Marijas Golubevas iecelšana par iekšlietu ministri bija pārsteigums visiem, iespējams, arī viņai pašai. Līdz nākamajām vēlēšanām atlicis tikai gads, un atšķirībā no sava priekšgājēja viņa nekādas revolūcijas negrasās rīkot. Dienestu vadītāji var atviegloti nopūsties. Arī pie melu detektora ministre nevienu slēgt negrasās. Tas nav viņas darba stils. Bet – kāds tad?
ANO jaunākajā informācijas apkopojumā par Latviju sniegts briesmīgs vērtējums: pie mums valda rasisms, noziedzība, vardarbība, lauku bērni neiet skolā, invalīdiem un sievietēm liegta pieeja medicīnai, mazākumtautības tiek diskriminētas. Protams, arī vardarbība ģimenē. It kā mēs būtu kaut kāda Afganistāna. Vai jūs, skatoties šo ziņojumu valdībā, iepazināties ar oriģinālo dokumentu un piekrītat, ka tas atbilst objektīvai situācijai?
Domāju, ka, analizējot šādus dokumentus, ir ļoti svarīgi pamanīt arī valodas nianses, jo es šaubos, ka vieni un tie paši apzīmējumi tiek lietoti, mums un Afganistānai. Te tiek norādīts uz dažām sistēmiskām problēmām, kas ir arī attīstītajām valstīm. Nu, piemēram, tas, kas attiecas uz nevienlīdzīgiem izglītības apstākļiem pilsētās un laukos - tas daļēji ir taisnība, bet tas nav tāpēc, ka mēs apzināti diskriminējam lauku bērnus.
Es neņemšos tagad ANO vietā argumentēt, kāpēc viņi tā raksta savus ziņojumus, bet man ir aizdomas, ka tad, ja atvērsim Francijas ziņojumu, tur būs tas pats. Viņi ļoti detalizēti skatās visus mūsdienu cilvēktiesību izpratnē svarīgus aspektus, ne tikai saistībā ar cilvēka pamattiesībām uz dzīvību, bet arī mājokli, izglītību, no vardarbības brīvu dzīvi. Katrā valstī ir kādas problēmas, un viņi savā ziņojumā tās cenšas pēc iespējas vispusīgi atspoguļot. Mums vienkārši jāņem vērā, ka viņi saskata šīs te problēmas.
Bet tur pamatā ir iekšlietu nozare.
Tam gan es nepiekrītu.
Faktiski viss, kas attiecas uz diskrimināciju, rasismu. Tie ir noziegumi, un tā ir jūsu pārvaldītā sfēra.
Noziegums ir tikai tas, kas likuma izpratnē ir noziegums. Fakts, ka bērniem kaut kur mazā ciematā nav pieejama līdzīgas kvalitātes izglītība kā Rīgā, tas nav noziegums.
Bet ziņojumā ir minēta arī vardarbība un dažāda veida noziedzība. Kāda šobrīd ir situācija Latvijā noziedzības jomā?
Noziegumu ir kļuvis mazāk. Tas ir nepārprotami zināms no statistikas. Salīdzinājumā ar to, kā bija, teiksim, pirms 20 gadiem, situācija ir uzlabojusies. Tas, ka mums joprojām ir problēmas atsevišķās jomās - mums ir joprojām zādzības, krāpšanas un tā tālāk diezgan lielā skaitā, nu tas arī ir fakts.
Jūsu priekšvēlēšanu programmā valsts iekšējā drošība faktiski nav pieminēta. Kādēļ jūsu partija un jūs uzņematies nozari, kas jūs politiski līdz šim vispār nav ieinteresējusi.
