Saruna ar Saeimas deputātu Ivaru Zariņu (“Saskaņa”)
Saeima vienbalsīgi apstiprināja ārkārtas situāciju pie Baltkrievijas robežas. Ko tas nozīmē?
Šoreiz šis ārkārtas situācijas lēmums nekādi neietekmēs Latvijas iedzīvotāju dzīvi, bet dos iespēju efektīvāk rīkoties savas teritorijas aizstāvēšanai pret nelegāliem robežas pārkāpējiem.
Zīmīgi, ka Saeimas debatēs varas koalīcijas pārstāvji un atbildīgie politiķi par iekšlietu drošību skaļi un karstasinīgi izteicās par notiekošo - “ir skaidrs, ka mēs atrodamies hibrīdkara apstākļos”, “tas ir būtisks apdraudējums” utt.
Atbilde uz jautājumu - kad tad jūs sapratāt, ka atrodaties hibrīdkara apstākļos - tā arī palika neatbildēta.
Jo atbilde uz šo jautājumu atkal kārtējo reizi parādītu, ka šī vara ir nelgu un nīkuļu bariņš, kas spēj tikai skaisti solīt un runāt (un dažreiz arī pat ne to), bet atbildēt par saviem solījumiem un atbildīgi pildīt savas varas funkcijas nav spējīgi.
Jo kā gan tas sanāk - ja jums ir skaidrs, ka “atrodaties hibrīdkara apstākļos”, bet mūsu austrumu robeža ir kā caurstaigājams pagalms? Un tas ir bez pārspīlējuma - cilvēki mierīgi pa taciņu dodas iekšā Latvijas teritorijā.
Austrumu robežas stiprināšanai ir tērēti ievērojami līdzekļi...
Kur tie miljoni ir palikuši?
Ir atkal, kārtējo reizi uzskatāmi redzams, ka ne uz vienu notikumu šī mazspējīgā vara nespēj reaģēt savlaicīgi un adekvāti. Notiekošais uz robežas tam ir kārtējais piemērs.
Es nejautāšu, ar ko visu šo laiku nodarbojās iekšlietu ministre tā vietā, lai rūpētos par mūsu robežas drošību.
Ja jau bija šī sapratne par hibrīdkara apstākļiem, tad pats vēlākais, kad vajadzēja sākt gatavoties notikumiem uz Baltkrievijas robežas, bija toreiz kad, Latvijas amatpersonas (LR ārlietu ministrs) norāva Baltkrievijas karogu (oficiālo Baltkrievijas karogu, kuru 1995. gada referendumā izvēlējās par savu karogu visa Baltkrievijas tauta, nevis Lukašenko), tādējādi veicot publisku pazemojumu.
Skaidrs bija, ka uz šo triecienu mēs saņemsim prettriecienu. Vai varbūt nīkuļiem šķiet, ka hibrīdkarš ir karš, kad jūs varat sist, bet jūsu pretinieks cieš no jūsu sitieniem un jums neatbild?
Ir jāatrodas pilnīgā paralēlā realitātē, lai nesāktu rīkoties pat tad, kad šī migrantu drāma jau norisinājās uz Lietuvas robežas. Tiešām, ar kuru vietu tajā brīdī domāja atbildīgie politiķi? Varbūt tas parāda to vērtību sistēmu, ar kuru nu mums visiem būs jārēķinās - vispirms rūpes par migrantiem, pēc tam par savu tautu?
Ko vajadzētu darīt tagad, esošajā situācijā?
Ar esošajiem pasākumiem nav pietiekami - tas ir tikai avārijas ielāps. Saprotot, kāda veidojas ģeopolitiskā situācija, jo sevišķi apzinoties to, kas notiek tajā reģionā, no kura nāk šie migranti, ir nekavējoši jāveic būtiska mūsu austrumu robežas nostiprināšana. Par to esmu aicinājis parūpēties jau sen.
Pašlaik Afganistānā risinās satraucoši notikumi - talibi ieņem vairākas pilsētas un karabāzes. Jūs uzskatāt, ka šīs norises var ietekmēt arī Latviju?
Pēc ASV spēku aiziešanas no Afganistānas teritorijas, ir radusies līdzīga situācija, kā tas bija savulaik Irākā - iespēja veidoties apjomīgam bruņotam grupējumam ar radikālu ideoloģiju. Šajā gadījumā ir vēl bīstamāk - šāds spēcīgs grupējums, ar kuru ASV tā arī netika galā, jau eksistē, un tas paplašina savu ietekmi. Strauji paplašina. Un tas ir tikai laika jautājums, ka šī ietekme sāks izpausties uz blakus valstīm, līdzīgi kā savulaik - uz Sīriju. Tikai šoreiz, kā mēs to redzam, šo notikumu rezultātā radītajai migrantu plūsmai tiek gatavots jauns koridors - tas var iet caur mums!
Pašlaik esošie notikumi ir tikai maigi pieskārieni tam, kas mūs var sagaidīt nākotnē. Pie mūsu robežām jau ne tālā nākotnē var atrasties desmitiem, simtiem, tūkstošiem migrantu no šī reģiona.
Bet mēs turpināsim stāstīt un vaimanāt par hibrīdkara apstākļiem un būtisko apdraudējumu?
Ja runājam par esošo situāciju, iespējams, ka papildus paredzētajiem pasākumiem robežas ielāpa veidošanā, būtu jāpiesaista arī mūsu zemessardze, jādod iespēja arī šiem formējumiem gūt pieredzi šajā situācijā, jo tieši šāda veida hibrīdintervence - zaļu vai brūnu cilvēciņu veidā, kuri cenšas iefiltrēties mūsu teritorijā, nevis tanku kolonnas un bruņotu bataljonu ierindas, būs vissagaidāmākie izaicinājumi, ar kuriem mums var nākties saskarties, aizsargājot savu teritoriju.
Daudz ko mēs varam darīt arī preventīvi - tas ir darbs ar informatīvo telpu un vajadzīgās informācijas novadīšana tur, kur tā palīdzētu cilvēkiem pieņemt pareizo lēmumu neiesaistīties šajā avantūrā - nedoties uz šejieni. Ja šo informatīvo telpu neveidosim mēs, to izdarīs mūsu pretinieki - sociālajos tīklos jau parādās memi ar smaidošām latvju daiļavām, kuras ziediem rokās gaida svešzemju atnācējus. Es domāju, tas uzrunās ne vienu vien doties tās satikt. Un ne tikai satikt…
Paradoksāli - jo izlēmīgāk un stingrāk mēs rīkosimies, jo vairāk šo cilvēku, kas nelegāli cenšas iekļūt Latvijas teritorijā, mēs izglābsim no smagiem pārbaudījumiem, ciešanām un vilšanās. Savukārt attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri jau šeit atrodas - rūpējoties par tiem un ievērojot atbilstošās tiesību normas, es aicinātu esošajai varai izdarīt atbilstošus secinājumus - ja jūs nevīžosiet parūpēties atbilstoši par tiem, kuriem jāsargā mūsu robežas, jums nāksies rūpēties par tiem, kuri šīs robežas pārkāpj.
Attiecībā uz mediķiem jūs jau to izdarījāt!
