„Ja runājam par sapni... Sapņu ir daudz. Pasaulē ir ļoti daudz labu mākslinieku, kuri uz Dzintaru skatuves vēl nav kāpuši. Gribētos, lai mēs paši būtu spējīgi finansēt visaugstākā līmeņa mākslinieku uzstāšanos. Gribētos, lai Dzintaros vairāk uzstātos Latvijas populārās mūzikas grupas,” teic Dzintaru koncertzāles valdes priekšsēdētājs Guntars Ķirsis. Šodien saruna ar viņu.
Gan pērnvasar, gan šovasar sabiedrību pārvaldīja kovids. Arī Dzintaru koncertzāli. Un tomēr - vai bija vērojamas atsķirības šajās abās sezonās?
Atšķirība bija tā, ka šovasar daudz kas varēja notikt. Un tas bija liels gandarījums. Pērn mēs tomēr bijām lielā šokā, jo daudz kas bija nezināms. Pagājušo vasaru mēs pavadījām klusi un mierīgi, bet šovasar bija daudz spilgtu notikumu un vairāki koncerti pilnībā izpirkti! Šīs vasaras sezonu mums noslēdz Intara Busuļa koncerts 17. septembrī. Kopumā raugoties - lai nu Dievs dod katrai koncertzālei uzņemt tādus māksliniekus, kādi pie mums ir bijuši šovasar un šogad.
Izklaides žanrā, ar ko vienmēr bijusi slavena Dzintaru koncertzāle, gan nekas nenotika.
Izklaides pasākumu rīkotāji ar atsevišķiem izņēmumiem vairāk orientējas uz to valstu klausītājiem, kuru kovidsertifikātus šeit neatzīst. Tā ir Krievija, Ukraina, Baltkrievija... Vasarā bija daudz tūristu no austrumiem, bet koncertus apmeklēt viņi nevarēja, jo viņiem nebija atzītu sertifikātu. Daudzi koncerti pārcelti uz 2022. gadu, domāju, ka būsim jau nonākuši pie risinājuma, lai visi, kas vēlas, var apmeklēt pasākumus.
Labi, es saprotu, Krievijā ir citas potes, kaut kādi sputņiki. Bet, piemēram, kāpēc no Lielbritānijas iebraukušie tūristi, kuri potējušies ar to pašu „Pfizer” vakcīnu, ar ko potējas Latvijas iedzīvotāji, nedrīkst šeit nekur kustēties? Te runa vairs nav par infekciju vai slimību, te runa ir tikai par politiku. Sak, atriebsimies britiem, kuri izstājās no Eiropas Savienības!
Par šo situāciju katram kaut kāds viedoklis jau ir izveidojies. Šī ir tikai viena no lietām, kuru varētu risināt operatīvāk, bet kā pasākumu rīkotāji mēs vadāmies pēc valstī noteiktas kārtības un priecājamies, ka vispār pasākumi un koncerti skatītājiem ir pieejami un ir interese par tiem.
Kopš sērgas pirmsākumiem drīz būs aizritējušo divi gadi, pagājušais gads bija tukšs - bez koncertiem, bez skatītājiem un klausītājiem.
Visā pasaulē situācija ir nepieredzēta. Pilnīgi jauna pieredze, bet pērn Dzintaru koncertzālē notika vismaz Jūrmalas festivāls, ko atbalstīja Jūrmalas dome. Arī šogad tas bija centrālais notikums ar vislielāko koncertu skaitu. Tā ir stratēģiski svarīga lieta: ja nojūk visi koncerti, tad mēs paliekam ar vienu, bet stabilu koncertu kopumu.
Kas šogad bija tāds, kas atstāja īpašas pārdomas un atmiņas?
Mūsu darbu ļoti apgrūtināja ilgstoša neziņa par katras nozares darbības iespējām. Tie bija lēmumi, kas nebija no mums atkarīgi. Taču man bija un ir liels prieks par mūsu Dzintaru koncertzāles komandu. Strādājot jau vairākus gadus Jūrmalā, par savu komandu es dēvēju arī Jūrmalas domi, kur lēmumi dažādos līmeņos tiek pieņemti ļoti operatīvi. Bet, runājot par koncertiem... Katrs, protams, ir unikāls, taču Raimonda Paula koncerts, kurā piedalījās 30 mākslinieki un Latvijas Radio bigbends, - tas bija fenomenāls notikums. Maestro gan atvadījās no skatītājiem, sacīdams, ka šis ir viņa pēdējais lielais koncerts, taču - augustā jau atkal notika vairāki lieli un brīnišķīgi koncerti! Piemēram, koncerts, kurā tika atskaņotas dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Ļoti nopietna bija arī uzdrīkstēšanās Jūrmalas festivālā atskaņot Gustava Mālera simfoniju „Dziesma par zemi” kopā ar solistiem Zandu Švēdi, Aleksandru Antoņenko un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Gandarījums arī, ka, ievērojot nosacījumus, jūras krastā notika arī Saullēkta koncerts kopā ar Ivetu Apkalnu.
Jā, tas bija absurdi - kaut gan visi sēž pie jūras un svaigā gaisā, tiek sadalīti sektori vakcinētajiem un nevakcinētajiem...