Daži iekšlietu nozares jautājumi vienmēr ir interesējuši arī mūsu politisko apvienību. Tā ir ļoti būtiska daļa no mūsu partijas un politiskās apvienības programmas. Mēs gribam, lai Latvija ir Eiropas kodolā un lai Latvija pēc iespējas vairāk sadarbojas ar Eiropas kolēģiem tādu globālu izaicinājumu risināšanā, kurus vieni paši mēs nevaram atrisināt. Piemēram, migrācija. Un iekšlietu joma ir viena no centrālām jomām mūsu dalībai Eiropas Savienībā. Šādā ziņā mēs vienmēr esam bijuši gatavi par to atbildēt.
Bet tomēr bija kaut kāda partijas kopējā sēde, kurā jūs izspriedāt - jā, mēs ņemam iekšlietas, kas līdz šim nav bijušas akcentētas.
Šādā veidā mēs to neformulējām, bet pieņēmām, ka pārjaunotajā Krišjāņa Kariņa vadībā esam gatavi, ja mums piedāvās, rūpēties arī par iekšlietām. Šāds piedāvājums no premjera puses tika izteikts, un mēs to pieņēmām.
Par jums runāja, ka jūs drīzāk varētu būt izglītības ministre. Bet šāda izvēle daudziem bija pārsteigums.
Mana izvēle bija saistīta ar to, ka kolēģi saskatīja, ka es varētu būt arī iekšlietu ministre. Es rūpīgi analizēju šo piedāvājumu, pirms piekritu. Man bija svarīgi saprast, vai saskatu iespēju panākt šajā jomā kādus uzlabojumus tik īsā laikā, kāds līdz vēlēšanām ir palicis. Un es saskatīju potenciālu izmaiņām. Gan tajā, kas attiecas uz vardarbības ģimenē apkarošanu, gan tajā, kas attiecas uz policistu un citu dienestu darba apstākļu uzlabošanu, arī atalgojuma pakāpenisku celšanu. Saskatīju, ka ir lietas, kuras var izdarīt arī salīdzinoši īsā laikā, un esmu gatava mēģināt. Tas bija tas iemesls, kāpēc piekritu.
Pagājušogad Latvijā notika 78 slepkavības vai to mēģinājumi, uz ceļiem gāja bojā 139 cilvēki. 84 cilvēki sadega. Bet valsts līmenī līdz šim daudz lielāka uzmanība pievērsta korupcijai, naida runai un noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanai. Vai, jūsuprāt, šie akcenti ir pareizi salikti?
Ministrs nav tas cilvēks, kurš virza procesu, veic izmeklēšanu vai arī strādā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Ministrs ir tas, kurš spējina dienestus strādāt ar šiem jautājumiem. Manas prioritātes iekļauj, piemēram, darbinieku profesionālās pilnveides apstākļu uzlabošanu. Lai izmeklētājiem būtu pieejamas mūsdienīgas apmācības, laboratorijas, lai operatīvajiem darbiniekiem būtu pieejamas modernas šautuves. Es likšu daudz lielāku uzsvaru uz šo profesionālo pilnveidi kā izglītības modeļa centrālo sastāvdaļu. Mēs nevaram gaidīt, kamēr izglītosim jaunus potenciālos policistus un izmeklētājus.
Un tie, kurus sabrauc uz ceļiem, un tie, kuri sadeg?
Tie, ko sabrauc uz ceļiem, tā, protams, ir problēma, un ceļu policija ar to strādā. Bet, vai ar to visefektīvākais veids cīnīties ir tieši tādā veidā, kā to piedāvāja iepriekšējais ministrs, par to es īsti neesmu pārliecināta. Domāju, ka par šo mēs ar ceļu policiju vēl diskutēsim. Bet tagad daudz, daudz būtiskāk ir, lai policija un citi dienesti būtu profesionāli spēcīgāki. Un, lai viņu atalgojums un darba apstākļi būtu labāki nekā pašlaik. Tā ir viena no manām prioritātēm, un budžeta prioritātēs tas tiks atspoguļots.
19% Latvijā izpīpēto cigarešu ir kontrabanda. Arī tie pasūtījuma slepkavas iebrauc caur Latvijas robežu, nosit advokātu ar dēli, nošauj futbolistu un atkal aizbrauc prom. Vai mūsu robeža ir caura kā siets?
