zatlers rosināja Saeimas atlaišanu. Mums šķita: ārprāts, ārprāts, kas notiek?! Bet ar katru reizi pagrimums kļuva globālāks un dziļāks... Nākamā reize bija 2014. gadā, kad Krievija okupēja Ukrainai piederošo Krimu.
Tad sāku domāt: kad un kāda būs mūsu nākamā tikšanās reize - pirms vai pēc kodolkara? 2020. gads atnāca ar rasistisko “BlackLivesMatter”, pandēmijas otrais, 2021. gads mūs “iepriecināja” ar Reira debilo nodokļu reformu un “cancel culture” - plati soļi pretim totalitārismam...
Ar draugiem runāju par to, ka lielāko savas dzīves daļu esam nodzīvojuši vairāk vai mazāk saprotamā sistēmā, pat “sovoks”, kurā dzīvojām - tie vairs nebija Staļina laiki - 70. un 80. gadi bija tāds “veģetāriešu” periods. Protams, ja tu nebiji Gunārs Astra, Aleksandrs Solžeņicins vai Vladimirs Bukovskis... Ja tu biji tāds mierīgs vidusmēra mietpilsonis, tad varēji tikpat mierīgi dzīvot. Pasaule bija tāda... mierīga. Bija kaut kādi spēles noteikumi, spēles nereti bija neglītas, bet pieciešamas.
Taču - kā tagad tiek risinātas problēmas? Kā tiek kārtotas starptautiskās attiecības? Kaut vai sākot ar 2014. gadu, kad tika okupēta Krima. Un kas tagad notiek uz robežām ar Baltkrieviju? Kaut kas neiedomājams.
Bet tam visam pāri - tu esi izveidojis pieminekli mūsu brīvības cīnītājam Gunāram Astram. Tas ir kaut kas tik cildens, ka pat negribas domāt par apkārtējo politisko fonu.
Es tiku uzrunāts. Piekritu. Ne uzreiz. Šādi lēmumi jāpārdomā ļoti nopietni. Sapratu, ka varu to pacelt un ka man tas ir jādara. Es nezinu, kāpēc tieši es tiku uzrunāts. Drīzāk tas ir jautājums pasūtītājam.
Kas bija pasūtītājs?
Tieslietu ministrija. Jā, šim piemineklim vajadzēja “notikt” jau sen. Jo Gunārs Astra ir simbols... un būtu pliekani pateikt, ka viņš ir pelnījis pieminekli. Ko nozīmē - pelnījis? Astra pats ir piemineklis. Materiālā replika - piemineklis - tas ir papildinājums viņa personībai.
Domāju, par Astru zina visi vai gandrīz visi. Bet vai tev bija (ir) personiska attieksme pret viņu?
Zināju par Gunāru Astru, pateicoties saviem vecākiem un draugiem, kuri bija ap mani, un es atrados brīvdomīgā vidē.
Mākslinieku vidē.
Tieši tā. Gunārs Astra bija no mūsu vecāku paaudzes, no tās, kuras dažus pārstāvjus saucām par disidentiem. Kaut gan Astra nebija disidents šā vārda tradicionālajā izpratnē, jo disidenti bija citādi domājošie Padomju Savienībā un citās komunistiskajās valstīs. Astra bija Latvijas brīvības cīnītājs.
Tiesā 1983. gada 15. decembrī savā pēdējā vārdā Gunārs Astra teica: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku...” - gribas ticēt, ka arī šis laiks beigsies kā ļauns murgs.
Šodienas ļaunā murga faktori tik tendenciozi sakrīt kopā, ka, pat labi gribot, nesaskatu tur nejaušības. Jā, ir slikta valdība. Bet kāpēc paralēli šai sliktajai valdībai arī daudz kas cits ir slikti? Savukārt par Gunāru Astru es zināju pietiekami daudz: lasīju gan “samizdata” izdoto pēdējo vārdu, gan daudz ko citu. Man bija paziņa, kam mājās pie sienas bija Gunāra Astras portrets.
Gunāram Astram šogad būtu palikuši 90 gadi. Kā tu domā - ko viņš mums teiktu Latvijas Republikas 103. gadadienā?
Man pat bail iedomāties... Gunārs Astra bija ļoti tiešs un nesaudzīgs savos vērtējumos. Viņš nebaidījās ne no kā, runāja visu, ko domāja. Gunāra brālis Leons stāstīja, ka Gunārs vienmēr bija neuzmanīgs un nedomāja par sekām. Un visa viņa “ieslodzījuma karjera” patiesībā bija cīņa, jo Gunārs bija piemērs tam, kāds var būt cilvēks.
Tā nebija cīņa ar ieroci rokās, viņš ar savu rīcību rādīja: var arī nebaidīties! Gunāra Astras “Via Dolorosa” (Ciešanu ceļš) bija pierādījums tam, ka var rīkoties arī tā. Lauris Gundars lieto labu vārdu savienojumu: garīgā sanitārija. Un Gunāra garīgā tīrība bija ārkārtīgi augstā līmenī.
Gunārs Astra, manuprāt, bija morālā autoritāte.
Šodien definēt, kas ir morālā autoritāte - tas ir gandrīz neiespējami. Tagad, kad pilnīgi skaidri redzami nevalstiskās linčošanas sistēmas iedīgļi, piemēram, “cancel culture” izskatā. Kur mēs ieraudzīsim morālo autoritāti, kas gribēs kaut ko pateikt pret šo ārprātu?
