Intervijā Neatkarīgajai Rīgas Centrālcietuma telpās Aivars Lembergs dalījās pieredzē par ikdienas dzīvi ieslodzījumā, kā arī par iecerēm iztiesāt vienādas tiesības cietumā esošajām un vēl nenotiesātajām personām.
Kā paiet diena cietumā?
Gana vienkārši. Pulksten sešos no rīta ir celšanās. Arī es ceļos precīzi šajā laikā. Tā kā man ir veselības problēmas, veicu dažādus vingrinājumus, kuri man obligāti jāveic, lai varētu kustēties. Paldies cietuma administrācijai, kura man atļāva izmantot vingrošanas paklāju, uz kura es vingroju. Bet tāpat vairāk nekā pusi no tā, kas man jādara mana veselības stāvokļa noturēšanai, es izdarīt nevaru. To cietums man nodrošināt nevar, un līdz ar to mans veselības stāvoklis paliek sliktāks - es to zinu un jūtu. Ja tagad es dotos uz veselības ekspertīzes komisiju, man neapšaubāmi piešķirtu invaliditātes grupu. No veselības viedokļa šeit ir varianti. Pirmais - mirt, un tad tev sniegs palīdzību. Otrs variants - tu kļūsti tik acīmredzams invalīds, ka šeit vairs tevi nevar apkopt. Trešais variants - esi absolūti vesels, un tev nekas nekaiš. Man vairs nav tālu līdz septiņdesmit un ir diezgan grūti būt pilnīgi veselam.
Pēc vingrošanas seko rīta higiēna. Pēc tās raugos, kas atrodas manā ledusskapī. Parasti uzkožu kādu salāta lapu. Septiņos no rīta cietumā tiek pasniegtas brokastis. Brokastīs vienmēr ir putra - prosas, mannas, trīsgraudu vai auzu pārslu.
Izklausās veselīgi.
Jā. Man garšo prosa, arī auzu pārslas un manna. Šad tad putra padevusies pārāk šķidra, bet, ja tā kādu laiku pastāv, tā sabiezē un ir laba. Tās putras, kuras man garšo, es pietaupu arī pusdienām. Vakariņās izvairos no liekas ēšanas. Mums tiek pasniegtas arī olas. Maizi es neēdu, izņemot rupjmaizi - nepilnu kukuli divās nedēļās. Reizi nedēļā var pasūtīt produktus no veikala. Veikala piedāvāto produktu sortiments, salīdzinot ar 2007. gadu, kad pirmo reizi atrados apcietinājumā, ir nesalīdzināmi plašāks un daudzveidīgāks. Veikalā iespējams iegādāties dažādus konservus - gan zivju, gan gaļas. No visām gaļām es ēdu tikai meža gaļu. Protams, tā ir daudz dārgāka. Tomēr briedi mežā neviens ar kombikormu nebaro. Es arī protu atšķirt, vai konservos ir kvalitatīva gaļa. Jāatzīst - ir kvalitatīva. Nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt. Piedāvājumā ir arī makrele un mazsālīts lasis. Es pats protu zivis viegli apsālīt labāk, bet, nu, kādas tās veikalā ir, ar tādām jāiztiek. Ir arī siļķe dažādās gaumēs. Pieejama pietiekami liela augļu izvēle. Lai veicinātu vielmaiņu, katru dienu apēdu dažus ābolus. Uzturā lietoju arī citrusaugus.
Pēc brokastīm strādāju. Visu šo ieslodzījuma laiku esmu strādājis. Man pienāk pasts, kas salīdzinoši ar pārējo cietumā ienākošo pastu ir ievērojami apjomīgāks. Iepazīstos ar dokumentiem, veicu piezīmes.
Tie ir tiesvedības vai Ventspils domes dokumenti?
Es tagad runāju par Ventspils domes dokumentiem. Tie ir dokumenti no dažādām domes komisijām. Iepazīstos ar tiem un uzrakstu savus komentārus, izsaku viedokli par to vai citu jautājumu. Digitālā veidā strādāt ar dokumentiem man nav atļauts. Protams, saruna dzīvajā dod iespēju apmainīties ar viedokļiem. Es par konkrēto jautājumu varu izteikt viedokli vai paust šaubas, taču nevaru par to diskutēt. Tā kā diskusijās nevaru piedalīties, gala viedokli man fiziski nav iespējams noformulēt. Nesen mums notika diskusija par lāzera šovu pilsētā. Pirms divdesmit pieciem gadiem mums Ventspilī notika ūdens šovs. Kas tas ir, to es zināju. Bet lāzera šovs pie mums nekad nav bijis. Spriedām par lāzera šovu. Beigu beigās samazinājām piedāvājumam cenu un lēmām, ka tam jānotiek. Pēc tam lasīju preses monitoringu un sapratu, ka tas iedzīvotājiem paticis.
