„Nav jābrīnās, ka cilvēki neskrien un nestājas rindā pēc vakcīnas. Valdībai vajadzētu atbildēt uz visiem – visiem! – neskaidrajiem jautājumiem, dot garantijas par palīdzību, ja kaut kas notiek. Un nevis pēc pusgada, bet tūlīt. Taču valdība joprojām ignorē saucienus pēc informācijas, toties aizplīvurotā veidā draud un nodarbojas ar vakcīnu uzspiešanu. Tas izraisa pretreakciju,” spriež Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris. Šodien – intervija ar Valdi Keri.
Kas tas par biezdokumentu jums uz galda?
Nupat esam saņēmuši grozījumus kovida izplatības pārvaldības likumā.
Ja Saeima šos grozījumus pieņems, tas nozīmēs to, ka pēc šo grozījumu stāšanās spēkā faktiski būs realizēta obligātā prasība vakcinēties visai Latvijas sabiedrībai. Pilnīgi visiem, kuriem ir saskare ar citiem cilvēkiem. Pakalpojuma sniedzējam būs pienākums realizēt drošu pakalpojuma sniegšanu, tātad tiem, kuri sniedz pakalpojumu, jābūt derīgam sertifikātam, un tam, kurš sniedz pakalpojumu, būs tiesības pārliecināties, vai tam, kurš saņem pakalpojumu, arī ir derīgs sertifikāts.
Kas to ir sacerējis?
Ministru kabinets. Šie grozījumi ir iesniegti Saeimā, ignorējot Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas šā gada janvāra rezolūciju par pretkovida vakcinācijas ētiskajiem, tiesiskajiem un praktiskajiem apsvērumiem, kur skaidri pateikts, ka jānodrošina iedzīvotāju informēšana par to, ka vakcinācija nav piespiedu pasākums un ka neviens netiks politiski, sociāli vai citādi ietekmēts vai piespiests vakcinēties.
Mūsu valdība ir arī ignorējusi Starptautiskās darba organizācijas standartus un ieteikumus par rīcību darba attiecību organizēšanā kovida apstākļos, proti, rīcībai šādos apstākļos jābūt pilnvērtīgi apspriestai sociālā dialoga ietvaros starp valdību, darba devējiem un darba ņēmēju pārstāvjiem. Bet nekas tamlīdzīgs nav noticis.
Jā, dialogs līdz šim nav pamanīts.
Turklāt liela daļa mediju atbalsta būtisku atkāpšanos no demokrātijas pamatprincipiem. Par to vēlāk var nākties dārgi maksāt. Palasiet, kas rakstīts par atkāpšanos no šiem pamatprincipiem 1934. gadā, kad sabiedriskā un politiskā elite, tāpat prese daudz neprotestēja pret to, ka demokrātija tiek mīdīta kājām.
Tā laika diplomāts Ludvigs Sēja savos memuāros rakstīja: tas, ka sabiedrība akceptēja demokrātijas zaudēšanu, pēc tam latviešu tautai ļoti dārgi maksāja - nācās piedzīvot divas okupācijas un visu, kas ar tām bija saistīts. Ļoti negribētos, ka mēs pieļaujam tos pašus riskus.
Kā jūs pats domājat: vai medicīnas darbiniekiem vajadzētu obligāti vakcinēties?
Šobrīd jau kādi 84% medicīnas darbinieku ir vakcinēti, sociālo iestāžu darbinieki un klienti - 72% ir vakcinēti. Bet jautājums ir par to, kāpēc vakcinācija nenotiek tik raiti, kā gribētos. Un es pilnīgi noteikti nepiekritīšu Valsts prezidentam, ka pie vainas ir mūsu neracionālā domāšana. Pie vainas ir tas, ka valdības dialogs ar sabiedrību, tostarp ar arodbiedrībām, šobrīd ir puskomas vai komas stāvoklī.
Spilgts apliecinājums tam ir ziņa par darba uzteikšanu sabiedrisko attiecību speciālistei Līgai Krapānei. Ko tad viņa izdarīja? Viņa kopā ar 150 cilvēkiem atklātā vēstulē uzdeva jautājumus par vakcināciju. Viņai patiesībā vajadzēja pateikt paldies - tāpat kā citiem vēstules parakstītājiem. Viņi visi uzticējās valdībai, atklāti jautājot par to, kas viņiem nav skaidrs. Vai par to, ka cilvēks uzdod jautājumus, viņš jāatlaiž no darba? Un tas notiek brīvā un demokrātiskā valstī?