Šis ir tendenciozi uzdots jautājumi. Nē, mūsu robeža nav caura kā siets.
Skaidrs, ka mums ir, ko pilnveidot savas robežas drošībā. Es absolūti piekrītu tam, ka gan tās lietas, kas tika konstatētas Valsts kontroles ziņojumos, gan tās, ko reizēm aktualizē mediji - kontrabandas jautājums ir viens no spilgtākajiem - protams, ir problēmas. Bet, no otras puses, jāatzīst, ka ar esošo cilvēku skaitu robežsardzē tiek darīts diezgan daudz, un mums arī jāspēcina sava robežsardze. Es uzskatu, ka mums ir nepieciešams tās sastāvu nedaudz palielināt un, kas ļoti būtiski, nepieciešams atjaunot robežsardzes mobilitātes piemaksu par to, ka robežsargi ne vienmēr strādā tur, kur viņi dzīvo.
Lietuva tikko ir lūgusi Eiropas robežsardzes organizācijas FRONTEX palīdzību, jo caur Baltkrieviju sāk ienākt noziedznieki no Irākas.
Mums jābūt ļoti rūpīgiem vārdu izvēlē. Tas, ka notiek nelegālā migrācija no Baltkrievijas, tā ir taisnība. Lietuva par to ziņo. Bet to, ka tie visi ir noziedznieki, mēs nevaram apgalvot. Tie ir nelegālie robežas šķērsotāji.
Nelegāla robežas šķērsošana nav noziegums?
Cilvēks, piemēram, var šķērsot robežu un uzreiz lūgt patvērumu.
Līdz tam brīdim viņš ir noziedznieks...
Noziedznieks viņš ir tikai tad, ja tiesa viņu ir atzinusi par noziedznieku.
Labi. Vienalga kā viņus nosauc, bet vai mēs esam gatavi tam, ka nāks daudzi cilvēki, kurus mēs te neesam aicinājuši.
Mēs esam sadarbībā ar FRONTEX par šo jautājumu. Protams, arī ar robežsardzes vadību regulāri runājam, un viņiem no manas puses izteikts aicinājums norādīt, kas ir nepieciešams, lai stiprinātu robežu ar Baltkrieviju tajos laika rāmjos, kādi mums pašlaik ir pieejami.
Viena irākiešu grupa Latvijā pavisam nesen tika paņemta ciet.
Nu, ik pa laikam Latvijā ierodas cilvēki, kas nelegāli šķērso robežu. Tā ir lieta, kas notiek arī tā saucamajos miera laikos. Viņu skaits ir daudz mazāks, un pagaidām mums nav pamata runāt par tādu krīzi, kādu paredz Lietuva.
Saprotu, ka arī Lietuvā nekāda drāma vēl nav notikusi. Viņi savlaicīgi gatavojas tam, ar ko piedraudēja Lukašenko.
Tieši tā. Viņiem tas skaits, protams, ir lielāks nekā mums, bet nav arī tāds kā pirms dažiem gadiem pie Eiropas robežām. Bet ir ļoti būtiski, lai mēs esam tam gatavi. Tur es jums pilnīgi piekrītu, mums jāgatavojas.
Jūs noteikti zināt sarunvalodā bieži lietotu terminu “velkamists”.
Jā.
Vai jūs personīgi atbalstāt ideju par plašāku imigrāciju no trešajām valstīm. Ka mums būtu jākļūst atvērtākiem un, kad Eiropas Savienības līmenī notiek bēgļu sadale pa valstīm, jāņem arī savas kvotas.