Bez tā visa noklausos un noskatos ziņas, kas šeit ir pieejamas - gan vietējās, gan starptautiskās. Lai arī televīzijas kanāli Latvijā ir dažādi, visas ziņas pēc to satura un būtības ir vienādas. Tagad Covid laikā medijiem tika iedota liela nauda, un tas atspoguļojas ziņās. Vienīgi tie mediji, kuriem valsts nauda nav iedota, tie gan atšķiras no pārējiem. Tādu ir ļoti maz. Pieņemu, ka nauda nav iedota Neatkarīgajai. Līdz ar to jūs neesat iebaroti un varat rakstīt to, ko uzskatāt par vajadzīgu. Savukārt visi pārējie - vai tās būtu TV, radio vai portālu ziņas - visas vienādas kā zem koppapīra. Ja kādreiz kas savādāks pagādās, tad to ir sarakstījis kāds nedisciplinēts žurnālists un tas ir uzskatāms par pārpratumu. Ar ļoti retiem izņēmumiem tiek intervētas vienas un tās pašas sejas, vieni un tie paši valdošās koalīcijas politiķi. Citādi domājošajiem mediju telpā piekļuve ir 5-10%. Situācija ir ļoti tuva tam, kāda tā bija Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Vai tas bija laikraksts “Cīņa”, “Padomju Jaunatne”, “Sovetskaja Latvija”, “Sovetskaja Molodjež” vai “Lauku Avīze”, visas politiskās ziņas bija vienādas.
Vakarā, ja TV rāda, paskatos kādu filmu. Desmitos iestājas klusā stunda, un es arī desmitos aizmiegu.
Pieminējāt, ka lasāt Neatkarīgo, bet Neatkarīgo jau jums nav iespējas lasīt, jo nedrīkstat izmantot datoru?
Es saņemu drukātā veidā publikācijas arī no Neatkarīgās. Man sagatavo materiālus no preses. Ja mani materiālu sagatavotāji mani cenzē, tad tas nozīmē, ka es saņemu cenzētus materiālus, bet es ticu, ka mani necenzē. No man pieejamās informācijas redzu, ka neatkarīgas ziņas veido “Neatkarīgā”, portāli “pietiek.com un “Puaro’. Pārējie, kuri no valsts puses ir iebaroti, veido ziņas vienādas - pareizās.
Bez darba pie dokumentiem, kādas vēl ir jūsu nodarbes?
Ilgs laiks paiet, sazvanoties ar advokātiem. Īpatnība ir tāda, ka es varu viņiem pazvanīt, arī brīvdienās, bet viņi man nevar. Ja viņiem vajag man kaut ko pateikt, tad viņiem ir jānāk pie manis uz cietumu, vai arī man ir jābūt ožai, ka man viņiem jāpiezvana. Par cik man nav tikai viens advokāts un juridiskais konsultants, bet gan vairāki, tad šī komunikācija prasa ievērojamu laiku. Interesanti, ka, lai pie manis varētu atnākt advokāts, viņam ir jāsaņem procesa virzītāja - tiesas - atļauja. Tas nozīmē, ka tiesa & Bordāns var šķirot, kurš advokāts drīkst pie manis nonākt un kurš nedrīkst.
Ir advokāti, kurus pie jums nelaiž?
Pagaidām tādi nav bijuši. Bet, paldies Dievam, advokātiem var arī piezvanīt. Protams, es rēķinos, ka sarunas noklausās, taču mēs nerunājam neko slepenu.
Cik bieži drīkstat kontaktēties ar tuviniekiem?
Divas reizes nedēļā pa sešām minūtēm ir iespēja sazvanīties.