Viena lieta, ka viņas darba devējs - valsts kontrolieris Rolands Irklis - to tā ir izdomājis. Daudz sliktāk ir tas, ka neviena no valsts augstākajām amatpersonām pat pirkstu nav pakustinājusi, lai šo neprātu un netaisnību novērstu. Gluži otrādi, publiskajā telpā ir palaista tēze: ja kādam no vadoņiem ir aizdomas, ka viņu tiesības kāds apdraud, tad potenciālā apdraudētāja cilvēktiesības tajā brīdī beidzas!
Džordžs Orvels savos darbos „1984” un „Dzīvnieku ferma” tādas situācijas jau bija paredzējis.
Protams. Bet tie vairs nav joki. Runājot par medicīnu, patlaban mainās paradigma attiecībā uz kovidpandēmiju. Neviens vairs neapgalvo, ka tas, kurš vakcinējies, nevar inficēt citus. Var! Taču vakcinējoties cilvēki ne tik daudz pasargā citus kā paši sevi. Jā, vakcīnām var būt blaknes. Bet tas cilvēkiem ir godīgi jāpasaka, proti, ka var būt arī nopietnas blaknes, kas izraisa nāvi vai invaliditāti. Ir oficiāls blakņu saraksts, ko apstiprinājusi Eiropas zāļu aģentūra.
Tāpēc, ņemot vērā arodbiedrību iebildumus un argumentus, minētajā likumprojektā - tiesa, nepilnīgā veidā - ir paredzēts, ka valsts kompensēs vakcinācijas blaknes. To vajadzēja pateikt jau sen, vajadzēja paredzēt drošu, pārskatāmu procedūru, tad vakcinācijas process noritētu sekmīgāk. Spāņu gripa iemācīja: neko nedrīkst slēpt, ir jābūt godīgai attieksmei neskaidrību gadījumā.
Mūsu valdība līdz šim diemžēl ir rīkojusies nepareizi, un tikai tad, kad sākās ļoti asā vārdu apmaiņa ar arodbiedrībām, situācija mazliet sāka mainīties. Tad, kad 150 pieklājīgā veidā mēģināja pajautāt, nemainījās nekas!
Valdība pat neatbildēja uz jautājumiem, kas tika uzdoti 150 cilvēku vēstulē.
Un tas ir pats traģiskākais! Galvenais zemā vakcinācijas aptveres līmeņa cēlonis ir nevis Latvijas cilvēku „neracionālā domāšana”, salīdzinot ar citu valstu iedzīvotājiem, bet tas, ka Latvijā ir krietni zemāks uzticības līmenis valdībai. Nekādas pazīmes neliecina, ka šis līmenis celtos.
Precizēsim par medicīnas darbiniekiem: vai viņiem, jūsuprāt, ir obligāti jāvakcinējas?
Viņi strādā paaugstinātas bīstamības apstākļos, un vakcinācija palīdzētu viņiem sargāt savu veselību. Vakcinēties būtu ļoti ieteicams. Bet nevar apgalvot, ka vakcinējoties viņi pasargās no inficēšanās savus kolēģus vai pacientus. To pašu var teikt par skolotājiem.
Arī Uga Dumpis ir pateicis, ka nevakcinētie skolotāji apdraud paši sevi. Jebkurš nevakcinētais apdraud pats sevi. Un valdībai vajag beidzot skaidri pateikt, ka tiem cilvēkiem, kuriem būs nopietnas blaknes - retas, tomēr būs -, valsts nodrošinās visu nepieciešamo, proti, ārstniecību, rehabilitāciju un kopšanu.
Bet tas taču nav pateikts!
Tur jau ir tā nelaime. Tad nav jābrīnās, ka cilvēki neskrien un nestājas rindā pēc vakcīnas. Valdībai vajadzētu atbildēt uz visiem - visiem! - neskaidrajiem jautājumiem, dot garantijas par palīdzību, ja kaut kas notiek. Un nevis pēc pusgada, bet tūlīt. Taču valdība joprojām ignorē saucienus pēc informācijas, toties aizplīvurotā veidā draud un nodarbojas ar vakcīnu uzspiešanu. Tas izraisa pretreakciju.