Šis ir ļoti plašs jautājums. Atkarībā no tā, ko mēs saprotam ar imigrāciju no trešajām valstīm. Ir vesela virkne jomu, kur mēs varētu ļaut iebraukt cilvēkiem, protams, iepriekš pārbaudot, vai viņi nerada drošības riskus. Piemēram, cilvēkiem no Baltkrievijas, ja viņi savā valstī nokļuvuši bīstamā situācijā dēļ savām opozicionārām aktivitātēm. Ja viņi ir IT speciālisti vai no kādām citām tautsaimniecības jomām, kur Latvijas tautsaimniecībai nepieciešami darbinieki, domāju, ka tādus cilvēkus mēs varētu kontrolēti uzņemt.
Jautājums ir par plašāku plūsmu. Vai veram vaļā robežu vienkāršiem strādniekiem, zemeņu lasītājiem, visiem?
Mums jāskatās, kurās jomās mums šī vajadzība tautsaimniecībā ir liela. Un tad jādomā par to. Ļoti apdomīgi, kopīgi veidojot nostāju, un tikai tad pieņemot lēmumus. Savukārt jautājums par patvēruma meklētājiem ir daudz sarežģītāks. Tur mēs līdz šim esam bijuši ļoti atturīgi. Mums nav politisks konsenss par šo. Ir konservatīvāki kolēģi, kas noteikti nekādā gadījumā negrib, lai pat viens patvēruma meklētājs pie mums paliktu.
Un ir tādi kā es, kas uzskata, ka arī mums sava artava, sava daļa tajā pasaules glābšanā jānes uz saviem pleciem.
Daļa to cilvēku, tiešām ir bēgļi pēc būtības, nevis vienkārši meklē labu dzīvi.
Un daļa ir potenciāli teroristi.
Ir arī tādi, kas ir teroristi. Mūsu uzdevums ir saprast, kuri ir teroristi un kuri ir vienkārši cilvēki, kas meklē patvērumu no dzīvībai bīstamiem apstākļiem kara zonās vai turienes, kur ļoti, ļoti apspiež cilvēktiesības. Mums jāprot šo izvēli katru reizi izdarīt pareizi. Tas ir šausmīgi smags uzdevums.
Bet varbūt vienkāršāk ir nelaist.
Vienkārši risinājumi ne vienmēr ir tie labākie. Es gan kā politiķe, gan kā cilvēks ar akadēmisko izglītību ļoti sliecos censties piedāvāt risinājumus, kas nav tikai vienkārši, bet kas pēc iespējas tiecas ievērot gan valsts intereses, gan cilvēktiesības. Ne vienmēr visam jābūt vienkārši.
Robežsardze droši vien būtu laimīga, ja visur būtu žogs uztaisīts un neviens nenāktu. Pirms kāda laika runājos ar robežsardzes priekšnieku. Viņš teica, ka krimināllieta un vēršanās pret viņu notiek tāpēc, ka izdevies ierobežot cilvēktirgotāju un kontrabandistu darbību. Vai varat pakomentēt Iekšējās drošības biroja un robežsardzes konfliktu?
Es pilnīgi noteikti nekomentēšu. Jūs labi zināt, ka ministrs nevirza kriminālprocesus, to dara attiecīgās iestādes. Un es attiecīgi nevaru arī politiski iejaukties.
Jūsu priekšgājējs ierosināja kriminālprocesu pret Normundu Krapsi.
Tas nav gluži tas pats. Ministrs pats nevar ierosināt.
Viņš aiznesa uz IDB materiālus.
Jā, tā ir rīcība, kuru es droši vien neatļautos.
Ir robeža starp politisko atbildību, politisko vadību un kriminālprocesa virzību. Un šo robežu politiķiem pārkāpt nevajadzētu.
Politiķa uzdevums ir pievērst uzmanību, norādīt, ka kaut kas raisa satraukumu, - vai jūs, lūdzu, varētu papētīt, vai tur kaut kas ir vai nav. Bet iet un politiski teikt, ka jums tagad jāierosina lieta... es šādu rīcību neredzu sev kā paraugu. Mums jānošķir, kur beidzas civilās vadības loma un kur sākas specializēto dienestu loma.