Protams, notiesātajiem, tiem, kuri ir atzīti par vainīgiem, ir vairāk iespēju sazināties ar tuviniekiem. Manā situācijā, ja ģimenē ir sieva un divi bērni, tad ar katru varu parunāties tikai divas minūtes. Ko gan ar piecgadīgu puiku var izrunāt divās minūtēs? Mazi bērni visu telefonā teikto lēni pārdomā un pēc tam lēni atbild. Kamēr bija karantīna, bija iespējas sarunāties caur “Skype” divas reizes mēnesī pa piecpadsmit minūtēm. Tur tomēr ir ne tikai skaņa, bet arī bilde. Ekrānā redzama un arī dzirdama visa ģimene. Viņi man var parādīt arī suni, kaķi un to, kas notiek ārā aiz loga. Kopš karantīna beigusies un ārkārtas situācija ir atcelta, tagad kopš augusta caur “Skype” vairs nedrīkst sazināties. Var tikties tikai klātienē. Klātienē drīkst tikties stundu. Tas nozīmē, ka manējiem jāsēžas mašīnā, jābrauc 200 kilometri līdz Rīgai, jāiziet visa garā piekļuves procedūra, jānokļūst telpā, kurā ir pieci galdi, kur visi skaļi runā. Stundu ar mani var runāt un pēc tam jāievēro procedūra, lai tiktu ārā. Cietuma personālam katrs ģimenes loceklis ir rūpīgi jāpārbauda, vai cietumā nenes iekšā ko neatļautu un neiznes ārā to, ko nedrīkst. Tad ģimenei jāmēro atpakaļceļš līdz mājām. Neskaitot tikšanās laiku cietumā, kopā tas viss prasa apmēram piecas stundas, kas ģimenei kopā ir piecpadsmit cilvēkstundas. Tas nozīmē, ka, lai ar mani varētu notikt stundu gara saruna, tiek patērēta pusotra darba diena. Turpretī tikties caur “Skype” ģimenei neprasa nekādu laiku, izņemot to, kuru pavada pie ekrāna. Savukārt man tas nozīmē tikai nokāpt vienu stāvu zemāk. Viss! Bet ir absurda situācija - ja es būtu ārzemnieks, man divas reizes mēnesī būtu iespējas komunicēt caur “Skype”. Tas nozīmē: ja vēlos sazināties ar savējiem caur “Skype”, man jābūt nevis Latvijas pilsonim, bet ārzemniekam - Krievijas, Igaunijas, Jaunzēlandes vai Austrālijas pilsonim. Otra iespēja - ja mana pastāvīgā dzīvesvieta būtu ārzemēs. Tātad, ja es dzīvotu Valkā, tad man “Skype” nepienāktos. Ja es dzīvotu Valgā, tad man “Skype” pienāktos. Tāda ir mūsu valsts attieksme pret savas valsts pilsoņiem! Man reiz pat uzmācās blēdīga doma piedeklarēties Valgā. Taču pie tā nav vainojama cietuma administrācija. Tas tā ierakstīts likumā.
Tagad, kad iesniegta apelācija, darba nepaliks mazāk?
Jā. Tagad viss ir pārsūdzēts, un ceru, ka varēšu arī palasīt grāmatas. Taču no darba tukša vieta arī nepaliks. Esmu ieplānojis atkal vērsties ar sūdzību Satversmes tiesā, lai novērstu vēl vienu netaisnību. Latvijā ir vēl viens sekojošs kuriozs. Es te atrodos tāpēc, ka tiesai ir pieņēmums - es varētu izvairīties no sprieduma izpildes, kaut gan kopumā, ieskaitot apcietinājumu 2007. gadā, šo tiesas spriedumu pildu pusotru gadu. Un daru to tieši tā, kā to vēlējusi tiesa - atrodos apcietinājumā. No tā jau es vairs izvairīties nevaru. Bet Latvijā ir interesanti. Ja es būtu jau notiesāta persona ar galīgo spriedumu, tad jau šobrīd, tā kā es esmu labi uzvedies, man būtu tiesības pretendēt uz atrašanos nevis slēgtā tipa cietumā, bet cietumā ar daudz maigāku režīmu, ar lielākām iespējām katru dienu sazvanīties, ar biežāku un ilgāku tikšanos ar tuviniekiem, ar brīvu pārvietošanos pa cietuma teritoriju, brīvāku piekļuvi mediķiem, veikalam, sporta zālei, bibliotēkai, kapelānam. Bet, par cik es pēc Satversmes un Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas un pēc Kriminālprocesa likuma esmu nevainīgs, tad man šīs tiesības ir mazākas nekā tam, kuram ir piespriests piecu gadu cietumsods, kurš ir atzīts par vainīgu ar galīgo spriedumu. Man kā nevainīgam cietuma apstākļi un režīms ir daudz bargāks un manas tiesības ir daudz reižu ierobežotākas nekā tad, ja es jau būtu notiesāts un cietumā jau pusotru gadu būtu pavadījis kā notiesātais.
