Jau nākamnedēļ septiņi Latvijas sportisti dosies uz Tokijas paralimpiskajām spēlēm, lai cīnītos par medaļām, un šī cīņa nebūs viegla. Konkurence paralimpiskajā sportā ir ļoti sīva, pretinieki spēcīgi, turklāt no valstīm, kur paralimpiskajam sportam atvēlē ievērojami lielāku finansējumu, nekā tas ir Latvijā.
Lai nokļūtu paralimpiskajās spēlēs, kvalificētos tām, Latvijas sportisti trenējas gadiem, un šajā sportā tieši tāpat ir sevi jāpierāda visaugstākajā līmenī. Īsi pirms Latvijas paralimpisko sportistu došanās uz Tokiju sportistu saime saņēma pliķi sejā no politiķa, kurš neveiksmīgi izteicās par paralimpisko sportu. “Tas ir apvainojums sportistiem, bet vai tādēļ sportisti necīnīsies? Par Latvijas cilvēkiem un sabiedrību gan kopumā es varu teikt tikai tos labākos vārdus. Mēs arī tagad sociālajos tīklos redzam tik daudz atbalsta vārdu kā vēl nekad,” sarunā ar Neatkarīgo saka Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte.
Latvijas Paralimpiskā komiteja gatavojas Tokijas paralimpiskajām spēlēm, un nu jau nākamnedēļ pirmie sportisti dosies uz Japānu. Kā notika gatavošanās, un cik lielā mērā to ietekmē Covid-19 pandēmija?
Teikšu godīgi, pašlaik sajūtas ir nedaudz stresainas, un tas saistīts, protams, ar pandēmiju, kas ir būtiski ietekmējusi treniņu norisi un sacensības. Paralimpiskajām spēlēm negatavojas vienu vai divus gadus, bet tie var būt četri, seši un pat astoņi gadi, tomēr pēdējais pusotrs gads saistībā ar pandēmiju nojauca gan treniņu plānu, gan pašas paralimspiskās spēles tika pārceltas par vienu gadu. Tas ietekmēja sportistus arī psiholoģiski. Zinu, ka vairākās valstīs sportisti tāpēc aizgājuši no sporta. Mūsu sportistiem atšķirībā no Igaunijas vai Polijas praktiski viss bija slēgts normālam treniņu procesam. Tika piedāvātas treniņu vietas izņēmuma kārtā, un, ja olimpiešiem tās bija pieņemamas, tad paralimpiešiem tās nebija pielāgotas un līdz ar to nebija pieejamas. Tas ir neprāts - ziemā trenēties aukstumā vieglatlētikā, kaut gan daļa mūsu sportistu to darīja. Mūsu lodes grūdējs Edgars Bergs, vilnas zeķēs, trenējās āra sporta laukumā, jo nebija citas iespējas.
Tā kā viena pēc otras tika atceltas sacensības, kurās ir nepieciešams piedalīties un labi nostartēt, lai iegūtu tiesības piedalīties paralimpiskajās spēlēs, mēs “zaudējām” vairākus sportistus. Piemēram, mūsu lokšāvējiem vienīgās sacensības bija Peru, uz kurieni mēs ne Covid, ne finansiālu apsvērumu dēļ aizbraukt nevarējām. Tādā veidā vairāki sporta veidi un labi mūsu sportiski nevarēja kvalificēties. Bet esam ieguvuši vieglatlētikā, mums ir jauna sportiste Baiba Rorbaha, kas Eiropas čempionātā izcīnīja trešo vietu un cīnīsies Tokijā. Cilvēkiem priekšstats par paralimpiskajām spēlēm ir virspusējs, un te es domāju šos “dīvānā sēdētājus”, kuri nav redzējuši paralimpiskos sportistus, bet visu zina labāk. Tie, kuri ir redzējuši, nekad neiedomāsies teikt, ka tā ir izklaide.
Kāpēc, tavuprāt, mums atkal jārunā, jātaisnojas par to, vai paralimpiskais sports ir sports, jo kopumā mēs Latvijā par to visai daudz esam runājuši, galu galā - par to runā mūsu izcilo paralimpiešu izcīnītās medaļas un stāsti par viņu ceļu uz šīm medaļām?