Bet tas Krapša stāsts tiešām bija nesmuks.
Vārds smuks vai nesmuks šajā gadījumā, manuprāt, nav īsti tas, kas atspoguļo konkrēto situāciju. Jebkurus pārkāpumus, kas tiek konstatēti tiesiskā ceļā, protams, nedrīkst noklusēt, pret tiem jācīnās, un tā ir mana nelokāma pozīcija. Iekšlietu sistēmā katrs darbojas sava mandāta robežās, katrs darbojas savu uzdevumu robežās, un ir ļoti svarīgi šo līdzsvaru saglabāt. Lai visi dara tieši to, kas likumā paredzēts.
Jautājums, vai šo robežu nav pārāk daudz. Pārāk daudz dienestu, pārāk liela sadrumstalotība. Juta Strīķe savulaik rosināja reorganizēt KNAB, apvienojot to ar Drošības policiju un Satversmes aizsardzības biroju. Bet tā vietā vēl IDB ir uztaisīts. Tāda sajūta, ka viņi savā starpā konkurē un pat rok viens zem otra.
Es šādam apgalvojumam atļaušos nepiekrist. Runājot par šādām lietām, vienmēr jābūt ļoti, ļoti precīziem, jo citādi sanāk, ka mēs viegli piedēvējam kaut ko nepamatotu cilvēkiem, kas godprātīgi pilda savus pienākumus.
Bet VDD darbs lielā mērā ar SAB darbu pārklājas. Izlūkošana -pretizlūkošana. Jautājums, kāpēc tā nevar būt viena struktūra.
Cik es zinu, normatīvajos aktos ir diezgan stingri norādītas uzdevumu atšķirības starp visām šīm iestādēm, un, piemēram, KNAB un SAB ir neatkarīgas iestādes. VDD ir vienas ministrijas pakļautībā.
Konkrēti jūsu pakļautībā.
Jā.
Un IDB ir jūsu pakļautībā.
Tieši tā, bet mēs šajā gadījumā nerunājam par pilnīgi uz vienlīdzīgiem pamatiem funkcionējošām iestādēm.
Respektīvi, ideja par drošības iestāžu reorganizāciju jūs nav aizrāvusi.
Mani aizrauj ideja par lielāku sadarbību, piemēram, tur, kur ir izmeklēšanas funkcija. Sadarbība arī, izmantojot valsts resursus kapacitātes celšanai. Tas ir tas jautājums, par ko es sākumā runāju. Es gribētu, lai uz Policijas koledžas pamata top apmācību centrs, kur izmeklētāji var pilnveidot savas profesionālās prasmes. Un to savu izmeklēšanas metožu pilnveidei varētu izmantot arī citi resori, kas Latvijā veic izmeklēšanas funkcijas.
Un, kāpēc ne Policijas akadēmija. Jūs esat pret šo ideju?
Es neesmu ne par, ne pret. Tas, ko es gribētu, no darba grupas skaidrāku redzējumu. Nevis par to, kādai jābūt kaut kādai attālai vīzijai, ko mēs ļoti daudzu gadu garumā mēģināsim ieviest. Bet kādai jābūt secīgai prioritāšu izpildei attiecībā uz vajadzībām, kas ir spiedošas tagad, kas ir vidējā termiņā un kas nedaudz ilgāk. Piemēram, maģistra programmas tā ir laba lieta, bet gada vai divu gadu ietvaros mēs neizveidosim jaunas maģistra programmas - ar visiem pasniedzējiem, laboratoriju un tā tālāk. Bet mēs salīdzinoši ātrāk varam izveidot šo apmācību centru. Visticamākais, koledžas teritorijā, kur varētu mācīties cilvēki, kas jau strādā. Kas nesen, piemēram, beiguši koledžu.
No prokuroriem ir diezgan briesmīgas atsauksmes gan par koledžas kvalitāti, gan izmeklēšanas materiāliem, kas nonāk līdz viņiem. Protams, varbūt arī paši prokurori slikti strādā.