Atgriežoties pie Gunāra Astras: ja padomju orgāni viņu novāca - kas ir ļoti ticami -, tad viņu novāca, kā mēdz teikt, pamatoti, jo orgāniem bija bail no viņa. Ja Gunārs būtu dzīvs, viņš kļūtu par neapstrīdamu morālo autoritāti. Čehiem absolūta morālā autoritāte bija Vāclavs Havels, bet mums? Atmodas laikā bija daži simboli, bet neviens “nevilka” uz absolūtas morālās autoritātes lomu.
Savukārt Gunārs bija superzvaigzne. Domāju, ka pēc Atmodas viņš nepateiktu: es tagad audzēšu puķes, ejiet jūs visi ratā. Iespējams, ka viņš būtu varējis iegriezt pēcatmodas attīstību citā gultnē un kaut kādas nelietības netiktu pieļautas.
Lūk, tevis veidotais piemineklis. Mazliet līdzinās krustam, vai ne?
Krusts - tas ir otršķirīgi. Bet bez tā nevarēja, jo nācās parādīt garīgo vertikāli un pasaulīgā darba horizontālo plakni. Gribot vai negribot - sanāca krusts. Domājot par pieminekli, es paņēmu hrestomātisko bildi, kur Gunārs Astra redzams nofotografēts čekas mājā. Izteiksmīgas acis un rokas. Acīs - gars, ko nav iespējams iznīcināt. Var salauzt, bet iznīcināt nevar.
Un rokas - milzīgas zemnieka rokas, darba rokas. Ar visu nocirsto pirkstu, ko viņš pazaudēja kaut kur lēģeros. Visas pasaules miesiskās ciešanas un visi darbi, kas vēl jāpadara, viņa varoņdarbs, kas patiesībā ir varoņa darbs, - tas viss parādīja to, ka varonis nevis tukši runā, bet strādā. Un tas viņa lielais projekts bija: parādīt visiem, kāds var cilvēkā iemiesoties gara un gribas spēks. Šis gara un “zemes darbu” krustojums ir tas, uz kā turas pasaule.
Tas ir likumsakarīgs patoss, ar kādu mēs šodien uztveram Gunāru Astru. Bet viņš nav radies tukšā vietā. Lauris Gundars savā grāmatā “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” pēta, kādi bija viņa pratināšanas protokoli pirms pirmās “hodkas” un pēc tam. Pēc piecpadsmit ieslodzījuma gadiem no lēģera iznāca cits cilvēks. Sākumā Gunārs nebija... kristāls.
Viņš veidojās.
Jā. Viņš izveidojās par tādu. Viņš strādāja ar sevi. Karš ar sevi ir smagākais un svarīgākais.
Sākotnēji bija domāts, ka pieminekli Astram atklās 22. oktobrī - viņa dzimšanas dienā.
Jā, bet bija ievilkušies daži saskaņojumi ar atbildīgajām struktūrām, patlaban ir saņemts būvvaldes akcepts, un pasūtītājs rīko laukuma labiekārtošanas iepirkuma procedūru būvniekiem. Mērķis ir - atklāt pieminekli 15. decembrī, dienā, kad pirms 38 gadiem Gunārs Astra tiesā teica savu pēdējo vārdu.
Ļoti gribētos, lai tie, kuri patlaban ir pie varas, saprastu, ko Gunārs Astra ir domājis ar savu pēdējo vārdu.
Esmu mēģinājis analizēt to, ko dara šī vara. Esmu pat mēģinājis skatīties no viņu pozīcijām. Man nesanāk. Redzu tikai karjeras, partijiskās intereses. Es tur neredzu valstisko domāšanu.
Pirms gada kopā ar kolēģiem runājām ar ministriem - finanšu (Reiru) un kultūras (Puntuli) - par to pašu nodokļu reformu, bet jutu, ka diskutējam ar citplanētiešiem... Tāda arogance un augstprātība Latvijas varai nav bijusi nekad, un neviens oligarhs vai afērists, būdams pie varas, nekad nebija sasniedzis tik kritisku līmeni. Vienmēr bija kaut kādas ētiskās bremzes vismaz retorikā.
Labi, kādreiz, šķiet, Krištopāns nosauca latviešus par reņģēdāju tautu. Nu un kas? Mēs neēdam reņģes? Tagad mūs ne tikai nosauc, bet reāli uzskata par “bidlo” (latviski netulkojams vārds, nozīmē apmēram - netīri, aprobežoti lopi), kam jāiemāca dzīvot, sak, savairojušies te visādi mākslinieki, kļūstiet vai nu par darba devējiem, vai ņēmējiem. Un varas “elite” pat neslēpj savu nicinājumu pret mums.
Un tomēr. Rīt ir Latvijas dzimšanas diena, un es zinu, ka tu mīli Latviju.
Gribu aicināt - pirmām kārtām jau sevi, jo man pašam ar to ir problēmas, - neidentificēt to, kas patlaban notiek, neidentificēt pašreizējo Latvijas varu ar Latviju un Latvijas valsts ideju. Pērn jutu: mans patriotisms iet zudumā, iztek caur pirkstiem kā smiltis... Bet tad sapratu: neviens ministrs, neviens ierēdnis nav Latvijas valsts. Viņi visi nāk un iet, bet ir lietas, kas ir neapšaubāmas, ideālistiskas un varbūt pat iracionālas. Ir lietas, kas ir svarīgas, lai mēs paliktu par cilvēkiem. Lai mēs nešaubīgi zinātu, ka Latvijas valsts nav nejaušu apstākļu sakritība, bet ir milzīga vērtība un privilēģija.