Tā bija vienīgā iespēja, kā mēs to varējām realizēt. Par to visu varētu grāmatu sarakstīt... Jā, un vēl - festivāls „Rīga Jūrmala”: bija plānots Bavārijas radio simfoniskā orķestra koncerts, bet, tā kā Latvija atradās sarkanajā zonā, viss orķestris atbraukt nevarēja. Koncerts bija paredzēts Marisa Jansona piemiņai, tāpēc no visiem orķestriem, kur Jansons ir bijis mākslinieciskais vadītājs, no Amsterdamas, Minhenes, Oslo atbrauca mūziķi un izveidoja fantastisku orķestri. Tas bija emocionāls, spilgts pārdzīvojums.
Kas notiks ziemā?
Ziemas sezonu, precīzāk - rudens sezonu sākām ar Gidona Krēmera un „Kremerata Baltica” uzstāšanos. Lepojamies, ka mums izdevies paturēt šo tradīciju, kaut arī ir spēkā dažādi ierobežojumi. Šajā mūziķu kolektīvā ir mākslinieki no dažādām valstīm, tāpēc noorganizēt šādu koncertu ir diezgan sarežģīti. Strādājam pie jaunām izglītības programmām, par tām ir liela interese, un Jūrmalas bērni tās ir ļoti iecienījuši. Arī Rudens kamermūzikas festivāla svarīgākie notikumi risināsies Dzintaru koncertzālē. Esam arī visu sagatavojuši, lai 31. decembrī notiktu Vecgada koncerts - ar spilgtiem solistiem, kurus dzirdēju Belvederes jauno solistu konkursā, kur biju uzaicināts strādāt žūrijā. Nākamgad 12. janvārī ceru, ka būs Maestro dzimšanas dienas koncerts, ja viņš, protams, to vēlēsies.
Nu kā tad viņš nevēlēsies... Maestro enerģija ir nebeidzama. Un nākamā vasara kā izskatās?
Visas dienas ir saplānotas. Arī privātie producenti gaida, kad varēs realizēt tos projektus, kas jau divreiz ir atlikti. Ir paredzētas gan nopietnās, gan izklaidējošās programmas - gaidām Maksimu Galkinu, festivālu „Summertime”, Laimas Vaikules „Rendezvous”, Jūrmalas festivālu un starptautisko baleta festivālu.
Vai jums pašam ir kāds sapņu mākslinieks vai sapņu koncerts, ko gribēto dzirdēt šeit, Dzintaru koncertzālē?
Es nereti domāju par to, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji bieži vien pat neapzinās, cik priviliģēti esam. Dzintaru koncertzālē ir bijuši ļoti daudzi spoži, pasaules virsotņu mākslinieki. Ja kāds vēl nav bijis, tad noteikti būs. Bet pamatprogramma jārada pašiem. Pašiem jāinvestē līdzekļi, lai radītu konkurētspējīgu muzikālo programmu, kas būtu veidota dažādiem pasaules telekanāliem un vēstītu par Jūrmalu, Latviju. Viena pati Jūrmalas pilsēta to paveikt nevarēs, tāpēc es nākotnē gribētu redzēt, ka valsts sadarbība ar pilsētu ir ciešāka. Dzintaru koncertzāle piesaista tik daudz apmeklētāju, cik visas reģionālās koncertzāles kopā, ir Latvijas tēla vēstnesis pasaulē, bet no valsts budžeta nesaņem nevienu centu.
Pārējās saņem?
Jā, saņem. Tāds ir šobrīd regulējums. Laikam valda uzskats, ka Jūrmala taču ir pietiekami bagāta, sak, lai pati tiek galā! Bet valstiskā līmenī raugoties -
šī ir Latvijas pirmā koncertzāle, arhitektūras piemineklis - gan vēsturiskā, gan nosacīti jaunā ēka (1960. gads). Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Lielās zāles rekonstrukcija vairs nav tikai klausītāju un mūziķu komforta uzlabošanas jautājums, bet Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa saglabāšanas jautājums.
Un tomēr tas sapņu koncerts?...
Tas drīzāk būtu nevis viens koncerts, bet festivāls, ko veido valsts, pilsēta un sabiedriskie mediji - visi kopā, radot forumu ar mērķi popularizēt valsti, mūsu mūziķus un profesionālo mākslu kopumā. Kamēr es strādāju Dzintaru koncertzālē, es būtu gandarīts ieraudzīt šādu savstarpēju tuvināšanos - Dzintaru koncertzālei nevajadzētu būt tikai Jūrmalas pilsētas ziņā. Ir labi, ka šobrīd pilsētas vadība atzīst mākslas un kultūras vērtības, ir restaurēta koncertzāles vecā ēka, kas ir unikāls arhitektūras piemineklis, ieskaitot Anša Cīruļa sienu gleznojumus.
Vai esat runājis ar kultūras ministru Nauri Puntuli par finansiālu atbalstu Dzintaru koncertzālei?
Esam šos jautājumus pārrunājuši, bet Kultūrkapitāla fonda (LKKF) nolikums paredz, ka atbalsts tiek piešķirts tām koncertzālēm, kas atrodas ne tuvāk par 70 kilometriem no Rīgas.
Savādi, kāpēc ne 69 vai 79 kilometri? Tam ir kāds loģisks skaidrojums?
Tāds ir lēmums. Izmantojam iespēju un ar saviem projektiem piedalāmies LKKF kārtējos projektu konkursos, bet, ja vēlamies lepoties ar spilgtiem un pasaules mērogā konkurētspējīgiem mūzikas notikumiem, tad runa ir par ilgtermiņā prognozējamu un kvalitātes mērogam atbilstošu satura finansējumu.