Es teikšu tā, ka pēdējā laikā tomēr būtiski augusi izpratne, turklāt tā ir ļoti augusi sporta funkcionāru vidū, visi ir sapratuši, ka paralimpiskais sports ir sports. Tajā brīdī, kad uzrodas tāds politiķis kā Riekstiņš, kurš tagad taisnojas, ka izteicies emociju uzplūdā, ka tā nemaz nebija domājis, kā pateicis… Tas ir apvainojums sportistiem, bet vai tādēļ sportisti necīnīsies?
Par Latvijas cilvēkiem un sabiedrību kopumā es varu teikt tikai tos labākos vārdus. Mēs arī tagad sociālajos tīklos redzam tik daudz atbalsta vārdu kā vēl nekad. Es biju patīkami pārsteigta! Visu cieņu!
Varam teikt, ka ir pozitīvas pārmaiņas, bet darvas karoti tam pielej neapdomīgi politiķi, kuriem ir kādas ambīcijas, kuras viņi šādi mēģina realizēt, lai gan izpratnes un zināšanu par paralimpisko sportu viņiem trūkst.
Tu pareizi saki. Tās ir savas politiskās intereses, kuras tā, izmantojot sportistu pretnostatījumu vienu pret otru, cenšas realizēt. Tas ir arī bēdīgi, ka politiķis izmanto it kā citu sportistu it kā izteiktās sūdzības par nevienlīdzību. Vismaz, cik es zinu, lielākā daļa Latvijas sportistu, mūsu olimpiešu atbalsta paralimpiskos sportistus. Kā visbiežāk ir ar politiķiem? Vārdos ir liels atbalsts, īpaši, ja jāpaspiež roka kādā pieņemšanā, tad, kad mūsu sportisti izcīnījuši medaļas. Politiķi, piemēram, Sandis Riekstiņš, kura interviju nupat klausījos radio, viņš nav iedziļinājies pat prēmiju jautājumā. Nav tā, ka paralimpiskie sportisti saņem vienu prēmiju pēc otras. Tur ir būtiski ierobežojumi. Ja vienā gadā ir bijis Pasaules čempionāts un Eiropas čempionāts vai paralimpiskās spēles, tad būs tikai viena prēmija. Līdzīgi ir tiem sportistiem, kuri kā Diāna Dadzīte izcīna medaļas divās disciplīnās, protams, prēmija ir tikai par vienu.
Kāda bija paralimpisko sportistu reakcija uz Riekstiņa izteikumiem?
Protams, sportisti ir aizvainoti. Īpaši par to, ka mēģināts noniecināt paralimpisko sportu kā tādu, sakot, ka tur nav nekādas konkurences. Ikviens no mūsu sportistiem pateiks, cik liela ir konkurence un kā jāizcīna vieta šajā sporta pasaulē. Mana reakcija bija neizpratne par Riekstiņa izteikumiem, tāpat arī neizpratne par žurnālista rīcību, kas nepainteresējās, kāda tad patiesībā ir konkurence paralimpiskajās spēlēs.
Vai paralimpiskajā sportā patiešām var runāt par mazāku konkurenci nekā olimpiskajā?
Daudzas atbildes par paralimpiskajām spēlēm mēs varam atrast šīs kustības vēsturē, taču īsumā - mūsdienās šīm spēlēm ir ļoti neliela saistība ar vēsturiskajām paralimpiskajām spēlēm. Kustība ir ļoti paplašinājusies, paralimpiskais sports ir būtiski attīstījies, audzis dalībvalstu skaits, sportistu skaits. Paralimpiskajās spēlēs nonāk tikai vislabākie, jo atlase ir ļoti skarba. No vienas puses, tas ir tāpēc, ka cilvēku ar invaliditāti sportā ir savi noteikumi un ierobežojumi. Piemēram, vienā disciplīnā ir ierobežojošs dalībnieku skaits, ko var uzņemt, līdz ar to konkurence uz šīm desmit vietām ir ļoti sīva.