Taču katram cilvēka ir tiesības dalīties ar savām bažām, savukārt speciālistiem šīs bažas ir jākliedē. Bet nedrīkst demonizēt tos, kuri šaubās. Turklāt: ārsta pirmais pienākums ir aizstāvēt pacienta intereses, pēc tam - citas personas vai sabiedrības intereses. Līdz ar to tā draudu vēstule, kas izsūtīta ārstiem...
Draudu vēstule?
Jā, no Veselības ministrijas institūcijas. Vēstule par to, ka ir informācija, ka ārsti aicinot nevakcinēties. Ja tā, tad lauzīšot līgumus ar ārstiem. Es gan neticu, ka ir kāds ārsts, kurš vicina karogu ar uzrakstu „Neejiet vakcinēties!”, tomēr pieļauju, ka ir pacienti ar specifiskām veselības problēmām. Un ārsts, zinādams par iespējamajām blaknēm un pacienta veselības problēmām, iespējams, ieteiks viņam mazliet pagaidīt - kamēr notiek vakcīnas monitorēšana.
Tad jau apgalvojums, ka vakcīnas ir eksperimentālas, atbilst patiesībai?
Nē. Tās ir pakļautas tālākai pētīšanai. Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka ar cilvēkiem tiek veikti eksperimenti. Zinātniekiem triecientempā bija jārada vakcīnas, un tas nozīmē, ka, lai ietaupītu laiku, bija jāapiet vairākas standarta procedūras. Līdz ar to nebija iespējams detalizēti noskaidrot visus aspektus. Taču vakcīna deva rezultātus, būtiski ļaujot samazināt kovidgadījumu skaitu. Tostarp visi apzinās, ka punkts nav pieliks un pētīšana jāturpina.
Vai ir pareizi par antivakseriem dēvēt tos, kuri nevēlas vakcinēties pret kovidu?
Nē. Antivakseri ir pret jebkādu vakcināciju: viņi uzskata, ka ikviena vakcinācija ir kaitīga un nepieļaujama. Taču antivakseru ir salīdzinoši nedaudz, un neba nu viņi būs tie, kuri izšķirs nevakcinētās sabiedrības daļas vairākuma viedokli par vakcinēšanos. Bet tajā brīdī, kad vara neatbild uz jautājumiem un sāk draudēt, parādās iespēja izplatīt apšaubāma satura informāciju. To gan antivakseri garām nepalaidīs.
Jūs pieminējāt to cilvēku demonizēšanu, kuri šaubās un uzdod jautājumus. Tāds ir arī, piemēram, pianists Vestards Šimkus, kurš pirms sava koncerta uzdrošinājās izteikt cerību, ka reiz beigsies šis laiks, kad cilvēki tiek „diskriminēti un šķiroti” - vakcinētajos un nevakcinētajos. Viņš izteica cerību, ka pienāks laiks, kad visi - visi! - varēs klausīties viņa koncertus. Pār Vestardu pēc tam gāzās apvainojumu un mēslu lavīna...
Un atkal jāsaka - neviena no augstajām amatpersonām neteica par to ne vārdu, tām nebija nekādas attieksmes pret notiekošo. Vestards Šimkus ir redzama personība Latvijas kultūrā. Bet neviena no amatpersonām neaizstāvēja indivīda tiesības paust viedokli. Vestards vienkārši tika atdots pūļa saplosīšanai. Un tā gan, šķiet, vairs nav nejaušība.
Arī pasaulslavenā latviešu dziedātāja Elīna Garanča savā intervijā skaidri pateica: „Mūsdienu demokrātijā, man liekas, nevienam vairs nav tiesību brīvi izteikties.”