Vēl trakāk! Atbilstoši spēkā esošajam likumam, ja es būtu notiesāts, labi uzvestos, man līdz nosacītai atbrīvošanai būtu palikuši mazāk nekā divi gadi. Bet, par cik es esmu nevainīgs, tad es uz to pretendēt nedrīkstu. Latvijā likums pret nevainīgu cilvēku ir daudz ierobežojošāks, bargāks un nežēlīgāks nekā pret notiesātu un par vainīgu atzītu. Ja es būtu jau notiesāts, tad aiznākamā gada jūnijā jau varētu tikt ārā no cietuma ar aproci, bet decembrī tikt pilnībā atbrīvots. Pirmstermiņa atbrīvošana man būtu iespējama 2022. gada decembrī. Bet, tā kā atbilstoši likumam esmu nevainīgs, uz to man nav ko cerēt un jāsēž cietumā vēl trīs ar pusi gadu.
Tādēļ par šo netaisnību plānoju vērsties ar sūdzību Satversmes tiesā. Ja esi nenotiesāts, tātad nevainīgs, tad pret tevi ir diskriminējošāka attieksme, tev ir mazāk tiesību un tev ilgāk jāpavada apcietinājumā nekā, ja tu esi notiesāts. Šāda diskriminācija neatbilst Satversmei.
Bez tam uzskatu, ka arī veselības aprūpe cietumā neatbilst Satversmei un Ārstniecības likumam. Piemēram, man ir konkrēts ārstēšanās plāns. Ārstniecības likumā ir teikts, ka pacients atbild par ārsta noteiktā ārstēšanās plāna izpildi un tikai tādā gadījumā ārsts atbild par pacieta veselību. Lai arī kā es cenšos to plānu izpildīt, valsts man to liedz darīt. Valstij nav tiesības liegt man realizēt ārsta noteikto ārstēšanās plānu.
No iepriekš minētā izriet, ka man būs ļoti čakli jāstrādā un jāstrādā radoši. Tas viss pēc tam gala rezultātā būs jānoformulē juristiem. Taču juristi arī vieni paši to nevar noformulēt, jo atrodas brīvībā, līdz ar to nav attiecīgo sajūtu un izpratnes par jautājuma būtību, kāda ir man.
Protams, katru dienu arī brīvdienās strādāšu ka deputāts.
Kāda ir kopējā attieksme pret jums no cietuma administrācijas un ieslodzīto puses?
Nevaru teikt neviena slikta vārda ne par administrāciju, ne par personālu, ne par ieslodzītajiem. Drīzāk otrādi. Mani, protams, pazīst. Nezinu, vai visi, bet katrā gadījumā pazīst. Es ļoti bieži un daudz dzirdu visādus uzmundrinājumus.
Notiek arī komunikācija ar pārējiem ieslodzītājiem?
Komunikācija nenotiek. Bet šur tur ik pa brīdim dzidru saukļus: “Brīvību Lembergam”, “Lembergu par premjeru”, “Lembergu par prezidentu”. Tur jau ilga saruna nav vajadzīga. To es dzirdu. Līdz šim neesmu dzirdējis nevienu man adresētu sliktu vārdu. Nevienu! Ne reizi! Ne tikai no apcietinātājiem, bet arī no pārējiem. Ir arī daudz pozitīvāki gadījumi, bet par tiem es nerunāšu, lai kādam nesanāk nepatikšanas. Režīms ir jāievēro, un tas tiek ievērots arī pret mani. Arī es strikti ievēroju režīmu. Es saprotu, kur es atrodos. Mana pieeja ir tāda, ka ir jāpielāgojas. Ja neproti pielāgoties, tev jāmirst.
Cietumā beidzot būs laiks sāk rakstīt memuārus?
Daļa no manām piezīmju grāmatām gāja bojā 2007. gada kratīšanu laikā. Ir piezīmes no jaunības un brieduma gadiem. Jā, jāsāk darbs pie memuāriem. Tie ir vajadzīgi.
Vai cietumā jūtat savu vēlētāju atbalstu?
Saņemu ļoti daudzas vēstules no dažādiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, vakar es nosūtīju astoņas atbildes vēstules. Galvenais mans atbalsts notika aizvadītājās pašvaldību vēlēšanās. Tāds atbalsts tuvākajos simt, varbūt pat tūkstoš gados nebūs nevienam cietumā esošam politiķim. Piemēram, ja tieslietu ministram Jānim Bordānam būtu piemērotas ASV sankcijas un viņš pēc pirmā tiesas spieduma tiktu ievietots cietumā, vēlēšanās viņš noteikti zaudētu, un visi par viņu jau sen kā būtu aizmirsuši. Mani ļoti atbalsta arī mani mājinieki. Viņi man regulāri sūta daudz dažādu foto, ko sabildējuši no telefona. Tas ir vēl viens kontakts ar savējiem. Es jūtu milzu atbalstu no tuviniekiem un saviem atbalstītājiem, un es esmu ļoti pateicīgs visiem, kuri mani atbalsta.