Vēl paralimpiskajā sportā pastāv kvotas, piemēram, vieglatlētikā ir jābūt vairākiem augsta līmeņa vieglatlētiem, jo vairāk ir šāda līmeņa sportistu, jo vairāk ir iespējams iegūt vietas paralimpiskajās spēlēs. Nekautrēšos teikt, ka mūsu sportisti neatlaidīgi cīnās un iet līdz galam, lai panāktu rezultātu. Ar tādu finansējumu, ar treniņu vietas un citiem ierobežojumiem, es domāju, ka jebkuras citas valsts sportisti būtu atmetuši ar roku un aizgājuši prom no sporta.
Tātad mēs nevaram runāt par kādu mazu vai pat neesošu konkurenci…
Nekādā gadījumā. Jāņem vērā, ka šo kvotu dēļ paralimpiskajās spēlēs piedalās tikai desmit labākie sportisti katrā disciplīnā. Cīnās labākie no labākajiem. Atšķirībā no Eiropas čempionātiem, kur startē arī tikko karjeru sākušie sportisti, te ir vislabākie, līdz ar to sacensība ir ļoti spraiga.
Neatlaidība - tas ir viens no atslēgas vārdiem paralimpisko sportistu sasniegumu pamatā?
Noteikti. Mūsu lielākā sāpe ir infrastruktūras trūkums, lai sportisti varētu pilnvērtīgi trenēties, kā arī treneru trūkums. Daudzus gadus cīnāmies par sporta centru. Pēc Rio paralimpiskajām spēlēm mums apsolīja, bet pagaidām viss ir palicis solījumu līmenī. Mums steidzami nepieciešams sporta centrs, kas būtu pielāgots visiem paralimpiskā sporta veidiem. Tur varētu trenēties jau pazīstamie sportisti, bet vēl svarīgāk - jaunie sportisti! Tā būtu vieta, kur mācītos jaunie treneri, fizioterapeiti.
Kāda ir situācija ar paralimpiskā sporta centru?
Pusgadu jau gaidām konkrētu atbildi. Mums ir vieta, kur šo centru veidot, mēs realizējām metu konkursu, veikts iepirkums par būvprojektu, bet viss stāv uz vietas. Pēdējā Nacionālā sporta padomes sēde bija janvārī, kur līdz mūsu jautājumam laika trūkuma dēļ nenonāca.
Cik paralimpisko sportistu pārstāvēs Latviju Tokiju?
Latviju pārstāvēs septiņi sportisti, tomēr līdz nākamās nedēļas pirmdienai tas vēl ir noslēpums, jo tad plānojam iepazīstināt ar visu komandu.
Kā šis negatīvo izteicienu mutulis ietekmēs mūsu sportistu startu paralimpiskajās spēlēs?
Sportisti redz to, kāds ir sabiedrības atbalsts, un tas dod ļoti lielu motivāciju labi nostartēt un cīnīties. Lielākā daļa par politiķa izteikumiem pasmejas, īpaši pieredzējušākie sportisti - viņiem ir ļoti bieza āda (smejas…) Vairāk tas aizskāra jaunākos sportistus. Pašlaik galvenais domāt par veselību - fizisko un emocionālo, neļaujoties negatīvām domām. Japānā sportistus sagaida japāņu viesmīlība, sportistiem piedāvāta pirmssacensību nometne Fudži, lai varētu vēl trenēties un sagatavoties. Mūsu sportisti noteikti negremdēsies pašpārmetumos un pārdomās, vai esam īsti sportisti vai ne, bet cīnīsies ar vēl lielāku sparu.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka Latvijas Paralimpiskā komiteja gatavo vēstuli Saeimai par deputāta Riekstiņa izteikumiem…
Jā, esam to jau nosūtījuši un no sava lēmuma neatkāpjamies. Esmu pārliecināta, ka ar “raudulīgu atvainošanos” nepietiek, bet - atvainošos var parādīt darbos. Reālos darbos, piemēram, kāds būs cilvēku ar invaliditāti sporta atbalsts no valsts budžeta nākamgad?