Es negribu tagad komentēt prokuroru darbu, bet piekrītu, ka mēs varam censties uzlabot izmeklēšanas un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti. Tā būtu tā pirmā kārta. Tad nākošais - mēs uzlabotu bakalaura programmas. Un tad trešā kārta būtu maģistra programmas, doktorantūra, pētniecība. Respektīvi, mēs šīs kārtas secīgi un pakāpeniski īstenotu.
Bet to darīs nākamais iekšlietu ministrs?
Es no darba grupas jau šovasar gaidu piedāvājumu, kāds tieši būs šis izglītības modelis. Ko pirmajā kārtā varam paspēt pilnveidot, ko otrajā un trešajā. Ja rezultātā tas, kas taps, būs, piemēram, nevis sadarbība starp koledžu un Stradiņa universitāti, bet akadēmija, lai tā ir akadēmija. Man nosaukums liekas mazāk svarīgs nekā saturs.
Bija arī ideja būvēt kaut ko uz Nacionālās aizsardzības akadēmijas bāzes.
Es sarunā ar aizsardzības ministru jau pieteicu šo tēmu, tai skaitā par resursu koplietošanu attiecībā uz izglītību, bet nu kādā veidā tieši šī sadarbība izpaudīsies, pagaidām, manuprāt, runāt pāragri.
Ģirģens atnāca, uztaisīja vētru ar visiem saviem melu detektoriem, izmētāja cilvēkus pa labi, pa kreisi. Vai jūs plānojat personāliju maiņas?
Es laikam piederu pie tās skolas, kura uzskata, ka svarīgākais ir pilnveidot darba procesus, un tikai pēc tam, ja redzams, ka ar pilnveidošanu neiet, celt jautājumu par personālijām. Un es ļoti stingri plānoju pievērsties procesu uzlabošanai. Mums ir strukturālo reformu projekti, kurus finansiāli atbalsta Eiropas Komisija. Ministrija pie tiem pašlaik strādā. Un tie procesi skar gan policiju, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, gan arī PMLP.
Ja pilnveides process notiek saskaņā ar kopējo izpratni par efektivitāti, resursu efektīvu lietošanu, arī mazāku birokrātiju un cilvēki labāk strādā, neredzu iemeslu kaut ko mainīt attiecībā uz personālijām vienkārši tāpēc, ka atnāca jauna politiska vadība.
Jūs bijāt vienīgā partija, kas pārvaldē solīja piesaistīt profesionāļus no ārzemēm. Tas ir, kā? Izmetīsim laukā vadošos darbiniekus un saliksim vietā ārzemniekus?
Jūs ļoti tālu interpretējat to, kas teikts mūsu programmā. Tas nevienu brīdi tā nebija domāts. Mēs uzskatām, ka ir jautājumi, kuru risināšanai ir ātrāk un efektīvāk strādāt kopā ar partneriem no NATO un Eiropas Savienības. Piesaistīt viņu kapacitāti, piemēram, konsultēšanā.
Bet ekspertu vai arī priekšnieku līmenī? Tur bija minēts, ka sludināsiet starptautiskus konkursus uz vadošajām pozīcijām.
Jā, tas arī notika veselības nozarē, kuri ir pilnīgi citā situācijā. Slimnīcas kapitālsabiedrības jāvada profesionāļiem, vislabākajiem savā jomā. Ja Helsinku bērnu slimnīcas vadītājs palīdz pilnveidot mūsu Bērnu slimnīcas kapacitāti kā viens no valdes locekļiem, es domāju, ka tas ir pilnīgi leģitīmi un labi. Bet iekšlietu nozarē nav kapitālsabiedrību. Mēs strādājam pilnīgi citā modelī, te ir dienesti, citas funkcijas, citi uzdevumi, un te mēs tā nevaram strādāt. Te mēs strādājam pēc Latvijas likumiem.