Ir cilvēktiesību organizāciju secinājumi par to, ka pandēmijas laikā vairāku Eiropas valstu valdības ir neattaisnoti ierobežojušas vārda brīvību. Ir arī Eiroparlamenta pērnā gada novembra rezolūcija par to, ka pandēmijas apstākļos nedrīkst nepamatoti ierobežot demokrātiskās tiesības. Un aizstāvēt mākslinieku par to, ka viņš ir paudis labu nākotnes cerību, - tas būtu demokrātijas pīlāru pienākums. Ja, protams, vara sevi uzskata par demokrātijas garantu. Tāpat šo pīlāru uzdevums būtu aizstāvēt cilvēkus, kuri „demokrātijas vārdā” nepamatoti atlaisti no darba. Ar to domāju Līgu Krapāni. Bet pīlāri klusē.
Varbūt viņi nemaz nav pīlāri?
Iespējams, pīlāri jau ir sapuvuši...
Tad jāuzdod sakramentālais jautājums - ko darīt?
Vispirms valdībai vajadzētu saprast, ka jābeidz bradāt ar kājām pa demokrātiskajām tiesībām un starptautiskajiem ieteikumiem. Jāatmet ideja par vakcināciju spaidu kārtā. Jāsāk atklāti un godīgi komunicēt ar sabiedrību, uzsverot vakcinācijas ieguvumus, bet neslēpjot arī iespējamās blaknes. Jāgarantē cilvēkiem, kuri ir vakcinējušies, ka nopietnu blakņu gadījumā viņiem būs zaļais koridors. Tas nozīmē, ka valsts nekavējoties apmaksās nepieciešamo ārstēšanos, rehabilitāciju un vajadzības gadījumā arī kopšanu.
Kā uz šī kovidpandēmijas fona „jūtas” citas slimības, kuru pacientiem nepieciešams valsts atbalsts ārstēšanā?
Kad pērn ieviesa ārkārtas situāciju un tika ierobežota ārstniecība citu slimību gadījumā, tas diemžēl paaugstināja komplikāciju risku tiem slimniekiem, kuriem nebija kovids, bet bija citas slimības. Ņemot vērā organizatoriskos pārkārtojumus, kas bija jāveic ārstniecības iestādēs, citu slimnieku ārstēšana nevarēja noritēt tik raiti, kā bija vajadzīgs.
Mūsu veselības aprūpes sistēma kovidpandēmiju sagaidīja kā vecs kareivis: novājināta, nenovērtēta, taču pieredzējusi un uzticama. Sakopojot visus spēkus, izdevās gandrīz neiespējamais: noturēt sabiedrības veselības frontes līniju. Mūsu rādītāji, kas attiecas uz mirstību kovida dēļ, ir labāki nekā rādītāji, piemēram, Lietuvā, Polijā, Slovēnijā un daudzās citās valstīs.
Vai jums ir pozitīvs skatījums uz nākotni?
Atgriežoties pie tās pašas spāņu gripas, kas bija ārkārtīgi postoša, aiznesot vairākus desmitus miljonu dzīvību... Arī tā pandēmija beidzās. Tai bija trīs viļņi, trešais bija mazāks nekā pirmie divi. Arī šī pandēmija beigsies. Labā ziņa jau šodien ir tāda: kaut arī pieaug saslimstības rādītāji ar vīrusa delta variantu, mirstības rādītāji vairs būtiski nepieaug. Pirmkārt, acīmredzami liels iespaids ir vakcinācijai, otrkārt - šis vīrusa variants varbūt nav tik nāvējošs, salīdzinot ar iepriekšējiem.
Bet biedēja taču, ka delta ir briesmīgāka par briesmīgu.
Kā gan citādi? Jābiedē! Vai tad ir kāds cits paņēmiens, lai tautu turētu spīlēs? Bet, protams, nedrīkst visu uzreiz paraut vaļā, jāsaglabā stingra robežkontrole. Gribu ticēt, ka smagākajam brīdim esam tikuši pāri.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nav vajadzības pieņemt kaut kādus drakoniskus, demokrātiju dragājošus likuma grozījumus. Nav pamata atbrīvot no darba cilvēkus, kuri uzdod atklātus un svarīgus jautājumus. Nav pamata demonizēt sabiedrībā redzamus cilvēkus, kuri izsaka labas cerības. Jābeidz nodarboties ar sabiedrības grupu sarīdīšanu - vakcinētie pret nevakcinētajiem. Tas viss mums palīdzēs noiet vēl atlikušo ceļa daļu līdz uzvarai pār kovidu.