Ar melu detektoriem.
Nē, es neaizraujos ar melu detektoriem, šis nav tas, par ko es runāju.
Iekšlietas kā tādas ir ārkārtīgi skarba nozare. Kopš stājāties amatā, mēnesis ir pagājis. Tā sagaidīšana nebija diez ko silta. Vai nākat uz darbu kā uz kaujas lauku vai arī tomēr ir izdevies izveidot savstarpēju izpratni ar kolēģiem?
Man ir ļoti laba ikdienas komunikācijai gan ar dienestiem, gan ar ministrijas kolēģiem. Es piedalos policijas selektorā, kur kopā ar visiem reģionālajiem vadītājiem un tiek apspriests, kas pa nedēļu noticis, aktualitātes un darāmie darbi. Es, protams, esmu apmeklējusi visus lielākos dienestos un arī dažus mazus. Es ļoti cenšos strādāt ar dienestiem pa tiešo, nevis tikai caur ministrijas aparātu.
Es kopumā redzu diezgan sadarbīgu attieksmi. Nevaru sūdzēties. Un es esmu sajūsmā par daudzu kolēģu profesionalitāti.
Tas, ko vēl redzu - šī ir joma, ka tikusi par maz finansēta. Šī ir joma, kurā par maz ir attīstīta sadarbība - gan starp dienestiem, gan ar sabiedrību. Un es ļoti ceru kaut nelielus iedīgļus tai sadarbībai ielikt, jo ar noziedzību daudz vieglāk ir cīnīties, ja sabiedrība līdzdarbojas, palīdz. Vēl es redzu profesionālus ierēdņus, kas pēc labākās sirdsapziņas cenšas darīt savu darbu. Līdz ar to kopumā es domāju, ka šeit ne tik daudz ar stingru un draudīgu toni jāvada. Ceru, ka arī sadarbojoties var kaut ko panākt.
Tomēr jūs savu darbību plānojat vairāk vai mazāk īstermiņā līdz nākamajai valdībai. Jūs neplānojat būvēt politiķes karjeru iekšlietās?
Es nesaku ne jā, ne - nē. Es pilnīgi noteikti apzinos, kāda ir Latvijas politiskā realitāte. Man jāizdara tas, kas ir iespējams pēc iespējas tagad, jo mēs nezinām, kā būs pēc 2022. gada vēlēšanām. Neviens to nezina. Tai pašā laikā gan resora iekšienē, gan ar kolēģiem valdībā es cenšos būvēt ilgtermiņa sadarbību, kas vērsta nevis uz tūlītēju ieguvumu, bet uz spēju sadarboties arī turpmāk. Jo neatkarīgi no tā, kā manis pašas politiskā karjera veidosies, esmu pārliecināta, ka mana partija “Kustība “Par!”” un ļoti iespējams - arī mūsu apvienība “Attīstībai/Par!” vēl būs ilgi koalīcijas sastāvdaļa. Un es ļoti ceru, ka mēs arī turpināsim veikt reformas.
Noslēgumā vairāk personiskas dabas jautājumu, uz kuriem jūs, protams, varat neatbildēt. Jūsu politiskie sabiedrotie sistemātiski akcentē jūsu seksuālo orientāciju. Vai jūtaties komfortabli, ka viņi par to runā?
Kuri tieši sabiedrotie?
Nu teiksim “Progresīvie”. Vai par to ir jārunā?
Es nekad neesmu uzskatījusi, ka mana privātā dzīve ir kaut kāda īpaša priekšrocība vai īpašs šķērslis manai politiskajai darbībai. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības uz privāto dzīvi, arī katrai ģimenei ir tiesības uz to, lai valsts to sargā. Bet es neuzskatu, ka šis ir noteicošs faktors jebkura politiķa vai cita profesionāļa profesionālajā darbībā. Tai skaitā iekšlietu ministra darbā.
Paldies par sarunu!
